Saruna ar Ringoldu Arnīti, Latvijas Agronomu biedrības valdes locekli
Pirms tika ieslēgts diktofons, izskanēja doma, ka Latvijā dažādos amatos nonāk un tiek izvirzīti ne tie spēcīgākie un lietpratīgākie cilvēki. Kāpēc?
Saistu to ar cilvēka dabu: ir izdevīgi atrast ļaudis, kas ir ietekmējami vai piederīgi pie varas esošajiem politiskajiem spēkiem, kur galvenais nav profesionalitāte, pieredze un zināšanas. Jebkurai Latvijas tautsaimniecības nozarei tas par labu nenāk. Tur arī ir mūsu bēda! Man personiski ir ļoti liels prieks par dažiem valsts uzņēmumiem, kas ir gan lieli, gan vareni, gan to vadībā darbojas zinoši profesionāļi. Bet, kā jau minēju, Latvijā ar vadītāju izvēli ir problēmas. Tā kā savulaik man bija iespēja vadīt Eiropas un Vidusjūras augu aizsardzības organizāciju (Parīzē), manīju, ka citur vērtē pieredzi, kompetenci, zināšanas, spējas, enerģiju utt. Vēl esmu novērojis, ka Latvijā biznesa vidē spējīgi un gudri cilvēki, uz amatiem (politikā vai citur publiskā sfērā) nepretendē, jo zina, ka “tevi itin ātri nosauks par zagli vai krāpnieku”, vai piekārs tādu birku, ar ko cilvēkam nav nekāda sakara, bet būs jādzīvo turpmāk.
Varbūt te parādās t.s. “boļševistiskais” fons? Ja tu dzīvo labāk, vai tev pieder kas vairāk, uzreiz tiec ierakstīts darbaļaužu izsūcējos.
Nešaubīgi, 50 gadi uz mums ir atstājuši graujošu ietekmi! Tomēr pasaules dažādās “zaļās ideoloģijas”, šķiet, atstāj tikpat graujošu iespaidu. Šodienas jaunatni vērojot, mani māc bažas, vai neesam palaiduši garām kaut ko ļoti nozīmīgu nākamās paaudzes vai paaudžu patriotiskajā audzināšanā, proti, zināšanas un sapratni: kāda bijusi mūsu un Latvijas vēsture, kas ir Latvijas daba un resursi? Viena daļa jaunās paaudzes ir ārkārtīgi atrauta no reālās dzīves, no praktiskajām zināšanām: kā norit ražošana, kas notiek Latvijas laukos un mežos, kā veidojas Latvijas budžets. Trūkstot šādai izpratnei ir viegli manipulēt ar utopiskām idejām par rezervātiem, liegumiem vai ierobežojumiem. Mēs visi joprojām dzīvojam pēc dabas likumiem, un to neviens nespēs mainīt. Tomēr, kad paklausos un redzu, par ko daļa cilvēku iestājas vai aizstāv, saklausījušies dažāda veida un avotu propagandu, man sāp sirds, ka to neesam laikus pamanījuši. Ir gana daudz fondu, kas tiešā veidā “iepumpē naudu” un atrod dažādas organizācijas un biedrības, caur kurām ietekmēt cilvēkus: tie protestē, nereti nesaprotot, par ko. Protams, ja jautāsi protestētājiem, viņiem “būs skaidrs”, bet šī “skaidrība” bieži vien ir telefonā noskatīts sižets vai bilde, kas nav balstīta ne faktos, ne zinātnē, un ir pilnīga aplamība. Piemēram, man pazīstamu cilvēku bērni runā, ka “piens ir kaut kas briesmīgs, jo govij tiek atņemts teliņš, ko pielīdzina mātei atrautam bērnam, un mēs lietojam viņam domāto pienu.” Tai pašā laikā sojas un mandeļu piens ir “izcili un lieliski”. Bet 95% sojas tiek audzēti kā ĢMO, pret ko šie paši piena noliedzēji iestājas. Pretruna, ko jaunais cilvēks nemana, jo nezina! Ir virkne lietu, ko mēs jaunajai paaudzei neesam stāstījuši, rādījuši vai iemācījuši.
Izglītība. Nereti skolotāji pakļaujas noteiktai informācijas (ne zinātnes, bet tieši informācijas, nereti – šauras) plūsmai vai virzienam un nekritiski to pieņem.
