Autors: db.lv

Klimata pārmaiņu panika pārkāpusi visas iespējamās robežas

Aiz skaļiem paziņojumiem par ārkārtas situāciju klimata jomā sekos konkrēti pasākumi, kuri ietekmēs ne tikai ikvienu cilvēku, bet arī uzņēmumus un valstis, taču atbilžu uz daudziem svarīgiem jautājumiem joprojām nav.

To intervijā DB norāda Austrumsomijas universitātes docents un Balesene OU valdes loceklis Andrejs Belijs (Andrei Belyi). Viņaprāt, uzmanības fokusā ir ne tikai diskusija par jauno ES politiku un jo īpaši jaunā, zaļā virziena abstraktajiem mērķiem, bet gan par pasludinātās ārkārtas situācijas sarežģītību un piedāvātās visas Eiropas elektrifikācijas izmaksām.

Ko nozīmē fakts, ka jaunais Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija savu darbību sāka tieši ar ārkārtas situāciju klimata jomā un “green deal”?

Eiropas Komisija neizmantoja terminu "ārkārtas situācija klimata jomā", jo to savā rezolūcijā ierakstīja un par to nobalsoja Eiropas Parlamenta vairākums. Jaunās Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas sabiedrotie Parlamentā balsoja pret terminu "ārkārtas situācija klimata jomā". Tomēr notikumu saknes ir meklējamas citur, proti, ANO un Pasaules Meteoroloģijas organizācijas izveidotajā klimata pārmaiņu starpvalstu ekspertu darba grupā, kura darbojas jau kopš 1988. gada. Šīs ekspertu darba grupas mērķis ir klimata modelēšana ar datorprogrammu palīdzību. Briseles Brīvās universitātes Politehniskās fakultātes profesors Samuels Furfari, kas strādā klimata pārmaiņu starpvalstu ekspertu darba grupā, nesen rakstīja, ka šī grupa strādā tikai pie vienas klimata pārmaiņu hipotēzes, proti, siltumnīcu gāzu ietekmes uz temperatūru, kas, pēc S. Furfari domām, var radīt disbalansu zinātnieku diskusijai par šo tēmu. Ar citām klimata pārmaiņu hipotēzēm, kas eksistē zinātnes pasaulē, minētā darba grupa nenodarbojas. Pēc starpvaldību darba grupas pamatversijas, galvenais klimata pārmaiņu cēlonis ir siltumnīcu gāzes, tostarp CO2 un metāns. 2018. gadā speciālā atskaitē klimata pārmaiņu starpvalstu ekspertu darba grupa, izmantojot modelēšanas datus, secināja: ja apkārtējās vides temperatūra palielināsies par 1,5 grādiem pēc Celsija, salīdzinot ar hipotētisko temperatūras līmeni, pasauli sagaida neprognozējamas dabas katastrofas, augsnes izmaiņas, dzeramā ūdens trūkums u.tml. Būtībā notika atkāpšanās no tradicionālā uzskata, ka ekonomika ir spējīga absorbēt divu grādu pieaugumu salīdzinājumā ar pirmsindustrializācijas laiku. Šajā kontekstā interesanta ir S. Furfari atziņa, ka pastāv ļoti dažādas hipotēzes par vidējās pirmsindustrializācijas temperatūras noteikšanu.

Faktiski šie 0,5 grādi tiek uzskatīti par tādiem, kas var nodarīt būtisku kaitējumu, un tie ir sava veida robežšķirtne. Vienlaikus šis modelis ir izstrādāts, balstoties uz datorprogrammu modeli un attiecīgu simulāciju: kas varētu notikt, taču tam nav nekāda sakara ar Bībelē aprakstītajiem pareģojumiem un apokalipsi, ko saskata daudzi cilvēki. Būtībā izveidotais modelis apskata tikai dažus no iespējamajiem scenārijiem, kas nav saistīti ar to, kā strādā vai nestrādā ekonomika, pasaules finanšu sistēma un kādi pasākumi, kas samazina CO2 izmešus, veikti līdz šim.

