Jebkurā citā primāro materiālu un resursu tirgū, piemēram, fosilā enerģētikā un kalnrūpniecībā vai zivsaimniecībā un lauksaimniecībā, pieprasījuma pieaugums izraisa diezgan strauju piedāvājuma pieaugumu. Tomēr koksnes ražošana atšķiras. Tam ir vairāki iemesli.
Pirmkārt, mežu resursi pieaug un attīstās daudz ilgāk nekā ekonomiskie tirgi: mežsaimniecībai ir jāplāno vairāku gadu desmitu ražošanas cikli.
Otrkārt, vairums ražotāju ir meža īpašnieki, kuri nav profesionāļi, bet lielā mērā privātpersonas ar citiem ienākumu avotiem. Eiropas kokmateriālu ražošana nav koncentrēta kaut kādā noteiktā skaitā īpašumu pārvaldītāju, bet ir izkliedēta starp miljoniem meža īpašnieku, kuriem ir dažādas intereses dažādos ekoloģiskajos un sociāli ekonomiskajos apstākļos, kas ietekmē koku augšanu un koksnes ražas novākšanu.
Pieprasījuma pieaugums koksnes nozarē var radīt ievērojamu spiedienu uz meža zemi un novest pie nepietiekama koksnes ražas novākšanas līmeņa, kas var kaitēt vai pat iznīcināt ekosistēmu. Atgriežoties vēsturē, 18.gadsimtā Eiropā notika plaša mēroga mežu izciršana. Pieaugošās vajadzības pēc lauksaimniecības zemes, lai paēdinātu augošo iedzīvotāju skaitu, kā arī augošais pieprasījums pēc kokmateriāliem, ko izmanto ražošanā, starptautiskajā tirdzniecībā un arī karadarbībā (piemēram, koksnes kurināmais to laiku tvaika mašīnām, celtniecības kokmateriāli kuģu būvei, kalnrūpniecība),noveda pie tā, ka (tas gan neattiecās uz Ziemeļeiropu un Baltiju) mežs lielākajā daļā valstu bija mazāk par 10%. Šo zemju atjaunošana radīja liela mēroga pūles, kuras rezultātā mežsaimniecība tika izveidota kā vairāk vai mazāk sistemātiska, institucionalizēta zemes apsaimniekošanas forma, kā mēs to šodien pazīstam, lai mazinātu mežu izciršanas un pārmērīgas izmantošanas risku.
Papildus koksnes vai koksnes biomasas ražošanai meži nodrošina daudzus citus ekosistēmu pakalpojumus cilvēkiem, no kuriem daži ir ļoti nozīmīgi mežu īpašniekiem, vietējiem iedzīvotājiem vai visai sabiedrībai plašākā nozīmē. Šajā sadaļā sniegti galvenie ekosistēmu pakalpojumi kopā ar konkrētiem, savstarpēji saistītiem pasākumiem, kas vajadzīgi, lai samazinātu koksnes ieguves ietekmi.
Ideālā gadījumā nepieciešams, lai konkrētā vietā meža produktivitāti attiecīgā klimatā saglabātu nemainīgā līmenī, jo meža ekosistēma jāatjaunojas pēc koksnes ražas novākšanas saskaņā ar ilgtspējīgas apsaimniekošanas režīmu. Tomēr prakse, kas izraisa augsnes eroziju, var ievērojami negatīvi ietekmēt zemes produktivitāti. Tā kā liela daļa neizmantoto koksnes resursu atrodas sarežģītas piekļuves apgabalos, ir svarīgi, lai, piesaistot papildu resursus, tiktu ņemti vērā arī augsnes zinātnes ieteikumi. Jāsaglabā ne tikai augsnes daudzums, bet arī augsnes kvalitāte (sastāvs, bagātība un bioloģiskā aktivitāte), lai koki varētu augt labi. Īpaši tādās augsnēs, kur koksnes biomasas (t.i., lapu, skuju un mizas) struktūras satur augstu barības vielu koncentrāciju.
