Arhitekts, kurš vēlas izdzēst arhitektūru, padarīt to gandrīz nemanāmu. Tā ir grēks. Noziegums. Egoistisks objekts, kam reti ir saikne ar vidi.

Japāņu arhitekts Kengo Kuma pret arhitektūru vēršas kā pret kaut ko svešu Japānas kultūrai, turklāt to izdara, lietojot no Rietumu kultūrtelpas aizgūto grēcīguma ideju. Strīdi par Rietumu arhitektūras jēdziena izvērsumu un precīzu tulkojumu Japānā pastāv jau kopš 20. gadsimta sākuma un nav rimušies. Apgalvojums par nepieciešamību dzēst arhitektūru ir radikāls un piesaista uzmanību, jo Kengo Kuma and Associates ir viens no ietekmīgākajiem arhitektu birojiem ne tikai Japānā, bet arī pasaulē. Tajā vairāk par divsimt darbiniekiem strādā pie aptuveni simt objektiem Japānā, Eiropā, ASV, Ķīnā un citās Āzijas valstīs. KKAA projektē ēkas, nodarbojas ar pilsētvides un ainavu dizainu, eksperimentē ar materiāliem un tehnoloģijām, izgatavo traukus, rotaļlietas un rotaslietas, veido izstāžu scenogrāfijas. Kengo Kuma vada dizaina laboratoriju Tokijas Universitātē. Raksta. KKAA ir kļuvis par pazīstamu zīmolu.

2020. gada Tokijas Olimpisko spēļu stadions ir biroja šībrīža pamanāmākais projekts. Pēc divu gadu intensīva darba un sadarbības ar Zahas Hadīdas biroju Tokijas valdība pēdējā brīdī apstādināja arhitektes ieceri un atkārtotā konkursā nolēma turpmāk sadarboties ar Kengo Kumu. Jo Kengo Kuma ir arhitekts, kura viedoklī, vismaz Japānā, ieklausās, un šobrīd viņa izteiktā ideja par vides cilvēciskošanu un vietējo resursu lietošanu ir aktuāla pat tik liela mēroga projektā kā olimpiskais stadions.

Kengo Kuma ir spējis virtuozi un nemanāmi deleģēt pienākumus tik lielā birojā un vienlaikus saglabāt stingru kopējo idejisko vadlīniju un viedokļa skaidrību publiskajā telpā. Esejā “Dārza laikmets” (“The Era of the Garden”, in “Celestial Gardens: Kyoto Imperial Palace And Villa”, 2017) un jau pirms 10 gadiem iznākušajā manifestā “Antiobjekts” (“Anti-object: The Dissolution and Disintegration of Architecture”, 2008) Kuma apgalvo, ka cilvēki ir sākuši pagurt no materiālu lietu pārsātinājuma un vēlas sajust cilvēcisko, emocijas, noskaņas un sarunas. Viņa ideja par dārza laikmetu, šķiet, ne tikai asi nostājas pret pašpietiekamiem noziedzīgiem objektiem vidē, bet dod vismaz mājienu, ka radīt sajūtu scenogrāfiju ir daudz svarīgāk par pašas arhitektūras izcelšanu. Japānā jau vēsturiski lepošanās ar greznu arhitektūras objektu ir bezgaumība, turpretī izsmalcināta dārza iekopšana ir cieņpilns un pārdomāts veids atmosfēras un cilvēcisko attiecību radīšanai.

Ja sanāk būt Tokijā, Nezu muzejā to var itin viegli sajust: atmiņā paliek tikai noskaņas, iešana gar bambusu rindu, gaišu un ēnainu ritmu nomaiņas, lietus pilēšana no jumta, īrisu ziedi dārzā un apsūnojušas Budas statujas, bet fonā kaut kur – vienmēr rosīgās Aojamas apkārtnes trokšņi. Ēka ir pārdomāts starpnieks, nepieciešamais fons atmosfēras un situāciju scenografēšanai. Pirmajās apmeklējuma reizēs ēku var pat īsti nepamanīt. Pēc pāris gadiem, kad Filipīnās, Manilā, tiks pabeigta tradicionālās mākslas muzeja celtniecība, dārza ideju, iespējams, būs jau aizstājusi kāda cita. Varbūt tur varēs vislabāk sajust, ko Kengo Kumam nozīmē atmosfēras scenogrāfija.

KKAA birojs Tokijā atrodas vienā no dzīvākajām pilsētas daļām – Aojamā, netālu no Nezu muzeja, turpat blakus ir arī 90. gadu beigās projektētā ēka ar improvizētu dorisko kolonnu astoņu stāvu augstumā un vēl virkne arhitekta ēku. No Kengo Kumas kabineta loga paveras skats arī uz kapsētu. Tā, šķiet, ir pavisam mierīga un organiska pilsētas intensīvo norišu sastāvdaļa. Pavasarī starp akmens pieminekļiem, piemiņas kociņiem un ieliņām zied sakuras. Balto ziedlapu virpuļošana atgādina par visu gaistošo un netveramo, un tikai kvartālu tālāk top olimpiskā stadiona jaunbūve.

