Putina rokaspuiši to zina no savas pieredzes. Krievijas valdnieki jau gadiem uzpērk Eiropu. Viņiem ir lepnas savrupmājas un grezni dzīvokļi no Londonas Vestendas līdz Francijas Azūra krastam. Viņu bērni mācās britu privātskolās un Šveices augstdzimušo jaunavu institūtos (Swiss finishing schools). Un viņu nauda glabājas Austrijas bankās un Britu Sadraudzības zemo nodokļu teritorijās.
Putina režīma iekšējais loks vairs nebaidās no Eiropas elites. Kādreiz viņi visus tās pārstāvjus uzskatīja par MI6 aģentiem. Tagad viņi ir gudrāki. Viņi labi zina, cik iztapīgi pēkšņi kļūst Rietumu aristokrāti un magnāti, kad sākas runa par viņu miljardiem. Tagad tie Krievijas acīs kļuvuši par divkošiem – tie paši Eiropas varas elites pārstāvji, kuri palīdz viņiem slēpt viņu bagātības.
Kādreiz Krievijas varenie ieklausījās, kad Eiropas valstu vēstniecības nosodīja lekni sazēlušo korupciju Krievijas valsts kompānijās. Tagad vairs ne. Jo viņi labi zina, ka šīs pašas Eiropas baņķieri, uzņēmēji un advokāti labprāt viņiem pakalpos, lai noglabātu korupcijas nestos augļus drošās vietās kaut kur Nīderlandes Antiļās vai Britu Virdžīnās. Te nav runa par lielu naudu. Runa ir par ļoti lielu naudu. Pēc paša Putina Centrālās bankas aplēsēm, divas trešdaļas no 56 miljardiem dolāru, kas 2012. gadā tika izvesti no Krievijas, bija nauda, kas saistīta ar nelikumīgām darbībām – ar tādiem noziegumiem kā atpakaļmaksājumi jeb“otkati”, narkotiku bizness un nodokļu krāpniecība. Un šī ir nauda, kuras priekšā elegantie angļu baņķieri Londonā izritina sarkano paklāju.
Aiz Eiropas pagrimuma Krievija saredz Amerikas vājumu. Kremlis neuzskata, ka Eiropas valstis, izņemot vienīgi Vāciju, ir patiesi neatkarīgas no ASV. Viņu acīs tās ir vasaļvalstis, kuras Vašingtona tagad varētu piespiest (tāpat kā viņa tās piespieda Aukstā kara laikā) izbeigt savus netīros darījumus ar Kremli. Redzot, kā Spānija, Itālija, Grieķija un Portugāle pārsola cita citu sacensībā par to, kura no tām būs Krievijas labākais biznesa partneris Eiropas Savienībā (apmaiņā pret klusēšanu cilvēktiesību jautājumā), Krievija secina, ka ASV kontrole pār Eiropu lēnām izplēn.
Maskavā Krievija saklausa vājumu ASV vēstniecības balsī. Reiz Kremlis baidījās, ka jebkāda Krievijas militārā avantūra aiz tās robežām varētu izsaukt sāpīgas ekonomiskās sankcijas: eksporta aizliegumu tās naftas industrijai nozīmīgiem produktiem (key parts for its oil industry) vai pat pieejas liegšanu Rietumu banku sektoram. Tie laiki ir pagājuši. Krievija redz, ka Amerikas uzmanība ir pievērsta citām lietām; Putina Ukrainas gambīts ASV ārpolitikas resoram bija šoks. Viņi labāk runā par Ķīnu vai piedalās Izraēlas un Palestīnas miera sarunās. Krievija redz, ka Amerika ir ievainojama: Afganistānā, Sīrijā un Irānas jautājumā ASV ir izmisīgi nepieciešams Krievijas atbalsts, lai varētu turpināt savas piegādes, rīkot miera konferences vai īstenot sankcijas.
