Tā kā saruna ritēja, vienam sarunbiedram atrodoties Jelgavā, otram – Dubaijā, pirmais jautājums par norisēm Tuvajos Austrumos.
Dzīve Dubaijā rit samērā normāli, vienīgais – ir pazuduši tūristi. Pēdējās 2-3 nedēļas ir visnotaļ mierīgas, viesnīcas un restorāni gan ļoti ilgojas pēc ierastajiem apmeklētājiem, bet, jāatceras, ka Dubaija ir pilsēta ar četriem miljoniem iedzīvotāju, un dzīve turpinās. Protams, netālais karš ir ieviesis savas korekcijas, kas dzīves ritumu gan būtiski neietekmē.
Arī plašsaziņas līdzekļi pēdējo nedēļu situāciju apraksta kā samērā mierīgu...
Tā arī ir! Tiek gaidīta vienošanās vai līgums starp ASV un Irānu, pēc tam jāskatās, kas un kā notiks tālāk. Piebildīšu, ka valsts gaisa aizsardzības sistēmas ļoti veiksmīgi tiek galā ar droniem un raķetēm. Manuprāt, Eiropā, jo īpaši Baltijas valstīs, būtu nopietni jāpainteresējas, kā šāda aizsardzība ir panākta un ko varētu darīt, kādu pieredzi pārņemt. Jāuzsver, ka pie gaisa aizsardzības stabilitātes Dubaijā ir nopietni un rūpīgi strādāts, ieguldīts daudz darba un naudas, un laika.
Atgriežoties pie meža un kokrūpniecības nozares aktualitātēm, vai ir kāds vārds, ar kuru iespējams raksturot nozaru patlabanējo situāciju Eiropā.
Izaicinājums (challenge). Būvniecības un meža nozares pašreiz saskaras ar krietni nopietnāku krīzi, kāda, ja atceramies, bija 2007.-2008. gadā. Šobrīd situācija ir krietni sliktāka, kā toreiz.
Vai vēl sliktāka nekā 2022. gada pavasarī, kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā?
Tieši tā, patlaban ir sliktāk! Piebildīšu, ka situācijas smagums nav radies īsā laikā, tas burtiski kādu laiku ir “krājies”. Nozari ietekmē (traucē) virkne dažādu situāciju un norišu, piemēram, būvniecības aktivitātes samazināšanās, ko savukārt ietekmējusi inflācija, situācijas neskaidrība un nedrošība (cilvēkiem nauda ir, bet to taupa, netērējot). Zema būvniecības aktivitāte novērojama jau samērā ilgu laiku, kas attiecīgi ļoti smagi skar zāģmateriālu ražošanas nozari. Situācijas saasināšanās ap Irānu problēmas ir tikai palielinājusi – spēji pieaugušas loģistikas izmaksas, secīgi – pasūtītāji neakceptē tās cenas, kuras nozare pieprasa (jo šīs cenas ļauj uzņēmējiem strādāt). Kokrūpniecības nozare pašlaik zaudē naudu, protams, ar dažiem izņēmumiem. Situāciju ar cenām varam raksturot ļoti vienkāši – ir pārdošanas cena un iegādes cena (lock price). Ja starpība ir pozitīva, uzņēmums veiksmīgi darbojas un nopelna. Pašreiz tā nav un pārdošanas un iegādes cenu attiecība nav veselīga normālai uzņēmējdarbībai.
Vai Eiropas Savienība un Eiropas Komisija, kam nenoliedzami rūp situācija ES tirgū, mēģina situāciju kā nebūt risināt, vai risinājums atstāts nozares pašas ziņā?
ES vēlas dažādi popularizēt un atbalstīt ilgtspējīgas ēkas, kuru celtniecībā tiktu izmantoti ilgtspējīgi būvmateriāli. Šis atbalsts tiek pausts daudzās un dažādās politiska satura runās, skaidrojot, kas būtu darāms, bet ... tas viss tā arī paliek politisku runu līmenī. Tai pašā laikā ES spriež, ka būtu aizsargājamas lielākas mežu platības, kālab būtu jāsamazina mežizstrāde, kas ir būtiskā pretrunā vēlmei pēc ilgtspējīgām ēkām.
Īsāk sakot – mums tiek pausts skaļš atbalsts koka celtnēm vai koksnes izmantošanai celtniecībā, tai pašā laikā piebilstot, ka jāiegūst mazāk koksnes (cērtiet mazāk koku!). Piedodiet, bet tā ir vienkāša matemātika – ja būs mazāk koksnes, arī būvēsim mazāk! Vai tā vietā būvēsim no betona un tas būs labāk?
Situācija nav vienkārša, bet ... mēs, daudz nedomājot, pieņemam skaistas politiskas runas par zaļāku un ilgtspējīgāku dzīvesveidu, kas (un to aizmirst!!!) prasa noteiktu daudzumu izejvielu, šai gadījumā, koksni.
Meža nozare Eiropā jau ilgus gadus ir sekmīgi darbojusies meža apsaimniekošanā. Mums ir daudz vairāk mežu, nekā pirms 10 vai 20-30-40 gadiem. Kāds ir skaidrs pamatojums aicinājumam sākt aizsargāt mežus?
Manuprāt, šai ziņā trūkst īsa un skaidra vēstījuma no Briseles, proti, meža nozare ir veiksmīgi strādājusi, šodien mums ir vairāk mežu utt. Šādu ziņu mēs neesam dzirdējuši, par labo darbu neviens nav pateicies, toties paldies vietā mēs dzirdam politiķu spriedelēšanu par mežu aizsardzību, mežistrādes samazināšanu. Nu, ja jūs, politiķi, vēlaties rīkoties šādi, lūdzu, aizmirstiet koka ēkas, tualetes papīru utt! Aizmirstiet! Tikai – ko liksit vietā un kādi ir jūsu priekšlikumi? Betons, tērauds? Ja tā, lai mums nāk un paskaidro, ar ko šie būvmateriāli ir labāki par no ilgtspējīgi apsaimniekotiem mežiem iegūtie?
Jūsu dzīves pieredze ir saistīta tikai un vienīgi ar neatkarīgu valsti. Latvijai ir 50 okupācijas gadu pieredze, kas lielai sabiedrības daļai radīja arī nākamajām paaudzēm nododamu nepatiku pret skaistām, tukšām politiskām runām, kurās balstījās toreiz valdošais režīms. Vai ir skaidrojums, kā tukšu politisku runu problēma nu izpletusies visā ES? Skaistas runas, bez jebkāda pamata. Cilvēki klausās.
Protams, cilvēki klausās, jo alternatīvas nav.
Runās var klausīties, bet ne ieklausīties, vai ņemt vērā. Ja cilvēks kādā jomā ir kompetents, runas var plūst, bet īsts darbs un zināšanas paliks.
Tā ir! Man allaž ir interesanti klausīties labos vārdos par mūsu nozari, arī ieteikumos, ko mēs labu varētu paveikt, bet ... protams, mēs vēlamies un varam veikt daudzas labas lietas, bet mums ir nepieciešamas iespējas (likumi, noteikumi, atļaujas). Mēs varam vārdiski zīmēt skaistas nākotnes ainas, bet mums ir nepieciešami ceļi, kā tās sasniegt.
Eiropā mežu ir vairāk nekā pirms 30-40 gadiem un tas ir nenoliedzams fakts. Tai pašā laikā jāatceras, ka Eiropas Savienība tās tapšanas brīdī un tagad ir divas dažādas lietas – patlaban mēs runājam par birokrātisma cauraustu mašinēriju, kas rada arvien vairāk noteikumu, prasību un regulējumu, kas ES dalībvalstīm ļoti dārgi izmaksā. Neefektivitāte, ko rada birokrātiskās prasības un kam tiek tērēta milzu nauda, ir vienkārši kolosāla. Piemēram, Atmežošanas regula (EUDR) un tās fiasko ir spilgts piemērs, kā Briselē rit darbs pie iedomāta plāna, nenieka nesaprotot, kas tiek darīts, bez saprātīgām sarunām ar nozares pārstāvjiem. Darbs pie šīs regulas joprojām notiek, teju divus gadus tā tiek atlikta, un mēs joprojām nezinām ne rezultātu, ne kā tieši tā darbosies. Uzņēmēji tērē laiku un pūlas sekot notiekošajām izmaiņām, cenšoties izprast un, ko nepieciešams, ietekmēt. Tai pašā laikā, kā minēju iepriekš, meža nozare saskaras ar pēdējos gadu desmitos smagāko krīzi. Jājautā – vai Briselē strādājošie to zina un kaut cik saprot, kas īsti notiek – uzņēmumi zaudē finanses, uzņēmumi tiek slēgti, ražotnes tiek slēgtas, nauda netiek ieguldīta attīstībā, bet... šai uzņēmējam patiesi grūtā laikā ierēdņi gatavo jaunus noteikumus, spēcinot birokrātismu.
Manuprāt, viņi mīt ziloņkaula tornī un jau labu laiku ir atrauti no ikdienas dzīves un reālās pasaules.
Kad Latvijā spriež par meža nozares lietām, bieži slavē mūsu aizjūras netālos kaimiņus – somus un zviedrus. Kā jautājumus ar birokrātismu risina Somijā? Latvijā bieži gadās – ja Briselē kas tiek lemts, Latvijas pārstāvji nereti atgādina zaldātiņus barga ģenerāļa priekšā: “Jā, kungs, mēs tā arī darīsim!”
Diemžēl, mana atbilde apbēdinās, jo Somijā ir tieši tāda pati problēma.
Tātad mums tikai gribas cerēt, ka Somijā viss ir labāk un gaišāk, lai tā nebūt nav...
Birokrātisms Somijā ir milzu problēma. Ja skatāmies uz valsts iedzīvotāju skaitu, mums ir lielum liels administratīvais aparāts. Pašreiz Somijā ir lielākais bezdarbs Eiropā, pat lielāks, nekā Spānijā. Somijas ekonomikas stāvoklis neiepriecina jau vismaz 20 gadus. Manuprāt, Somija, ja vērtējam no ekonomiskā skatpunkta, nav labākais piemērs, kurā lietas virzītos pareizi.
Pieļauju, būsit dzirdējuši – dažs labs aprēķins vēstī, ka Somijā mītot laimīgākie cilvēki pasaulē. Par šo esmu bieži domājis un mani patiesi interesē, kā tas aprēķināts vai konstatēts – ja mums ir augstākais bezdarbs Eiropā, ja valsts ekonomikai neklājas labi – kā mēs varam būt vislaimīgākie? Man ir tikai viens skaidrojums – laimes latiņa atrodas pārāk zemu un, ja jums maz vajag, ja jūs maz vēlaties, jūs varat būt laimīgs.
Negaidīta atbilde... Pārsteidzāt! Atgriežoties pie jautājuma, kālab sazinājāmies – par notikumiem Latvijā pirms trim gadiem un valdības atbalstu kokrūpniekiem. Pirms dažiem gadiem (2023. gadā) jūs kolēģiem no “Dienas Biznesa” komentējāt situāciju*, uzsverot Latvijas valdības rīcības pareizību. Vai savas domas neesat mainījis?
Problēmas sakne ir fiksētajās pārdošanas cenās. 70% izmaksu zāģētavās veido izejmateriālu cenas un, ja tās nav attiecīgajā līmenī, jums ir problēmas. Jūs varat būt labākās zāģētavas pasaulē īpašnieks, lietot vismodernākās tehnoloģijas, bet, ja izejmateriāla cena nav adekvāta, jūs zaudēsit naudu. Šāda situācija bija Latvijā pirms trim gadiem, proti, “Latvijas valsts mežu” (LVM) noteiktās koksnes cenas bija “atrautas no toreizējās realitātes”.
Ja situāciju 2023. gadā nemainītu vai neietekmētu, nozare saskartos ar milzu problēmām, piemēram, uzņēmumu bankrotiem, kas, saprotams, traucētu arī valsts ekonomiku. Ja šodien palūkojamies uz izejmateriālu cenām LVM līgumos, tās nebija adekvātas un nebija reālas, kaut vai salīdzinot ar attiecīgajām cenām Zviedrijā un Somijā. Šajā situācijā bija nepieciešams iejaukties, lai nerastos nopietnas problēmas. Par to, kā notika iejaukšanās vai mēģinājumi situāciju regulēt, nekomentēšu, jo detaļas nezinu. Situācija Latvijā man ir zināma, es uzmanīgi sekoju notikumiem un zinu, ka jautājums nu ieguvis izmeklēšanas nokrāsu, bet vēlreiz uzsvēršu – iejaukšanās šai situācijā bija nepieciešama!
Jautājums par citu Latvijā joprojām nerisinātu, lai aktuālu tēmu. Pirms vairākiem gadiem nozares konferencē (Ogres tehnikumā) pārstāve no Somijas runāja par sadarbību dabas aizsardzībā. Viņai jautāja – vai Somijā ir iespējama situācija – kāds ierodas tavā īpašumā, atrod tur ko aizsargājamu, un meža īpašnieks par atraduma sekām uzzina krietni vēlāk. Jautājumu nācās atkārtot, jo somu kolēģe to nesaprata (precīzāk, viņa nesaprata, kā šāda situācija ir iespējama). Jums ir mežs, kāds vides eksperts ar vai bez jūsu ziņas jūsu īpašumā ir pabijis, atradis ko aizsargājamu un jūs to uzzināt tikai pēc tam, saskaroties ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem. Par Somiju runā, ka tur dabas aizsardzība tiek balstīta tikai un vienīgi sadarbībā.
Tiesa, kas tiesa! Neesmu dabas aizsardzības eksperts, bet Somijā nav iespējama situācija, kurā meža īpašniekam būtu aizliegts veikt mežizstrādi vai citus darbus viņam piederošajā mežā. Ja jūs visu darāt pareizi, savā īpašumā jūs esat tiesīgs rīkoties, kā un kad vēlaties. Manuprāt, diskusijās par vides aizsardzību svarīga lieta ir saprast vienu – daudzas vides organizācijas gan Somijā, gan Latvijā, runā par Somijas vai Latvijas mežiem, bet... Latvijas valstij pieder tie meži, kurus apsaimnieko LVM, liela daļa pārējo mežu ir privātīpašums (kapitālisma pamats). Privātīpašnieks ar savu īpašumu, savu mežu, var rīkoties, kā uzskata par vajadzīgu; ne vides organizācijām, ne valsts institūcijām nav nekādas daļas, kā tu esi lēmis rīkoties savā īpašumā. Atkārtošos, šis ir viens no jautājumiem, ko, runājot par dabas vai mežu aizsardzību, daļa diskusijas dalībnieku nejauši aizmirst vai ignorē. “Mums jāsargā Latvijas meži” – pag – šie meži kādam pieder, tie ir kāda īpašums!
Paldies, lieliska atbilde! Kā jums šķiet, kad ekonomiskā situācija nozarē varētu sākt stabilizēties?
Pajokošu – mana kristāla bumba vairs nedarbojas. Esam situācijā, kad vakar lemtais šodien vairs nav aktuāls (coyotic world). Mēģinu tam pielāgoties. Cerēju, ka šī gada beigās situācija varētu sākt normalizēties un... sākās ASV un Irānas konflikts un krīze Hormuza šaurumā, kas ietekmēja faktiski visu – degvielas cenas palēcās, transportēšanas izmaksas tāpat, kas tikai padziļināja situācijas nenoteiktību. Ir viena lieta, ko, pieļauju, daudzi vēlas – skaidrību – ticību nākotnei, stabilu darbs, stabilu alga, kas rada drošības sajūtu, kā rezultātā cilvēki sāk tērēt naudu, neglabājot to nebaltai dienai. Statistika vēstī, ka daudzi banku konti ir pietiekami pilni, cilvēkiem ir gana naudas, ko viņi netērē, un tas Eiropai šobrīd rada nopietnas problēmas. Mums nepieciešama stabilitāte, paredzamība, kas iekustinātu ekonomikas ratu, lai dzīve atgrieztos normālās sliedēs. Gana atkal un atkal saskarties ar jaunām krīzēm.
Kā situāciju nozarē ietekmē mainīgie ASV tarifi?
Tie mainās un ir būtiska “jaunās neskaidrības” daļa. Piemēram, kanādiešiem šie tarifi rada milzu problēmas, jo Kanādas zāģmateriālu ražotāji ļoti paļaujas uz ASV tirgu. ASV noteica tarifus, cerībā ASV kokapstrādes nozari padarīt ilgtspējīgāku, neimportējot tik daudz izejvielu no ārvalstīm. Tas gan pārlieku labi nedarbojas, jo kanādieši allaž bijuši nozīmīga ASV kokmateriālu tirgus daļa, jo Savienotajās valstīs nav pietiekami daudz kokzāģētavu, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pieprasījumu, ASV nav arī attiecīgo mežizstrādes jaudu un trūkst nepieciešamās infrastruktūras. Prezidents Tramps noteica tarifus, mēs nezinām, ko darīs nākamais prezidents pēc viņa. Neskaidrā situācija un tarifi faktiski neļauj ieguldīt zāģētavu attīstībā.
Ja esi informēts, vari būt pasargāts – vai esat dzirdējis par iespējamām problēmām nozarei, kas atkal varētu nākt no Briseles? Kam jābūt gataviem?
Vispirms jāteic, ka no Briseles jauni regulējumi un plāni nāk teju katru dienu. Nesen radītais Omnibus projekts birokrātisma mazināšanai ir labs, bet, ja paskatāmies citus plānus, normatīvie akti top un top. Omnibus varētu samazināt regulējumu tapšanas tempus, bet regulējumi top un taps tāpat. Par šo nozarei būtu jādomā un jābūt piesardzīgai, jāteic – lai uzmanīgi sekotu Briselē notiekošajam, nozares pārstāvju Beļģijas galvaspilsētā ir pārāk maz. EUDR ir spilgts piemērs, kā it kā laba ideja attīstījusies burtiski šausmīgā un nepareizā virzienā; tā noteikti būtu prasījusi mazāk laika un pūļu, ja viss tiktu izplānots skaidri un saprotami.
* https://www.db.lv/zinas/balku-cenu-limenis-latvija-aped-starptautisko-konkuretspeju-513921