Sadarbojoties zinātniekiem, uzņēmējiem un ierēdņiem, Latvijā jāizstrādā sava Eiropas Savienības zaļā kursa īstenošanas metodika un tās realizācijas mehānismi, kas ļautu izpildīt izvirzītos mērķus, vienlaikus izvairoties no pārspīlējumiem,– šādu Latvijas pozīciju politiķiem ir jāspēj stingri un noteikti aizstāvēt Eiropas Savienības struktūrās.

Tādu turpmāko rīcību ieskicē “Dienas Biznesa” sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par Latvijas zemes nozaru – meža, lauksaimniecības un kūdras – iespējamajiem nākotnes scenārijiem. Latvijas zeme ir lielākā vērtība un visām ar zemi saistītajām nozarēm, kas ir vienas no būtiskākajiem Latvijas tautsaimniecības balstiem, ir jābūt vienotām frontē, turklāt, ja Eiropas Savienība vēlas panākt konkrētus mērķus, to sasniegšanai nepieciešamie līdzekļi ir jāsaņem tieši no ES.

Nekā nedarīšana šodien – problēmas nākotnē

“Pašlaik konkrētas aprises ieguvuši to dokumentu projekti, kuri paredzēti šā gada jūnija nogalē Eiropas Parlamentā akceptētajā Klimata aktā. Lasot šos vēl topošos dokumentus, rodas sajūta, ka tos gatavojuši “eksperti”, vadoties pēc ļoti vispārīgiem algoritmiem,” skaidro SIA LaFlora līdzīpašnieks Uldis Ameriks. Viņš norāda, ka ikvienai ES dalībvalstij, arī Latvijai, minētajos dokumentos tiek izvirzīti konkrēti uzdevumi – līdz 2030. gadam par 17% jāsamazina CO2 emisijas un jānodrošina CO2 izmešu piesaiste 644 000 t apmērā. “Detalizēti iepazīstoties ar šiem nosacījumiem, nācās secināt, ka tie nav izpildāmi, turklāt, piemēram, Īrijai un Latvijai ir izmantoti atšķirīgi aprēķinu algoritmi,” uzsver U. Ameriks. Viņš atgādina, ka Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena runājusi par Eiropas Zinātnes konsultatīvās padomes izveidi, kurā darbotos 50 eksperti, kurus šim darbam deleģētu ES dalībvalstis. “Šāda ekspertu komanda arī būtu tā, kura izvērtētu un noteiktu katras dalībvalsts reāli izpildāmos uzdevumus, kā arī sekotu to izpildei gan līdz 2030., gan – 2050. gadam. Esmu pārliecināts, ka darbs notiek, taču tajā nav iesaistīti nedz nozares uzņēmēji, nedz eksperti, nav informācijas par to, vai ir deleģēti zinātnieki no Latvijas,” tā U. Ameriks. Viņš norāda uz ES vadmotīvu – taisnīgums un godīgums. “Par Latvijai izpildāmajiem uzdevumiem valsts institūcijām, nozarēm, zinātniekiem un ekspertiem jāsāk diskutēt un saprast, kas ir reāli izpildāms un kas nav, lai nerastos situācija, ka pašlaik uzņemamies saistības un maksājumus, ko nākamās paaudzes nespēs izpildīt,” brīdina U. Ameriks.

Jauna lavīna, asu jautājumu pilna

“Pašlaik ir ļoti daudz jaunas informācijas, vairāk, nekā spējam aptvert un kur nu vēl izprast, tālab šajā darbā ir jāiesaista pašmāju zinātnieki, jāsaprot, kādas ir valsts pozīcijas, kas ir labākais iespējamais risinājums, lai izpildītu uzdevumus un sasniegtu atbilstošus mērķus. Tas jārisina politiķiem, kuriem Latvijas pozīcija būtu jāaizstāv ES struktūrās,” norāda SIA Sodra Latvia mežkopības vadītājs Žanis Bacāns.

“Visi gribam dzīvot zaļi, zaļais kurss ir laba ideja, bet... pārtiku pašlaik saražojam gan konvencionālajā, gan bioloģiskajā lauksaimniecībā. Problēma rodas brīdī, kad, aizejot uz veikalu, bioloģiski audzēto pārtiku gribam iegādāties par konvencionālās pārtikas cenām,” skaidro Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes valdes loceklis Guntis Gūtmanis. Viņš steidz piebilst, ka apmēram 80% Latvijas iedzīvotāju vienkārši nespēj atļauties iegādāties bioloģiski audzēto pārtiku, jo to neatļauj šo cilvēku ienākumi.

