Katrīna Zariņa, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras politikas direktore

Zemeunvalsts.lv | 10.12.2020

Atvērt prezentāciju

Eiropas Savienība dažādos aspektos un skatījumos ir ļoti komplekss mehānisms: gan institucionāli (domājot, cik daudz un dažādas iestādes atbild par daudziem un dažādiem jautājumiem), gan filozofiski (plašums un tvērums, kā daudzas lietas tiek diskutētas), gan politiski. Ja skatāmies institucionālo bloku – proti – ierēdņus, kas kaut ko rada, pielabo, pārskata un atkal rada no jauna, un politisko bloku, to diskusijas dalībvalstīs sajūtam izteiktāk. Lielā ES politika neveidojas no ierēdņu un institūciju sarakstītā un sacerētā, bet lēmumus pieņem mūsu – nacionālā līmeņa – politiķi – ministri un premjers, kas dodas politiskās vizītēs uz Briseli, diskutē un galu galā sasniedz rezultātu.

No Eiropas Savienības nāk vispārēji principi un vadlīnijas, kuru izpildījums un iedzīvinājums notiek uz vietas – gan Latvijā, gan citās dalībvalstīs. Patlaban aktuālā tēma ir nākamais ES daudzgadu budžets un atjaunošanas un noturības mehānisms. Saprotami – Eiropas Komisija, Eiropadome, Eiropas Parlaments ir devuši vadlīnijas, cik procenti no naudas kam būtu jāizlieto. Bet – lēmumi: kur, kā un kas attiecīgo naudu tērēs, top šepat uz vietas – Latvijā.

Manuprāt, ES institūcijas dara daudz un nereti skatās plašāk par katras dalībvalsts nacionālo līmeni. Pieredze rāda: dalībvalstis gala lēmumos parasti plašāko redzējumu sašaurina. To nevar vērtēt labi vai slikti, tā ir realitāte. Ir jābūt ļoti gudram politiķim un ļoti gudram nacionālā līmeņa institucionālajam aparātam, kas darbojas ar politiķi, lai nacionālās intereses būtu (tiktu) iekļautas ES lielajā, plašajā stāstā un redzējumā. Tā ir prasme, kas Latvijas politiķiem un ierēdņiem jāturpina pilnveidot. Pieļauju, ka vecās dalībvalstis gadu gaitā ir labi “uztrenētas“ šais jautājumos. Mēs vēl reizumis esam gana naivi.

Bioekonomika. Nelielajā salu valstī Maltā dažām produktu grupām ievāc trīs ražas gadā. ES valstis ir ļoti dažādas: mums, piemēram, trīs ražu nekad nebūs. Kā izmantot mums pieejamos resursus, kā saprast, ko mēs varam ar tiem vislabāk darīt? Tradīcijām arī ir liela nozīme. Latvijā viena no vēsturiskām izvēlēm ir, piemēram, mežsaimniecība, lauksaimniecība. Ja runājam par Eiropas “zaļo kursu” un sasniedzamiem politikas mērķiem – CO2 emisiju samazināšana vai kā izmantot esošo zemes resursu ilgtspējīgi – rodas jautājums, vai pie patlabanējiem nosacījumiem mēs, piemēram, nezaudējam konkurences priekšrocības Vācijai un citām rietumu valstīm, kas “zaļā kursa” noteikumus izpildīs ātrāk un ar zemākām izmaksām?

Latvijas uzņēmumi tehnoloģiskās attīstības un kvalificētu cilvēkresursu pieejamības ziņā atpaliek no veco ES dalībvalstu uzņēmumiem, salīdzinot ar mums tie ir produktīvāki, attiecīgi mūsu uzņēmēji zaudē konkurētspēju gan iekšējo, gan ārējos tirgos.

Te nonākam pie jautājuma – kas ir mūsu konkurētspējas priekšrocība, kā to saglabāt un aizstāvēt, jo katra valsts pārstāv savas individuālās intereses. Vēl – kas ir ietekmīgāks lēmumu pieņemšanas laikā? Teorētiski katrai dalībvalstij ir viena balss, praktiski runa ir par spēju veidot koalīciju, par spēju sarunāties un spēju pārliecināt, ka tavas idejas un tavi pamatojumi ir dzīvotspējīgāki. Eiropas Savienībā “vienošanās panākšana” norit nepārtraukti.

Gudrā politika. Kā realizēs “zaļo kursu”? “Zaļais kurss” būtu raksturojams īsi – no tā nevar izvairīties. Pārstāvot uzņēmējus, gribas teikt – ideja kā tāda nav slikta, bet… Kā atrast līdzsvaru starp visām vides aizsardzības un draudzīguma idejām un uzņēmēju konkurētspēju? Vai termiņi, kādos vēlas sasniegt izvirzītos mērķus, nav pārlieku ambiciozi un nereāli? Salīdzinoši runājot, vajag kāpt pa kāpnēm uz augšu, bet tām jābūt lēzenākām, ne tik stāvām kā šobrīd, lai uzņēmēji var pielāgoties. Man ir bažas ir par Latvijas mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas darbojas samērā tradicionālā veidā ar ne pašām modernākajām iekārtām. Šī uzņēmēju grupa “zaļā kursa” nosacījumiem nevar pielāgoties tik ātri, bet viņi veido nopietnu daļu mūsu uzņēmējdarbībā kā kopumā.

