“Vairāk nekā trešā daļa (37%) Latvijas iedzīvotāju sevi uzskata par labēji noskaņotiem [..], bet faktiski vairāk nekā puse (55%) Latvijas iedzīvotāju būtu jāuzskata par kreisi orientētiem.”
Pasaules uzskats: pašnovērtējums un realitāte. Latvijas iedzīvotāju ideoloģiskais portrets.
Populares Latvija/SKDS, 2012. gada martā

Labi gan, ka mūsu politiķiem ir tik stipri nervi. Šāda doma neviļus nāk prātā, lasot konservatīvās domnīcas Populares Latvija veiktās aptaujas rezultātus par iedzīvotāju politiskajām vērtībām un pasaules uzskatu. Mazliet vulgarizējot, varam droši sacīt – pēc 21 neatkarības gada vairākums Latvijas iedzīvotāju vēlas atpakaļ PSRS, varbūt vienīgi tādu PSRS, kurā marksisma ļeņinisma vietu aizpildītu etnisks latviešu nacionālisms. Pierādījumam daži izteiksmīgi skaitļi: 53% atbalsta visu lielo uzņēmumu nacionalizāciju; 56% piekrīt, ka valstij pašai jābūvē rūpnīcas un jārada darbavietas; 55% atbalsta cilvēku pašizpausmes un vārda brīvības ierobežošanu likuma un kārtības vārdā; tikai 25% uzskata, ka strādātspējīgiem cilvēkiem nevajadzētu ilgstoši maksāt sociālo palīdzību. Turklāt visās šajās lietās nav principiālu atšķirību starp latviešiem un krieviem, starp Vienotības vai Saskaņas centra vēlētājiem. Īsi sakot, esi sveicināts, Leonīd Iļjič! Patiesi, ņemot vērā šādus skaitļus, nav viegli tēlot eiropeiskus politiķus, kuri visu sociālisma tumsību ir atstājuši pagātnē un beidzot ar pilnu krūti ļauj tautai baudīt visus liberālā kapitālisma labumus.

Sajūta ir neomulīga. Demokrātija kā nekā ir vairākuma vara. Taču, ja pie mums vairākumam tiešām ļautu valdīt, kā to vēlas mūsu plebiscitārās demokrātijas fani, mēs ātri vien iebrauktu Baltkrievijā. Tā teikt, nekādu brīvību, toties autoritārs egalitārisms, valstiskota ekonomika, kolhozi un administratīvi noteiktas cenas. Tomēr situāciju nevajadzētu dramatizēt. Vispirms, vairākums visos gadījumos nav viens un tas pats. Tie cilvēki, kas vēlas uzņēmumu nacionalizāciju, obligāti nav tie paši, kas vēlas cenzēt presi un internetu. Otrkārt, attieksme pret dažādiem politiskiem jautājumiem nav bioloģiski noteikta kā rēzus faktors. Tā lielā mērā ir sociāla konstrukcija, kuru ietekmē ne tik daudz cilvēka paša pārdomāti apsvērumi, cik nejauši saklausītas lietas, kuras šā vai tā sasaucas ar paša pieredzi. Intervētājs ar respondentu neielaižas diskusijās, bet tikai piedāvā izvēli no iepriekš sagatavotām atbildēm, un, ja ar intervēto cilvēku drusku aprunātos, viņš uz lietām visdrīzāk raudzītos citādi. Vidējais cilvēks nekur pasaulē nav apsēsts ar politiku – vismaz līdz brīdim, kad politika sāk viņu tiešā veidā apdraudēt. Arī Latvijas iedzīvotāju vairākums nav pārliecināti autoritāri sociālisti, bet gan ļaudis, kuru neapmierinātība ar pašreizējo dzīvi apvienojumā ar idealizētu padomju pieredzi un šodienas politiķu populismu tad arī dod attiecīgo rezultātu aptaujā.

Te nu ir vietā atcerēties konservatīvā vācbaltieša Paula Šīmaņa savulaik sacīto, ka sabiedrības viedoklis ir vienīgi atbalss tam, kā politiķi mežā bļaustās. Ja gribi, lai cilvēki atbalsta brīvo tirgu, varbūt nevajag pašam atklāti zvejot balsis ar sociālistisku populismu – sak’, valsts dos visiem visu, balsojiet tik. Taču tā diemžēl mūsdienu Latvijā nenotiek. Atcerēsimies pagājušā gada martu, kad finanšu ministrs Andris Vilks savā baņķiera tiešumā nejauši izteicās, ka “valsts nevar ar katru cilvēku iet un auklēties”. Dažādie “sabiedrības pārstāvji”, protams, viņam klupa krāgā. Taču cik daudz bija to kolēģu politiķu, kas Vilka izteikumus aizstāvēja? Apaļš neviens; visi mūsu “kaviāra liberāļi” ierāva astes un klusēja lupatiņā, jo neatbalstīt valsts auklēšanos vienkārši ir politnekorekti.