Ilze Paklone

Rīgas Laiks: Vai arhitektūra japāņa prātam nav sveša?

Kengo Kuma: Vai arhitektūra nav sveša japāņa prātam… Tas ir labs jautājums. Pirms Japānu sasniedza Rietumu kultūra, mums arhitektūras un arhitekta jēdziena nebija. Mums bija tikai namdari¹. Un celtnieki. Arhitektu nebija vispār. Mums galvenais ir ainava, un pēc tās – dārza plānojums. Un ēka pieder pie ainavas. Šī doma ir mūsu vides pamatā. Taču pēc tam, kad Japānā 19. gadsimta vidū ieplūda Rietumu kultūra, starp tradicionālo un jauno domu radās pamatīgs konflikts. 1868. gadā sākās Meidzi ēra, valdība atvēra jaunas universitātes, un Eiropas pasniedzēji sāka mācīt arhitektūru. Es uzskatu, ka šobrīd pastāvošā Japānas valsts izglītības sistēma mums kā tautai nepavisam nav piemērota. Tradicionālā doma mums vēl aizvien ir ļoti noderīga. Tā var risināt vides problēmu, un tā nozīmē cieņu pret amatniecību kā tradīciju. Tas mums vēl aizvien ļoti palīdz.

RL: Savā ziņā jūs apstiprināt, ka arhitektūra japāņa prātam ir sveša.

Kuma: Jā.

RL: Kad lasīju jūsu intervijas un rakstīto, es atklāju, ka vārdu “arhitektūra” jūs lietojat veidā, kas vismaz angļu valodai ir ļoti neparasts. Šķiet, ka jūs ar arhitektūru gandrīz vai domājat celtniecības procesu un rezultātu. Un viss. Vai man ir taisnība?

Kuma: Jā, tāda ir mana izpratne. Celtniecības process un rezultāts.

RL: Kad jūs teicāt, ka tradicionālā japāņu vidē dārzi un dabas klātbūtne ir svarīgāka par ēku, vai attiecinājāt to arī uz pilsētām?

Kuma: Jā. Pat pilsētā kopējā vide, kas ietver dārzu un ielu, ielu izkārtojums… šīs lietas tika uzskatītas par tikpat svarīgām kā pati ēka. Cilvēka dabiskās vides jēdziens…

RL: Cilvēki nav dzīvnieki. Viņi nevar dzīvot kokos, alās un dārzos. Viņiem vajadzīga pajumte – vieta, kur patverties no lietus un aukstuma.

Kuma: Jā. Cilvēka dabiskās vides jēdziens ir pilsētplānošanas pamatā. Taču cilvēka dabiskā vide un arhitektūra Japānā bija atšķirīgas lietas. Renesanses laikā arhitekti visu plānoja ģeometriski. Japānā tādas pieejas nebija. Pat pilsētā plānošana balstījās ļoti vienkāršos noteikumos. Ēkas plānoja un būvēja namdari. Tas mazliet atšķiras no arhitektūras.

RL: Bībele, lai gan tā ir grāmatu kopums, sākas ar paradīzes dārzu un beidzas ar debešķīgo Jeruzalemes pilsētu. Savā ziņā kristietības svētais teksts ir veidots kā ceļš no dārza uz pilsētu. Kā tas iederētos jūsu pasaules izpratnē – cilvēces attīstības attēlojums kā kustība no dārza uz pilsētu?

Kuma: Japāņiem šī doma šķiet dīvaina. Bībelē dārzs tiek uzskatīts par primitīvu, zema līmeņa situāciju.

RL: Tā ir paradīze. Nevainības laiks.

Kuma: Jā, protams, tā ir Bībele… Tur pastāv hierarhija, kurā pilsēta atrodas virs dārza, tur pastāv zināma attīstība. Japāņiem dārzs un pilsēta neatrodas hierarhijā. Mums nav tādas domas par attīstību.

RL: Kāda ir cilvēku loma dabā? Daba būtu tāda, kāda tā ir, arī bez cilvēkiem. Dabai cilvēki nav nepieciešami.

Kuma: Es tā nedomāju… Cilvēki ir dabas daļa. Un daba ir cilvēku daļa. Nošķirt cilvēkus un dabu nav iespējams.

RL: Hokusai zīmējumos un arī citos japāņu zīmējumos cilvēki ir nenozīmīgi. Tur ir Fudzi kalns un cilvēks mazā laiviņā. Vai arī lieli viļņi un sīciņš cilvēks. Savā ziņā cilvēka loma dabā ir nenozīmīga. Vai tāda ir arī jūsu izpratne?

Kuma: Jā. Cilvēki ir dabas daļa.

RL: Bet ne sevišķi svarīga.

Kuma: Es domāju, ka mērogs neliecina par svarīgumu. Taču tas vienmēr liecina par to, ka dabas priekšā jābūt pazemīgam. Tāds ir mūsu pamats.

