Ar Robertu Sipenieku sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors

Pirms krietna laika sprīža (gadiem 30-40), braucot cauri Zirņu ciemam pa Rīgas-Liepājas šoseju, redzot ceļazīmi “Airītes stacija 7 km”, zinātāji bilda, ka aiz līkuma būšot sānceļš un Oskara Kalpaka piemiņas vieta. Sānceļš bija, tas nozuda mežā. Laiki citi, nu, mērojot ceļu no Rīgas uz Liepāju vai no Saldus uz Grobiņu, labajā pusē redzams glītu ēku puduris un kopts mežs. Kas notiek un noticis O. Kalpaka muzejā?

Latvijas vēsturei nozīmīgā vietā saruna jāsāk ne par vēsturiskiem, bet šodienas notikumiem. Atkal netālu plosās karš, ļoti nežēlīgs karš...

No 1917. gada Krievijā un vēlāk padomju savienībā ir notikusi t.s. negatīvā selekcija vai atlase, ko redzējām un piedzīvojām arī pie mums gan II Pasaules kara gados, gan vēlāk līdz 1949. gadam. Tas bija periods, kad valsts vara asi un represīvi vērsās pret mūsu inteliģenci, spēcīgākajiem un prasmīgākajiem saimniekiem – tā bija atlase, kurā apzināti un mērķtiecīgi “novāca” spējīgākos un domājošākos. Nacistiskās Vācijas režīms šādi mēģināja izmantot ģenētiku, padomju sistēma – cilvēku represīvu atlasi. Šobrīd Krievijā dzīvo jau piektā paaudze – ir zināms teiciens par septiņām paaudzēm^*. Ja tagadējā (paaudze) “neaplauzīsies” (neattapsies), bet visas pazīmes rāda, ka nez vai tā notiks, līdz pārmaiņām jāgaida vēl divas. Protams, mēs nezinām, kas notiks brīdī, kad V. Putins būs spiests sūtīt karā cilvēkus no Maskavas vai Sanktpēterburgas. Patlaban daudz karā iesaistīto nāk no nomaļām Krievijas vietām, daudziem radot it ticamu ilūziju, ka viss notiekošais ir tikai īsa, aša militāra operācija. (Piemēram, kāda maskavietim daļa, ka Ukrainā karo burjatu vai dagestāniešu bataljons – tas ir tālu un tas nav svarīgi.)

Esmu runājis ar cilvēkiem, kas pētī karu kā procesu, proti, aplūko un analizē to zinātniski un praktiski. Vēsturniekiem šāda interese mēdz būt. Jāsaka, Krievijas pārstāvjiem karā ir klājies pietiekami bēdīgi. Pirmā reakcija – žēl viņus, jo nesaprot. Stop! Kāpēc žēlot? Tādu ceļu un tādu karu viņi paši ir izvēlējušies.

Vēsturiski jau no Maskavijas laikiem bija redzams, ka karā dzen cilvēku masas.

Tas bija vērojams arī II Pasaules kara gados.

Ir dažas nekorektas dziesmas, kurās skan vārdi: “...nāk un nāk, bet...”

Diemžēl, Krievijā šāds princips tiek izmantots.

Ko tu domā par Krievijas inteliģenci un tās reakciju?

Klusē. Tā, kas mīt Krievijā, joprojām faktiski klusē. Jāpiebilst, ka pret viņiem arī ir vērstas dažādas represijas, ko manām jau no šīs tūkstošgades sākuma, kad bija vērojami mēģinājumi ko mainīt. Patlaban arī to vairs nav. Apklusuši.

Daļa inteliģences ir aizbraukusi.

Protams! Ir cilvēki, kas savlaicīgi devās prom, saprotot, kas Krievijā notiek. Aizbraukuši ir daudzi jauni cilvēki. Piebildīšu, pie mums par to runā mazāk, bet ļoti daudzi ir devušies prom arī no Baltkrievijas – zinu virkni IT speciālistu, kas nu dzīvo un strādā ASV.

Drosmīgi ir tie, kas Krievijā palikuši un runā.

Šobrīd Krievijā ir jābūt lielai jaudai un drosmei, lai sabiedrībā zināms cilvēks ko sacītu “pret”. Tas ir šolaiku Gunāra Astras stāsts.

Ukraiņi daudz domā par baltkrieviem, kā viņi rīkosies, ja V. Putins prasīs iesaistīties karadarbībā.