Ideja, ka siltumnīcu gāzu emisijas un jo īpaši CO2 ir jāsamazina, ir pareiza un zinātniskajai sabiedrībai saprotama, taču šī situācija nav jāuztver kā iespējamā apokalipse, kura pienāks pēc dažām desmitgadēm. Tieši ekspertu grupas atskaites (par klimata pārmaiņu problemātiku) interpretācija un izpratnes trūkums radīja un veicināja izkropļojumus un pārspīlējumus. Uz šo faktu 2019. gada septembrī Somijas masu medijos norādīja arī Pasaules Meteoroloģijas organizācijas ģenerālsekretārs Petri Tālass. Proti, klimata pārmaiņu panika pārkāpusi visas iespējamās robežas, jo ekspertiem nevajag pārliecināt klimata pārmaiņām neticošos, bet gan apturēt tos, kuri to iespējamo hipotētisko seku dēļ ceļ paniku.

Eiropā esošas “zaļās” partijas šo jautājumu uzkarsēja līdz situācijai, ka arī Eiropas Parlamenta jaunais sasaukums pieņēmis rezolūciju par ārkārtas situāciju (emergency) klimata jomā, kaut arī Eiropas Komisija vairāk izmantoja citu apzīmējumu – “joma, kurai nepieciešami neatliekami risinājumi un pasākumi”. Protams, jautājumi ir par to, vai pašiem Eiropas Parlamenta deputātiem ir izpratne par šo klimata pārmaiņu ekspertu – zinātnieku – diskusiju, viņu datorsimulācijas modeļa iegūto rezultātu, tā iespējamajām novirzēm, kļūdām, vai varbūt šādas zināšanas ir viņu palīgiem. Bez šaubām, biznesa aprindas būs ieinteresētas pārdot dārgākus tehnoloģiskos risinājumus, piemēram, elektroauto vai saules paneļus. Nav izslēgts, ka daļa lobē attiecīga biznesa intereses, kam ir liela ieinteresētība tieši klimata ārkārtas situācijas izsludināšanā.

Proti, visu veidu (gan cilvēki, gan uzņēmumi) patērētāji būs spiesti tērēt naudu tur, kur to citādi varētu netērēt, piemēram, tehnoloģiju nomaiņai. To, ka klimata jautājumus kā ārkārtas situāciju nevar skatīt ne no politiskā, ne no ekonomiskā, ne arī sociālā skatupunkta, jau norādījis profesors Mike Hulms. Proti, ātrumā pieņemtie lēmumi, piemēram, par straujām infrastruktūras izmaiņām, kuri pēc tam izrādīsies nepareizi, var nevis palīdzēt apkārtējai videi, bet – tieši pretēji – nodarīt tai vēl lielāku kaitējumu. Piemērs: patlaban “modes lieta” ir būvēt vēja parkus, kuri ražo elektroenerģiju, bet tajā pašā laikā tie noteiktos apstākļos maina ekosistēmu, piemēram, meža ekosistēmu.