Tās ir pamatlietas, ko neesam “pieskatījuši”. Tie, kas saimnieko savā zemē, kas saimnieko mežā, nav “pieskatījuši”, kas notiek ar vērtību un procesu izpratni. Piemēram, šis gads ir Starptautiskais augu veselības gads – man labi zināma tēma: pret slimībām, pret kaitēkļiem, pret dažādām invāzijām. Ja aizej uz skolu, redzi situāciju: skolēnam ir saprotams, ka mežā nevajag mēslot, nevajag zāģēt, jo tas ir slikti, daba ir jāsaudzē. Doma ir pareiza, bet baisi vienpusēja un šaura, jo aizmirsts vai apzināti noklusēts ticis fakts, ka mēs Latvijā saudzējam dabu, jo tā ir mūsu dzīvošanas avots. Jaunieši nav dzirdējuši par kaitēkļiem un slimībām, apkārt runā par smidzināšanu un minerālmēsliem, kas skaitās briesmīgi! Pag! Augi, līdzīgi kā cilvēks, vēlas barību (ēst). Ja vēlamies veselīgu organismu, tas ir jāpabaro! Ja saslimstam –jālieto zāles. Ja saslimst augi – jālieto augu aizsardzības līdzekļi. Skolās, piemēram, nestāsta par nepieciešamību augus aizsargāt pret kaitēkļiem vai slimībām, lai nodrošinātu cilvēkus ar pārtiku.
Kā šos jautājumus risina dažādās organizācijās? Kā to vērtē citviet?
Kā jau minēju, šie jautājumi ir nemanīti paslīdējuši garām, jo daudziem liekas pašsaprotami: “ja laukos un mežos darbs notiek, arī jaunajai paaudzei viss ir skaidrs!” Bet laiki ir citi, citas intereses – jauniešu laukos paliek mazāk, pilsētnieki ar lauku ikdienu nesaskaras vai saskaras maz. Pilsētniekam nereti šķiet, ka nauda ir bankomātā, piens un maize – veikalā, ēdamo var nopirkt kioskā. Ja savulaik par šādām domām pasmējās un attēloja karikatūrās, tagad tā ir realitāte! “Latvijas Valsts mežiem” (LVM) ir labas izglītojošas programmas skolotājiem un jauniešiem, arī bērniem. Domāju, ka viņi ir sapratuši, ka daži nozāģēti koki Rīgā, kas pavadīti ar skandāliem, tiek attiecināti uz visu mežsaimniecību aizliegumu un ierobežojumu veidā. Un tāpēc sabiedrība jāizglīto! Šajā ziņā lauksaimnieki ir tikai ceļa sākumā.
Eiropas pieredze un situācija ir vēl “attālāka” no laukiem…
Jā, bet viņi daudz paļaujas uz savas valsts pārvaldi! Piemēram, Nīderlandē un Beļģijā ļaužu uzskati ir stipri savādāki, jo tur ir daudz vairāk iedzīvotāju, mazāk zemes un tiek izmantots vai katrs zemes pleķītis! Liela daļa šo piejūras valstu iedzīvotāju zemes darbus redz ikdienā – audzē, kopj, mēslo, pļauj. Protams, arī tur ir liegumu aktīvisti, ekstrēmas kustības utt. Bet citviet ļoti ņem vērā pētījumos un pieredzē balstītu informāciju, tur cilvēkus nevar pārliecināt ar skaļiem saukļiem vai kādiem labumiem vien. Mēs esam pārāk atvērta sabiedrība dažādām muļķībām, jo nav bijis vectēvu pieredzes pārņemšanas procesa. Tas atstāj kaitniecisku ietekmi.
Šobrīd aktuāls ir Eiropas Komisijas pasludinātais “zaļais kurss”. Lauksaimniecībā ar augu aizsardzības līdzekļu un minerālmēslu lietojuma apjoma samazināšanu, ar dažādiem liegumiem, ar uzsvaru uz bioloģisko platību palielināšanu un saimniekošanu. Tas skan skaisti, bet, skrienot pakaļ kopējām tendencēm, varam palikt muļķos. Augu aizsardzības līdzekļi un minerālmēsli ir neatņemama augkopības sastāvdaļa. Ja tos samazinām, tātad jāatsakās no konkrētu kultūraugu audzēšanas, arī ražas izpaliks. Piemēram, Francijā vai Spānijā kāda augu aizsardzības līdzekļa lietošanas samazināšana par 50% radīs pilnīgi citu situāciju, nekā pie mums! Kāpēc? Mēs tos izmantojam minimāli. Latvijā tā ir konkurētspējas samazināšana, zemnieku un nodokļu ieņēmumu sarukums un reāli lauksaimniecības ierobežojumi. Mēs audzējam un eksportējam graudus, rapsi, pupas, kas dod tuvu vienam miljardam eiro. Vai mums no tā jāatsakās? Citur Eiropā tā ir neliela pieejas maiņa saimniekošanai.
Kā rīkoties?