RL: Jūs daudzus gadus esat teicis, ka jūsu mērķis ir izdzēst arhitektūru. Kāpēc?

Kuma: Tāpēc, ka arhitektūra – no Rietumiem ievestais jēdziens – lielā mērā ir iznīcinājusi mūsu ainavu. Tā ir lielā mērā iznīcinājusi arī mūsu kultūru. Lielās betona sienas pilnībā iznīcināja mūsu pilsētas. Mūsu vadošie arhitekti – Isodzaki, Kurokava –, šie cilvēki ir dažādos veidos maldinājuši Japānas tautu. Es gribētu atgriezties situācijā pirms tam.

RL: Tātad jūs gribētu izdzēst arhitektūru kā kaut ko svešu japāņa prātam.

Kuma: Jā.

RL: Vai jūs gribat izdzēst arhitektūru arī kādā citā nozīmē?

Kuma: Es gribu izdzēst betona ēkas un aizstāt tās ar cilvēciska mēroga ēkām, kas celtas no dabiskiem materiāliem.

RL: Viens no betona ēku popularitātes cēloņiem 20. gadsimtā bija taupīgums. Betona ēkas bija lētākas un ātrāk uzceļamas. Ņemot vērā cilvēku skaita pieaugumu, vai tas tomēr nebija ļoti praktisks risinājums?

Kuma: Es domāju, ka tas bija ne tikai taupīgums. Tā ir noteikta attieksme pret vidi. Koka ēku būvniecības izmaksas patiesībā ir zemākas nekā betona ēku izmaksas – arī mūsdienās.

RL: Bet koka ēkas ir trauslākas, tās var vieglāk aizdegties.

Kuma: Ēku aizdegšanās problēmai mēs nesen atklājām risinājumu, mums ir jauna tehnoloģija. Turklāt mēs varam lietot kādu saliekamās būvniecības sistēmu, lai koka ēku uzceltu ātrāk par betona ēku.

RL: Jūsu ideālajā nākotnē visas betona ēkas tiktu aizstātas ar koka ēkām.

Kuma: Jā.

RL: Bet tā vēl aizvien būtu arhitektūra, vai tad ne?

Kuma: Es nerunāju tikai par materiālu. Es runāju par attiecībām ar ainavu, attiecībām ar ielu. Ja mēs mēģinātu izveidot kaut kādu saskaņu starp šīm lietām, mēs varētu arhitektūru aizstāt ar vienkārši ēkām.

RL: Tas nozīmē, ka arhitekti nebūs vajadzīgi.

Kuma: Mums ir vajadzīgi celtnieki ar augsta līmeņa plānošanas prasmi.

RL: Plānošanas prasmi?

Kuma: Jā. Būvniekam labi jāpazīst materiāls, jāzina, kā pārvaldīt cilvēka dzīvi, jāpārzina ēkas uzturēšanas sistēma. Japāņu būvniekiem tādas zināšanas bijušas jau sen.

RL: Taču šī prasme izzūd, kā jūs pēdējā laikā esat brīdinājis.

Kuma: Izzūd. Taču tā vēl nav pilnībā izzudusi.

RL: Jūs uzskatāt, ka pastāv cerība.

Kuma: Es ļoti ceru, ka mēs atgūsimies.

RL: Tas ļoti atgādina dona Kihota cerību uzveikt vējdzirnavas.

Kuma: (Smejas.) Es tā nedomāju. Man ir daudz draugu. Donam Kihotam bija tikai viens draugs – Sančo Pansa. Es strādāju kopā ar daudziem kolēģiem.

RL: Kādas ir galvenās intelektuālās ietekmes ārpus arhitektūras, kas veidojušas jūsu domāšanu?

Kuma: Esmu lasījis Levī-Strosu. Un sarunās ar savu pasniedzēju Hirosi Haru… Hirosi Hara un Arata Isodzaki ir vienas paaudzes, bet viņu attieksme pret arhitektūru ir pilnīgi pretēja. Isodzaki lielā mērā kalpoja domai par arhitektu. Viņš arī centās pievienot arhitektam kaut ko no mākslinieka. Galvenais iemesls droši vien bija tāds, ka viņa sieva – tēlniece Aiko Mijavaki – bija slavena māksliniece, un viņš bija apguvis dažas mākslinieciskās metodes. Viņš to izmantoja, lai celtu arhitekta statusu, padarot viņu par tādu kā dievu. Viņš centās būt dievs.

RL: Dievs radītājs.

Kuma: Dievs radītājs. Un tagad mākslinieks ieņem ļoti augstu stāvokli. Dažus pasaulē zināmākos arhitektus cilvēki uzskata par tādiem kā dieviem. Isodzaki centās šo sistēmu pārnest arhitektūras lauciņā. Haras pieeja bija citāda. Viņš daudz ko centās mācīties no ciemiem. Viņš veica pētījumu par Japānas ciemiem un laukiem. Un arī par pasaules lauku apvidiem. Hara devās ceļojumā uz Sahāras tuksnesi, lai pētītu turienes ēkas. Šis ceļojums ir viens no maniem sākuma punktiem. Hara…

RL: Ko jūs mācījāties no tuksneša – no Sahāras?