Mēs varam smieties par A. Lukašenko, bet galīgs muļķis viņš nav. Baltkrievijā viss iespējamais ir noildzināts, vilkts garumā, jo A. Lukašenko saprot vai vismaz nojauš, kāds scenārijs gaidāms, ja tiks lemts iesaistīties karadarbībā – atkārtosies 2020. gads, un cilvēki atkal dosies ielās. Starp citu, Ukrainas kontekstā aizmirsies kas cits – Baltkrievijā represijas nav beigušās, tās turpinās.

Kad 2014. gadā ekskursijām atvēra Stūra māju Rīgā, ekskursijas krievu valodā bija gana pieprasītas. Kā ir “Airītēs”?

Astoņus gadus man ir tas gods šai vietā darboties. Ekskursijas krievu valodā mums skaitāmas uz vienas rokas pirkstiem, individuālo apmeklētāju uzskaitei izmantosim trīs rokas. O. Kalpaka muzejā, šķiet, nav skarts tas temats, kas nelatviešus interesētu, redzam arī šīs sabiedrības daļas zināmu distancēšanos no tā laika (Brīvības cīņu) notikumiem. Sagaidot rīdziniekus pie mums, mēdzu jokot: “Sveicieni Latvijā no Rīgas atbraukušajiem!” Tas skan ironiski, varbūt pat nievājoši, bet ir zināma daļa sabiedrības, kam Latvija beidzas pie Rīgas robežas.

Runājot par nelatvisko sabiedrības daļu, nevaru teikt, ka mēs esam mēģinājuši viņus ievilināt muzejā vai “uz viņiem” strādāt. Man arī nav konkrēta skaidrojuma – uz kādu sabiedrības daļu mēs strādājam – visprecīzāk būtu – tūristiem. Protams, tie ir skolēni un noteikti – jaunsardze. Prieks, ka jaunsardzes vadība lieliski saprot, ka šī ir vieta, kur jaunie cilvēki noteikti atvedami. Jaunsargus aktīvi iesaistām ne tikai piemiņas pasākumos, bet liekam pie darba.

Pieredze, ko savulaik guvu, strādājot skolā, dod augļus. Piemēram, pie manis atbrauc bijušais skolnieks, kas jau pats strādā skolā, un atved savus audzēkņus. Tātad pēctecība ir, mans ieguldījums top redzams. Jaunsargiem šo pēctecību mēģinām nodot ar darbu. Cits piemērs, darbu “Airītēs” sākot, šeit sastapu 9. klases skolnieku; pēc kāda laika viņš atbrauca pie manis jau kā Nacionālo bruņoto spēku kareivis, kas savējiem rāda: “Re, šeit mēs kopām un stādījām!” Protams, liela nozīme šais jautājumos ir pedagogam!

Saldus novads ir pietiekami plašs, kāda ir situācija novada skolās?

Jau otro sasaukumu esmu Saldus novada domes deputāts, tā ir atbildība un gods, bet, ja runājam par skolām,– es sauktu to par sodu. Skolu optimizācijai esam ķērušies klāt arī mēs. No vienas puses, loģika un saprāts saka – ja nodokļu maksātāju nauda izglītības sistēmu uzturēt nespēj, skolas jāslēdz. Tai pašā laikā veselais saprāts saka ko citu – lauku ciematā ir jābūt minimālam iestāžu apjomam, kas veido vidi, vai tas būtu bērnudārzs, vai sākumskola, vai pamatskola. Tie ir cilvēki, tā ir dzīvība un kustība, tā ir zināma kultūra. Skolas nereti ir vietas, kur top un tiek veidota vietējā pagasta vai ciema identitāte.

Šai procesā vislielākās problēmas sākās jau 90. gadu pirmajā pusē. Proti – šobrīd (līdzīgi kā senākos laikos) ir izveidojušās “muižas”, kur vienam saimniekam pieder pat vairāki tūkstoši hektāru zemes vai liels uzņēmums, bet pats saimnieks lielākoties strādā un uzturas Zemgalē vai Vidzemē (mūsu pusē viņam pieder zeme). Īpašniekam cilvēkus uz vietas, mūsu novadā, zemes apsaimniekošanai nevajag – vairākas vai dažas reizes gadā viņš uz saviem īpašumiem atgādā traktorus vai citu tehniku, vai to izīrē uz vietas, paveic darāmo un dodas prom. Patlaban nevienā no novada pagastiem, kas savulaik bija kolhozu centri, vairs nav un nebūs nepieciešams tik liels cilvēku skaits, kā kādreiz, lai attiecīgo zemes platību apstrādātu. Situācija loģiskā ceļā ir sakārtojusies. Novads nespēj skolas uzturēt mākslīgi, lai, protams, ir piedzīvoti dažādi gadījumi.

