Venēciju itāļi pamatoti dēvē par “apgriezto mežu” (foresta capovolta). Pilsēta burtiski balstās uz miljoniem koka pāļu, kas atrodas zem ūdens. Atšķirībā no Tadžmahala, kur koksne saskaras ar upes saldūdeni, Venēcijas būvniecība ir cieši saistīta ar jūras lagūnas sāļo vidi, dūņām un mālu.
Venēcijas pirmsākumi meklējami 5. gadsimtā, tradicionāli minēts 421. gads. Kad Rietumromas impērija bruka, vietējie sauszemes iedzīvotāji bēga no barbaru – huņņu un lombardu – iebrukumiem un meklēja patvērumu purvainajās, grūti pieejamajās Adrijas jūras lagūnas salās. Sākumā tās bija vieglas koka un niedru būdas. Iedzīvotāju skaitam augot, radās nepieciešamība uz nestabilās, dūņainās pamatnes būvēt smagas akmens un mūra ēkas. Venēcieši izstrādāja unikālu augsnes noblietēšanas metodi, proti, purvainajā gultnē blīvi cits blakus citam ar rokām tika iedzīti nosmailināti koka stumbri – aptuveni 9 pāļi kvadrātmetrā – tos dzina caur mīkstajām dūņām, līdz sasniedza cieto māla slāni. Uz pāļu virspuses tika uzklāts horizontāls koka dēļu klājs. Uz dēļiem sāka mūrēt pamatus no ūdensizturīgā Istras kaļķakmens, uz kura tālāk būvēja pašu ēku.
Slavenā Basilica di Santa Maria della Salute balstās uz vairāk nekā miljons koka pāļiem, Svētā Marka laukuma zvanu tornis – uz aptuveni 100 000 pāļiem.
Milzīgi koksnes apjomi
Lai nodrošinātu būvniecību, Venēcijas Republikai bija nepieciešams milzīgs daudzums kokmateriālu. Tos ieguva un transportēja pa upēm gan no apkārtējiem reģioniem, gan visas Eiropas. Pašiem garākajiem (dziļākajiem) pāļiem izmantoja melnalksni, kam ir izcila šūnu struktūra – ūdenī tas nepūst, bet kļūst cietāks un izturīgāks. Ozolu izmantoja vietās, kur bija nepieciešama vislielākā strukturālā izturība un pretestība pret spiedienu. Savukārt, pateicoties augstajam sveķu saturam, lapegle nodrošināja izcilu aizsardzību pret ūdens koroziju un tika izmantota gan pāļiem, gan nesošajiem dēļu klājiem. Koksne tika ievesta no Venēcijas tirgotāju kontrolētajām sauszemes teritorijām. Milzīgi mežu masīvi tika izcirsti Dolomītu Alpos, piemēram, Kadores ielejā, un gar Pjaves upi, pa kuru baļķus pludināja uz lagūnu. Otrs lielākais koksnes avots bija Istras pussala un Dināru kalni mūsdienu Horvātijā, Slovēnijā un Melnkalnē. Venēcijas pieprasījums pēc koksnes bija tik vērienīgs, ka vēsturiski pilnībā izmainīja Balkānu un Ziemeļitālijas ainavu un reģiona mežu struktūru.
Pilsētas pamati tagad
Atšķirībā no mīta, ka koksne Venēcijā ir pilnībā pārvērtusies akmenī, jaunākie zinātniskie pētījumi rāda, ka koki ir mineralizējušies tikai daļēji. Tā joprojām ir koksne, kas saskaras ar nopietniem modernā laikmeta apdraudējumiem. Kamēr koksne ir pilnībā ieslēgta blīvajā māla un dūņu masā bez skābekļa, tās sadalīšanās ir ārkārtīgi lēna un darbojas tikai specifiskas anaerobās baktērijas. Mūsdienu klimatisko anomāliju dēļ, kad uznāk ekstremāli t.s. zemie bēgumi jeb bassa marea, dažu ēku augšējie koka slāņi nonāk saskarē ar gaisu. Tas aktivizē sēnes un kukaiņus, kas koksni sagrauj teju zibenīgi. Liela problēma ir lielo tūristu kuģu, motorlaivu un ūdens taksometru dzinēju radītie viļņi, kas burtiski izskalo un izsūknē dūņas un smiltis no ēku pamatu starpām. Kad dūņu aizsargslānis pazūd, koka pāļi paliek kaili tekošā jūras ūdenī.
Kā Venēcija glābjas?
Pilsēta vairs nepaļaujas tikai uz seno inženieru prasmēm un šobrīd īsteno vairākus augsto tehnoloģiju projektus.
MOSE dambju sistēma ir ir primārais vairogs, proti, miljardiem eiro vērts kustīgo dambju projekts pie lagūnas vārtiem. Tas tiek pacelts lielo plūdu jeb Acqua Alta laikā, pasargājot pilsētu no applūšanas, vienlaikus palīdzot stabilizēt ūdens līmeņa krasās svārstības, neļaujot pamatiem palikt sausumā.
Veicot vēsturisko ēku restaurāciju, inženieri veic pamatu hidroizolāciju un nostiprināšanu. Bojātos koka dēļu klājus un pāļu augšdaļas pastiprina ar modernu cementa mikrostruktūru injekcijām vai speciāliem sveķiem, kas noslēdz piekļuvi skābeklim un ūdens plūsmai, burtiski iekapsulējot veco koka struktūru drošā apvalkā.
Lai apturētu dūņu izskalošanu, visiem ūdens transportlīdzekļiem Venēcijā ir ieviesti ļoti stingri ātruma ierobežojumi, daudzos iekšējos kanālos motorizētā satiksme tiek pakāpeniski ierobežota par labu tradicionālajām airu laivām.