“Rodas jautājums – ko īsti vēlamies un kādā situācija nonāksim, ja būsim neliels bioloģiskās pārtikas ražotājs, bet 80% Latvijas patērētāju pārtiku ievedīs no citām valstīm, kur nebūs tādu prasību, kādas jāievēro Latvijas lauksaimniekiem, jo cilvēki vienkārši pārtiku nopirkt nespēs,” tā G. Gūtmanis.

Kūdra uz frontes līnijas

“Kūdras nozare ir nonākusi cīņas frontes priekšplānā saistībā ar taisnīgās pārkārtošanas mehānismu, kura mērķis bija novērst kūdras, arī Igaunijas degakmens un Polijas akmeņogļu izmantošanu kā kurināmo, lai gan Latvijā kūdru enerģētikā neizmanto jau teju 20 gadus. Neraugoties uz to, kūdras nozares uzņēmēji izjūt visu “košo” negodīgas attieksmes buķeti,” norāda U. Ameriks. Viņš atgādina, ka vārdos vēl tiek solīts situāciju risināt godīgi un taisnīgi, bet praksē jau redzams kas cits. “Ja gribat iegūt ES struktūrfondu līdzfinansējumu, pieminot vārdu “kūdra”, pretendents to nesaņems, jo kūdra ir iezīmēta kā neilgtspējīgs resurss, lai gan kūdra ir atjaunojams resurss – Latvijā ik gadu kūdras apjomi pieaug par 1,7 milj. t, bet iegūstam tikai 1,2–1,3 milj. t. Taksonomijas dokumentu projekti norāda, ka tie, kuri nākotnē izmantos kūdru, nevarēs saņemt nekādu finansējumu, tostarp, visticamāk, arī no bankām,” tā U. Ameriks. Viņš pieļauj, ka cilvēki, kuri to ir izdomājuši, ir vadījušies tikai pēc diviem pieņēmumiem – kūdras ieguve (kad to izmantojot sadedzina) nozīmē lielas CO2 emisijas, turklāt jāsargā daba – mitrāji (tāpēc visa kūdras nozare būtībā ir jālikvidē).

“Netiek ņemts vērā, ka klimata neitralitātes sasniegšanai kūdras ieguve un no kūdras ražotie substrāti ir neaizstājami, jo, piemēram, viena gada kūdras ieguves apjoms Latvijā var nodrošināt 36 miljardu koku stādu izaudzēšanu, kuri nodrošinātu pietiekami lielu CO2 piesaisti,” skaidro U. Ameriks.

Viņš piedāvā modelēt situāciju, kas notiks Latvijā 2030. gadā un kas – 2050. gadā, ja tiek īstenots Eiropas dokumentu projektos noteiktais. “Tad varēsim redzēt sekas,” rezumē U. Ameriks.

Viņš gan jūtot atsevišķu politiķu labvēlīgo attieksmi, taču, kad Latvijas intereses jāaizstāv Eiropas struktūru varas gaiteņos, politiķu dūša sašļūkot papēžos. “Latvijai ir jāaizstāv sava pozīcija, un es ceru, ka veselais saprāts uzvarēs,” tā U. Ameriks.

“Ļoti iespējams, ka Briseles gaiteņos kaut ko arī nesaprot, bet! ... Latvijā ir viena no visā pasaulē kvalitatīvākajām kūdrām, no tās gatavotos substrātus pērk daudzu valstu dārzeņu, puķu, koku stādu audzētāji, un Latvijas kūdru neviens dedzināt negrasās,” teic G. Gūtmanis.

Vai nu Latvijas pārstāvji nav spējuši izstāstīt un izskaidrot, vai arī kāds Briselē, kur top visi jaunie dokumentu projekti, Latvijas situāciju nav vēlējies saprast. “Par savām interesēm ir jācīnās, nevaram gaidīt, lai kāds cits kaut ko darītu mūsu labā,” tā G. Gūtmanis. “Neesmu pētījis, kāda ir kūdras ieguves CO2 izmešu bilance, taču koku stādus nozare vēlas stādīt un negribētu atgriezties pie sentēvu metodēm, kad sējām sēklas, jo kvalitatīvas, augstvērtīgas mežaudzes nav iespējams izaudzēt bez kvalitatīviem stādiem, kas iegūti no augstās ģenerācijas sēklu materiāla,” tā Ž. Bacāns. Viņš atgādina, ka kvalitatīvākas mežaudzes augot vairāk piesaista CO2, turklāt izaugušās audzes var dot resursus, ar kuriem aizstāt fosilos. “Izstrādātajos purvos tiek audzētas krūmmellenes, kas arī piesaista CO2,” piebilst G. Gūtmanis.

