(...) Ir daži ļoti vienkārši aspekti (lai gan izskatās, ka tāpat kādam Eiropā nepielec). Ja karš "iesaldējas", proti, Putinam nav resursu vērienīgām operācijām, tad viņam nekas netraucē turēt arī no frontes attālākus Ukrainas reģionus pastāvīgā stresā un regulāri graut ekonomikas atjaunošanas pūliņus, ar – formulēsim neprofesionāli vispārīgi – raķešu palīdzību. Negrasos atgriezties pie strīdiem par to, vai NATO "jāslēdz" Ukrainas gaisa telpa, bet adekvātas pretraķešu aizsardzības sistēmas šāda ilgstoša kara gadījumā ir tik neapstrīdami nepieciešamas, ka vienkārši riebjas muti dzisināt. Tālāk – finansiāls atbalsts. Atzīšos, ka mani nedaudz tracina runas par to, kā Ukrainas sagrautās ekonomikas atjaunošanai tikšot lietoti ārzemēs iesaldētie Krievijas aktīvi. Pirmkārt, tā tas vienkārši nenotiek – būs gadiem ilgas tiesvedības, turklāt nevis vienā struktūrā, bet katrā no "iesaldēšanu" veikušajām valstīm atbilstoši to nacionālajai likumdošanai. To atzīst arī eksperti Ukrainā, kuri savukārt uzsver, ka, pirms vispār tiekam līdz atjaunošanai, ir jāfinansē Ukrainas budžeta ikmēneša deficīts apmēram 5-6 miljardu ASV dolāru apmērā. Tātad, ja karš ieilgst un Rietumi to sagremo (jo, piemēram, beidzot ir apjēguši Krievijas radītos riskus), tad vispirms tuvākā 1-2 mēnešu laikā ir jāsagādā pārdesmit miljardu dolāru, lai Ukraina kara apstākļos elementāri spētu maksāt pensijas, algas mediķiem, skolotājiem un spēka struktūrām.