Jaunākie dati liecina, ka no 344 miljoniem cilvēku, kas no 2008. līdz 2021. gadam pārvietoti ekstrēmu laika apstākļu un dabas katastrofu dēļ, tikai 2% nav atgriezušies reģionā vai vietā, no kuras viņi tika pārvietoti.
Starptautiskajai sabiedrībai nekavējoties jākoncentrējas uz klimata pārmaiņu negatīvo seku mazināšanu un pielāgošanās pasākumu izstrādi, lai cilvēki skartajās teritorijās nebūtu spiesti pamest savas mājas un varētu nodrošināt sev iztikas līdzekļus.
Kā mēs ar Ādamu Rubenu (Adam Reuben) nesen publicētajā īsajā dokumentā apgalvojam, jaunu juridisku pamatu radīšana “klimata bēgļiem” būtu tikpat neapdomīga kā gatavošanās iedzīvotāju masveida pārvietošanās uzsākšana vides degradācijas dēļ. Konvencijā par bēgļu statusu 1951. gadā klimata pārmaiņas nav iekļautas kā iemesls personu vajāšanai.
Kāpēc nevajadzētu pārskatīt bēgļu konvenciju? Pirmkārt, jebkurš mēģinājums pārskatīt šo starptautisko dokumentu neizbēgami beigsies ar neveiksmi. Diskusijas pirms pirms pieciem gadiem pieņemtā Globālā pakta par migrāciju pieņemšanas skaidri parādīja valstu nevēlēšanos paplašināt savas juridiskās saistības.
Ņemot vērā, ka 146 valstis ir Bēgļu konvencijas līgumslēdzējas un 147 valstis ir pievienotā protokola parakstītājas, pasaule var saņemt tikai vēl neapmierinošāku dokumentu nekā pašreizējais.
Otrkārt, un, iespējams, vēl svarīgāk, termins “klimata bēglis” izjauks juridisko status quo, degradējot starptautisko vienprātību par to, kas ir patvērums.
Aicinājums attīstītajām valstīm sagatavoties “klimata bēgļu” ierašanās brīdim un attiecīgi paplašināt ANO Bēgļu konvenciju ir nepārdomāts un, vēl ļaunāk – neproduktīvs.
Tā kā Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) 2023. gada martā publicēja savu sesto novērtējuma ziņojumu, pasaules uzmanība vēl vairāk nekā iepriekš ir pievērsta klimata pārmaiņu ietekmei uz cilvēci. Arvien biežāk tiek pieminēta iespēja, ka sausuma, plūdu un klimata pārmaiņu izraisītas dabas degradācijas rezultātā var notikt masveida migrācija uz tā sauktajiem “planētas ziemeļiem”.
Tomēr, ātri iepazīstoties ar IPCC ziņojumu, atklājas tas, ko klimata zinātnieki jau kādu laiku ir teikuši, proti, mēs nezinām, kā klimata pārmaiņas ietekmēs mobilitāti. Pašā IPCC ziņojumā ir pieminēta piespiedu migrācija kā iespējamas klimata pārmaiņu sekas, bet tajā nav mēģināts kvantitatīvi novērtēt globālās sasilšanas ietekmi uz starpvalstu migrāciju – ne pašlaik, ne nākotnē.
Nesen Zviedrijas valdības uzdevumā veiktajā pētījumā katastrofu scenāriji par masveida migrāciju klimata pārmaiņu dēļ ir zinātniski pamatoti.
Analizējot Iekšējās pārvietošanās monitoringa centra sagatavotos datus, pētījumā norādīts, ka no 344 miljoniem cilvēku, kas no 2008. līdz 2021. gadam pārvietoti ekstrēmu laikapstākļu un dabas katastrofu dēļ, tikai divi procenti no tiem nav atgriezušies atpakaļ reģionā vai vietā, no kurienes viņi tika pārvietoti.
Runājot par klimata migrācijas nākotnes scenārijiem, zinātnieku aprindas līdz šim nav konstatējušas cēloņsakarības starp klimata pārmaiņām, konfliktiem un migrāciju. Turpretī esošie scenāriji liecina, ka klimata pārmaiņu rezultātā, visticamāk, mazināsies to cilvēku emigrācija, kuru ienākumu līmenis ir viszemākais, jo resursu trūkuma dēļ samazināsies mobilitāte.
Pašreizējais bēgļu aizsardzības režīms ir paredzēts cilvēkiem, kuri, visticamāk, neatgriezīsies savās mājās vai kuri to var izdarīt tikai ilgtermiņā. Tie, kas aizstāv bēgļa juridiskās definīcijas paplašināšanu, ignorē faktu, ka lielākā daļa klimata pārmaiņu ietekmē ieceļojušo migrantu ir pārvietoti savas valsts iekšienē. Šādās situācijās starptautiskā aizsardzība nav piemērojama.
Daži eksperti arī apgalvo, ka klimata pārmaiņas ir cilvēka izraisītas, un tāpēc saskaņā ar likumu piesārņotājs kļūst par vajātāju. Tas patiešām, iespējams, ir pat pierādīts fakts, ka attīstītās valstis pasaules ziemeļos kādu laika periodu ir bijušas vislielākās piesārņotājas.
Tomēr šī argumenta atbalstītāji aizmirst, ka konvencijas paplašināšana, lai ņemtu vērā klimata pārmaiņas, liktu vajātajiem meklēt bēgļus pie vajātājiem, tādējādi sagraujot starptautisko kārtību attiecībā uz bēgļiem. Attiecīgās starptautiskās organizācijas, piemēram, Starptautiskā Migrācijas organizācija, piekrīt šai skepsei attiecībā uz cilvēku mobilitātes un klimata pārmaiņu sarežģītības kodifikāciju juridiskā principā.
Tā vietā, lai sāktu gatavoties klimata izraisītai iedzīvotāju pārrobežu kustībai, valdībām ir jāiesaistās noturības veidošanā pret vides satricinājumiem un pakāpenisku vides degradāciju, kā arī, protams, jāsamazina globālās sasilšanas gaita.
Bēgļu konvencijas paplašināšana vai klimata pārmaiņām specifiska juridiska statusa izveide būtu tikai lāča pakalpojums tiem, kas dzīvo klimata pārmaiņu skartajās teritorijās.
Par autoru:
Vits Novotnijs ir vecākais pētnieks migrācijas jautājumos Vilfrīda Martensa Eiropas studiju centrā, Eiropas Tautas partijas oficiālajā ideju laboratorijā.