Kā norādījis pētnieks Valentino Lukarini, klimats ir sarežģīts četru sistēmu – atmosfēra, okeāns, biosfēra, kura absorbē CO2, un kosmoss (saules iedarbība) – mijiedarbības rezultāts. Ja cilvēki spers būtiskus soļus labu, bet, iespējams, utopiskas nākotnes nodomu vadīti, pastāv risks nodarīt kaitējumu citām sistēmām, pirmkārt – biosfērai. Pavisam nesen bija publicēts interesants raksts par to, cik daudz izejvielu (piemēram, litija, cinka, kobalta) nepieciešams, lai tikai attīstītu ambiciozo atjaunojamās enerģijas ideju. Apjomīgai atjaunojamās enerģijas attīstībai būs nepieciešamas izejvielas un minerāli, kā arī alumīnija un citu metālu ražošanas apjomu kāpums, kas var ne tikai palielināt siltumnīcu gāzu emisijas apjomu pieaugumu, bet arī veicināt vietējās biosfēras iznīcināšanu, kur notiek attiecīgo izejvielu ieguve un pārstrāde. Faktiski: strauja pāreja uz atjaunojamo enerģiju, lai samazinātu emisijas, ir kā pāreja no degvīna uz viskiju, lai apkarotu pārmērīgu alkohola patēriņu. Bez tam, viens no sarežģītākajiem atjaunojamās enerģētikas jautājumiem ir, ko darīt ar tās radītajiem atkritumiem, kas katri paši par sevi varbūt arī nav kaitīgi apkārtējai videi, bet, tiem sajaucoties, rodas ļoti bīstamas vielas. Piemēram, Indijā un citās valstīs ir valsts atbalsta programmas saules bateriju iegādei, uzstādīšanai un izmantošanai. Minēto atbalsta pasākumu rezultātā saules baterijas ir kļuvušas salīdzinoši lētākas un pieejamākas, bet: cik daudz CO2 tiek radīts, lai saražotu saules paneļus un kas ar tiem notiek pēc to ekspluatācijas beigām. Vēl ir šāda nianse: uz saules paneļiem uzkrājas putekļi, kā rezultātā paneļi neģenerē to jaudu, kuru tiem vajadzētu radīt. Gaisa kvalitātes dēļ Indijā šie nosacīti lētie saules paneļi jāmaina teju vai ik gadu. Problēmas otra neatņemama sastāvdaļa ir atkritumu apsaimniekošana, un valstiskas politikas un vēl jo vairāk dabā ieviestas sistēmas nav ļoti daudzās – it īpaši jaunattīstības – valstīs.

Rezultātā nestrādājošie saules paneļi agrāk vai vēlāk nonāk okeānā vai tiek noglabāti pazemē, jo to pārstrāde ir ļoti dārga vai neiespējama, turklāt šo darbību rezultātā tiek nodarīts kaitējums ekosistēmai. Šādā kontekstā prātā nāk Nobela prēmijas ķīmijā laureāta Iļjas Prigožina sacītais par pastāvošo paradoksālo situāciju: “No vienas puses ir sabiedrības pieprasījums zinātnei, lai tā glābtu pasauli, no otras puses zinātne arvien vairāk pēta sarežģītas, neparedzamas sistēmas.” Diemžēl pašlaik neviens modelis nevar izskaidrot pilnīgi visus procesus, to savstarpējo mijiedarbību un iespējamos rezultātus, līdz ar to arī sekas. Vienīgais, ko var darīt, ir izvairīties no galējībām – noliegt klimata zinātni un kā argumentu izmantot frāzi par kaut kāda vairākuma zinātnieku uzskatu (viedokli). Diez vai ir jēga atkārtot padomju laiku pseidozinātnieka, organismu pielāgošanos mainīgajiem vides apstākļiem propagandējošā Trofima Lisenko stratēģiju, kas, lai aizstāvētu savu viedokli, pirms 50-60 gadiem, uzstājoties, lietoja frāzes: "vairums zinātnieku atbalsta", "proletāriešu zinātne atbalsta", "ir proletāriešu un ir arī buržuāziskā zinātne". Diemžēl arī mūsdienās klimata pārmaiņu kontekstā šāda propogandistiska pieeja pastāv un šādi cilvēki dodas uz organizācijām, iestādēm, arī parlamentiem un saka: "zinātnes pētījumi liecina, ka...", "vairums zinātnieku uzskata, ka...", kaut arī zinātne nestrādā pēc boļševistiskā – vairākuma – principa.

