Ikvienam ir tiesības uz īpašumu!

Zemeunvalsts.lv | 17.12.2019

Intervija ar Aigaru Bērziņu, juristu

Pēdējā laikā aktualizējies jautājums par īpašnieku tiesībām rīkoties ar savu nekustamo īpašumu. Runa ir par dažādu it kā tiesisku mērķu vārdā radītiem liegumiem, kas nekustamajiem īpašumiem Zemesgrāmatās tiek reģistrēti kā apgrūtinājumi.

Demokrātiskā valstī, par kādu vajadzētu uzskatīt Latviju, daudzām lietām būtu jānorit saskaņā ar valsts pamatlikumu – Satversmi. 2019.gada 15.novembra Tieslietu sistēmas un Tieslietu ministrijas apbalvojumu pasniegšanas ceremonijā ar runu uzstājās Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele, kas runu noslēdza ar vārdiem: “Novēlu Jums un mums nepalaist garām iespēju veidot Latviju tādu, kādu to redzam Satversmē!” Kāpēc daudzās dzīves jomās tā nenotiek? Dzīvojam taču pilntiesīgā ES valstī.

Ņemam Satversmi, atšķiram 105. pantu, kas kā vienīgais nosaka mūsu tiesības un pienākumus, cik tie attiecas uz īpašumu: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.”

Sakarā ar šo 105. pantu gan fiziskas, gan juridiskas personas Latvijā ir tiesājušās, lai pierādītu, ka dažas likuma “Par dzīvojamo telpu īri” normas neatbilst Satversmes 105.panta trešajā teikumā noteiktajām tiesībām. Runa ir par 2014. gadu, kur tiesvedībā bija plašs pieaicināto speciālistu (ekspertu) loks – vairāk nekā 20: gan universitātes civiltiesību mācībspēki, gan citi ar nozari saistīti profesionāļi! Tiesāšanās bija par izsolē iegūtu īpašumu, kas bija ieķīlāts, bet, kad parādnieks nespēja naudu atdot, banka lēma īpašumu nopirkt, piedaloties tiesu izpildītāja organizētā izsolē. Pēc izsoles atklājās, ka bijušajam īpašniekam bija noslēgts zemesgrāmatā nereģistrēts īres līgums ar personu, kuru pat ar tiesas lēmumu faktiski izlikt no īpašuma nevar. GE Money Bank uzskatīja, ka nav citas iespējas, kā vērsties Satversmes tiesā, jo: ir iegūts īpašums, ir tiesības to lietot, bet tas faktiski “nav lietojams”, jo īpašumā ir nomnieks, kas nevar samaksāt un nemaksā, bet izlikt no īpašuma to nevar. Satversmes tiesa, diemžēl, prasību noraidīja, lai gan lielākā daļa pieaicināto speciālistu norādīja: “īres likuma, kā speciālā likuma nosacījums: “var būt līgums, kas nav reģistrēts Zemesgrāmatā”, bet, kas man jāievēro kā īpašniekam, neatbilst Satversmes 105. pantam”. Noraidījums faktiski tika pamatots ar Satversmes tiesas secinājumu, ka pie šādu Zemesgrāmatās nereģistrētu apgrūtinājumu konstatēšanas īpašniekiem ir tiesības vērsties tiesā un pierādīt, un atcelt fiktīvos līgumus.

Nevēlos apgalvot, ka tiesības tiesāties par savu taisnību nav iespējams realizēt. Šādas tiesības ir, un tās tiek plaši izmantotas. Bet: kāpēc šādiem tiesāšanās apstākļiem ir jāiestājas un kāpēc tiesvedības ir neprognozējami ilgstošs un dārgs process, ko katrs nevar atļauties?

Ja sarunas laikā atveram publiski pieejamu tīmekļa lapu manastiesas.lv, redzam, piemēram, šīs dienas situāciju Latvijas tiesās. Ir Administratīvās tiesas, kur apstrīd pašvaldību un valsts iestāžu lēmumus, ir parastās tiesas, kas skata gan civiltiesiskos strīdus, gan krimināllietas. Skatāmies tiesu kalendāru, piemēram, decembrim. Nozīmētās tiesu sēdes – Kurzemes rajona tiesa – 92, Daugavpils tiesa Preiļos – 60, Daugavpils tiesa Krāslavā – 38, Daugavpils tiesa – 91; Daugavpils tiesā – 153 lietas kriminālprocesā, Rīgas Pilsētas Pārdaugavas tiesā – 203 lietas, Latgales priekšpilsētas tiesā – 199 lietas utt. Kopā viena mēneša ietvaros visās tiesu iestādēs decembrī tiks skatītas apmēram 4000 (!!!!) lietas. Šāda situācija ir katru mēnesi! Pie tam, decembris, kā zināms ir svētku, tātad – nosacīti īsais mēnesis.

