Eiropas Komisija gatavojas ierosināt detalizētu noteikumu kopumu, kas uzņēmumiem būs jāievēro, lai pamatotu savas zaļās norādes par produktiem, sākot no “oglekļa ziņā neitrāliem” saules aizsargkrēmiem līdz “bioloģiski noārdāmiem” plastmasas iepakojumiem – tas viss tiks iekļauts ES direktīvā par zaļajām norādēm. Priekšlikumam ir potenciāls mainīt situāciju, samazinot zaļo marķējumu skaitu, padarot tos konkrētākus un uzliekot uzņēmumiem pienākumu sniegt patērētājiem vairāk informācijas. Tas varētu ievērojami apgrūtināt “zaļās” reklāmas izmantošanu, vienlaikus izceļot uzņēmumus, kas ievieš reālas pārmaiņas. Tomēr NVO kritizē, ka sākotnējā priekšlikuma projektā ir nopietni trūkumi. Šajā jautājumu un atbilžu rakstā tiek sniegtas atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem par gaidāmajiem tiesību aktu priekšlikumiem, tostarp par to, kādiem būtiskiem aspektiem jāpievērš uzmanība, un par turpmākajiem likumdošanas procesa posmiem.
1. Kāda ir problēma, ko ES mēģina risināt?
Strauji pieaug to mazumtirdzniecības produktu vai pakalpojumu skaits, kas tiek pārdoti kā “klimatneitrāli”, “ar zemu plastmasas patēriņu” vai “atkārtoti izmantojamu iepakojumu”, jo tie aizvien biežāk ir veids, kā uzņēmumi var iegūt konkurences priekšrocības. Tomēr šādi apgalvojumi par ietekmi uz vidi joprojām nav regulēti, tāpēc daži to dēvē par “zaļās reklāmas mežonīgajiem Rietumiem”.
2. Kā Eiropas Savienība risinās šo problēmu? Iniciatīva par zaļo norāžu pamatotību
Eiropas Komisija ir apsolījusi pastiprināt regulatīvos centienus, lai cīnītos pret nepatiesiem zaļajiem marķējumiem, kas ir daļa no Eiropas Zaļā darījuma – ES zaļās izaugsmes stratēģijas. “Uzņēmumiem, kas sniedz “zaļos apliecinājumus”, tie būtu jāpamato, izmantojot standarta metodoloģiju, lai novērtētu to ietekmi uz vidi,” tā paziņoja Komisija. Rīcības plānā “Aprites ekonomika 2020” ir noteikts, ka “Komisija arī ierosinās, lai uzņēmumi pamatotu savus apgalvojumus par ietekmi uz vidi, izmantojot produkta un organizācijas ekoloģiskās pēdas nospieduma metodes”.
Eksperti apgalvo, ka regulējums ir galvenais virzītājspēks, kad runa ir par ilgtspēju, un Komisija risina zaļo apgalvojumu jautājumu ar diviem tiesību aktu priekšlikumiem. Ar 2022. gadā ierosināto direktīvu par patērētāju pilnvarošanu zaļās pārejas nodrošināšanai tiktu aizliegtas vispārīgas un nepamatotas norādes.
Jaunajā priekšlikumā – direktīvā par zaļo norāžu pamatojumu – tiktu ieviesti noteikumi par to, kā pareizi sniegt zaļo norādi, sniedzot vairāk informācijas par to, kādas metodoloģijas būtu jāizmanto tās pamatojumam un kāda informācija ir jāsniedz patērētājam.
Ar šo priekšlikumu Komisija vēlas “dot iespēju patērētājiem pieņemt apzinātus lēmumus par pirkumu un radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus tirgus dalībniekiem, kas sniedz zaļās norādes”, kā teikts publiskotajā projektā.
Margo Le Gallū (Margaux Le Gallou), NVO ECOS programmu vadītāja, norāda, ka, ja priekšlikums tiks izstrādāts pareizi, tas nodrošinās uzticamu paziņojumu atpazīstamību, lai produkti patiešām kļūtu pamanāmāki. “Šodien uzņēmumi, kas ievieš reālas pārmaiņas, bieži vien nesaņem atzinību.”