Pats bēdīgākais, ka šo zinātni, tāpat kā T. Lisenko, sākam dalīt, tikai vairs ne buržuāziskajā un proletāriskajā, bet pareizajā un nepareizajā, kaut arī zinātne nevar būt pareiza vai nepareiza. Vēl vairāk – tos, kas netic pareizajai zinātnei, tos oponenti (īpaši aktīvo ekoaktīvistu daļa) nodēvē par naftas un gāzes lobijiem, atpakaļrāpuļiem – tumsoņām u.tml., bet tas viss padomju sistēmā jau tika pieredzēts, un tie, kas dzīvoja PSRS, to visu jau ir izjutuši. Problēmas sakne – daļā sabiedrības nav izpratnes un arī nav vēlmes izprast to, ko nesaprot, turklāt arvien vairāk tiek novērota nosliece uz atteikšanos no Karla Poppera atvērtās sabiedrības, kas vērsta uz diskusijām, un arvien lielāka piesliešanās Lisenko propogandiskajai, kur dominēja viens – pareizais – virziens, viedoklis, pozīcija. Tā ir bīstama tendence, kuru daudzos kabinetos un zālēs nenovērtē, bet jautājums ir par to, kā saglabāt kontroli un veikt adekvātus pasākumus, tostarp enerģētikā, kas palīdzētu samazināt CO2 izmešu apjomus bez pārspīlējumiem un nevajadzīgas radikalizācijas.

Kādas pārmaiņas gaidīt enerģētikā?

Būtiskākais jaunās enerģētikas izaicinājums nav atjaunojamās enerģijas ieviešana elektroenerģijas nozarē, bet gan ekonomikas, jo īpaši mājokļu, komunālā, transporta sektora elektrifikācija. Tas nozīmē, ka gala patēriņā pieaugs tieši elektroenerģijas apjoms. Eiropas Savienības ekonomikas elektrifikācijas ekonomiskās prognozes Eiropas Komisija, kuru vadīja Ž. K. Junkers, jau 2018. gadā publiskoja dokumentā (Tīra planēta visiem), kurā tika piedāvāti vairāki attīstības scenāriji, kas visi būtībā piedāvā ieviest elektrifikāciju – pāreju uz viena veida energoresursu – elektrību.

Pat pēc vispiesardzīgākajām aplēsēm tā rezultātā elektroenerģijas patēriņam ES vajadzētu palielināties par apjomu, kas līdzvērtīgs gada patēriņam Itālijā. Savukārt, īstenojot pašu ambiciozāko scenāriju, ES elektroenerģijas patēriņš gandrīz vai dubultotos. Tā kā elektronu izmantošana ekonomikā ir dārgāka nekā gāzes un citu degvielas veidu molekulu izmantošana, loģisks jautājums: kurš maksās par elektroenerģijas jaudu palielināšanu? Tam līdzās arī jautājums, vai ES tautsaimniecība spēs panest papildu sociālās izmaksas no tāda elektroenerģijas patēriņa. Dažus aprēķinus par iespējamo elektroenerģijas patēriņa pieaugumu saskaņā ar Eiropas Komisijas scenārijiem arī rādīju 2019. gada decembrī notikušajā konferencē Biznesa prognozes 2020, un secinājums ir šāds: palielinoties tiešajam elektroenerģijas patēriņam, palielināsies disbalanss starp ES dalībvalstīm, jo elektroenerģijas cena, pārrēķinot to uz ienākumiem, būtiski atšķiras dažādās ES dalībvalstīs.

Piemēram, pēc šāda modeļa Rumānijā par elektroenerģiju maksā dārgāk nekā jebkurā citā ES dalībvalstī. Aiz Rumānijas seko Latvija un Lietuva. Savukārt Skandināvijas valstīs, Zviedrijā elektroenerģijas izmaksas būs viszemākās. Tas nozīmē, ka elektrifikācijas politikā nedrīkst ignorēt reģionālās un valstiskās īpatnības, jo sociālās izmaksas valstu vidū būs atšķirīgas. Otrs jautājums – no kādiem resursiem ražot elektroenerģiju. To var ģenerēt stacijās, kuras nerada CO2 izmešus, vai arī tādās, kurās šo CO2 izmešu ir ļoti maz, un tādējādi nonākt līdz oglekļa mazietilpīgai vai pat oglekļa neitrālai enerģētikai. Taču jautājums ir, cik tas viss izmaksās, jo vairāk būs nepieciešamas elektroenerģijas jaudas. Kurš apmaksās šo jaudu radīšanu, nemaz nerunājot par tehnoloģiju nomaiņu? Ir divi iespējamie risinājumi – papildu nepieciešamo elektroenerģijas jaudu izveidi apmaksā energokompānijas, kas to automātiski pārliek uz patērētāju pleciem, vai arī otrs risinājums – ieviest daļēju vai pilnīgu plānveida ekonomiku (tāda jau bija PSRS), kur uzņēmumi vienkārši izpildīs augstāk stāvošo lēmumus – direktīvas. Vienlaikus pilnībā nav iespējams izvairīties no tādiem tirgus ekonomikas jautājumiem kā finanšu plūsmas, eiro vērtība u.tml. Bez tam pārejā uz vienu vienīgo energoresursu – elektroenerģiju – jautājums būs par sabiedrības, it īpaši aktīvākās tās daļas reakciju un arī par rūpniecības uzņēmumu saimnieku pozīciju.