Maskava nenervozē. Krievijas elites ir sevi atsegušas neticami lielos mērogos – viss, kas tām ir dārgs, tagad ir ieslēgts Eiropas nekustamajos īpašumos un banku kontos. Teorētiski tas viņus padara viegli ievainojamus. Uzsākot plašu naudas atmazgāšanas operāciju izmeklēšanu un ieviešot vīzu aizliegumus, ES varētu viņiem nogriezt pieeju viņu bagātībai. Taču atkal un atkal Eiropas valdības ir izrādījušas pretestību likumdošanas iniciatīvām, kas kaut vai attāli līdzinātos amerikāņu pieņemtajam Magņitska likumam, uz kura pamata ASV liegta iebraukšana vairākām noziedzīgām Krievijas amatpersonām. Tas viss Putinā nostiprinājis pārliecību – stipru pārliecību –, ka Eiropas elites ir vairāk ieinteresētas naudas pelnīšanā nekā savu principu aizstāvēšanā. Liecības nav tālu jāmeklē. Kad 2008. gadā Krievijas armijas speciālās vienības aizgāja līdz Tbilisi pievārtei, atskanēja paziņojumi un skaļi vārdi, taču par Krievijas miljardiem neviens pat neiepīkstējās. Kad Krievijas opozicionāri tika tiesāti paraugprāvās, Eiropas Savienība vēstulēs izteica, cik ļoti ir norūpējusies, taču atkal ne vārda par Krievijas miljardiem.
Kremlis uzskata, ka nu tas zina Eiropas netīro noslēpumu. Kremlis uzskata, ka ir pilnībā “atkodis” Eiropas eliti. Drūmie vīri, kas pārvalda Putina Krieviju, Eiropas eliti uzskata par tādiem kā vēlīnās PSRS politiķiem. 80. gados PSRS runāja par starptautisko marksismu, lai arī tam vairs neticēja. Tagad Brisele (tā domā Krievija) runā par cilvēktiesībām, bet tām vairs netic. Eiropu patiesībā pārvalda elite, kas vadās pēc risku ieguldījuma fondu (hedge funds) morāles: taisi naudu, cik daudz vien iespējams, un noglabā to ofšoros. Apliecinājumu tam Kremlis redz bijušajos Lielbritānijas, Francijas un Vācijas līderos. Tonijs Blērs tagad sniedz padomus Kazahstānas diktatūrai, kā uzlabot tās tēlu Rietumos. Nikolā Sarkozī apsvēris domu izveidot riska ieguldījumu fondu ar absolūtiskās Kataras naudu. Un Gerhards Šrēders vada korporācijas Nord Stream akcionāru komiteju – korporācijas, kuras galvenais akcionārs ir Gazprom un kurai pieder gāzes vads, kas stiepjas pa Baltijas jūru, savienojot Krieviju ar Vāciju.
Krievijā ir pārliecināti, ka nekāda ekonomiskā Rietumu pretuzbrukuma nebūs. Viņi tic, ka eiropieši neaiztiks krievu oligarhu naudu. Viņi tic, ka amerikāņi nesodīs krievu oligarhus, bloķējot tiem pieeju bankām. Krievija ir droša, ka militārs pretuzbrukums vispār ir ārpus iespējamā. No ASV viņi gaida tikai politiskus žestus. Atcels G8? Nu un tad? No Rietumiem Putins tātad nebaidās, viņš var koncentrēties uz savu svarīgāko uzdevumu Krievijā: noturēties pie varas. Kad 2011. gada beigās Putins paziņoja par nodomu atgriezties prezidenta amatā, galvenais kņudošais jautājums bija – kāpēc? Režīmam nebija sava stāsta, ko piedāvāt. Ko Putins vēlējās sasniegt, neatsakoties no šī soļa? Pavairot savu bagātību? Dmitrijs Medvedevs, prezidents marionete, kuru Putins pabīdīja malā, vismaz bija kultivējis stāstu par Krievijas modernizāciju. Kas gan cits, ja ne alkas pēc varas, lika Putinam atgriezties? Kremļa polittehnologiem nebija nekādas ideoloģijas, ko piedāvāt.
2011. gada decembrī Maskavu satricināja masu protesti. Vairāk nekā 100 000 cilvēku sapulcējās ne visai tālu no Kremļa, pieprasot, lai Krievija tiktu pārvaldīta citādi. Protestētāji tika aizdzīti no ielām, bet režīma sevis attaisnošanas problēma palika. Putins krieviem bija pasniedzis sevi kā vīru, kurš stabilizēs valsti un nodrošinās pieaugošus ienākumus pēc 90. gadu haosa. Bet krieviem, kuri baidījās nevis no haosa, bet no ekonomiskās stagnācijas, nebija īsti skaidrs, ko šī “stabilitāte” varētu nozīmēt.