“Koksnes maģija” – Venēcijas stāsta pamats
Venēcijas pamatu stabilitāte ir tiešā veidā atkarīga no fizikas un dabas materiālu mijiedarbības. Pilsētas glābšanas pasākumi šobrīd norisinās laikā, kad vietējie iedzīvotāji jūt dziļu aizvainojumu un satraukumu par pilsētas nākotni. Koka pāļu maģija Venēcijā slēpjas nevis pašā kokā, bet gan vidē, kurā tie ir iedzīti. Process, kādā dūņas un māls pasargā pilsētu, balstās trīs fizikālos un ķīmiskos pamatnosacījumos.
Lagūnas gultnes dūņas un stingrais māla slānis darbojas kā hermētisks korpuss. Kad melnalkšņa vai ozola pālis tiek iedzīts šajā masā, dūņas ap to uzreiz noslēdzas, pilnībā izspiežot gaisu un ūdens plūsmu. Pūšanas baktērijas un koksnes sēnes bez skābekļa nevar eksistēt, līdz ar to koks saglabājas sākotnējā formā gadsimtiem ilgi.
Gadsimtu gaitā koka šūnu struktūrā nepārtraukti iesūcas mineralizēts, ar kalciju un dzelzi bagāts ūdens un smalkas māla daļiņas. Koksne pakāpeniski piesātinās ar šiem minerāliem, sacietē, pārtopot akmenim līdzīgā materiālā. Tas vairs nav elastīgs koks, bet gan cieta, fosilizējusies kolonna. Tā kā pāļi ir iedzīti ļoti blīvi, cits pie cita, tie sablīvē apkārtējo mīksto augsni. Ēkas svaru notur ne tikai pāļu gali, kas atduras pret cieto mālu, bet arī sāniskās berzes spēks starp koku un dūņām. Augsne kļūst tik monolīta, ka spēj noturēt tūkstošiem tonnu smagus mūra palaco.
Ko par situāciju domā venēcieši?
Venēcieši jūtas kā “pēdējie mohikāņi” pilsētā, kas no dzīvas kopienas strauji pārvēršas par bezdvēselisku tūristu izklaides parku. Pilsētnieku viedokli par pašreizējo krīzi nosaka trīs galvenie aspekti. Pirmkārt, venēciešus šobrīd vairāk par grimšanu ūdenī uztrauc pilsētas “izmiršana”. Vēsturiskajā centrā iedzīvotāju skaits ir noslīdējis zem 50 000, kamēr ik gadu pilsētu pārpludina ap 30 miljoni tūristu. Vietējie jūtas izspiesti no savām mājām, jo nekustamie īpašumi masveidā tiek pārvērsti Airbnb īres dzīvokļos. Pārtikas un sadzīves preču veikalu vietā nāk lēti suvenīru stendi un dārgi restorāni.
Otrkārt, venēciešiem ir skeptiska attieksme pret MOSE dambjiem. Lai gan miljardiem vērtais MOSE dambju projekts kopš tā palaišanas ir veiksmīgi glābis pilsētu no lielākajiem plūdiem, vietējie pret to izturas ar aizdomām un zināmu nogurumu. Projekta celtniecība ilga gadu desmitus, to pavadīja milzīgi korupcijas skandāli. Ik reizi, kad dambja barjeras paceļ, tiek noslēgta lagūnas dabiskā ūdens apmaiņa ar jūru. Vietējie zvejnieki un vides aktīvisti brīdina, ka tas pārvērš lagūnu par “stāvošu dīķi”, kurā uzkrājas pilsētas notekūdeņi un cieš jūras ekosistēma. Zinot, ka jūras līmenis turpina kāpt, venēcieši saprot, ka MOSE ir tikai pagaidu risinājums. Nākotnē dambji būs jātur pacelti gandrīz pastāvīgi, kas nozīmē pilnīgu lagūnas izolāciju un Venēcijas kā jūras pilsētas galu.
Treškārt, venēcieši ir nikni par motorizēto transportu un milzīgajiem tūristu pūļiem, kas no rīta ierodas un vakarā aizbrauc, pilsētas ekonomikā neatstājot gandrīz nekādu labumu, bet fiziski bojājot infrastruktūru. Īpašu aizkaitinājumu rada t.s. Moto Ondoso jeb motorlaivu radītie viļņi. Vietējie gondoljeri un tradicionālo laivu īpašnieki regulāri rīko protestus pret ātrgaitas motorlaivām un ūdens taksometriem, kuru satiksme burtiski sagrauj kanālu malas un pakļauj erozijai vēsturiskos koka pamatus.
Pašvaldības ieviestā “ieejas maksa” (5 eiro nodeva vienas dienas tūristiem) no vietējo puses tiek uzskatīta par farsu. Viņi norāda, ka tā nevis ierobežo tūristu skaitu, bet gan juridiski apstiprina Venēcijas kā “muzeja ar biļetēm” statusu, aizskaroši ietekmējot pilsētas pašcieņu un nākotni.
Venēcieši lepojas ar savu pagātni un savu inženieru ģenialitāti, kas radīja pilsētu uz koka pāļiem. Taču šodien viņi jūt, ka pilsēta ne tikai fiziski slīkst ūdenī, bet gan globālā tūrisma un politiskās bezatbildības jūrā. Viņu lielākās bailes, ka brīdī, kad inženieri būs pilnībā atraduši veidu, kā tehniski saglabāt ēku pamatus, pašu venēciešu, kas šajās ēkās dzīvotu, vairs nebūs...