Lietuvas pierobežā latviskā vide noteikti ir sveika un vesela.

Esmu pietiekami jauns, nāku no pierobežas pagasta – Ezeres (vai Leišmalītes, kā to mēdz dēvēt). No mājām līdz darbam ir 25 km brauciens. Mūsu pusē mīt daudzas lietuviešu ģimenes, kuru “lietuviskumu” tu vari noteikt, tikai lūkojoties pasē un izlasot vārdu vai uzvārdu. Līdzīgi ir ar latviešu ģimenēm, kas mīt otrpus robežai. 22. septembrī atzīmējam Baltu vienības dienu, pašvaldībām abās robežas pusēs ir ciešas saites un laba sadarbība.

No bērnības ir dzirdēts par teiksmām vītu autobusu Rīga-Ezere.

Tas joprojām kursē – pa zemes ceļiem, pa asfaltu. Ezerei ir gods un priekšrocība pastāvēt un attīstīties, jo ciemats atrodas un allaž atradies krustcelēs un pierobežā. Ezere turas, salīdzinot, piemēram, ar Vadaksti, kur pagastā ļaužu maz. Pesimistisks skats ir arī Vaiņodē.

Vairāk tas gan skar Dobeles novadu, bet nesen ir atjaunota dzelzceļa līnija līdz Mažeiķiem.

Kravas vilcieni tur kursē, pasažieru vilciena nav. Ir stacijas (piemēram, tā pati Vadakste), kur vilciens nepiestāj. Pieļauju, pasažieru vilcienam Reņģes vai Mažeiķu virzienā nav nopietnas perspektīvas. Arī caur Saldu pasažieru vilciens kursē ļoti reti. Augstskolas laikā to izmantoju bieži, neteikšu, ka tolaik tas būtu bijis pilns. Patlaban, protams, uz Rīgu braucu ar auto. Piebildīšu, Saldū stacija ir daļēji ārpus pilsētas un nereti ir pagrūti līdz tai tikt, bet – nešaubīgi – braukt ar vilcienu līdz Rīgai ir ātrāk un ērtāk, bet... tas kursē divas reizes nedēļā. Diemžēl.

Kāda novadā ir situācija ar nodarbinātību?

Saldus novadā svarīgākās nozares ir metālapstrāde, stikla šķiedra un mežizstrāde (PATA un mazāki uzņēmēji). Ar meža nozares pārstāvjiem (gan valsts, gan privātajiem) esam pazīstami un sadarbojamies – gan muzejā, gan novada domē.

Vēl viens sadarbības veids ar meža īpašniekiem man ir saistībā ar abos pasaules karos – I un II – kritušo karavīru ekshumāciju. Kara lauki savulaik bijuši gana daudzos zemes īpašumos. Attieksme gan ir dažāda – ir īpašnieki, kas principiāli uzskata, ka kādreizējais karalauks tagad ir mežs un nebūtu aizskarams, ir īpašnieki, kas principiāli karo pret dažāda veida nejēdzībām, piemēram, mikroliegumiem un cita veida ierobežojumiem. Daudzi meža īpašnieki ir ļoti labi izglītoti un situācijā lieliski orientējas.

Latvijas pilsonis savā īpašumā saimnieko, kā vēlas,– tam būtu jātop skaidram.

Īsi pastāstīšu nesen piedzīvoto – manās rokās nonākuši pierādījumi un pamatojums, ka noteiktā teritorijā atrodas cilvēku mirstīgās atliekas, to atrašanai ir nepieciešama atļauja. Ar īpašnieku man ir ļoti labas attiecības, bet viņš šādos nolūkos īpašumā nelaiž. Nesen biju aprunāties, uzzināju, ka mūs interesējošās platības īpašnieka kaimiņam piederošajā platībā ir noteikts mikroliegums. Redzēju šo īpašumu, redzēju stādītās egles, kam skarties klāt nedrīkst, kompensācijas mazas, putns, kas it kā tiek aizsargāts, tur nedzīvo. Klau, kas tas ir? Man regulāri jāsadarbojas un jāstrādā ar dažādām instancēm... Ļoti bieži redzu, ka atbildīgā iestādē strādājošs cilvēks pārcenšas, zaudējot cilvēcisko saikni un attieksmi. Tas ir jūtams un to grūti pieņemt.

Pārlieka centība rada pārcentību (“Vella kalpi”). Atgriežoties pie “Airītēm”, tām bijis raibs mūžs.