Kāpēc? Tāpēc, ka jautājums būs par izmaksām. Pašlaik tam, kurš mājokļa apsildē izmanto elektroenerģiju, vismaz ziemā nākas maksāt divas trīs reizes lielāku summu nekā tam, kurš izmanto centrālapkuri, kur siltumu iegūst, sadedzinot koksni vai dabasgāzi.

Un arī – kā uz šādu situāciju reaģēs vēlētāji, it īpaši tie, kuriem nav lielu ienākumu?

Vai viņi vispār varēs apmaksāt šos tēriņus? Neaizmirsīsim, ka "dzelteno vestu" protesti Francijā aizsākās ar cenas paaugstināšanu enerģijai. Savukārt rūpniecības uzņēmumiem var nākties ne tikai ieguldīt pamatīgas investīcijas tehnoloģiju nomaiņā, kas komplektā ar dārgo elektrību radīs jautājumus par attiecīgo konkurētspēju tirgū, bet arī līdz ar to šo kompāniju īpašniekiem var likt ražošanu pārcelt uz citu pasaules reģionu, kā rezultātā būs mazāk darbavietu un nodokļu maksājumu, bet pretī lielāki tēriņi valstu pusē. Pašlaik nav skaidrs, nav zināms, cik šāds risinājums izmaksās, ne arī, kāda būs ietekme uz iedzīvotājiem, biznesu, klimatu.

Eiropā elektrību ražo, ne tikai sadedzinot dabasgāzi un akmeņogles, bet arī atomstacijās. Lai šīs jaudas aizstātu ar atjaunojamiem resursiem, nemaz nerunājot par tām papildu jaudām, kas būs vajadzīgas benzīna vietā, būs papildu vajadzīgi milzīgi energoresursi. Kur tos ņems?

Tas, ka daudzās Eiropas valstīs ir problēmas ar atjaunojamo energoresursu procentuālo īpatsvaru pret kopējo patēriņu, nav noslēpums. Pašlaik CO2 izmešu kvotu cenas tirgū ir samazinājušās, un tādējādi elektroenerģijas ražošanai var izmantot pat akmeņogles, kam cenas ir sarukušas, jo ir lieli to nepārdotie uzkrājumi.

Rezultātā radās situācija, ka vairākās Eiropas valstīs pieauga ogļu kā energoresursu izmantošana elektroenerģijas ražošanā. Savukārt tā dēvētās zaļās – saules un vēja – enerģijas ir pakļautas dabas apstākļiem – saule pa nakti nespīd, vējš pūš tad, kad pūš, un tas nozīmē, ka tā dēvētās elektroenerģijas jaudu stabilizācijas stacijas bija, ir un būs vajadzīgas, jo līdz šim vēl tādu elektroenerģijas uzkrāšanas ierīču nav. Un te nu sākas interesantākais – enerģijas ražotāji piemaksās par to, ka to kāds tērē, vai arī tie, kuri tērē, būs spiesti piemaksāt par to, ka viņiem ir pieejama elektrība. Bija un joprojām ir spēkā risinājums, ka šos elektroenerģijas patēriņa un ražošanas sarežģījumus risinās ar dabasgāzes stacijām ar ļoti mazu CO2 izmešu apmēru, un tas arī ir viens no ekonomiskajiem iemesliem, kāpēc tiek būvēti dabasgāzes vadi (arī Nord Stream 2) uz Eiropu. Jā, ir idejas par ģeotermālo ūdeņu izmantošanu enerģētikā, taču neviens nevar precīzi atbildēt, kas šādu ūdeņu liela apmēra izņemšanā notiks ar pazemes ūdeņiem, kā tas ietekmēs augsni, gruntsūdeņu līmeni, ģeoloģiskos procesus u.tml. Lai arī dabasgāze pašlaik atrodas kritizēto energoresursu sarakstā, tomēr, to kā CNG izmantojot auto dzinējos, kā arī elektrības ražošanai, tiek radīts ļoti maz CO2 izmešu. Protams, dabasgāzes ieguvē atmosfērā ieplūst metāns, kas ir viens no kaitīgākajiem atmosfēras uzsildītājiem.