Kā zināms, barjeras jeb ierobežojumi ir jebkādi apstākļi, kas kavē efektīvu risinājumu izstrādi un ieviešanu t.s.koksnes mobilizācijai un aktīvai mežu apsaimniekošanai. Tos galvenokārt nosaka konkrēts meža resursu, tirgu un pārvaldības kopums: attiecīgā reģiona apstākļi, bieži vien saistīti ar strukturāliem trūkumiem vai dalībnieku izmantojamo zināšanu nepietiekamību. Tātad, identificētie šķēršļi:
Meža resursu raksturojumi neatbilst tirgus pieprasījumam. Pašreizējais meža stāvoklis ir daudzu gadu iejaukšanās rezultāts, ko veica iepriekšējās meža īpašnieku un mežsaimnieku paaudzes. Koku sugu sastāvs, koku vecuma sadalījums un koksnes kvalitāte ir viena no apsaimniekojamās meža teritorijas pamatīpašībām. Tas ir rezultāts konkrētiem vietnes un augšanas apstākļiem, kas saistīti ar meža ekosistēmu (piemēram, augsne, klimats un meža ģenētika) un apsaimniekošana. Kopā šie faktori nosaka, cik daudz kokmateriālu var izstrādāt. Galvenie šķēršļi koku mobilizācijai ietver meža resursus, kas neatbilst pieprasījumam no pieejamajiem kokmateriālu tirgiem, mežaudzes, kas vēl nav nobriedušas ražas novākšanai vai kurām ir nepietiekama kokmateriāla kvalitāte.
Neefektīva ražas novākšanas tehnika un prakse. Ir vairāki veidi mežu apsaimniekošanai un kokmateriālu ieguvei, no kuriem katrs tieši ietekmē koksnes mobilizācijas izmaksas un kokmateriālu cenas. Infrastruktūras projektēšanas vai koksnes ražas novākšanas nepiemērota izvēle var palielināt kokmateriālu ieguves izmaksas un novērst ražas novākšanu pat tad, ja ir pieejami tirgojamie koksnes krājumi. Mūsdienu zināšanas un aprīkojums mehanizētai koksnes ražas novākšanai, kas var būtiski palielināt mežizstrādes procesus un darba ņēmēju drošību, vēl nav visaptveroši izplatīts, jo īpaši mazo īpašnieku vidū, un tādējādi tas var būt galvenais šķērslis koksnes mobilizācijai.
Ilgtspējības problēmas un klimata pārmaiņu ietekme. Mežu īpašnieku vai mežsaimniecības speciālistu bažas par meža ekosistēmu degradācijas risku palielinātas mežizstrādes dēļ var arī būt šķērslis koksnes mobilizācijai. Šie ierobežojumi nav juridiski saistoši, bet de facto tiek noteikti meža zemēs, piemēram, īpašniekiem, kas rūpējas par augsnes kvalitāti un dabas aizsardzību. Turklāt klimata pārmaiņu rezultātā palielinās mežu neaizsargātība pret slimībām, kaitēkļiem, mežu ugunsgrēkiem vai vētrām. Biežākās ietekmes uz vidi rašanās samazina meža stabilitāti un pieejamo kokmateriālu daudzumu mežizstrādei.
Iepriekš aprakstītie meža resursu barjeru jeb ierobežojumu veidi bieži vien tiek uzskatīti par galvenajām "problēmām", ko veic vietējie meža īpašnieki un mežsaimnieki. Lielākā daļa no tām ir saistītas ar šķēršļiem citās problemātiskajās jomās, kuras patiesībā ir vieglāk risināt. Piemēram, mežsaimnieki var identificēt "stāvas nogāzes" vai “purvainas vietas” kā galveno barjeru koku mobilizācijai. Tomēr šo problēmu nevar atrisināt tieši, un var būt lietderīgāk izprast ar to saistītos šķēršļus kā "kapitāla pieejamības trūkums" vai "nepietiekama padomdevēju kapacitāte", kuru varētu atrisināt, piemēram, ar kooperācijas palīdzību. Ir valstis , kurās kooperācija ir ļoti veiksmīgi attīstījusies, šeit Latvijā panākumi nav tik spoži, mums vēl ļoti daudz šajā jomā jādara, tomēr, ir jau izveidojies viens otrs spēcīgs kooperatīvs, kas ļoti veiksmīgi darbojas, tādejādi uzlabojot gan pakalpojumu kvalitāti meža īpašniekiem gan dodot savu ieguldījumu patiesi ilgtspējīgā mežu apsaimniekošanā.
Likumdošana un noteikumi, kas ierobežo produktīvo mežsaimniecību. Šajā jomā ietilpst likumi un noteikumi, kas nosaka efektīvus ierobežojumus un/vai izraisa augstas izmaksas vai nenoteiktību ražīgai mežsaimniecībai. Tajos ietilpst, piemēram, kaitēkļu ķīmiskās apkarošanas ierobežojumi meža zemē, lai novērstu augsnes un ūdens piesārņošanu, pienākumus ietekmes uz vidi novērtējumiem (IVN) vai ierobežotu izmantošanu noteiktos apgabalos dabas aizsardzībai un biotopu aizsardzībai. Svarīgs vispārējs šķērslis, jo īpaši mazajiem meža īpašniekiem un mežsaimniecības uzņēmumiem, ir smags birokrātisks slogs ("meža birokrātija"), ko izraisa sarežģīta mežsaimniecību reglamentējošā sistēma un vides aizsardzības prasību pastāvīgs pieaugums, bieži vien , subjektīvs un apgrūtinājumus nekompensējošs.