3. Ko ierosinās EK?
Vairāki plašsaziņas līdzekļi ziņoja par 2023. gada janvārī publiskotu projektu, kas, visticamāk, kopš tā laika ir pārstrādāts. Galvenās iezīmes no projekta:
Prasība dalībvalstīm nodrošināt, ka vides aizsardzības apgalvojumi par produktiem vai tirgotājiem tiek pamatoti, pamatojoties uz metodoloģiju, kas atbilst kritēriju sarakstam (piemēram, balstās uz plaši atzītiem zinātniskiem pierādījumiem, ņem vērā visu ar produktu vai tirgotāju saistīto ietekmi uz vidi, ir pieejami jebkurai trešajai personai).
Uzņēmumi var paziņot tikai tos vides aspektus, kas novērtēti, izmantojot metodoloģiju. Nevar sniegt pozitīvus vides apgalvojumus, ja attiecīgais aspekts izraisa “ievērojamu negatīvu jebkuras citas ietekmes uz vidi vai aspekta pieaugumu”. Kopā ar apgalvojumu uzņēmumiem jādara pieejama informācija par novērtējumu, piemēram, izmantojot QR kodu. Vides marķējumam jābalstās uz sertifikācijas shēmām, kas atbilst direktīvai (piemēram, prasības attiecībā uz metodēm).
Paredzams, ka ar klimatu saistīto apgalvojumu pamatošanai izmantotajā metodoloģijā būs prasība, ka tirgotāju izmantotās siltumnīcefekta gāzu emisiju kompensācijas ir jānorāda atsevišķi kā papildu informācija par vidi.
Par pamatojuma pārbaudi atbildīgas būs dalībvalstis Dalībvalstīm jāievieš “efektīvas, samērīgas un preventīvas” sankcijas. Sākotnēji bija paredzēts, ka Komisija ierosinās regulu, kas ir tiesību akta veids, kurš ir tieši piemērojams visās dalībvalstīs. Tomēr janvārī ir noplūdusi informācija par direktīvu, kas ir tiesību akts, kurā noteikts mērķis, kas jāsasniedz visām ES valstīm. Katrai dalībvalstij tas ir jāiestrādā valsts tiesību aktos. Tas nozīmē, ka visā blokā varētu būt nedaudz atšķirīgi noteikumi attiecībā uz zaļajām prasībām.
4. Kas ir produkta ekoloģiskās pēdas nospieduma metode un kāda ir tās loma priekšlikumā?
Komisijas Kopīgais pētniecības centrs ir izstrādājis ES produktu un organizāciju ekoloģiskās ietekmes (PEF un PEO) metodes, lai palīdzētu uzņēmumiem aprēķināt to ekoloģiskos raksturlielumus, pamatojoties uz ticamu, pārbaudāmu un salīdzināmu informāciju, un lai citiem dalībniekiem (piemēram, valsts pārvaldes iestādēm, NVO, uzņēmējdarbības partneriem) būtu pieejama šāda informācija.
Ar tiem mēra 16 ietekmes uz vidi rādītājus (piemēram, klimata pārmaiņas, cietās daļiņas, paskābināšanās, resursu izmantošana) vairākām produktu grupām un tautsaimniecības nozarēm visā to aprites ciklā. Līdz šim PEF ir izstrādāts, piemēram, alum, piena produktiem, sausajiem makaroniem, fasētam ūdenim, dekoratīvajām krāsām, ādas izstrādājumiem, T-krekliem un siltumizolācijai.
Zaļās deklarācijas iniciatīvā Komisija izmanto PEF kā atsauci, bet tā neuzliek par pienākumu to izmantot. “Vides pēdas nospieduma” metodes ir stabila un izcila metodoloģija, kas izstrādāta, pilnībā pārredzami sadarbojoties ar ieinteresētajām personām un balstoties uz zinātnisku vienprātību, un Komisija rūpīgi ņēma vērā ieinteresēto personu atsauksmes, apspriežoties par zaļo norāžu priekšlikumu. Tāpēc Komisija uzskata par saprātīgu atstāt uzņēmumiem lielāku elastību attiecībā uz metodoloģiju, kas tiek izmantota vides norāžu pamatošanai,” teikts projektā.
5. Kādi ir priekšlikuma galvenie jautājumi?
Lai gan Komisija piedāvā PEF kā atsauces metodi, tā nenorāda vienu vienīgu metodi, kas būtu jāizmanto, lai pamatotu apgalvojumus. M. Le Gallū to sauc par “neizmantotu iespēju”. Saskaņā ar viņas teikto PEF aprites cikla novērtējuma metodes priekšrocība ir tā, ka tā ir “diezgan reglamentējoša tādā nozīmē, ka tā nepieļauj izvēlēties, kuru ietekmi vēlaties aplūkot un norādīt savos paziņojumos”.