Kuma: Tur nebija arhitektu. Bet viņi veidoja skaistu vidi. Viņi pilnīgi un skaisti apvienoja tuksnesi un ēkas. Un pie tam… tas neizskatās nostalģiski, bet gan ļoti futūristiski. Ciemi uz mani atstāja milzīgu iespaidu.

RL: Neskaitot Levī-Strosu… Lai gan – ko tieši jūs ieguvāt no Levī-Strosa?

Kuma: Viņš ciemā atklāja ļoti sarežģītu sistēmu. Ciems nav primitīva cilvēku sistēma. Manuprāt, arhitektam tāds skatījums ir ļoti nepieciešams.

RL: Jūs domājat ciema dzīves sarežģītību?

Kuma: Jā. Šī sarežģītība ir ļoti izsmalcināta.

RL: Neskaitot Levī-Strosu, vai jūsu prātu ir ietekmējis kāds cits filozofs vai domāšanas virziens?

Kuma: Okakura Kakudzo – viņš sarakstījis “Tējas grāmatu”². Tā ir lieliska grāmata. “Tējas grāmata” ir balstīta slavenā 16. gadsimta tējas meistara Sena Rikjū teorijā un tika izdota ASV 1906. gadā. Viņš grāmatu sarakstīja angliski, lai tējas ceremoniju izplatītu pasaulē. Tā Rietumos kļuva ļoti ietekmīga. Franks Loids Raits to izlasīja un pēc tam vairs neko nevarēja izdarīt. Viņam šķita, ka Japānā viss jau ir. Es domāju, ka japāņu kultūra ir ļoti sarežģīta, ļoti izsmalcināta. Bet mums nebija laba filozofa, kurš to izskaidrotu pasaulei. Kakudzo bija izcils – viņš spēja to izskaidrot ļoti skaidri, ļoti loģiski. Kakudzo stipri ietekmēja Franka Loida Raita arhitektūras stilu. 1906. gadā viņš radīja Robija māju³. Soli pa solim viņš izveidoja pats savu stilu, ko bija spēcīgi ietekmējusi japāņu filozofija, japāņu tējas ceremonija.

RL: Vai jūs teiktu, ka jūsu attīstību ir ietekmējuši budisma uzskati vai attieksme?

Kuma: Es no budisma uzskatiem esmu daudz mācījies. Bet man par labu nācis tas, ka es mācījos jezuītu skolā.

RL: Tas ir tik sveši Japānai, cik vien iespējams.

Kuma: Jā. Jezuīti Japānā ieradās 17. gadsimtā…

RL: Bet viņus izmeta.

Kuma: Jā, bet pēc Otrā pasaules kara viņi atgriezās. Es sešus gadus mācījos jezuītu skolā un no viņiem daudz iemācījos. Es sāku domāt par atšķirību starp budismu un kristietību. Vairumam japāņu budisms ir vienkārši ikdienas daļa. Viņi negrib domāt par to, kas ir budisms, kas – sintoisms. Man šķita, ka man jādomā par to, kas ir budisms, bet kas – sintoisms. Par atšķirību starp Rietumiem un Autrumiem. Un šādu skatpunktu man sniedza jezuīti.

RL: Kāda bija jūsu pirmā izpratne par atšķirību starp budismu un kristietību?

Kuma: Kristietība man iemācīja grēka jēdzienu. Budismā tādas domas nav.

RL: Vai jūs pieņēmāt šo grēka jēdzienu?

Kuma: Sākumā to nebija viegli pieņemt, taču, nezinot par grēka jēdzienu, es nebūtu varējis atrast savu ceļu. Jo daudzi norāda, ka grēka jēdziens ir manas arhitektūras prakses pamats. (Smejas.)

RL: Tiešām?

Kuma: Tāpēc, ka es bieži esmu rakstījis, ka arhitektūra ir tāds kā grēks vidē. Lielas betona ēkas visu iznīcina, tas ir grēks.

RL: Kristietībā grēks ir ticis saprasts dažādi, ir divi galvenie grēka attēlojumi, pirmais ir grēks kā noziegums, otrs – grēks kā slimība. Kad saskārāties ar šo jums jauno jēdzienu, kā jūs to prātā iztēlojāties? Kā noziegumu vai kā slimību?

Kuma: Vairāk kā noziegumu.

RL: Pret ko?

Kuma: Pret dabu.

RL: Rietumu iztēlē pastāv diženā arhitekta, Visuma veidotāja, tēls. Šo domu ļoti aktīvi izmanto brīvmūrniecībā un dažās citās aprindās. Uz brīdi iztēlojieties, ka tā ir patiesība – ka visu Visumu ir uzbūvējis arhitekts un jūsu varā ir to pieņemt vai nepieņemt, it kā jūs būtu to pasūtījis. Ko jūs uzlabotu Visuma uzbūvē?