Efektīvas sadarbības likumdošanas trūkums. Šī joma attiecas uz tiesību aktiem, kas neveicina sadarbību meža apsaimniekošanā un tirgos vai veicina atsevišķas darbības. Sadarbība starp atsevišķiem privātiem īpašniekiem (piemēram, asociācijās, kooperatīvos vai citās organizācijās) bieži ir nepietiekoši produktīva, tāpēc ir situācijas, kad aktīvam koksnes tirgus dalībniekam ir vajadzīgs skaidrāks juridiskais pamats. Likumdošanas veicināšana ir nepieciešama, jo ir jāveicina vēl aktīvāku un spēcīgāku sadarbības grupu izveidošana meža nozarē.
Citi regulatīvi un juridiski šķēršļi. Šajā jomā ir norādīti likumi un noteikumi, kas nosaka ierobežojumus un izraisa augstas izmaksas vai neskaidrības transportam, tirgiem un tirdzniecībai (imports/eksports). Piemēram, kokmateriālu pārvadājumi ir viens no ievērojamākajiem izmaksu faktoriem, tādēļ valsts tiesību aktiem, kas nosaka kokmateriālu svara ierobežojumus, ir ļoti izšķiroša ietekme. Meža produktu tarifi ir galvenais faktors, kas veido ES meža nozares starptautiskos importa un eksporta tirgus. Importa nodokļi vai kvotas ES meža produktos faktiski ir protekcionistiskas subsīdijas konkurējošām precēm, un nodokļi vai aizliegumi kokmateriālu eksportam uz ES var būt izejvielu piegādes ierobežojošs faktors, kas vēl vairāk ierobežo tirgus potenciālu. Attiecībā uz konkurētspēju juridiskās prasības attiecībā uz darba ņēmēju veselību un drošību lielā mērā atšķiras starp valstīm un var būt svarīgs izmaksu faktors. Visbeidzot, ir vajadzīgi meža veselības noteikumi, jo īpaši fitosanitāri pasākumi, lai novērstu kaitēkļu izplatīšanos, taču tie, savukārt, var būtiski ierobežot koksnes mobilizāciju plašākā mērogā.
Finanšu un materiālie šķēršļi
Šī joma tieši attiecas uz šķēršļiem, kas saistīti ar infrastruktūru un materiālajiem resursiem, galvenokārt reģionālā līmenī, tādejādi meža nozares uzņēmumi saskaras ar lielām darījumu un ekspluatācijas izmaksām aktīvākai meža resursu izmantošanai.
Zemes īpašumtiesību barjeras.
Maza mēroga īpašumtiesības un zemes fragmentācija. Sadrumstalotība ir viens no visbiežāk sastopamajiem šķēršļiem, jo īpaši privātos mežos, kuri pieder privātpersonām vai ģimenēm (Eiropas kontekstā tos bieži sauc par neprofesionāliem privāto mežu īpašniekiem - NIPF). Eiropā ir aptuveni 16 miljoni privāto mežu īpašnieku, no kuriem divas trešdaļas ir meža platības, kuru platība ir mazāka nekā 3 ha. (Latvijā – vidējā platība 8,8 ha). Lielākajai daļai Eiropas Savienības meža īpašnieku ir tikai aptuveni 1 ha zemes vai pat mazāk. Meža ilgtspējīgu apsaimniekošanu apdraud meža zemes fragmentācija nelielā īpašuma apjomā, īpašuma nelabvēlīgās telpiskās formas, neskaidras robežas, sadalīšanās anklāvos, neskaidras vai sarežģītas īpašumtiesību formas (mantinieku kopienas utt.).
Tāpēc sadrumstalotība problēmas atrisināšana ir viens no galvenajiem koksnes mobilizācijas uzdevumiem.
Vēsturiskā sadrumstalotības izcelsme var būt saistīta ar pārvaldības sistēmu pārveidošanu kopīgām zemēm lauksaimniecības intensifikācijas beigās 19. gadsimta beigās. Daudzos reģionos kopienām piederošie meži tika sadalīti starp pilsoņiem, kuri ieguvuši privātas zemes tiesības. Tas bieži tika izpildīts pēc stingras shēmas, burtiski sadalot zemi uz kartes ar lineālu. Pēc paaudzēm šie mazie zemes gabali vēlāk tika sadalīti. Tradicionālā priekšrocību mantojuma sistēma, kas pieprasa, lai īpašums tiktu sadalīts kā vienlīdzīgu daļu starp mantiniekiem, ir nelabvēlīgs iemesls, kādēļ šodien sadrumstalotība turpina pieaugt.