Tā ir realitāte! Personiski es domāju, ka šie skaitļi ir neticami lieli. Tātad ir ļoti daudz iedzīvotāju un uzņēmēju, kuru tiesības tiek aizskartas, pārkāptas un kuriem ir jāvēršas ar prasību tiesā, jāmaksā lielas valsts nodevas, jāalgo advokāti, lai tiesātos un vairāku gadu garumā pierādītu savu taisnību un atgūtu savas aizskartās tiesības.

Lai paskaidrotu, ko vēlos teikt, varu minēt piemēru ar autobraucējiem, to pienākumiem pret likumu un sodiem. Kad nebija radaru un lielu sodu, bija manāma noteikta “braukšanas kultūra”. Ieviesa radarus, palielināja sodus un… pēc kāda laika valsts iestādes jau secināja un izteicās, ka nepildās soda naudu plāns. Par to runāja arī iekšlietu ministrs, tāpēc ka bija sākušās runas par “nerentablo” radaru noņemšanu.

Manuprāt, izvietojot radarus, ir iets pareizais ceļš, bet kāds mēģina secināt, ka nepildās soda naudu finanšu plāns. Hm…

Varbūt valstij ir arī plāns, cik daudz lietām ir jābūt tiesās un cik lieliem jābūt ienākumiem no valsts nodevām?

Redzot izskatāmo lietu skaitu tiesās, šāda sajūta rodas. Skatoties informāciju, piemēram, Augstākajā tiesā, kas ir trešā instance, redzu, ka vecākā lieta, kas gaida uz izskatīšanu, ir datēta ar 2010. gadu. Tātad kāds Latvijas iedzīvotājs vai iestāde cīnās par savu taisnību 10 gadus. Arī citu lietu termiņi, kas tiek skatīti visās trīs tiesu instancēs un šobrīd gaida izskatīšanu AT, nav īsāki par 3-6 gadiem. Pozitīvs ir vienīgi fakts, ka, tiesājoties trešajā instancē, nodevas ir salīdzinoši nelielas (par blakus sūdzību – 70 eiro, par kasācijas sūdzību – 300 eiro, pie tam tās uzskatāmas par drošības naudu, ko uzvaras gadījumā iemaksātājs var saņemt atpakaļ), bet… pirmajā vai otrajā instancē nodeva, ja pārsūdzi spriedumu, ir gana liela! Man bija tiesvedības lieta, kurā tikai lai iesniegtu sūdzību par fiktīva darījuma atcelšanu, nācās valsts nodevā samaksāt 18 000 eiro! Pie tam, cilvēks, kurš reģistrēja šo fiktīvo darījumu, valsts nodevā samaksāja tikai 900 eiro! Ar šo piemēru vēlos pateikt, ka man kā “tieslietu sistēmas lietotājam” (pie tam nereti – piespiedu kārtas lietotājam), vai savās, vai klienta interesēs, vairumā gadījumu ir jārēķinās ar ļoti ilgu tiesāšanās laiku un ar lieliem naudas un pacietības resursiem.

Portālā “Manas tiesas” ir iespēja sekot līdzi lietu izskatīšanas gaitai un termiņiem. Proti, mājaslapā vari apskatīties: kad lieta ienākusi, kad to plāno izskatīt, cik lietu ir rindā uz izskatīšanu. Augstākās tiesas mājaslapā var atrast informāciju par izskatīto lietu skaitu iepriekšējā gadā un uz izskatīšanu gaidošo lietu skaitu (uz 2019.gada decembri bija ap 2700 lietām), un ir pat aprēķināts lietu izskatīšanas vidējais ātrums. Varam izlasīt, ka 2018. gadā vidējais lietas izskatīšanas ilgums AT bija 222 dienas. Bet, kā to aprēķina? Ņemot vērā itin visas lietas! Piemēram, AT ienāk blakussūdzība, AT konstatē, ka noteikts likuma pants nav pareizi piemērots un nosūta lietu atpakaļ iepriekšējai tiesu instancei pārskatīt pieņemto lēmumu citā sastāvā. Šādam lēmumam ilgs laiks nav nepieciešams. Turpretī, pamatlietas izskatīšana ilgst gadus. Aprēķins veikts, matemātiski skaitļojot vidējo lietu izskatīšanas termiņu! Apskatot decembrī izskatāmās lietas, var konstatēt, ka kasācijas sūdzību izskatīšanas termiņš AT Civillietu departamentā ir 1-2 gadi, bet Administratīvo lietu departamentā – 2-3 gadi! Un tā ir realitāte, kuru nevaram ietekmēt! Ļoti bieži rodas pamatots jautājums: kāpēc tiesāšanās process ir tik ilgstošs? Spriedumu kāds gaida, kā glābiņu, lai tiktu atrisināta kāda netaisnīga juridiska situācija!

Tātad – ja tev pieder īpašums, kuram var tikt uzlikts kāds liegums, tev var nākties tiesāties par tā izmantošanas iespējām un tiesvedība var būt neprognozējami ilga.

Liegumi – pamatoti vai nepamatoti tiek noteikti “vides prasību” dēļ…

Vides aizsardzības likums ir speciālais likums, kas regulē jomu, par ko interesējas un kas svarīga arī meža īpašniekam. Nebūsim naivi, likumus kāds lobē un izstrādā, tie kādam ir vajadzīgi un noderīgi savu interešu un projektu realizēšanai. Vides aizsardzības likumā var redzēt, kādas iestādes un kādā līmenī var lemt un apgrūtināt īpašumus ar liegumiem, izveidot Nacionālos parkus un, zinot jau minēto tiesvedības sistēmu… Pamatlikums (Satversme) nosaka vienu, dzīvē redzams kas cits. Vides aizsardzības likums var daudziem apgrūtināt dzīvi, tas nav garš un sarežģīts, bet… Ir piemērs: kundze, kam īpašumā joprojām ir sausā tualete, savāc parakstus, ka viņai līdzās esošais autoserviss pasliktina dzīves kvalitāti, nav gaisa, ko elpot... Viss! Servisa īpašnieks ir zaudējis visās trijās tiesu instancēs. Ar to vēlos bilst, ka ar vienu radītu speciālo likumu savu īpašumu vari izmantot nevis, kā vēlies, bet kā tevi piespiedīs kaimiņi-nelabvēļi vai pat nevarēsi to vispār izmantot.

Vides aizsardzības likums regulē Dabas aizsardzības pārvaldes darbību un, faktiski, visu vides aizsardzības jomu regulē, koordinē, lemj, pārvalda, izdomā un jaunus projektus realizē šī pārvalde un tās ģenerāldirektors. DAP darbību savukārt regulē MK Nolikums. Nolikumā ir paredzēts: ģenerāldirektors vada pārvaldes darbu un nodrošina tiesiskumu. Ģenerāldirektora lēmumus var pārsūdzēt tiesā.

Tātad – vienā teikumā nodrošina tiesiskumu un jau nākamajā – tiesiskumu nodrošina ar aizskartās puses iespēju sniegt sūdzību tiesā. Man rodas aizdomas, ka, veidojot šo iestādi un izstrādājot likumdošanas normas, kas regulē tās darbību un tiesības, noteiktas lietas ir tīši ignorētas. Piemēram, nekur nav sacīts, ka kādam, kas tavā īpašumā atradis melno stārķi, nepieciešams iesniegt pierādījumus, ka stārķis tur patiesi ir redzēts un ir dzīvojis. Tiek lemts, lēmumu var apstrīdēt, bet man šķiet dīvaini lasīt kombināciju: ir iestāde, tās tiesības un funkcijas, un tikai tad paredzētas aizskarto personu tiesības vērsties tiesā. Faktiski, šeit redzamas, ka jau likumā ir iestrādātas tiesības… tiesāties.

Man reiz praksē, kad darbojos tirdzniecībā, bija šāds gadījums. Februārī ar 50% atlaidi pircējam tika pārdota dūnu jaka. Maija mēnesī klients ieradās atkārtoti un teica: “Vēlos jaku atdot, jo man gan auto, gan mājās skapis un istaba pilni ar dūnām.” Saku: “Pārdevu 20 jakas un ar citām problēmu nav!” Klients bija uzstājīgs un noalgoja ekspertu. Ko secināja eksperts un Patērētāju tiesību aizsardzības birojs? Līgums starp pārdevēju un pircēju, viņuprāt, ir čeks. Nolīgtais eksperts bija atārdījis jakas iekšējo oderi un secinājis, ka iekšienē dūnas brīvi “pārvietojas”, un tas neatbilst līguma (čeka) noteikumiem. Eksperts konstatēja, ka prece līgumam (kases čekam) neatbilst un bija jāatmaksā gan eksperta izdevumi, gan pircēja iztērētā nauda par pirkumu. Ar šo jaku pēc tam nostaigāju 10 gadus! Izstāstīju citam veikalniekam kā smieklīgu atgadījumu. Sarunu biedrs pasmīnēja, jo viņš tirgoja apakšveļu un zeķbikses. Viņam bija apnikušas sūdzības, jo… nereti kliente ar nagu vai ko citu uzplēsa zeķbikses un nesa atpakaļ, kā nekvalitatīvu preci. Kā atradis risinājumu? Noalgojis savu ekspertu! Kā ienāk pretenzija, tai pretī “eksperta” slēdziens, ka ražotājs nav vainīgs!

Daudzās situācijās ir projekts, ir bizness un ir eksperti. Projekts jāpabeidz, un noteiktā jomā specializētajiem ekspertiem visu laiku tiek nodrošināts darbs. Pat, ja eksperts vēlas būt ļoti objektīvs, un situācija ir dažādi tulkojama, kā būs? …

Runa ir par notiekošo un notikušā apaugšanu ar normām un daudzu iesaistīto personu darbībām. Izskatās, ka tas viss ir radīts, jo ir nepieciešams darbs! Vai lietderīgs un ar pievienoto vērtību?

Raksta ilustrēšanai izmantoti Konsta Punkka, Aigara Bērziņa un zemeunvalsts.lv foto

Pievienot komentāru