Turklāt arī dabasgāzes sadales sistēmā ir metāna zudumi. Tuvākā laika uzdevums būtu atrast risinājumus, kas novērstu metāna zudumus.

Uzņēmumiem, kas kontrolē gāzes sadales sistēmas, var ieviest sertifikāciju un atbilstošu pasākumu plānu metāna zudumu novēršanai, kuru nepildot nāktos maksāt soda naudas. Vēl viens aspekts – 2016. gadā Eiropas Komisija izstājās no Pasaules Bankas programmas par tā dēvētās ceļa (nevajadzīgās) gāzes sadedzināšanu. Proti, mazākas gāzes ieguves kompānijas šo nevajadzīgo gāzi kā nelikvīdu vienkārši dedzina, līdz ar to atmosfērā nonāk CO2 un arī metāns, taču, cik daudz metāna šādā veidā nonāk atmosfērā, nav zināms.

Bet kopējie tā dēvētās balasta gāzes sadedzināšanas apjomi ir iespaidīgi, tikai Krievijā vien tie ir aptuveni 20 miljardi m3, kas ir aptuveni 15 reižu vairāk nekā Latvijas dabasgāzes patēriņš gadā.

Līdztekus vēl jāņem vērā, ka tieši tas pats notiek arī ASV, Nigērijā un daudzās citās dabasgāzes ieguves valstīs. Interesanti, ka tā dēvētās ceļa gāzes sadedzināšanas apjomi kopš 2018. gada pieauga, kaut arī līdz tam tie samazinājās. Eiropas Komisijai vajadzētu atgriezties Pasaules Bankas programmā par ceļa gāzes sadedzināšanu, lai nodrošinātu politisko atbalstu tā dēvētās ceļa gāzes sadedzināšanas samazināšanai un tādējādi padarītu dabasgāzi par vēl draudzīgāku atmosfērai.

Vai daļu enerģijas neverētu ražot, izmantojot ūdeņradi?

Ir tāda iespēja, bet arīdzan jautājumu ir daudz. Vispirms ir nepieciešams normatīvajos aktos definēt, kas tas ūdeņradis tāds ir, vai to var pārdot džoulos, kilovatos, tad ir tehniskie jautājumi, vai ūdeņradi drīkst jaukt kopā ar dabasgāzi cauruļvados, gāzes krātuvēs, kādas ir iespējamās sekas. Patērētājiem būs jautājums – cik maksā ūdeņradis?

Pēc Starptautiskās Enerģētikas aģentūras datiem, pērn zaļā (kas ražots no atjaunojamajiem resursiem) ūdeņraža cena bija 5-6 reizes augstāka par dabasgāzes cenām. Pašlaik kopējie ūdeņraža ražošanas apjomi ir mikroskopiski salīdzinājumā ar dabasgāzes ražošanas un patēriņa apmēriem. Nav atbildēts jautājums, kas notiek ar apkārtējo vidi, ja ūdeņradi ražo no atjaunojamajiem resursiem (cik to vajag, kur tos iegūt).

Turklāt, izmantojot ūdeņradi kā energoresursu, ķīmiskajai rūpniecībai tiek atņemts būtiskākais elements. Šādā situācijā nav skaidrs, ko darīt ar šo nozari.

