Kāpēc ilgtermiņā varam būt zaudētāji

Zemeunvalsts.lv | 12.10.2018

Tas, ka Latvijā ir auglīga zeme un uz tās lieliski aug mežs, ko mums tik ļoti patīk dēvēt par
savu zaļo zeltu nebūt apriori nenozīmē, ka tas ir viegli apsaimniekojams un automātiski 
monetarizējams, ar gataviem koksnes produktiem piedaloties globālajā tirdzniecības ķēdē.
Auglīgā zeme kā tāda pati par sevi nav garants labklājībai un ekonomiskajai attīstībai.

Plantāciju konkurence

Lai to raksturotu, par pamatu lieliski var izmantot pirms vairāk nekā pieciem gadiem pasaules lielākās un kompetentākās meža nozares konsultāciju firmas Jaakko Pöyry veikto analīzi.

Proti – lai apmierinātu toreizējo globālo pieprasījumu pēc mehāniski pārstrādātas koksnes
produktiem, bija nepieciešami apmēram 1,6 miljardi m3 apaļkoku gadā. Analītiķi bija
izrēķinājuši, ka ilgtspējīgos aprites ciklos šo apjomu iespējams izaudzēt nieka 70 miljonos
hektāru koksnes plantāciju. Lai apmierinātu pasaules pieprasījumu pēc celulozes un papīra
produkcijas, kā arī kurināmās koksnes, bija vajadzīgas vēl divas tik pat lielas teritorijas. Kuras, uzliktas uz pasaules kartes, veido trīs salīdzinoši nelielus kvadrātiņus tropu joslā, piemēram, Dienvidamerikā, Āfrikā un Āzijā. Kur aprites cikls ātraudzīgo koku sugu plantācijās ir no 8-25 gadiem, atsevišķos gadījumos krājas pieaugumam uz hektāru sasniedzot pat 70 m3 gadā!

Protams, ir pagājis laiks un koksnes patēriņš audzis, tā pat kā proporcionālo augušas tā
teorētiskai nosegšanai nepieciešamo plantāciju platības. Taču princips paliek nemainīgs –
koksnes produktu globālajā konkurencē viens no noteicošajiem faktoriem ir cena. Un
pašizmaksā tik pat svarīga kā darba algas, tiešās ražošanas izmaksas, mežistrāde un
transports ir arī zemes izmantošanas efektivitāte. Latvijas meža īpašnieks un
kokapstrādātājs, ja vien vēlamies no savas valsts eksportēt jebkāda veida industriālo
produkciju, būtībā konkurē zemes apsaimniekotāju, kuram ir iespēja izaudzēt koksni 8 gadu
rotācijas periodā. Ja globālā kokapstrādes industrija atzīs, ka šādi iegūta koksne ir izdevīgāka, būsim zaudētāji.

Amatniecība nav rūpniecība

Protams, runa ir par koksnes industriālo izmantošanu. Amatniecības līmenī vienmēr pastāvēs iespēja izmantot savus resursus pašpatēriņam uz vietas. Taču pirmkārt, šis patēriņš, ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju skaitu ir neliels. Otrkārt, bez eksporta, kas, kā iepriekš skaidrojām, Latvijā lielākoties balstās uz zemes izmantošanu, par kaut kādu vērā ņemamu ekonomikas apjomu, kas spētu kaut ko patērēt, vispār nevar būt runas. Protams, ka koku var nozāģēt, no tā bez lielām investīcijām, kaut kur garāžā amatniecības līmenī uztaisīt mēbeli, un daudzi būs gatavi sist sev pie krūtīm un apgalvot, ka tā lūk ir “augstākā pievienotā vērtība koksnei”. Taču uz to nebalstās globālā tirdzniecība – tā balstās uz efektīgu, konkurētspējīgu ražošanas ķēdi visos tās posmos – sākot no hektāra mežā, kur konkrētā laika vienībā var iegūt konkurētspējīgu apjomu koksnes un beidzot ar gala produktu tirgu, kas jāiekaro ne tikai ar kvalitāti, bet arī ar cenu.

Vides organizāciju pārstāvji bieži pārmet, ka meža nozare nedomā pietiekami plaši, ka tai ir
šauri īstermiņa mērķi un nākamajām paaudzēm tiks atstāti jaunāki (un tātad nez kāpēc ļoti,
ļoti sliktāki) meži. Ka būtībā mēs savas nākamās paaudzes šobrīd šādā veidā vieglprātīgi
aplaupām. Tomēr paskatīsimies, kādas ir globālās tendences un kurš tad patiesībā nav spējis palūkoties tālredzīgi. Jo īsāks, konkurētspējīgāks rotācijas cikls saimnieciskajos mežos ir patiesībā vienīgā iespēja kā nodrošināt, lai nākotnē Latvijā vispār būtu ekonomisks pamats nodarboties ar mežsaimniecību. Interesanti, ko teiktu mūsu bērni un mazbērni, ja mēs šo iespēju būsim izniekojuši?

Koksni vajadzēs aizvien vairāk

Kaut gan īstermiņā vērojami kāpumi un kritumi, ilgtermiņā ir skaidri redzama neapstrīdama
tendence – globālais koksnes produktu patēriņš pieaug. No vienas puses to ietekmē cilvēku
skaita pieaugums uz planētas – jo vairāk patērētāju, jo lielāks pieprasījums. Taču šī ir
tendence ar ko jārēķinās un kas ir neizbēgama, ja vien kāds nevēlas domāt fašistiskās
ideoloģijas rāmī. Otra tendence, kas aizvien vairāk parādās attīstīto valstu sabiedrībā, ir
cilvēku apzināšanās, ka neieciešams virzīties uz aprites ekonomiku, pamazām pārstājot
balstīt savu patēriņu fosilajos resursos, kuru izmantošana no jebkuras puses skatoties nav
ilgtspējīga. Te noteikti vienisprātis būs gan kaislīgi biocentriskās filozofijas piekritēji, gan
pārliecināti antropocentristi – mūsu visu kopējās mājas ir planēta Zeme un no tās “veselības
stāvokļa” ir atkarīga mūsu visu eksistence. Gan bioloģiskā daudzveidība, gan iespēja nopelnīt naudu ar rūpniecības projektiem. Nebūs Zeme, nebūs cilvēku, dzīvnieku, nekā.

Mežsaimniecība ir lielisks aprites ekonomikas piemērs, nemaz nerunājot par CO2
uzglabāšanas iespējām koksnes produktos, tā vienlaicīgi risinot arī līdz šim radītā atmosfēras piesārņojuma problēmu. Turklāt no koksnes iespējams izgatavot alternatīvus produktus teju ikvienam šobrīd uz naftas bāzes ražotam izstrādājumam. Nafta, kā mēs zinām, ir pirms simtiem miljonu gadu uzkrājušās organisko vielu atliekas. Būtībā – senais mežs. Būsim izmantojuši šos fosilos krājumus, nekas cits vienkārši neatliks, kā domāt ilgtspējīgi, iegūstot resursus šodien. Un arī tas nozīmē lielāku uzsvaru uz zemes izmantošanas intensificēšanu, jo, lai aizstātu esošos naftas produktus un saglabātu līdzšinējo cilvēces dzīvesveidu, būs nepieciešams daudz vairāk koksnes, nekā izmantojam mūsdienās.

Globālā cīņa par īsāku apriti

Tātad, koksni vajadzēs vairāk. Taču tas nenozīmē, ka mūsu mežu vērtība automātiski
pieaugs. Pasaulē strauji attīstās plantāciju mežu platības un tajās aizvien vairāk tiek
ieguldītas lielo kokapstrādes kompāniju investīcijas. Protams, izvēli par labu vienai vai otrai
valstij nosaka pirmkārt jau tās politiskā stabilitāte un ar to saistītie potenciālie riski. Līdz šim
bieži vien Eiropiešiem veikt šādas investīcijas ir licies pārāk bīstami, taču situācijai daudzos
reģionos stabilizējoties (un vai tad tāds nav visas cilvēces kopējais cēlais mērķis – miers virs
zemes??) lēmumi par ražošanas pārcelšanu var būt daudz vienkāršāk pieņemami. Te
jāatzīmē, ka arī Latvijā strādājošo uzņēmumu, tai skaitā vietējā kapitāla pārstāvju balstīšanās uz vietējo resursu absolūti nav uztverama kā pašsaprotama un bezalternatīvu neizbēgamība.

Vienmēr būs arguments par tropiskās koksnes mehāniskajām īpašībām, kas nespēj konkurēt ar ziemeļu reģionu lēni augošo koksni un tātad nespēj pilnvērtīgi to aizstāt pilnīgi visās izmantošanas formās. Jā, tā tas daļēji tiešām ir, kaut gan attīstoties selekcijai un gēnu inženierijai arī šis arguments pamazām zaudē savu spēku. Taču, pat ja vienmēr saglabāsies tirgus niša augstākās kvalitātes un paaugstinātas cietības/izturības koksnes produktiem, arī par to ražošanu pastāvēs sīva konkurence. Kur atkal viena no priekšrocībām būs efektīvāka zemes vienības izmantošana konkrētā laika periodā. Citiem vārdiem sakot – īsāks aprites cikls, ko iespējams nodrošināt gan ar precīzākām un intensīvākām apsaimniekošanas
metodēm, gan koku selekciju, gan tievāku koku ciršanu. Ja to kompleksi nespēsim nodrošināt, nākotnes pasaulē būsim zaudētāji. Kāpēc lauksaimniecība Eiropā šobrīd tiek subsidēta un pēc reālās pašizmaksas globālajā tirgū ar savu produkciju nespēj konkurēt?

Kāpēc Latvijā audzēts gurķis vai tomāts veikalā maksā dārgāk, nekā importēts no Spānijas?
Arī šie ir piemēri konkurencei ar īsāka aprites cikla saimniecībām.

Solis, par ko izšķirties

Interesanti, ka minētās globālās tendences tikai apstiprina kāds piemērs, ko daudzi varbūt
tieši pretēji labprāt minētu starp lielākajām vides aizsardzības uzvarām pasaulē. Proti, kopš
2017. gada 1. janvāra Ķīna ir apturējusi mežistrādi savos dabiskajos mežos. Izklausās ļoti
“zaļi”, taču patiesībā norāda tikai uz to, ka tiek ļoti stingri nodalītas dabas aizsardzības
teritorijas no saimnieciskajiem mežiem, kas Ķīnas gadījumā ir strauji augošas plantāciju
platības. Ņemot vērā globālo kontekstu, tas ir pareizākais un faktiski vienīgais ceļš, kāds būtu ejams arī Latvijā. Stingri nodalot dabas aizsardzībai un kultūrvēsturiskā mantojuma
saglabāšanai paredzētās mežu platības no saimnieciski izmantojamajiem mežiem ar
liberālu attieksmi pret īpašnieka iespējām pašam lemt par mežsaimnieciskajiem
jautājumiem, tai skaitā koksnes ieguves periodiskumu.

Būtiski saprast, ka arī šādi meži Latvijas gadījumā vienmēr ļoti atšķirsies no īsās rotācijas
plantācijām. Attiecībā uz pērn rosinātajiem grozījumiem Ministru kabineta noteikumos no
vides organizāciju puses tika pārmests, ka tiks cirsti daudz jaunāki meži un nebūs iespēja
veidoties vecākiem. Bet, ja paskatāmies, ko tad nozīmē caurmēra samazinājums par pāris
centimetriem – tā ir iespēja nocirst pareizi apsaimniekotu mežu varbūt tikai 5-10 gadus
ātrāk, nekā tas iespējams pēc pašreizējās likumdošanas sasniedzot noteiktu caurmēru. Vai tā ir nozīmīga starpība no dabas aizsardzības, ainavisko vērtību saglabāšanas viedokļa? Vai tas nozīmē, ka līdz šim 200 gadus auguši koki tagad tiks cirsti 50 gados? Noteikti nē, taču pat 5 vai 10 gadi ir nozīmīga starpība, lai paildzinātu Latvijas globālo konkurētspēju.
Protams, nenoliedzami šādi apsaimniekoti saimnieciskie meži būs ar krietni vien
viengabalaināku struktūru, vienāda vecuma un ne tik pievilcīgi daudzām bioloģisko
daudzveidību nodrošinošajām sugām. Taču pretstatā klasiskajām īsas aprites tropisko koku
sugu plantācijām tie tomēr būs vairāk vai mazāk tieši tādi paši meži, kādus pieradusi redzēt
Latvijas sabiedrība līdz šim.

Rezumējot – meža nozare nav dabas ienaidnieks

Gluži pretēji - meža nozares pārstāvji gluži kā visi eiropeiski, kristīgās vērtībās balstīti cilvēki ir dabas draugi. Ļoti iespējams, pat lielāki nekā tie, kuri sevi par tādiem skaļi sauc visās
iespējamās situācijās un vietās. Jo meža nozares cilvēki, darbojoties biznesa vidē, lieliski spēj saskatīt sakarības, apzināties globālās tendences un plānot ilgtermiņā. Cenšoties nodrošināt, lai arī nākotnē būtu tāda valsts kā Latvija, tajā dzīvotu pārtikuši latvieši, un viņi varētu priecāties, ka vairāk nekā pusi mūsu zemes teritorijas klātu meži un zināma daļa no tiem ir primāri veltīti dabas daudzveidības saglabāšanai.

Mēs visi esam dabas draugi. Bet ne tikai. Mēs visi esam arī savu līdzcilvēku, savas valsts un
mūsu nākamo paaudžu draugi.

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru