Autors: Zemeunvalsts.lv

Īsti. Uz un pie zemes

Intervija ar Mārtiņu Gaigalu, VMF Latvia

Norises sabiedrībā es vēlētos salīdzināt vai skatīt kā situāciju pēc regbija spēles. Spēles gaitā noticis daudz – spēka, rupjības, veiklības un kā vēl demonstrēšana, komandas ir “izlikušas sevi” pilnībā, varbūt pat sakāvušās, izlamājušās... Spēlei noslēdzoties, pretinieki paspiež cits citam roku un dodas prom no laukuma. Ja vēlies izdarīt ko sliktu – vari uzmest lūpu un dusmoties par spēles laikā piedzīvotu starpgadījumu… Dzīves laikā ir dzirdēti klasiski stāsti un dzīvesstāsti, kur cilvēks pat neatceras, piemēram, “kas reiz bija tā meitene, kuru viņš man atņēma”, bet naids “ar viņu” palicis uz mūžu!

Ciktāl šādas lietas ietekmē mūs – pārējos?

Nelielā sabiedrībā, kādā dzīvojam mēs – Latvijā – jebkāda nesaprašanās traucē! Noteikti! Vairāk vai mazāk – bet traucē! Spēja audzināt sevi un neturēt ļaunumu ir izkopjama! Protams, ir ikviena intereses un saprātīga situācijas apzināšanās. Ja nelielā sabiedrībā pastāv arī valodas (sarunāšanās) barjera… Mēs varam sazināties krieviski, angliski, vāciski, bet vislabāk sarunāties izdosies dzimtajā valodā. Tātad – latviski! Pat – ja gadās – mēs viens ar otru sakaujamies, lai būtu tam kāds mērķis vai nolūks. Pēc kaujas iestājas miers un nav nepieciešams izkopt prasmes naidu turēt, jādomā, kā visu mierīgu garu risināt tālāk. Bet – cilvēku izpausmes ir atšķirīgas.

Pastāv arī objektivitātes trūkums. Piemēram, mēs abi – sarunājoties – atklājām virkni kopīgu paziņu un draugu. Lai cik mēs būtu objektīvi, attieksmē pret noteiktiem cilvēkiem, ikvienam gadīsies situācijas, kad viņš vai viņa nevarēs būt pilnībā bezkaislīgi pazīstama cilvēka (drauga, skolasbiedra, studiju biedra, treniņu biedra) vērtēšanā vai citādi. Šādos gadījumos parādās dažādas “blaknes”, kālab dzirdam: “Nepieciešami ārzemju eksperti vai speciālisti.” Savukārt, tie, nezinot un īsti neizprotot vietējo situāciju, var sastrādāt kārtējos “mālus” (lasām – “ziepes”)… Viens ceļš, kā darīt dzīvi labāku, ir domāt un rīkoties tā, lai mēs ar savu rīcību cits citam liktu smaidīt, ne bēdāties. Neskatoties uz jebkādiem apstākļiem, jāmeklē iespēja sadarboties! Mūsu ļaužu grupa (latvieši) ir neliela, ja vēlamies dzīvot un turpināties gadsimtos, ir jāspēj palīdzēt cits citam! Aizmirstam par sprunguļiem riteņos, jo tik maza grupa to nevar atļauties!

Pēdējā laika noskaņas sabiedrībā, nozarē…

Stimuls dzīvei ir (!!!!): kā padarīt manu, manas ģimenes, manu draugu, manas valsts dzīvi labāku. Ja skatāmies globālā izpratnē – mēs Latvijā esam – tīk vai ne gluži – kā liela ģimene. Esmu novērojis, ka laika gaitā rodas vai ir radušies apstākļi un tendences, par kurām vērts padomāt! Jāsāk – kā allaž – ar sevi! Sabiedrībā ir vērojama realitātes sajūtas zaudēšana! Ko tas nozīmē? “Glaudīšanas sindroms” – skārienjutīgie ekrāni, virtuālā vide, spēles ar daudz dzīvībām. Ķibele ir tā, ka tehnoloģiju attīstībai šad tad seko arī pašnāvības… Cilvēki ar auto sāk braukt, kā viņiem redzams ekrānā – tu zini, ka tev ir piecas dzīvības! Tu tā jau jūties… Bet – dzīvē tā nav! Realitātes sajūtas zudums, ko rada 3D kino, lielveikali, pārliekā labklājība, kam mēs tā īsti neesam sagatavoti. Un nesagatavotība mums kaut kā “atdara”, atspēlējas, sākot ar katru cilvēku atsevišķi un beidzot ar noteiktām norisēm sabiedrībā kopumā! Tā būtu vērojamo kopsakarību sāls! Ja es redzu, ka lēmums (viena alga kādā grupā – uzņēmumā vai politikā, vai vēl kur…) padarījis mums visiem dzīvi labāku, skaidrs, ka šie ļaudis (lēmēji, spriedēji) realitātes sajūtu nav pazaudējuši. Kā izkopt šo sajūtu? Sākot ar sevi! Ikdienā cilvēkam “gāžas virsū” daudz kas! Mazliet patētiski skan – bet es jautāju sev – kas ir mana garīgā prakse? (Te nav ne mazākās saistības ar reliģiju!) Ja nav garīgās prakses, man vai citam būs grūtības koncentrēties un ieraudzīt patiesību (realitāti) gan sev tuvumā, savā rīcībā, gan skatoties plašākas norises sabiedrībā. Kad (ja) realitātes sajūta ir zudusi, rodas projekti un lēmumi, kas dzīvi labāku nepadara – gluži otrādi! Veci ļaudis mēdz sacīt – turies pie zemes! Zeme ir tā, kas realitātes sajūtu dod! Vija Artmane savulaik uz jautājumu, kas ir viņas mīļākā smarža, atbildēja: “”Kad ravēju dārzu un jūtu – nezālēm trūkst saknītes, tā ir mana mīļākā smarža.”

Starp citu – īstenībai lieliski palīdz dzīve laukos! Tas bija nesen – pēdējā gada laikā – mana meita man pateica: “Paldies!”, ka viņai bijusi iespēja dzīvot un izaugt laukos! Lieliski!

Runājot ar meža nozares kolēģiem, jūtams, ka viņi lepojas ar darbu, ar nozari kopumā, uzskata, ka tā ir laba un spēcīga. Kā mēs izskatāmies citur?

Mēs izskatāmies cienījami! Protams, ir nianses, ko situācijai piešķir veikls mārketings, kā nereti izdodas mūsu ziemeļu kaimiņiem, vai pelēkās peles sindroms, ar ko šad tad paslimojam paši. Nožēlojami, ja cilvēks zaudē pašcieņu, jo tikai pašam to zaudējot, situāciju iespējams sagraut, ne citādi! Tas notiek, ja sāc stāstīt, ka kaut kas valstī vai nozarē, vai dzīvē nav kārtībā. Nav tālu jāmeklē, apliecinājums ir neseni notikumi Latvijas politikā. Manuprāt, problēmas nav jāpaslauka zem tepiķiem, bet netīrumi ikdienā nav nesami ārpus mājas! Pašam vai ģimenei, vai sabiedrībai ar problēmu jātiek galā! Ja situācija neprasa SOS signālu, netīrumu nešana ārpus mājas ir mazdūšība, mazspēja, čīkstēšana. Citiem nav jāzina mūsu problēmas, bet – mēs esam spēcīgi un vareni ar to un to, un vēl… Un patiesībā tā arī ir! No profesionālā skatpunkta mēs esam globāli līderi boreālo mežu apsaimniekošanā! Kāpēc? Mēs dzīvojam ģeogrāfiskajā un klimata zonā, kur mežsaimniecībai ir liela ietekme ne vien ekonomikā, bet arī citās jomās, piemēram, klimata pārmaiņās. Eiropa kā līderis, Ziemeļeiropa – arī līderis. Mēs esam “augšā”, nav par ko satraukties! Mums ir labas tradīcijas gan kā mežu audzēt, gan kā izmantot zemi meža audzēšanai, gan arī meža izmantošanas industrijā. Paskatāmies, kā par sevi stāsta zviedri: piemēram, tai reģionā pirms simtpiecdesmit vai simt gadiem radās neliela rūpnīciņa un šodien mēs darbu turpinām. Latvijā ir tieši tāpat! Nepieciešamas zināšanas un izpratne, kā iegūšanai vai tālāknodošanai nav vērts taupīt līdzekļus, vai laiku – jaunākām paaudzēm ir jāzina un mums viņiem ir jāstāsta, kur atradušās pirmās sērkociņu un finiera fabrikas, ka šīs ir senas tradīcijas, ka mums ir bijuši plostnieki. Mēs esam labākie mežsaimniecībā!

Šodien daudzviet cilvēki ir izslāpuši pēc īstuma. Ne vienu vien maz interesē smalkas prezentācijas un apaļi nogludināti teikumi, vai labi sarindoti skaitļi. Domāju, tas arī ir iemesls, kālab plaukst un zeļ dažādas aktivitātes – tūrismā, orientēšanās sportā. Cilvēki brauc ar riteņiem, nakšņo mežā vai sniegā un dara nez ko “lai būtu pa īstam”. Še mēs – mežinieki – esam malači! Kaut vai plostnieki, kas arī ir saistīti ar mežu! Gaujas plostnieki ir Starptautiskās plostnieku asociācijas biedri – tā apvieno plostniekus no 50–60 upēm (ne valstīm, bet tieši upēm). Mežinieki bieži vien sastop cits citu Eiropas biatlona vai orientēšanās sacensībās. Stīdziņa, kas visu manis aprakstīto saista, ir īstums – cilvēks laiku un enerģiju ir gatavs lietot un izmantot, ja notikumi ir īsti. “Mana māja ir tik tīra, lai tajā varētu veselīgi dzīvot, un tik netīra, lai tajā dzīvotu laimīgi.” Īstums ir tad, kad tu noņem tauriņu, noraisi kaklasaiti, ja nepieciešams – kādu pasūti …, izbaudi, kā tas ir stipri salt, būt izsalkušam… Tās ir svarīgas lietas un saprašana dzīvē! Ēdis neēdušu nesaprot! Plostu ekspedīcijās viss tā arī notiek. Piedzīvoju gadījumu: jauns cilvēks neprata uzvesties, viņu brīdināja – šeit, uz plostiem, tā nerīkojas, nesapratīsi, izkāpsi! Viņš nesaprata, viņam likās, ka ir šīs piecas dzīvības. Es redzēju, ka viņa “izkāpšana” notika Gaujas vidū! Pa īstam!

Lielāku nozīmi dažādos pasākumos Eiropā iegūst ekskursijas, kurām ir gan mežsaimniecības, gan kultūras ievirze. Kad pēdējais Eiropas mēroga pasākums notika Latvijā, vislielākais pieprasījums bija pastaigai tīrelī: “Dzīvnieku pēdas tīrelī” lieliska gida vadībā. Tas pats notiek citur – piemēram – Alpos – ņem mugursomu un ej! Ja Tev līdz ir zinošs gids, kas palīdz uztvert notiekošo, viss kārtībā, tu visu jūti un sajūti.

Ja kaut kas – sacensībās, ekskursijās vai darbā – nenotiek pa īstam, top lēmumi par subsidētiem biznesiem, par zemes izmantošanu neadekvātiem mērķiem. Neticu, ka cilvēks ir ļaundaris pats sev, bet neīstās lietas ietekmē sabiedrību! Ja runājam par organizāciju vai uzņēmumu stratēģiju nākotnē – kā dzīvot tālāk? Dzīvot tā, lai notikumi nebūtu mākslīgi uzbūvēti, uzpūsti!

Kas būtu neadekvāts zemes izmantošanas veids?

Zemes mums nav tik daudz, lai atļautos no tās negūt iespējamo. Manuprāt, maldās tie, kas domā ka ilgtermiņā labklājību var būvēt uz iedomātām vērtībām – labu mārketingu, spekulāciju vai juridiskām niansēm. Tu varbūt uzvari kaujā, bet labklājība ir pietiekami materiāls jēdziens! Atkārtošos, kas nav bijis badā un salis, to nesaprot! Zemei ir jāražo! Ar visām saprātīgajām lietām, uz zemes nav jābūt tikai rapsim vai mežiem, ir jāceļ mājas, ir jābrauc transporta līdzekļiem, pastāv daudz objektīvu lietu, kas mūsu dzīvi nodrošina. Ir jāciena dabas vērtības, bet dabas vērtības (arī iedomātas) mēs iegūstam strādājot.

Rīga – toreiz un tagad. Vai var salīdzināt?

Divdesmit gadus biju Rīgas puika, desmit gadus dzīvoju daudz kur un tagad divdesmit gadus mītu Strenčos. Man svarīgas ir sajūtas – nereti –5° Rīgā ir grūtāk panesami nekā –25° Strenčos. Laikam esmu īsts ziemeļu cilvēks!

Man grūti vērtēt šodienas Rīgu, jo diendienā galvaspilsētā neuzturos. Varu teikt, ka bērnībā un jaunībā zāle bija zaļāka. Ko 80. gadu čalim, kas mita uz toreizējās Ļeņina ielas pie VEF tilta un mācījās 6. vidusskolā pie Ziedoņdārza, var pajautāt par Rīgu? Es atceros fantastisku vietu, kur sagaidīt rītausmu kopā ar meiteni – Bastejkalns!

Rīgas robežas ir paplašinājušās. Manās atmiņās – tēvs no mūsu dzīvokļa (kā teicu, pie VEF tilta) dodamies uz centru allaž sacīja: “Es aizbraucu uz pilsētu.” Domāju, šodien teritoriju K. Barona ielas galā arī sauc par pilsētu, ne citādi. Otra lieta, kas mani satrauc – divas kopienas. Te slēpjas daudz bīstamā! Mana māte bija spiesta runāt krieviski ar kaimiņiem mūsu piecstāvu mājā, bet mēs sejā un vārdā zinājām visus tās iedzīvotājus! Varbūt runāju vien par savu pieredzi, bet mēs tolaik uzticējāmies cits citam neatkarīgi no tautības un valodas, kādā ģimenē runāja. Zinu, ka mājā bija tikai viena krieviski runājoša ģimene, kas Latvijā mita pirms II Pasaules kara. Pārējie ieradās pēc tam! Nekas būtiski Rīgā nav mainījies, bet reāli izveidojušās divas kopienas. Šī ir atbilde par to, kas ir mainījies. No manas puses būtu pārdroši izteikt domas par kādiem risinājumiem. Latvijā šāda situācija nav pirmoreiz. Mēs esam pamanījušies iznīdēt lībiešu kopienu un lībiešu valodu – gadsimta gaitā! Mēs esam parādījuši raksturu un mugurkaulu baltvāciešiem. Tie nav seni notikumi! Manas mātes dzimta cēlusies no zemgaliešiem. Īsto – paaudžu paaudzēs – zemgaliešu īpatsvars Zemgalē ir samazinājies. Tam ir savi iemesli, zeme ir bagāta – kulaki jāizsūta, citi laiki, cita politika…
Šķiet, “kārtīgus rīdziniekus” arī nebūs viegli atrast. Dzimtas un cilts saknēm ir nozīme!

11.02.2019
  Dalīties Facebook

Komentāri