Nauda. Kur to ņemt? Vai pārsteigums: politiķi bez satraukuma piekrīt vai samierinās, ka Latvijā īpaši valsts un pašvaldību sektorā strādājošie nezina, kā pelna naudu… Arī Rīga vēlas tērēt… Lemjot, aizmirst pelnītājus

Mūžsena problēma! Par to runājam ar politikas veidotājiem un lēmumu pieņēmējiem, bet izpratne neveidojas. Šķiet, tēmu pieminēja jau Mārgareta Tečere, viņas vārdus esmu glīti izdrukājusi uz papīra un piestiprinājusi sev kabinetā pie sienas, lai nejauši neaizmirstu pati! Protams, nauda nerodas pati no sevis! Runājot ar politiķiem un ierēdņiem, nereti jāskaidro, ka uzņēmumi un uzņēmējdarbība rada nodokļu naudu, atbildē skan: “Darbaspēka nodokļus maksājam arī mēs.” Kā šī nauda radās, izpratnes trūkst… Grūti…

LTRK cenšas uzņēmējus un nodarbošanos ar uzņēmējdarbību celt saulītē, stāstām, ko uzņēmēji dara, kā dibina uzņēmumu, kā attīsta idejas, eksportē, rada darba vietas un ir ieinteresēti Latvijas attīstībā, piedaloties diskusijās par esošajiem un nākotnes politikas mērķiem un piedāvājot risinājumus – kā darīt labāk.

Ar Eiropas kolēģiem esam vienisprātis, ka uzņēmējdarbība un tai labvēlīga vide ir pamats, lai valsts būtu spējīga segt savus izdevumus, jo nauda rodas no uzņēmumu samaksātajiem nodokļiem. No diskusijām gan radies priekšstats, ka citas valstis šo sakarību saprot labāk.

Patlaban nudien visus satrauc Covid19 vīrusa izraisītā krīze un ekonomikas lejupslīde. Daudzviet daudzi vēlas plašu valsts atbalstu iedzīvotājiem, uzņēmējiem, kālab ar Eiropas kolēģiem daudz spriežam, ka nevar un nedrīkst radīt zombijuzņēmumus. Proti, laikus jāsecina, kuri uzņēmumi nebūs dzīvotspējīgi, jo nevar ilgtermiņā dzīvot tikai ar valsts atbalstu! Nozare, kurā uzņēmējs darbojas, mainās (vai Covid19 ietekmē, vai citu apstākļu vadīta) un uzņēmējam jāpārorientējas. Visus uzturēt pie dzīvības nevarēs. Jāskatās tālākā nāktnē par trīs mēnešiem. Latvijā, starp citu, prognozēšana manāmi klibo, mums nav nacionāla līmeņa analīzes un pētījumu centru, kas šādas lietas pētītu ikdienā. Mums ir pieejama informācija, bet ļoti fragmentāra, jo katram sava un katram savi secinājumi, redzējums, kas rada riskus valsts stratēģiskai virzībai un nākotnes attīstības potenciālam. Jā, atkal atgriežamies pie gudras politikas un procesu vadības!

Politika un uzņēmēji tajā. Sekmīgi cilvēki un vēlme darboties politikā

Nesen žurnālā “Ir” bija intervija ar Ilzi Viņķeli, kur ministre pauda pārsteigumu: SPKC aplēsēs joprojām izmanto Excel tabulas. Par šo nezināšanu ministrei uzreiz tika pārmests. Loģiski, ka ministre nezina! Viņa ir vadītāja un redz kopējo ainu, viņa strādā ar komandu, kurā katram ir savi uzdevumi un atbildība, tas ir normāls vadības un pārvaldības modelis – ministram nav jāpārzina ik detaļa.

Par došanos vai nedošanos politikā: Rīgas Domē (tātad politikā) šobrīd darbojas divi plašāk zināmi uzņēmēji – Mārtiņš Staķis un Mārtiņš Kossovičs, viņi nav vienīgie piemēri ceļam – no uzņēmēja politikā. Bet… Nereti pat tie, kas līdz šim darbojušies publiskajā sektorā un saprot tā darbības principus, nonākot politikā, saprot, cik minimāli politikas procesus un virzību var ietekmēt. Kāpēc? Jo iesaistīto ir ļoti daudz un pats process ir ļoti garš. Domāju, ka politiskajā procesā viļas daudzi, jo, salīdzinot ar uzņēmējdarbību, kur daudz norišu ir straujas, ātri lemjamas, gadās – vienpersoniskas, politikā process ir lēns, daudz no vajadzīgā nav iespējams izdarīt un nepieciešams cits “prasmju komplekts”. Mūsu politikā šādam komplektam šobrīd var labi redzēt piemēru, premjers K. Kariņš šo prasmju komplektu ir labi attīstījis: viņš kopā satur ļoti trauslu piecu partiju koalīciju.

Vai man gribētos, lai uzņēmēji dotos politikā? Manuprāt, katram jānodarbojas ar to, kas viņam padodas labāk, jo sabiedrībai dotā pievienotā vērtība būs lielāka. Politikā un uzņēmējdarbībā kultūra atšķiras.

Lai uzrunātu sabiedrību, atkal nepieciešams līdzsvars. Pasaule attīstījusies tiktāl, ka jau zinātniskā līmenī tiek pētīts un noteikts, kas cilvēkam (politiķu gadījumā – vēlētājam) liek tevī ieklausīties, kļūt ieinteresētam un sekot paustajām idejām. Mums, vēlētājiem, savukārt, ir vēlme dzirdēt ko patiesu, lai tam varētu uzticēties, lai cerības būtu pamatotas. Ir ļaudis, kam pareiza izteikšanās ir svarīga, jo “šis cilvēks pareizi runā, droši vien rīkosies tāpat – arī pareizi.” Citai grupai, savukārt, vajag emocionalitāti. Politiķim ir jādomā, kā pareiziem vārdiem uzrunāt arī tos, kam pārlieks pareizums nepatīk, un otrādi. Nepieciešama gudrība – spēja savienot it kā nesavienojamo.

Pievienot komentāru