Kuma: Es domāju, ka manas spējas palīdzēt Visumam ir ļoti ierobežotas. Es savā ierobežotajā pasaulē cenšos darīt visu, kas ir manos spēkos. Uzlabot visu Visumu nav iespējams. Taču ļoti šaurās jomās mēs varam šo to nedaudz izmainīt.

RL: Bet, kad jūs sakāt, ka Visumu uzlabot nav iespējams, jūs savā ziņā atzīstat, ka tas nav pilnīgs un ka to vajag uzlabot. Vai vajag?

Kuma: Jā, es tā domāju.

RL: Kādā jomā?

Kuma: Kā jomu. Joma man vienmēr ir dota. Es nevaru izvēlēties jomu.

RL: Jums patiktu, ja jūs spētu izvēlēties. Tas būtu labāk.

Kuma: Ja es spēju izvēlēties, ir labāk. Bet būtībā izvēlēties nav iespējams. Jo pasaule ir milzīga, bet es esmu mazs.

RL: Atgriezīsimies šaurajā arhitektūras pasaulē. Es savā vienkāršajā pieejā arhitektūrai redzu konfliktējošas tendences, sevišķi pēdējo divu gadsimtu laikā. Viena tendence uzsver formu, cita – funkciju. Šķiet, ka jūs īpaši neinteresē ne forma, ne funkcija. Vismaz jūs esat rakstījis, ka pieredze, fenomens, notikums ir svarīgāks par formu vai funkciju. Vai man ir taisnība?

Kuma: Jā. Iepriekšējā arhitektu paaudze – Arata Isodzaki, Kendzo Tange, Kisjo Kurokava – rakstīja par formu. Viņiem forma arhitektūrā ir galvenais. Bet es uzskatu, ka forma ir tāds kā daudzu nelielu arhitektūras projektu rezultāts. Projektēšanas sākumā es domāju par materialitāti, par materiālu. Materiāls un konstrukcijas projekts darbojas kopā. Pēc šiem procesiem forma rodas dabiski. Tā vienkārši ir rezultāts. Es nedomāju, ka process sākas ar formu.

RL: Mani mazliet mulsina jūsu izteikums, ka sākat ar materiālu. Man šķita, ka jūs sākat ar vietu, bet materiāls ir otrais solis.

Kuma: Nē, nē. Es apmeklēju vietu, es to mazliet apceļoju. Tiekos ar meistariem, amatniekiem, kas šajā vietā dzīvo. Viņi strādā ar vietējiem materiāliem. Dažās Japānas daļās viņi ražo rīsu papīru vai viņiem aug īpaši koki, tur ir noteikta zeme un noteikti materiāli, un amatniecība – tas viss ir apvienots. Pēc tam, kad notikušas šīs sastapšanās, es no šāda veseluma sāku projektēšanu. Materiāls un vieta ir dziļi saistīti. Vienmēr.

RL: Šķiet, ka jūsu biogrāfijā bija periods, kad jums kā materiāls problemātisks šķita akmens. Kāpēc tā bija?

Kuma: Tādēļ, ka akmeni cilvēki lietoja postmodernismā.

RL: Akmeni viņi lietoja arī piramīdām, un tas bija pirms četriem tūkstošiem gadu.

Kuma: Jā, bet akmens lietojums piramīdās un postmodernismā atšķiras. Postmodernismā cilvēki to lietoja kā dekorāciju, lai padarītu ēku vizuālāku. Un tad es uz akmeni skatījos… kā dekorāciju. Bet, kad es sastapu Akmens muzeja4 pasūtītāju un viņš lūdza izmantot akmeni, es apmulsu. Tad es sāku domāt par to, kas akmens ir. Taisnība, piramīdās akmens nav dekorācija. Akmens ir tāda kā ēkas veidošanas pamatvienība. Tas ir ļoti godīgs materiāls. Tas nav dekorācija. Un tad es atklāju savu veidu, kā izmantot akmeni.

RL: Šķiet, ka daudzos jūsu projektos ir svarīgs trauslums, trausluma tēls. Kāda ir jūsu attieksme pret seno Vitrūvija firmitas jeb izturības ideālu? Viens no, viņaprāt, galvenajiem sekošanas vērtajiem ideāliem bija ēkas atbilstība firmitas: tai jābūt stiprai, noturīgai pret laika pārmaiņām, jāpastāv cauri gadsimtiem. Kā jūs attiecaties pret šo ideālu?

Kuma: Protams, mēs arhitektūrā cenšamies sasniegt izturību, bet tā nekad nav nevainojama. Zemestrīces un cunami japāņiem māca, ka sasniegt nevainojamu izturību nav iespējams. Dabas spēki ir daudz stiprāki par tā saucamo stipro ēku. No mūsu perspektīvas Vitrūvija komentārs ir diezgan… iedomīgs.