Darbs muzejā, saprotams, nav no 8 līdz 17. Nākot uz šejieni darbā, man bija skaidrs, kādai šai vietai jābūt, īpaši ņemot vērā to, kur tā atrodas, zinot tās vēsturisko nozīmi utt. 8 gadu laikā esam nonākuši līdz iespējai attīstīties. Jā, šai vietai ir Oskara Kalpaka vārds un stāsts, kas mums jānodod nākamajām paaudzēm! Tas ir gan konkrētās personības stāsts, gan skaidrojums, ko nozīmē atbildība sarežģītos brīžos. Patlaban muzejā top plašāks vēstījums par Latvijas armiju, paplašinās mūsu saimniecība – ir noslēgušies trīs konkursi un zinām, kas atjaunos saimniecības ēku, kas nodarbosies ar klēts pamatiem un NATO kaujas priekšposteni – par mūsdienu bruņoto spēku līdzdalību misijās, taps transporta līdzekļu laukums, kurā būs redzami Aizsardzības ministrijas rīcībā esošie novecojušie transporta līdzekļi, gan arī tehnika no kara muzeja krājumiem.

Izklausās gana spēja paplašināšanās.

Gan paplašināšanās, gan to principu realizēšana, kādus šeit vēlējās redzēt Aizsardzības ministrijas vadība. Ir patiess prieks un gandarījums, ka mūsu plāni un domas sakrita – “Airītēs” nepieciešams tipisks brīvdabas militārās vēstures muzejs.

Astoņos gados muzejam lielu finansējumu prasījis neesmu, ir atrasti dažādi risinājumi – mums palīdz zemessargi, daudz paveicam paši, dabūjam kādu ziedojumu.

Vai vēstures skolotājam doties darbā muzejā bija apzināts solis?

Uz muzeja vadītāja amatu izsludināja konkursu, bijām vairāki kandidāti, izvēlējās mani. Brīdī, kad lēmu, ka varētu nākt darbā uz “Airītēm”, muzejā biju viesojies divas, trīs reizes. Man bija ļoti labs un enerģisks vēstures skolotājs, kas mūs uz šejieni atveda. Domāju, zināma priekšrocība bija arī manas saimniekošanas iemaņas – nu jau esmu saimnieks arī pats savai zemei, savam īpašumam, ko esmu iegādājies. Esmu izpētījis dzimtas koku, kas nāk no Zemgales puses, kur vecvectēvs bija saimnieks, dienēja armijā un krita karā, vectēvs bija kolhoza priekšsēdētājs. Par šo runājot, domāju, mūsdienās kādreizējo kolhozu priekšsēdētāji ir maz un ne vienmēr pareizi novērtēti. Es tos laikus esmu redzējis, amatā piedzīvojis gan vectēvu, gan Jāni Blūmu no Nīgrandes. Bērnībā esmu mācīts kopt savu dzīvesvietu, guvis apziņu, ka ik vietai jābūt sakoptai.

Netālu esošās Airītes stacijas noliktavas atjaunošanai C19 laikā tika vākti līdzekļi^**. Vai esat saistīti?

Airītes stacijas īpašnieks ir Pēteris Stumburs, kas vairākus gadus tur saimnieko. Stacijas uzgaidāmajā telpā ir ekspozīcija (starp citu, zinu, ka Pēteris sadarbojas ar Māri Olti, kas saimnieko bijušajā Ērgļu stacijā). Mēs sadarbojamies, gadās, ka viens otram nosūtām tūristu grupas. Ja divi tūrisma objekti ir līdzās un mūsu saturs ir atšķirīgs, mēs nekonkurējam.

Apkārtne izskatās ļoti sakopta.

Kopjam paši, organizējam talkas, mežainā teritorija ir sakopta, pamežs ir iztīrīts, iestādītas ap 400 priedītes, citā īpašuma daļā – ozoli. Nosacījums kopšanai bija vienkāršs – lai mūs redz no Rīgas-Liepājas šosejas.

Pirms dažiem gadiem Skrundā ar novada vadību runājām par Rudbāržiem un topošo kadetu skolu.

Tā ir neatņemama mana darba sastāvdaļa, esam iesaistījušies darbos no paša sākuma, kad sāka veidot skolas modeli. Braucam pie jauniešiem, runājam, ejam pārgājienos, skola patlaban vēl ir Kandavā, Rudbāržos tās darbību plānots sākt tuvāko trīs gadu laikā.

Ko novada domes deputāts domā par novadu reformu, kas skāra arī Brocēnus un Saldu?