Šis šķērslis ir īpaši nozīmīgs Rietumeiropas reģionos, kuros ir daļēji mantojuma tradīcijas, un dažās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs, kurās privātīpašnieku skaits turpina pieaugt sakarā ar restitūciju un privatizācijas procesu. Tādās nelielās valstīs kā Latvija, piemēram, ir 135 000 meža īpašnieku, Lietuvā – ap 250 000.
Meža īpašnieku sadarbības trūkums.
Mežsaimniecības operācijas var efektīvāk realizēt, vienlaikus īstenojot mežu apsaimniekošanu lielākos apgabalos, tādējādi samazinot mežizstrādes un kokmateriālu transportēšanas izmaksas. Tomēr, mežu īpašniekiem ir bieži vien atšķirīgi mērķi savu mežu apsaimniekošanā, tāpēc efektīvu kooperatīvu veidošana ne vienmēr ir viegls uzdevums. Sadrumstalotā mežsaimniecībā koksnes mobilizāciju var veikt tikai ar kādu zemes īpašnieku sadarbības formu.
Galveno kokmateriālu tirgu svārstības un traucējumi.
Kokmateriālu tirgi ir kļuvuši arvien globalizējušies, kas arī padara tos jutīgākus pret cenu konkurenci dažādos mērogos. Tirgus apstākļi tradicionālajām meža nozarēm mainās arī tāpēc, ka rodas jauni tirgus dalībnieki, kas konkurē par vienu un to pašu izejvielu (piemēram, bioenerģija, biomasa un biodegviela). Starptautiskās tendences pieprasījuma vai tirdzniecības konkurencē var būtiski ietekmēt reģionālos tirgus. Turklāt katastrofāli notikumi, piemēram, vētras, mežu ugunsgrēki vai nopietns sausums, var izraisīt arī ievērojamas svārstības, jo pēkšņs pārpalikums vai, pretējā gadījumā, tirgojamo kokmateriālu trūkums traucē normālu cenu attīstības procesu. Šādi notikumi var ietekmēt vairākus Eiropas reģionus vienlaikus, atkarībā no notikumu mēroga, jo, protams, pastāv reģionālo kokmateriālu tirgu savstarpējā atkarība.
Lai gan Latvijas meža nozare ir spēcīga un mēs pamatoti varam uzskatīt Latviju par “mežu lielvalsti” , vairākas iepriekš uzskaitītās problēmas koksnes mobilizācijas procesā vēl jo aktuālākas ir mūsu valstij. Latvijas kontekstā īpaši svarīgi ir uzsvērt meža resursu efektīvas izmantošanas nosacījumus, kas netiek nesamērīgi apgrūtināti no pieaugošajām dabas aizsardzības prasībām, kas bieži vien pamatojas uz subjektīvām un tendenciozām tā saucamo “dabas ekspertu” un “meža politikas ekspertu” aktivitātēm. Šo darbību rezultātā mēs redzam pastāvīgu sabiedrības dezinformēšanu un biedēšanu ar dažādiem it kā zinātnē pamatotiem “šausmu scenārijiem” bioloģiskās daudzveidības samazināšanās procesos mūsu valstī. Izstrādātie sugu aizsardzības plāni un citi vides nevalstisko organizāciju pasākumi to arī apliecina – piemēram, nesen uzrakstītais un apstiprinātais “Mežirbes aizsardzības plāns”, kas pamatojas uz dažādiem apgalvojumiem un pieņēmumiem, bet tā īstenošanas sekas var paralizēt visu meža nozari …
Bail pat iedomāties, ko šie eksperti rakstīs 2019. gada ziņojumā Eiropas Komisijai par bioloģiskās daudzveidības stāvokli Latvijā, jo nākamgad pavasarī būs pienācis laiks kartējam ziņojumam. Jāņem vērā, ka slavenā “dabas skaitīšana” (īstenībā ES nozīmes īpaši aizsargājamo biotopu izplatības un kvalitātes apzināšana, kas izmaksā 9,5 miljoni EUR) tad vēl nebūs beigusies un tad jāprasa – no kurienes šiem ekspertiem būs dati ziņojuma sagatavošanai?
Atliek cerēt, ka šis ziņojums pirms nosūtīšanas tiks nodots izvērtēšanai arī meža un zemes īpašniekiem, meža nozares un saistīto nozaru pārstāvjiem, pašvaldībām un cilvēkiem, kam patiesi interesē mūsu zemes un valsts labklājība...