RL: Tas nav komentārs, tas ir arhitektūras mērķis. Kolizejs un citi klasiskie pieminekļi ir veidoti saskaņā ar šo ideālu, un tie vēl arvien stāv. Daži no tiem stāv divus tūkstošus gadu. Bet varbūt tam, ka Japāna atrodas seismiski ļoti aktīvā zonā, ir īpaša nozīme. Ko japāņi ir iemācījušies, dzīvojot seismiski aktīvā zonā?

Kuma: Japāņi ir guvuši mācību, ka mēs esam ļoti vāji. Mēs nevaram stāties pretim tādam spēkam.

RL: Cik svarīgs jūsu domāšanai ir fakts, ka Japāna pēc kādas lielākas zemestrīces var izzust?

Kuma: Tas ir iespējams.

RL: Un ko lai dara?

Kuma: Es tur neko nevaru izdarīt. Jūs tur neko nevarat izdarīt. (Smejas.)

RL: Jūs nevarat neko izdarīt, lai to novērstu, taču vai japāņi par to domā valdības līmenī?

Kuma: Nē. Japānas politikas pamats ir īstermiņa lietu risināšana. Tādā ziņā mēs kopš senatnes it nemaz neesam mainījušies. (Smejas.) Mēs vienkārši lūdzam dievus, templī aizlūdzam par rītdienu. Bet ne par ilgāku laika posmu.

RL: Es neesmu bijis nevienā no jūsu ēkām, esmu tās tikai redzējis attēlos. Un kā vērotājam no malas man izskatās, ka jūsu nododamais vēstījums ir svarīgāks par funkcionalitāti. Tāds ir mans iespaids – ka jūs, ceļot šīs ēkas, gribat kaut ko pateikt, nodot kādu vēstījumu, kaut ko iemācīt.

Kuma: Funkcionalitātes ideja bija sadalīt telpu, atvēlot katru telpu vienai funkcijai – tāda ļoti vienkārša pieeja. Tas cilvēkus nedarīja laimīgus. Tas, ko gribu sniegt es, ir… cilvēcīga gaisotne. Es vienkārši gribu veidot telpu, kur cilvēki labprāt pulcētos un to izbaudītu. Un es uzskatu, ka cilvēki mīl manu telpu, nevis arhitektūras formu. Viņiem patīk īpašā gaisotne manās telpās, kas ir ļoti atvērtas, caurredzamas un ļoti siltas. Es vienmēr cenšos cilvēkus dabūt telpā, un es esmu laimīgs, kad redzu, kā cilvēki telpā pulcējas.

RL: Atvērtība pret dabu un poras, un caurumi, un spraugas… tiem ir tāds… Tie ielaiž vējus, sauli, skaņas un tā tālāk. Bet vai jūsu dzīvē nav brīžu, kad jūs gribat aizvērt logu, kad negribat dzirdēt ielu vai vēju un vienkārši gribat būt viens? Vai jums nav tādu brīžu?

Kuma: Dažkārt man gribas noslēgties, bet… Tādā gadījumā es negribu palikt tur. Es gribu doties prom uz klusāku telpu.

RL: Bet kā jūs veidotu klusu telpu? Telpu meditācijai.

Kuma: Patiesībā mans meditācijas telpas ideāls ir pastaiga vienatnē, nevis slēgta telpa. Man patīk pastaigāties.

RL: Tātad jūs domājat staigājot.

Kuma: Staigāšana palīdz smadzenēm sagādāt man jaunas domas. Man nepatīk sēdēt uz vietas.

RL: Vai atceraties vācu filozofu Frīdrihu Nīči? Viņš tuvu dzīves beigām teica, ka visas viņa sēdus radušās domas ir indīgas.

Kuma: (Smejas.) Indīgas?

RL: Tas bija viņa kritiskais komentārs par lielu Rietumu filozofijas daļu, ko radījuši cilvēki, kuri sēž, domā un raksta.

Kuma: (Smejas.)

RL: Viņš bija kā jūs. Viņš domāja staigādams. Bet sakiet, kāpēc japāņi sēž uz grīdas? Vai viņi nevarēja izdomāt krēslu?

Kuma: Tāpēc, ka tas ir efektīvākais telpas izmantošanas veids. Ja ir mēbeles, telpa zaudē maināmību un šķiet šaurāka. Ja telpu aizņem mēbeles, tā izskatās ļoti šaura. Ja mums nav mēbeļu, tikai tatami paklājs, tas ir skaists tukšums. Japānā ir maz zemes un cilvēkiem jādzīvo ļoti cieši kopā. Viņi grib izmantot nelielu telpu kā lielu tukšumu.

RL: Vai jūs teiktu, ka sēdēšana uz krēsla vai uz zemes ietekmē domāšanas veidu?

Kuma: Manuprāt, ietekmē. Ja mēs sēžam uz grīdas, izzūd mēbeļu radītie ierobežojumi. Ja ir mēbeles, mums jāpieņem zināma kārtība. Mēbeles kaut ko pieprasa. Galds centrā, kaut kas centrā. Tas kaut ko pieprasa. Ja ir tikai grīdas, mums ir brīvība.