Tomēr Le Gallū saskata arī negatīvus PEF aspektus: veids, kādā tika izstrādāti konkrētāki noteikumi katrai produktu kategorijai, nebija “ne pietiekami iekļaujošs, ne kontrolēts, un pagaidām tos lielā mērā ietekmē nozares un privātās intereses”. Viņa piebilst, ka PEF neattieksies uz visām vides deklarācijām. “Bioloģiskā daudzveidība ir ļoti vāji ietverta, mikroplastmasa nav iekļauta, tāpat kā tādas pozitīvas lietas kā, piemēram, otrreizēja izmantošana”.
Arī EEB, Eiropas pilsoņu vides organizāciju tīkls, kritizē to, ka metodoloģijas izvēle ir atstāta atklāta. “Tas varētu pavērt durvis neuzticamu metodoloģiju atzīšanai, negarantējot, ka tās novērš PEF metodes ierobežojumus,” rakstīts ziņojumā. “Tā vietā mums ir vajadzīgi skaidri un vienoti noteikumi, kas būtu piemērojami visā ES attiecībā uz visiem tirgū pieejamo prasību veidiem.”
EEB arī kritizē priekšlikumu par to, ka nav nodrošināta pienācīga pilsoniskās sabiedrības līdzdalība, piemēram, novērtēšanas metožu izstrādes procesā.
Gan ECOS, gan EEB ir aicinājušas aizliegt klimata neitralitātes apliecinājumus. Tās apgalvo, ka tās maldina patērētājus, liekot domāt, ka produktiem vai pakalpojumiem nav nekādas ietekmes uz klimatu – kaut kas tāds būs iespējams tikai plašākā mērogā tālā nākotnē. Publiskotajā priekšlikumā joprojām būtu atļauts sniegt šādus apgalvojumus, pieprasot, lai uzņēmumi izmantotu kompensēšanas shēmas, kas balstītas uz stabilu uzskaiti un pozitīvi ietekmē vidi, piemēram, ES Oglekļa dioksīda emisiju samazināšanas sertifikācijas regulu. NVO to uzskata par priekšlikuma neizmantotu iespēju.
6. Kas notiks tālāk?
Priekšlikuma izskatīšana ir vairākkārt atlikta, taču Komisija ar to plānoja nākt klajā 22. martā. Pēc tam tas izies parasto likumdošanas procesu, kurā gan Eiropas Parlaments, gan dalībvalstu valdības ES Padomē pieņems savas nostājas, pirms kopīgās sarunās tiks panākta vienošanās par galīgo versiju. Tas varētu ilgt vairākus mēnešus. Tādējādi patērētāji saskaras ar nepārskatāmu pasauli, kurā dažkārt tiek sniegti pārliecinoši, bet bieži vien maldinoši, nebūtiski vai pat faktiski nepatiesi apgalvojumi, kas daudzos gadījumos ir uzskatāmi par “zaļo” reklāmu.
Eiropas Komisijas 2020. gada pētījumā konstatēts, ka aptuveni puse no novērtētajiem vides apgalvojumiem “sniedz neskaidru, maldinošu vai nepamatotu informāciju par produktu vides īpašībām visā ES un dažādās produktu kategorijās (gan reklāmā, gan uz produkta)”.
Vācijas patērētāju konsultāciju centra veiktā aptauja parādīja, ka produkti, kas reklamēti kā “klimatneitrāli”, maldina patērētājus, jo lielākajai daļai cilvēku nav skaidra priekšstata, ko šis apgalvojums nozīmē. Daži tiesību eksperti arī apgalvo, ka reklāmas ar nereglamentētiem apgalvojumiem par klimatu ir šķērslis reālai emisiju samazināšanai.
Spēkā esošie patērētāju aizsardzības tiesību akti, lai gan tie ir ļāvuši izskatīt virkni nozīmīgu klimata “greenwashing” lietu, ir nepilnīgi. Šobrīd uzņēmumi var savus produktus saukt par “oglekļa emisiju ziņā neitrāliem” un nesniegt nekādu papildu informāciju. Lai gan šādu apgalvojumu var apstrīdēt, tirgus uzraudzības iestādes saskaras ar neaptverami lielu iespējamo izmeklēšanu skaitu.
Vēl viena problēma, ko Komisija cenšas risināt, – ir uzņēmumi, kuri vēlētos ziņot par savu veikumu, bet nezina, kā to pareizi darīt.