Pašreizējā tehnoloģiskās attīstības līmenī masveida pāreja uz ūdeņradi kā energoresursu vairāk ir eksperimentāla nekā masveidīga.

Kā paliks ar ES izvirzīto mērķi: siltumnīcu gāzu emisijas ir līdzvērtīgas to piesaistei?

Jā, jaunās Eiropas Komisijas mērķis ir radīt klimata neitralitāti kontinentā, taču kā tas var būt iespējams, ja klimats ir globāls? Bez tam, ja runā par Eiropu kā kontinentu, tad bez ES tajā ģeogrāfiski ietilpst arī Krievija, Ukraina. Vai tomēr varbūt runa ir par ES? Arī uzdevumi noformulēti ļoti abstrakti un, iespējams, rada iespēju ES savus solījumus padarīt deklaratīvus. Alternatīva šiem abstraktajiem mērķiem būtu izveidot reģionālās darba grupas, kas dotu iespēju izvēlēties visatbilstošākās metodes, ar ko cīnīties pret siltumnīcu gāzu emisijām, vienlaikus neradot disbalansu un sociālo izmaksu pieaugumu.

"Lai varētu izpildīt uzstādīto mērķi apturēt atmosfēras sasilšanas pieaugumu, tikai ar Eiropas Savienības pūlēm vien nepietiks, jo klimats ir globāls. Savukārt, ja tiks īstenoti būtiski pasākumi kādā atsevišķā valstī vai pat visā Eiropā, bet nekas tāds netiks īstenots citviet, tad ieviesējvalsts uzņēmēji zaudēs konkurētspēju, bet valsts – nodokļus un darba vietas, vienlaikus netiks nodrošināts siltumnīcu gāzu emisijas apjoma samazinājums globālā mērogā,"
pauž Austrumsomijas Universitātes docents un Balesene OU valdes loceklis Andrejs Belijs.
(Izmantoti Konstas Punkkas un zemeunvalsts.lv foto)

14.02.2020
  Dalīties Facebook

Komentāri

Sarainis
Tā kā elektronu izmantošana ekonomikā ir dārgāka nekā gāzes un citu degvielas veidu molekulu izmantošana, ============== tie ir meli
Rihards
Vislabāk patika "Savukārt tā dēvētās zaļās – saules un vēja – enerģijas ir pakļautas dabas apstākļiem – saule pa nakti nespīd, vējš pūš tad, kad pūš, un tas nozīmē, ka tā dēvētās elektroenerģijas jaudu stabilizācijas stacijas bija, ir un būs vajadzīgas, jo līdz šim vēl tādu elektroenerģijas uzkrāšanas ierīču nav". Elementārākais piemērs - par tādiem HES autors taču būs dzirdējis? Šajās mītiskajās, nekad neredzētajās ierīcēs ir iespējams uzkrāt un pielietot ūdens potenciālo enerģiju vajadzīgajā brīdī. Šoreiz galīgi garām, "skeptiķi". Vēlams tomēr nosaukt arī konkrētus skaitļus un faktus ar atsaucēm (!), nevis varbūt, iespējams, mazāk, vairāk utml. "Pavisam nesen publicēts interesants raksts.." nu tad lūdzu rakstu, atsauci, skaitļus! Apsūdzam pus pasauli klimata sazvērestībā un nepamatotas panikas celšanā tai pašā laikā biedējot ar komandekonomiku un bez maz vai PSRS augšāmcelšanos. Jācer tikai, ka neviens šo skricelējumu neuztver pārāk nopietni.
Lasītājs
Šo tekstu vajadzētu pārlasīt un izrediģēt (gan literāri, gan nozares speciālistam).
upss
Mana doma ir kad - izslēgs to milzīgo mikroviļu krāsni? to 5G, utt. tad nu nebrīnamies, ka vis uzsilst...
Agris
Varētu ņemt vērā, ka arī elektrības ražošana ar atomenerģijas palīdzību ir ar ļoti zemu oglekļa dioksīda izmešu līmeni (šie izmeši rodas staciju būves un materiālu transporta dēļ).

Pievienot komentāru