RL: Kā japāņi iztēlojas brīvību?

Kuma: Brīvībā nav ierobežojumu.

RL: Bet fizioloģija un vide ierobežo vienmēr. Mēs esam ierobežoti no visām pusēm.

Kuma: Jā, pati daba ir ierobežojums. Bet japāņi necieš cilvēka radītus ierobežojumus.

RL: Tas ir skaisti. Tātad brīvība no cilvēka radītiem ierobežojumiem. Vai jūs teiktu, ka jūsu projektētajās ēkās ir svarīga tāda veida brīvības klātbūtne?

Kuma: Es negribu ierobežot cilvēkus. Es gribu pēc iespējas samazināt ierobežojumus. Tāpēc es neciešu sienas. Smagas sienas ļoti ierobežo. Es dodu priekšroku porainībai, atvērtībai – īpaši pirmajā stāvā.

RL: Bet varbūt tā ir slimīga klaustrofobija?

Kuma: Klaustrofobija? Hmm… Kaut kādu norobežojumu es vienmēr pieņemu. Norobežojumi ar mīkstiem aizslietņiem ir ideāli. Bet taisnība – varbūt tās ir bailes…

RL: Lekorbizjē, kurš bija viens no aktīvākajiem betona celtņu atbalstītājiem, savas dzīves beigās tomēr uzbūvēja mazu namiņu⁵, kurā nav nevienas betona konstrukcijas. Vai jūs domājat, ka betona arhitektūrā bija kaut kas negodīgs? Kaut kas liekulīgs? Lietojot Lekorbizjē piemēru: viņš negribēja beigt savu dzīvi betona ēkā – viņš gribēja dzīvot vientuļā namiņā.

Kuma: Lekorbizjē dzīvoja 20. gadsimtā. Viņš gudri notvēra sava perioda būtību. Un tad viņš radīja savus skaistos mākslas darbus betonā, jo cilvēkiem tolaik vajadzēja betonu. Bet viņam bija īpašs talants panākt saskaņu ar vidi. Ronšāna⁶, Latureta⁷ – tur saskaņa ar vidi ir satriecoša. Viņš negribēja radīt atsevišķu kasti. Viņš bija ģēnijs. Visbeidzot viņš nonāca līdz koka namiņam, un šis koka namiņš nevainojami iederas vidē.

RL: Jūs mēdzat rakstīt par akmens godīgumu. Vai jūs varētu paskaidrot godīguma jēdzienu arhitektūrā?Kuma: Bieži minu negodīgumu, kritizējot… apdarinātu betonu. Betonu kā 20. gadsimta pamata, standarta metodi, kur lietota betona čaula, betona kodols un kaut kāda dekoratīva materiāla apdare. Apdare ir atmosfēras radīšanai. Man šķiet, ka tā ir liekulīga attieksme. Kad es lietoju akmeni, es cenšos lietot akmeni bez betona fona. Tas ļoti atšķiras no parastā akmens ēku celšanas veida. Akmens ēka patiesībā nav no akmens – tā ir ēka ar akmens apvalku.

RL: Jūs domājat akmens ēkas, kas celtas pēdējo 50, 60 gadu laikā? Jo pirms tam akmens bija galvenais materiāls.

Kuma: Jā, un es gribu pie tā atgriezties.

RL: Lūk, piemēram, tā baznīca – Rīgas Doms?

Kuma: Tā ir ļoti godīga celtne.

RL: Neskaitot Franku Loidu Raitu, otrs arhitekts, kurš man lika manīt, ka arhitektūra ietver domāšanu, bija Gaudī. Un, kad es iegāju Gaudī Svētās Ģimenes baznīcā, man kļuva pretīgi…

Kuma: (Smejas.)

RL: …no tā, kā bija pabeigts viņa iesāktais. Viņš strādāja ar īstiem materiāliem. Bet viņi to pabeidza ar betonu. Vai esat to ievērojis?

Kuma: Jā. Esmu ievērojis.

RL: Tas visu maina…

Kuma: Jā. Jā.

RL: …un iznīcina sākotnējo domu. Vai, jūsuprāt, tam bija kāds pamatojums, neskaitot taupības apsvērumus? Ko tas liecina par mūsu laiku?

Kuma: Taupības apsvērumi un spiediens iekļauties grafikā. Projekta grafiks vienmēr uz mums izdara spiedienu. Tas ir smieklīgi.

RL: Jūs minējāt, ka Lekorbizjē ir notvēris sava laika būtību. Kā jums šķiet, kāda ir mūsu laika būtība?

Kuma: Mēs pārejam no industriālā laikmeta pēcindustriālajā. Un pēcindustriālā laikmeta būtība ir… indivīds piedalās visā. Līdzdalība. Un arhitektūrā popularitāti gūst tāda kā “dari pats” metode. Cilvēki vēlas paši projektēt un būvēt savu telpu.