Reforma vēl turpinās, domes sēdēs šogad esam risinājuši un risinām arī šī procesa jautājumus, piemēram, dažādu institūciju un iestāžu apvienošanu utt. Kas iedzīvotājus dara bažīgus? Pilsētas – Saldus un Brocēni – ir blakus, vai nepazudīs, piemēram, Brocēnu identitāte. Jā, saka, viss saglabāsies, bet... Ja apvieno kultūras iestādes, vai turpināsim Brocēnu vīru kori saukt tieši par “Brocēnu vīru kori”? Korim tas ir ļoti svarīgi!

Viss cits ir likumsakarīgi, svarīgi – kā novadu vada. Protams, ir saldenieki, kam Brocēni nepatīk, un otrādi, latvietim sava sēta allaž bijusi svarīga. Es labi jūtos gan Nīgrandē pie Ventas, gan Zvārdē un Jaunlutriņos – tās ir manas mājas, tas ir mans novads, mana Kurzeme. Attīstībai novadā jābūt līdzsvarotai, par ko principiāli cīnāmies, šai ziņā domu vienotības vēl nav. Domāju, Brocēni būs ieguvēji. Kā novads un tā pagasti attīstīsies, tas būs atbildīgās partijas kompetencē. Zaļā partija un “zemnieki” ir pozīcijā, viņiem balsu un cilvēku pietiek, mēs pieslieties nevēlējāmies, attiecības domē ir labas. Koalīcija uzliek konkrētus nosacījumus, ja koalīcijā neesi, šos noteikumus vari neievērot un būt brīvāks. Sadarbība ir, domes opozīcija nav karojoša.

Kā muzeja darbu ietekmēja C19?

Muzejā ekskursanti nonāk dažādā ceļā, muzejs ir atvērts no 10 līdz 17. Gadā ir ap 6-7 tūkstoši apmeklētāju. Par C19 laiku man ir komentārs – kā zināms, cilvēki brauca pie dabas un redzēju tādas automašīnas, kuras citkārt varbūt var manīt pie Rīgas lidostas. Latvijā daudzi sev “atklāja” dabas takas. Tas ir labi! Šobrīd tūrisma uzņēmēji situāciju vērtē visnotaļ pozitīvi (vismaz Kurzemes pusē) – cilvēki mazāk dodas uz ārzemēm, par brīvu vietu kempingā, jo sevišķi pēdējā brīdī, var aizmirst, daudzi laiku pavada tepat Latvijā. Attālinātais darbs, piemēram, dod iespēju noīrēt māju Kurzemē, kur dzīvot vai strādāt. Piektdienas vakaros uz Rīgas-Liepājas šosejas ir dzīva auto plūsma. Cits jautājums – kā mēs novadā to izmantojam. Cilvēks, kas brauc no Rīgas, ir “jāpaņem ekonomiski”, par to vēl jādomā.

Kā Saldū redz novada un valsts attīstību ilgtermiņā?

Par to esmu daudz un regulāri domājis. Pēdējie septiņi mēneši ir bijuši pārdomu pilni. Visvairāk, kā redzu, trūkst skaidrības un cilvēku, kam vizuāli un saturiski var uzticēties. Par vizuālo uzticamību runājot, ir gadījies redzēt, ka ukraiņiem frontē klājas smagi, viņus sit, atspiež atpakaļ, bet viņu pārliecība nezūd. To redz. Pārliecība ir ļoti svarīga!

Mums ļoti daudz jāmācās vai jāapgūst, vai jāsajūt pārliecība par to, ko dari. Pārliecība, ka rīkojies pareizi un vajadzīgi – vai grāvi roc, vai valsti vadi. Virziena trūkums, ko jau pieminēju, ir jūtams jau no 90. gadiem, bet... Īsta un skaidra virziena nav arī Eiropas Savienībai.

Novadā pastiprināti jāatbalsta vietējais ražotājs. Turklāt, tas jādara gudri un tālredzīgi. Piemēram, nevar ieguldīt apjomīgu finansējumu, atbalstot kādu ideju, ja jau tagad ir skaidrs, ka septiņi kafejnīcas darbinieki tur ieguldīto neatpelnīs. Jā, vajag sakoptu vietu, bet jāsāk ar ekonomisko attīstību un tad varam ķerties pie tālākā!

* par lieliem grēkiem maksās nākamās septiņas paaudzes
** https://projektubanka.lv/projects/airites
Izmantotas Roberta Sipenieka un zemeunvalsts.lv O. Kalpaka muzejā “Airītes” uzņemtās fotogrāfijas