Un tad uz skatuves parādās dižā propagandas kampaņa, vārdā “Eirāzijas savienība”. Tā sauc jauno neskaidro formāciju, ko Putins vēlas izveidot no bijušajām padomju republikām. Pirmie soļi tās virzienā ir muitas savienība ar Baltkrieviju un Kazahstānu, kurai Putins cerēja pievienot arī Viktora Janukoviča vadīto Ukrainu. Te nav runa tikai par impēriju; te ir runa par impērijas izmantošanu korupcijas grotesko mērogu piesegšanai un režīma pastāvēšanas attaisnošanai.
Krievija labprāt būtu norijusi Ukrainu veselu, bet šovam ir jāturpinās. Krievijas TV ziņu raidījumam katru vakaru vajadzīgas slavas dziesmas Putinam. Krievijas politikā nozīme ir propagandai, nevis substancei. Un Krievijas politikas īstā substance ir miljardiem dolāru izkāšana no valsts un to nobēdzināšana Rietumu tropiskajās beznodokļu zonās, kā dēļ tai ir nepieciešams pastāvīgs PR un pastāvīga putiniskā drāma, lai to visu turētu noslēptu no krievu tautas acīm. Jūs esat sašutuši par vienu miljardu dolāru vērto Kremļa luksusa lidmašīnu floti? Jūs esat saniknoti, ka trešā daļa Soču olimpisko spēļu 51 miljardu dolāru lielā budžeta pazuda “otkatos”? Aizmirstiet par to! Krievija atkal soļo uz priekšu.
Tieši tāpēc Krima Putinam ir ideāla kārts. Krima nav Dienvidosetija. Tā nav nomaļš kalnu ciemats, kur dzīvo kaut kāda apšaubāma tautiņa, par kuru krievi nekad nav dzirdējuši. Krima ir krievu romantisma sirds. Tā ir vienīgā antīkās pasaules daļa, ko Krievija jebkad iekarojusi. Tieši tāpēc cariskās Krievijas aristokrātija to tik ļoti mīlēja. Krima simbolizēja Krievijas 18. un 19. gadsimta sapņus iekarot Konstantinopoli un atbrīvot grieķu pareizticīgos kristiešus no musulmaņu jūga. Krima kļuva par impērisko centienu spēļlaukumu. Dzejā un pilīs tā tika cildināta kā dimants Krievijas kronī.
Krima ir vienīgā zaudētā zeme, par kuru krievi no sirds skumst. Iemesls tam ir tūrisms. Padomju Savienība turpināja uzturēt carisko mītu un pārvērta pussalu par gigantisku atpūtas vietu, pilnu ar darbaļaužu sanatorijām un pionieru nometnēm. Atšķirībā no krievu pilsētām, teiksim, Ziemeļkazahstānā, Krima ir vieta, kur krievi tiešām ir bijuši. Arī tagad viens miljons krievu katru gadu atpūšas Krimā. Tā nav vienkārši pussala; tā vienlaikus ir Krievijas dalība Club Med (Vidusjūras reģiona valstu klubiņā)un impēriskais romantisms. Vladimirs Putins to zina. Viņš zina, ka miljoniem krievu uzgavilēs viņam kā varonim, ja viņš atgūs Krimu. Viņš zina, ka Eiropas birokrāti palaidīs medijos kādu asu paziņojumu un pēc tam atgriezīsies pie parastā biznesa, palīdzot Krievijas elitei pirkt Londonā namus un Francijā pilis. Viņš labi zina, ka ASV vairs nav spējīgas piespiest Eiropu tirgoties citādi. Viņš labi zina, ka ASV ne uz ko vairāk par teatrāliem militāriem manevriem nav spējīgas.
Lūk, kāpēc Vladimirs Putins tikko iebruka Krimā. Viņš uzskata, ka neko nevar zaudēt.
Raksts pirmoreiz publiskots 2014. gadā