RL: Bet vairums cilvēku ir pārāk stulbi, lai to darītu.

Kuma: (Smejas.)

RL: Vairums cilvēku nespēj domāt par savu telpu. Tāpēc viņiem vajadzīgi dizaineri, interjera dizaineri un arhitekti, kuri domā viņu vietā.

Kuma: Jautāšana speciālistam būtībā ir 20. gadsimta metode. Jo tagad…

RL: Tagad var pajautāt Google.

Kuma: (Smejas.) …cilvēkiem patīk domāt pašiem.

RL: Teikt, ka cilvēkiem patīk domāt pašiem, ir ļoti optimistisks vispārinājums.

Kuma: Jā, tas ir optimistiski, bet tāda ir tendence. Savukārt savā arhitektūrā es cenšos īstenot eksperimentālus projektus. Lietussargu projekts⁸ ir par to, kā katrs var izveidot sev paviljonu. Celtne nav smaga, tāpēc to var paņemt līdzi.

RL: Vai piepūst.

Kuma: Vai piepūst. Šo eksperimentālo projektu mērķis ir parādīt, cik viegli ir izveidot telpu. Es gribu viņiem rādīt piemēru. Tas būtiski atšķiras no betona. Betons nozīmē lielus uzņēmumus, speciālistus… Tikai viņi var uzcelt betona ēku. Tam vajadzīgas īpašas zināšanas un pieredze. Un tad cilvēki ir pilnībā nošķirti no būvniecības. Bet manā pieredzē… Manam tēvam arhitektūra bija tāds kā vaļasprieks. Mēs sākām ar ļoti nelielu mājiņu. Tēvs palūdza namdarus uzcelt galveno konstrukciju un jumtu, bet mēs paši pievienojām koka grīdas un griestus, mēs krāsojām. Mēs kā ģimene būvējām paši. Tad es gribēju pats savu stūrīti, un vienā vasarā mēs uzcēlām vienu papildu telpu. Nākamajā vasarā mēs uzcēlām vēl vienu telpu. Es šo procesu ļoti izbaudīju. Tas Japānā nav neparasti.

RL: Kad jūs minējāt mūsu pēcindustriālā laika būtību – viens no veidiem, kā to aprakstīt, ir visa digitalizēšana. Ko namdari, kas strādā ar koku, darītu digitālajā laikmetā? Viņi taču droši vien no koka neizgatavos datorus.

Kuma: Bet japāņu namdari ļoti labi prot lietot datorus. Ziniet, ir tāda mašīnapstrādes sistēma – tāda kā 3D griešanas sistēma salaidumiem –, viņi ar šo sistēmu strādā ļoti veiksmīgi!

RL: Cik tālu mēs esam no māju 3D drukāšanas?

Kuma: Es domāju, ka 3D drukāšana ir ļoti primitīva sistēma.

RL: Šobrīd.

Kuma: Šobrīd tā ir primitīva sistēma. Bet apstrādes sistēma, ko es minēju, ir ļoti sarežģīta 3D griešanas sistēma. Mēs varam lietot skaisto koku kopā ar datortehnoloģiju. Es domāju, ka šis virziens ir ļoti interesants.

RL: Iztēlojieties, ka Tokijas dome jūs lūdz dažādās vietās Tokijā izvietot atgādinājumus par mūsu mirstību. Ko jūs darītu?

Kuma: Mirstību… Es negribu veidot svētnīcu vai templi. Es domāju, ka tas nav nepieciešams. Svarīgāk ir radīt vietu ikdienas baudīšanai.

RL: Tā ir. Taču šobrīd jūs lūdz padomāt par kaut ko, kas cilvēkiem atgādinātu par viņu mirstību.

Kuma: Es lietotu koku. Koks dabiski rāda, ka dzīve ir īsa, – koka krāsa vienmēr mainās. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc es lietoju koku, – tas vienmēr mainās. Lūk, jums mācība par mūsu mirstību.

RL: Divi pēdējie jautājumi. Ja jūs būvētu pats savu kapsētu, kā tā izskatītos?

Kuma: Es esmu uzprojektējis tikai kapa vietu savai ģimenei. Mans tēvs tur jau dus.

RL: Un tur ir vieta arī jums?

Kuma: Jā, tā būs mana vieta. Mans kaps ir vienkārši L veida siena ar akmens plāksni, un uz akmens plāksnes var uzlikt ziedus. Tas ir 40 centimetru augstumā, ļoti vienkāršs. Kāds minēja, ka tas izskatās pēc miskastes. (Smejas.)

RL: (Smejas.) Bet likt kapam izskatīties pēc miskastes nebija jūsu mērķis.

Kuma: Ne gluži. Bet man šis komentārs ļoti patika, jo es negribēju veidot kādu monumentālu akmens konstrukciju.

RL: Kas ir svarīgākais, ko jūs dzīvē esat sapratis?

Kuma: Savu spēju robežas.

RL: Paldies.