Mežu Latvijā varētu būt vairāk

Lai sasniegtu CO2 emisiju piesaisti, kā viens no risinājumiem tiek minēta mežu stādīšana. “Apmežot var tās platības, kuras joprojām nav klasificētas kā lauksaimniecības un mežsaimniecības zemes, tajās visbiežāk ir saauguši krūmi, un arī meža vidū ir nelieli klajumi, kurus nevienam nav ekonomiskā pamatojuma izmantot lauksaimniecībā,” skaidro Ž. Bacāns.

Viņš uzsver, ka šādu nosacīti brīvu platību nav daudz, bet tādas ir. “Latvijai ir iespējas un potenciāls, it īpaši, ja ik gadu pie mums izaudzē ļoti daudz meža koku stādu, kaut arī daļa no tiem tiek eksportēti,” tā Ž. Bacāns. Viņš norāda, ka SIA Sodra Latvia ik gadu iestāda divas reizes vairāk koku, nekā nocērt atjaunošanas un kopšanas cirtēs. “Tā rīkojas ļoti daudzi lielie mežsaimniecības uzņēmumi Latvijā, arī “Latvijas valsts meži”,” stāsta Ž. Bacāns.

“Pirmajā brīdī lauksaimnieki nav gatavi atdot nevienu kvadrātmetru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, jo tās trūkst, un pat tajos laukos, kuri ir aizauguši ar krūmiem, pēdējos gados zemnieki atjauno lauksaimniecisko ražošanu,” teic G. Gūtmanis. Viņš piebilst, ka Latvijas lauksaimniekiem jābūt gataviem dažādiem jauninājumiem no ES – cik lielām jābūt zālāju teritorijām, kas nozīmē, ka pārāk daudz teritorijas nevarēs uzart, kas nozīmē daļēji pasīvu lauksaimniecību. “Organiskās jeb kūdras augsnes tiek uzskatītas par lielu emisiju avotu, ja tās rušina. Zemes īpašniekam šādas kūdras augsnes izdevīgāk būs apstādīt ar kokiem, tā samazinot savas saimnieciskas darbības emisijas,” piebilst U. Ameriks. Viņš uzskata, ka mums ir jāsargā sava zeme – aktīvs – šī vārda vistiešākajā nozīmē. “Eiropa ļoti enerģiski virza normatīvos aktus attiecībā uz oglekļa kredītiem, tiks atvērts oglekļa tirgus, daudzi ārvalstu investori uzpērk zemi, nevis lai tajā kaut ko audzētu, bet gan lai to izmantotu kā oglekļa kredītu. Lai nebūtu tā, ka kāda liela kompānija no Rietumeiropas Latvijā iegādājas meža un purvu zemes un to uzskata kā ieguldījumu savā ilgtspējas bilancē – piesaistījis vai, tieši otrādi, sekvestrējis ražošanā radušos CO2. Tieši tāpēc jāseko līdzi visiem topošajiem normatīvajiem aktiem,” savu pozīciju skaidro U. Ameriks. Viņaprāt, Latvijai briesmas draud no topošās augsnes regulas. “Dārgākā manta pasaulē ir informācija, un pagaidām neapmierina tas, kā ir notikusi komunikācija ar nozarēm, jo tad, kad tiek solīti kaut kādi samazinājuma procenti, zem tiem vienmēr slēpjas reālu cilvēku darbavietas un dzīves līmenis. Zaļais kurss ietekmēs ļoti daudzus cilvēkus, faktiski, itin visus Latvijā un Eiropā,” norāda U. Ameriks.