Tā nu Vilks beigu beigās vēl dabūja atvainoties, pats laikam īsti nesaprazdams, par ko. Šis gadījums diemžēl ir simptomātisks kādai plašākai tendencei. Jautājums par pensionēšanās vecuma celšanu pie mums ir nonācis teju vai pornogrāfijas statusā – par to drīkst runāt tikai čukstus un ar izbolītām acīm. Uz šī fona nenormāli augstie darbaspēka nodokļi tāds nieks vien ir, ko var risināt kaut kad nezin kad – ka tikai neaiztiek topošos pensionārus. Arī valsts pabalsti, bieži vien graša vērtībā, ir jādod teju vai katram – slavenie astoņi lati lai ir mūžīgs piemineklis šādam “sociālajam taisnīgumam”. Kāds tur brīnums, ka arī pilsoņi piebalso šādai elites nostājai.

Tā, protams, nav tikai Latvijas problēma. Vecajā Eiropā “sociālā valsts” jau labu laiku pārdala ienākumus, nevis atņemot bagātajiem un atdodot nabagajiem, bet atņemot tiem, kas “rukā”, un atdodot tiem, kas neko nedara. Iebilzdams pret šādu kārtību, neviens populārs nekļūs. Taču kāds varētu vaicāt – kādēļ, par spīti šādam, nepārprotami sociālistiskam sabiedrības noskaņojumam, pie varas Latvijā līdz šim ir bijušas tikai “labējas” valdības? Vispirms, Populares Latvija pētījums apliecina, ka cilvēki pie mums “kreisumu” un “labējumu” saprot īpašā veidā, nesaistot to ar klasisko Eiropas dalījumu, balstītu darba un kapitāla interesēs. Lielais vairums pie mums gan sevi uzskata par labējiem, tomēr patiesībā ir kreisi. Tomēr nevar noliegt, ka Latvijas valdības tiešām ir bijušas labējas šā vārda klasiskā nozīmē – zemi nodokļi kapitālam, augsti darbam, privatizēt visu iespējamo, turēt dzelžainu valūtas kursu, sociālo politiku īstenojot tikai izdzīvošanas līmenī. Tad kādēļ kreisais Latvijas pilsonis balso par šādām labējām valdībām?

Atbilde laikam ir jāmeklē ārpus ekonomiskās jomas. Latvijas politika ir ļoti drošībiskota jeb sekuritizēta; šeit daudz lielāku lomu spēlē nacionālās drošības, nevis ekonomiskās efektivitātes apsvērumi. Zems budžeta deficīts un stabils valūtas kurss pie mums nav ekonomiski labumi paši par sevi – tās ir ieejas biļetes Rietumu drošības struktūrās. ES pie mums primāri nenozīmē brīvo tirgu; tā nozīmē ģeopolitisko piederību Rietumiem. Arī eirozonā (būsim godīgi) taču mēs primāri nevēlamies iekļūt ekonomisku labumu dēļ. Šo drošībiskošanu var pilnībā saprast – tie kaimiņi mums ir tādi, kādi ir. Taču, balstoties drošības apsvērumos, Latvijā kapitālisms ir ievests, tā teikt, kontrabandas ceļā – ne ar vienu nediskutējot, nekonsultējoties un neko neskaidrojot.

Brīvais tirgus pie mums ir labs ne jau tādēļ, ka tas ir efektīvs, samērā taisnīgs, ļauj realizēties indivīda uzņēmībai un ilgtermiņā veicina visas sabiedrības labklājību. Tā pie mums nedomā nedz politiķi, nedz pilsoņi – Populares Latvija pētījums to labi parāda. Tas ir ieviests tādēļ, ka brīvo tirgu mums prasa Brisele un Vašingtona, bez kurām mēs izietu no Rietumu orbītas un nonāktu paši zināt, kur. Jautājums vienīgi, cik ilgi nacionālās drošības apsvērumi vēl spēs kalpot par elites lēmumu leģitimitātes avotu. Kādu laiku tas gan vēl noteikti turēs. Ar sabiedrības labklājību pie mums gan tā pašvakāk, un no tās gaidīt kādu leģitimitātes porciju pagaidām nevar. Toties Lindermans un viņa domubiedri gan ir īsta Dieva dāvana visiem tiem, kuri mūs aicina nacionālās drošības vārdā paciesties ar savām materiālajām pretenzijām.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2012. gada maija numurā