Mēs neesam lieli, bet, cik iespējams, jāskatās, vai varam un ciktāl varam atkāpties, ja varam. Jāatrod Latvijas “personiskais” līdzsvars. Jāņem vērā cita problēma: Eiropas pārstāvji pie mums visu laiku nebrauks un nekontrolēs. Bet Latvijā ir gana daudz Kangaru – pārizpildīgu, pārcentīgu un iztapīgu cilvēku, kas ziņos, sūdzēsies, rakstīs. To jau esam pieredzējuši. Sūdzēties Briselē, Parīzē, Strasbūrā… Tā vietā, lai piedalītos, meklētu risinājumus un palīdzētu, tiek rakstīti ziņojumi un gaidīti norādījumi. Protams, starptautiskām institūcijām ir sava auditu sistēma, bet lielākā daļa informācijas balstās uz mūsu pašu “bāleliņu” ziņoto un apkopoto. Ja mēs ietu dažādu dabas fondu un bioloģisko aktīvistu pavadā, nāktos secināt, ka pie mums neaug nekas, ir nedzīvs tuksnesis (īstais tuksnesis ir dzīvs, starp citu), nav ko elpot, jādodas dzīvot citur. Bet realitātē atliek izbraukt no Rīgas – lauki, meži, tīri ūdeņi, svaigs gaiss! Par ko vaidēt?
Bet, diemžēl, daļa sabiedrības dzīvo, klausoties lozungos.
Pirms neilga laika sociālajos tīklos bija aktīva sarakste par par nekustamā īpašuma nodokli zemei; kādā komentārā darba devēju eksperts jautāja – kāpēc vajag apstrādāt un pieskatīt nelielās pļavas, jo tur tāpat nekas neaugot, viss iznīcināts, griezes pazudušas, tikai Raundup saindēta zeme… To raksta cilvēks, kas darbojas un pārstāv nopietnu darba devēju organizāciju! Kārtējais lozungs! Cilvēks nesaprot, ja pļavu nekops, nepaies ilgs laiks, un pļavas vietā būs krūmi. Visa lozungos paustā bioloģiskā daudzveidība tur – krūmos – arī paliks!
Nesen sociālajos tīklos lasīju dusmīgu ierakstu par lauka miglošanu un to, ka, nomiglots, tas smirdot. Ja lauku darbos vai citur izmantojamā ķīmija smaržotu pēc rozēm, lilijām vai smalkmaizītēm, daudziem rastos vēlme mesties šai laukā fotografēties, un tas gan būtu slikti! Tās pašas runas par miglošanu naktīs – sakiet, vai lauksaimnieki tagad būtu saucami vai uzskatāmi par otrās šķiras cilvēkiem, kas drīkst strādāt tikai, tumsai iestājoties? Zemnieki ir zinoši un labi apmācīti. Protams, gadās pārkāpumi un pat tīši, bet par to jāsoda!
Šī pavasara kampaņas par bitēm un miglošanu sasniegums bija daudzi zvani policijai un citiem dienestiem, kas reāli traucēja lauksaimnieku darbu. Televīzijas ļaudis gatavo sižetus, runā par valsts mēroga traģēdiju, bet… kolīdz tu saproti, ka tam nav nedz pierādījumu, nedz pētījumu. Augusta beigās lasu biškopju biedrības vadības rakstu, ka medus būs mazāk, jo bijis nelabvēlīgs pavasaris utt. Ne vārda par indēm! Tātad… Šādi tracina sabiedrību.
Parasti aiz līdzīgām aktivitātēm slēpjas kādas plašāk neredzamas, bet reāli eksistējošas intereses. Piemēram, pērn Valsts sekretāru sanāksmē izsludināja likuma grozījumus par Teiču rezervātu. Likuma grozījumi faktiski paredzēja lauksaimniecības galu rezervāta buferzonā: konkrētus augu aizsardzības līdzekļus lietot vairs nedrīkstētu. Izrādījās, ka viens no zināmiem Latvijas Dabas fonda pārstāvjiem netālu no Teičiem iegādājies lauku saimniecību un nodarbojas ar bioloģisko biškopību un iedomājies, ka pārējie lauksaimnieki šim darbam traucēs. Teiču rezervāta apkaimē mīt vairāk nekā 100 ģimenes, 15 000 ha tagad paliek… Kur? Es to nevaru nosaukt citādi, kā par alkatību! Protams, to var uztvert un publiskot dažādi, bet pats personāžs neslēpj, ka bijis un runājis VARAM, vēris kabinetu durvis un rīkojies utt. Gribu uzsvērt – viens (viens!!!!) cilvēks izdomā, aiziet un “lobē” noteikumus sev par labu, nospļaujoties uz 100 ģimenēm!
Lai šie 100 pārtop bioloģiskajos lauksaimniekos!?? Pag! Bioloģiskie lauksaimnieki ir visnotaļ “slēgts klubiņš”, kur jaunajiem biedriem iekšā tikšanas ceļš ir slēgts! Kā vienīgo aprakstītās aktivitātes mērķi es redzu alkatību, neko citu! Un šāds cilvēks TV kameru priekšā pauž vēsti par vērtībām… Kādas vērtības?
Pirms dažiem gadiem izskanēja līdzīga doma par trīspirkstu dzeņa maiņu pret divām ģimenēm vai vienu ciematu…
Paradoksāli: bet “telefonā lasītāji un raudzītāji” nez vai pazīst trīspirkstu dzeni, nez vai bijuši Teičos un nez vai… Piemēram, runājot par mazā ērgļa sugas aizsardzības plānu, tā apspriešanas gaitā sacīju, ka vispirms lauksaimniekam un meža īpašniekam jāpasaka paldies, ka viņš ir saimniekojis tā, ka ērglim tur patīk un viņš jūtas labi! Tātad esošā vide ērglim patīk, tā ir vide, kur tiek saimniekots! …un šai videi “uzliek” liegumu! Tas ir zemnieks un mežsaimnieks, kas rūpējas par šo vidi, ne rīdzinieks vai kāda fonda darbinieks. Jautājums ir fundamentāls un, manuprāt, absolūtā pretrunā Satversmei. Pie tam, runas par kompensācijām ir atrisināmas ātri – nauda jāņem no finansējuma, ko vides jautājumu risināšanai piešķir no Eiropas fondiem. Tas būtu godīgi! Protams, šeit risinājuma nav!
Pirms kāda laika Latvijas Mežu sertifikācijas padome aicināja noteiktas privāto mežu vai lauku platības labprātīgi nodot dabas aizsardzībai. Atsaucības nebija. Tātad…
Tuvākajos gados vieglas dienas nav gaidāmas. Spiediens būs liels. Gan zemniekam, gan mežsaimniekam būs jālavierē un jāmēģina darboties. Vienu gan vēlos uzsvērt: jāspēj sadarboties! Jābūt vienotiem, cik iespējams! Jāspēj skaidri un skaļi pastāstīt aprites ekonomikas stāstu! Domāju, nedz lauksaimnieki, nedz mežsaimnieki, nedz “kūdrenieki” savu nostāju vēl nav formulējuši. T.s. “zaļie fondi” ir noformulējuši – liegt un aizliegt! Bet tiem tas ir vienkāršāk, jo naudu pelna ar publiskām aktivitātēm. Viņu ir maz, bet viņi ir skaļi. Šobrīd starp dažādām NVO norit sacensība – kas ko vairāk un skaļāk, un stingrāk aizliegs!
Nesen piedalījos diskusijā par rapsi, kas nesen kļuvis “sliktais” – monokultūra un “noplicinošs ārprāts”! Stop! Pirms ne tik ilga laika tā bija vides aizsardzības iniciatīva par biodegvielu. Tagad rapsis tiek audzēts biodegvielai, un tas atkal ir slikti.
Pats sev neesmu formulējis, kā dēvēt visus pašieceltos ekspertus. Piemēram, slavas dziesmas: cik lieliski un brīnišķi Latvijas upēm ir bebri. Man kā foreļu makšķerēšanas cienītājam ir skaidrs: upēs ar bebra dambi visa bioloģiskā daudzveidība līdz ar forelēm ir zudusi. Domāju, daudziem “trauksmes cēlējiem” derētu piecelties no krēsla, dīvāna vai sola un doties iztīrīt upi, pie tam darīt to regulāri! Tā nenotiek!
Cilvēkiem ar revolucionāru un nesalaužamu pārliecību ir daudzas vietas, kur darboties un cīnīties, piemēram, Amazones baseins, Dienvidāzija utt. Cīnoties pret Latvijas lauksaimniekiem, “cīnītāji” aizmirst vienu – mūsu lauksaimnieki konkurē tirgū. Piemēram, Ukraina nav tālu no Latvijas. Ar savām auglīgajām augsnēm un klimatu, piedodiet, tā mūsējos var “noslaucīt ar vienu mājienu”. Mūsu lauksaimniekiem un mežsaimniekiem tikai pilina: nedariet to, nedrīkst šo, liedzam vēl ko, bet Ukrainā to visu var! Eiropas Savienībai ar Ukrainu ir tirdzniecības attiecības – viņi saražos mūsu vietā. Vai tā būs labāk? Katrs ierobežojums tikai samazina konkurētspēju. Vai tas ir Latvijas valstiskais mērķis: Latvijas iekšienē apzināti radīt priekšrocības tuvākajiem konkurentiem? Kur mēs paliksim? Uzskatu, ka Latvijas lauksaimnieki un mežsaimnieki, kas dzīvo un saimnieko laukos, ir zaļi savā rīcībā un pārliecībā. Sevi pieskaitu pie viņiem.