Gaida valsts aktīvu rīcību zemes tirgū

“Ja Latvijā ir tik daudz naudas, kā nekad nav bijis, valstij būtu jāinvestē un jāiegādājas zeme no tām fiziskām un juridiskām personām, kuras to vēlas pārdot, izmantojot pirmpirkuma tiesības, jo nekā labāka un vērtīgāka par aktīvu “zeme” nav,” tā U. Ameriks. Viņaprāt, Latvijas zeme ir jāsaglabā nākamajām paaudzēm un jādomā, kā noturēt cilvēkus Latvijā, lai viņi nebrauktu prom. “Gadiem diskutējam ar zaļi domājošām organizācijām par liegumiem un saimniecisko darbību, un vides organizācijas, lauksaimnieki un mežsaimnieki ir nonākuši līdz secinājumam, ka Latvijā vajag jaunās, zaļās teritorijas, bet tās uzturamas visiem kopā, nevis smagums jāuzveļ īpašnieka pleciem, tāpēc ir jāiedarbina likuma norma, kas paredz īpašuma atsavināšanu (par tirgus cenām) sabiedrības vajadzībām,” ierosina G. Gūtmanis. Viņš atgādina, ka pašlaik par saimnieciskas darbības ierobežojumiem un liegumiem īpašniekiem tiek maksātas nelielas kompensācijas, un tie nebūt nav laimīgi par to, ka viņu teritorijā ir liegumi vai ierobežojumi. “Šāds risinājums ļautu arī valstij saprast, cik aizsargājamo teritoriju mums vajag un cik varam tādas atļauties, kā arī, cik maksā to iegāde, apsekošana un uzturēšana,” skaidro G. Gūtmanis.

“Ir bioloģiskās daudzveidības stratēģija, kura paredz, ka 30% valsts teritorijas ir jāatrodas aizsargājamā statusā, no kurām 10% – stingrā aizsardzības režīmā, kas kaut kādā ziņā ir sava veida zaļā okupācija, kas tiek pamatota ar ļoti cēliem mērķiem – dabas daudzveidības un vērtību saglabāšanu, jautājums – kas par to maksās,” jautā U. Ameriks.

Ja šādu normu prasa ES, tā būtu jāfinansē no Eiropas Savienības kopējā budžeta un jākompensē ne tikai konkrēto zemju īpašniekiem, bet arī Latvijas valstij. “Prātā nāk manas vecmāmiņas, kurai bija sava saimniecība, pieredze, kā viņa kļuva par kolhoznieci, kaut arī no iestāšanās kolhozā bija atteikusies. Nāca maksājamo nodokļu paaugstinājums, kam sekoja nākamais, un pēc trešā palielinājuma vecmāmiņa bija spiesta iestāties kolhozā,” iespējamā nākotnes scenārija pagātnes saknes redz U. Ameriks.

Veiksmes formula – vienota kopīga izpratne

“Esam nodrošinājušies pret iespējamiem nākotnes rīkiem, jo esam FSC sertificēts mežsaimniecības uzņēmums un jau kopš 2013. gada identificējam Eiropas nozīmes biotopus un dabas vērtības, attiecīgajās teritorijās saimniecisko darbību neveicot,” tā Ž. Bacāns. Viņš atgādina, ka 80% Eiropas nozīmes biotopu ir atrasti Latvijas valstij piederošajos mežos un tikai 20% ir privātīpašnieku mežos.

“Pirms daudziem gadiem, kad tikko parādījās pirmie green deal aizmetņi, Zviedrijas politiķi izvirzīja uzdevumu – zinātniekiem kopā ar nozarēm veidot izpratni un ieteikt politisko lēmumu pieņēmējiem konkrētus risinājumus, kā nodrošināt šo uzdevumu izpildi, un ierosinājumus par tālāko rīcību, un tieši šīs valsts politiķi jau tālāk diskutē ar ES struktūrām. Tieši tā rīkojās arī Latvijā, tiesa, šķiet, novēloti,” vērtē Ž. Bacāns. Viņš norāda, ka šajos jautājumos ļoti daudz pētījumu veic Latvijas valsts mežzinātnes institūts “Silava” un zinātniekiem kopā ar nozarēm un politiķiem izdosies panākt vienotu izpratni un arī kopīgus ieteikumus, un risinājumus. “Ir vajadzīgi argumenti, ko var sniegt tikai zinātniskie pētījumi, turklāt vajadzīgi gan vietējā, gan Eiropas līmeņa politiķi, jo ir daudz jautājumu, kuros obligāti ir nepieciešama premjera stingra pozīcija. Jāatceras, ka Latvijā ir pārāk maz ierēdņu, kuri strādā ar šiem būtiskajiem jautājumiem, jo ar esošo kapacitāti pat Latvijas pozīcijas izskaidrošanai nepietiek,” tā G. Gūtmanis.
Diskusijas video pieejams šeit: 
https://www.youtube.com/watch?v=HbiXbbZ3Aug
Izmantotas Franka Horvata, Cotttonbro un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas.