Kaķa stāsts par Eiropas apgūšanu. Cerību naivums...

Zemeunvalsts.lv | 11.02.2021

Eiropa bija jauna zeme, kas bija gatava iekarošanai, tāpēc siltā uzņemšana Vidusjūras ziemeļu krastos vēl vairāk nostiprināja saikni starp cilvēku un kaķi...vai tā mēs tikai domājām. Gadsimtiem ilga pielūgšana Ēģiptē mūs - kaķus, bija atstājusi aklus pret gaidāmajām briesmām. Šī jaunā zeme vēlāk mūs novedīs pie vislielākā izmisuma, jo tieši tur mēs satikāmies ar cilvēka nodevību un pēc tam centāmies izdzīvot pret tāda veida nežēlību, kādu neviena cita suga nekad nav piedzīvojusi. Bet mēs atstāsim šīs tumšās dienas stāsta turpinājumam kaut kad citreiz. Pagaidām braucam zem gaišām, izcili zilām debesīm, kas klajās pāri grieķu piestatnēm - tur, kur feniķiešu jūrnieki izkrāva savu brīnišķīgo kravu.

Kad ieradās pirmie kuģi, kas mūs - kaķus, atveda uz grieķu salām, tikām uzskatīti par dzīvu brīnumu. Tas notika apmēram septiņus vai astoņus gadsimtus pirms mūsu ēras, tad grieķi joprojām bija visai rupja tauta, kas zināja kaut ko tikai par mežonīgiem savvaļas kaķiem (vai zebiekstēm). Mēs viņiem šķitām brīnišķīgi. Viņus sajūsmināja mūsu kažokādu maigums un pārsteidza mūsu jaukās personības. Tāpēc ka mēs ļavamies pieskārieniem un pat atļāvām cilvēkiem paturēt mūs savās rokās! "Tie ir lieliski ne tikai glāstīšanai" fenīķiešu tirgotāji uzmundrināja sajūsminātos grieķus vēl vairāk, "jo šie kaķi ir arī patiešām noderīgi!" Viņi paskaidroja, ka mēs ķeram peles no kuru nedarbiem grieķi iepriekš bija cietuši. Ak, protams, arī zebiekstes un caunas varēja nogalināt tāda veida kaitēkļus, taču tās bija savvaļas radības - bezrūpīgi mednieki, kas varētu pie reizes apēst arī grieķu vistas.

Mēs bijām īsti ēģiptiešu kaķi, pieradināti dzīvnieki, uz kuriem varēja paļauties (labi, teorētiski), lai nogalinātu cilvēkiem traucējošos grauzējus. Feniķieši, kā jau izcili tirgotaji, grieķus pārliecināja. Viņi pat piekrita piemaksāt par melniem kaķiem - jo tie esot visefektīvākie mednieki, apgalvoja tirgotāji, tāpēc ka to tumšā krāsa padarīja neredzamus viņu upuriem! Vai tiešām? Ha, nē! Pelēm ir ļoti izsmalcinātas ožas un dzirdes sajūtas, uz kurām tās paļaujas tumsā, tādējādi padarot kaķa krāsu pilnīgi nebūtisku. 

Vidusjūras ziemeļu daļas iedzīvotāji toreiz bija amatieri kaķu jomā. Bet viņiem bija pieredze citā jomā - un tieši tur viņi veica savu vissvarīgāko ieguldījumu mūsu vēsturē. Grieķi bija vārdu darinātāji. Filozofi. Sākotnēji grieķi mūs sauca par "galê", tieši tas pats vārds, kā viņi sauca zebiekstes, jo ​​sākumā mēs - kaķi, tikām  uzskatīti par vienu un to pašu kategoriju. Ha! Bet piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras attīstījās jauni vārdi, un tie joprojām ir mūsos. Vārdu "feles" sāka lietot vispirms un tam sekoja "catta", no kura tad iegūts mūsdienu angliskais kaķa nosaukums, kā arī  "gato", "katze" un visas citas līdzīgi skanošās variācijas daudzajās cilvēku valodās...

Alegorisks stāstiņš par "kādu mazu tautu Lielajā Eiropā".

Avots: lithub.com

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru