Igaunijas seti par pamatiedzīvotājiem (indigenous people) ANO izpratnē tiek uzskatīti nevis ģeogrāfiskas izolācijas, kā kalnu vai lietusmežu ciltis, bet gan gadsimtiem ilgas politiskas, reliģiskas un kultūras nošķirtības dēļ.
Lingvistiski seti runā igauņu valodas dienvidu dialektā, kas šajā ziņā padara viņus līdzīgus mūsu suitiem vai latgaliešiem. Tomēr starptautiskajā un pašu setu izpratnē statusu “pamatiedzīvotāji” nosaka viņu unikālā vēsture uz robežas starp Austrumiem un Rietumiem.
Kāpēc setus klasificē kā pamatiedzīvotājus?
Kamēr pārējie igauņi 13. gadsimtā krusta karu rezultātā tika pievērsti katolicismam un vēlāk luterānismam, seti palika ārpus šīs ietekmes. Tikai 15. gadsimtā viņi pieņēma pareizticību, un tā savijās ar viņu senajām pagāniskajām tradīcijām. Seti joprojām godina savu auglības dievu Peko un praktizē īpašus rituālus, piemēram, kapsētu mielastus, kas citur Eiropā ir gandrīz izzuduši. Setomā reģions gadsimtiem ilgi atradās Pleskavas, Novgorodas, vēlāk cariskās Krievijas pakļautībā, kamēr pārējo Igauniju pārvaldīja vācu muižnieki un zviedri. Tas “pasargāja” setus no Rietumu modernizācijas un saglabāja viņu arhaisko dzīvesveidu. Setu polifoniskā dziedāšana leelo ir atzīta par UNESCO Nemateriālo kultūras mantojumu. Tā nav tikai folklora, bet gan dzīva, nepārtraukta mutvārdu tradīcija, kas nodota no paaudzes paaudzē, iespējams, jau kopš akmens laikmeta.
2002. gadā Setu kongress oficiāli pasludināja setus par patstāvīgu tautu. Te gan jāpiebilst, ka vēsturiskajā Setu zemē šobrīd dzīvo tikai ap 2000 setu, bet pārējā kopienas daļa – ap 15 000 cilvēku, kas identificējas ar šo kultūru – mīt ārpus vēsturiskā reģiona robežām, galvenokārt – Tallinā un Tartu. Krievijā setiem ir noteikts oficiāls aizsargājamas mazskaitlīgas pamatnācijas statuss, savukārt Igaunijā viņus juridiski uzskata par lingvistisko minoritāti ar spēcīgu autonomu identitāti.
Lai gan no valodniecības viedokļa setus var uzskatīt par līdzīgiem Latvijas suitiem vai latgaliešiem, proti, par lielākas nācijas daļu ar savu specifisku dialektu, viņu vēsturiskais ceļš, reliģiskā identitāte un sociālais statuss rada būtiskas atšķirības, kas setus tuvina starptautiski atzītam pamatiedzīvotāju statusam.
Seti un suiti – reliģiskā izolācija un specifika
Salīdzinot ar suitiem, galvenā atšķirība ir kopienas identitātes vecumā un izcelsmē. Suitu kopiena ir salīdzinoši nesens un mākslīgi radies fenomens. Tā izveidojās 17. gadsimta pirmajā pusē, kad vietējais muižnieks Johans Ulrihs fon Švērins pieņēma katoļticību un pavēlēja arī saviem luterāņu zemniekiem Alšvangas apkārtnē pāriet katoļu ticībā. Suitu unikalitāte slēpjas tajā, ka viņi kā katoļu “sala” luteriskajā Kurzemē noslēdzās no apkārtējās pasaules, it kā iekapsulējoties, saglabāja senos apģērbus, kāzu paražas un t.s. burdona dziedāšanu.
Setu identitāte ir daudz senāka un veidojusies dabiski, nevis pēc augstmaņu pavēles. Kamēr pārējie igauņi un latvieši 13. gadsimtā krusta karu ietekmē nonāca Rietumu kultūras telpā, seti palika ārpus tās, tā arī nepārtraucot savas senās tradīcijas, bet dabiski tās iekļaujot savā dzīvesveidā. Tāpēc seti nav “vienkārši citādāki igauņi” reliģijas dēļ. Viņu kultūra ir tiešs un nepārtraukts turpinājums senajām somugru ciltīm, kas praktizē unikālu reliģisko sinkrētismu, piemēram, paralēli Kristum joprojām godina savas dievības.
Seti un latgalieši – valsts robežas un nacionālā konsolidācija
Ja skatāmies uz latgaliešiem, paralēles šķiet izteiktākas, jo abas grupas gadsimtiem ilgi ir atradušās citā politiskajā un tiesiskajā telpā, nekā viņu tautieši. Latgale jeb Inflantija pēc 1629. gada Altmarkas pamiera palika Polijas-Lietuvas apvienotās valsts sastāvā, kamēr pārējā Latvijā bija zviedru un vācu muižnieku pārvalde. Līdzīgi arī Setomā apgabals gadsimtiem ilgi piederēja cariskajai Krievijai, kamēr Igaunija atradās Livonijas un Zviedrijas zemju sastāvā.
Atšķirība slēpjas tajā, kā abas grupas iekļāvās modernās nācijas veidošanās procesā 19. un 20. gadsimta mijā. Latgalieši sevi vienmēr ir apzinājušies kā daļu no lielās latviešu tautas. To 1917. gada Latgales kongresā formulēja arī latgaliešu nacionālie līderi – “mēs esam viena tauta, latvieši”. Latgaliešu valoda un kultūra šodien ir viens no Latvijas valsts identitātes balstiem.
Turpretī seti palika pilnīgi izolēti no igauņu 19. gadsimta nacionālās atmodas. Kad 1920. gadā Setomā teritoriju pēc Tartu miera līguma pirmo reizi iekļāva Igaunijas valstī, “modernie” luterāņu igauņi uz setiem skatījās ar pārākuma apziņu, kā uz analfabētiem un “puskrieviem” (poluverstnik), kas setos radīja spēcīgu pretreakciju un vēlmi nosargāt savu autonomiju. Atšķirībā no latgaliešiem, kuri integrējās kopējā Latvijas identitātē, kā jau iepriekš atzīmējām, seti sevi oficiāli pasludinājuši par atsevišķu tautu – põlisrahvas, nevis vienkārši igauņu subetnisko grupu.
Kāpēc tieši seti ir “pamatiedzīvotāji”?
Galu galā, suiti un latgalieši Latvijas kontekstā tiek uzskatīti par vēsturiskajām un kultūras reģionālajām grupām, kas palīdzēja veidot kopējo latviešu nāciju. Setu gadījumā situācija ir daudz atšķirīgāka – viņu kultūra ir saglabājusies tik neskarta no Rietumu civilizācijas ietekmes, ka starptautiskās organizācijas (UNESCO, FSC) to klasificē kā reliktu, patstāvīgu ekosistēmu. Viņi ir pamatiedzīvotāji, jo viņu dzīvesveids un sociālā struktūra nav modernizēta kopā ar pārējo Igauniju, padarot viņus par senākās somugru kultūras tiešajiem, dzīvajiem mantiniekiem.
Setu atzīšana par pamatiedzīvotājiem starptautiskā līmenī un mežu sertifikācijas sistēmā FSC ir notikusi ilgstošos juridiskos un kultūras procesos, kuros noteicošās bija pašu setu pašnoteikšanās iniciatīvas.
FSC sertifikācijas sistēmas izpratne
Pēc saspringta, gandrīz desmit gadus ilga procesa FSC oficiāli atzina setus, kā arī viņu kaimiņus — veru tautu jeb võrokesed – par Igaunijas pamatiedzīvotājiem. Šis statuss juridiski stājās spēkā līdz ar jauno Igaunijas Nacionālo mežu apsaimniekošanas standartu (FSS), kas ir aktīvs kopš 2026. gada 1. janvāra.
Lai līdz tam nonāktu, bija ilgi strīdi, tika veikta situācijas ekspertīze. Izstrādājot Igaunijas vietējo FSC standartu, mežu nozares un valsts pārstāvji, tostarp Valsts mežu apsaimniekošanas uzņēmums RMK, ilgstoši iebilda pret pamatiedzīvotāju jēdziena iekļaušanu, jo Igaunijas likumdošana setus neklasificē kā atsevišķu “pamatnāciju”. Tā kā vietējā darba grupa nespēja vienoties, tika piesaistīta FSC Starptautiskā pamatiedzīvotāju komiteja (PIPC), kura 2020. gada aprīlī sniedza oficiālu atzinumu, ka seti un veru kopiena atbilst pamatiedzīvotāju kritērijiem. Tam sekoja neatkarīgu ekspertu darbs, kas līdz 2022. gadam izstrādāja specifiskus kritērijus tieši Igaunijai.
Saskaņā ar FSC 3. principu “Pamatiedzīvotāju tiesības” visiem mežizstrādātājiem Igaunijā, kas vēlas saglabāt FSC ilgtspējas sertifikātu, ir pienākums saskaņot savu darbību ar setu kopienu un tās pārstāvjiem – Setu kongresu, ja mežu darbi skar viņu vēsturiskās teritorijas, svētvietas. piemēram, svētbirzis jeb hiis, vai ietekmē tradicionālos resursus.
Apvienoto Nāciju Organizācijas un UNESCO izpratne
ANO sistēmā seti nav guvuši atsevišķu politisku “pamatnācijas” suverenitātes statusu Ģenerālajā asamblejā, taču viņu kā unikālas vietējās tautas tiesības un identitāte ir nostiprinātas ANO specializētajās aģentūrās un starptautiskajos ziņojumos.
Lielākais starptautiskais pavērsiens notika 2009. gadā, kad ANO Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija UNESCO iekļāva setu polifonisko dziedāšanas tradīciju leelo Pasaules nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Šis solis de facto apliecināja, ka setu kultūra ir sena, patstāvīga un unikāla parādība, kas jāsargā globālā līmenī. Starptautiskā tiesību aizstāvības organizācija Minority Rights Group International, kas cieši sadarbojas ar ANO struktūrām, oficiāli klasificē setus kā Igaunijas pamatiedzīvotājus (indigenous people) un vienlaikus kā nacionālo un lingvistisko minoritāti.
Eiropas Padomes Ministru komiteja savos lēmumos, piemēram, 2023. gada pavasara rezolūcijās, ir tieši norādījusi, ka Igaunijas valdībai ir jāuztur aktīvs dialogs ar setiem Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību ietvaros, atzīstot viņu tiesības uz savas identitātes saglabāšanu.
Svarīgs juridisks paradokss – Igaunija pret Krieviju
Interesanti, ka setu oficiālais statuss abās pusēs robežai krasi atšķiras. Krievijas Federācijas valdība 2010. gadā oficiāli iekļāva setus valsts sarakstā kā 46. oficiāli aizsargājamo mazskaitlīgo pamatnāciju (коренные малочисленные народы). Tas nelielajai setu kopienai, kas dzīvo Pleskavas apgabalā ap Pečoriem, dod tiesības uz īpašu valsts atbalstu un nodokļu atvieglojumiem.
Igaunijā seti 2002. gadā 6. Setu kongresā paši pieņēma deklarāciju par sevi kā patstāvīgu tautu – põlisrahvas. Igaunijas valsts viņus juridiski neatzīst par atsevišķu etnosu jeb pamatnāciju, bet uzskata par igauņu kultūras un lingvistisko minoritātes grupu. Tomēr, pateicoties iepriekšminētajam FSC standartam, Igaunijas uzņēmumiem un privātajiem mežu īpašniekiem tagad nākas rēķināties ar setu pamatiedzīvotāju tiesībām praksē, apejot valsts oficiālo politisko retoriku.
Igaunijas Nacionālais mežu apsaimniekošanas standarts (FSC-STD-EST-01-2026), kas stājās spēkā 2026. gada 1. janvārī, ievieš stingras juridiskas un praktiskas prasības mežizstrādei vēsturiskajās setu un veru teritorijās. Tas piespiež mežsaimniekus mainīt darba metodes neatkarīgi no Igaunijas valsts likumiem.
Kādas tiesības un ierobežojumus mežizstrādei uzliek jaunais FSC statuss?
FSC standarts balstās Brīvprātīgas, iepriekšējas un apzinātas piekrišanas (FPIC) principā, proti, pamatiedzīvotājiem ir tiesības tikt uzklausītiem un ietekmēt lēmumus pirms jebkādu darbu sākšanas. Setomā reģionā tas izpaužas, kā nepieciešamība obligāti konsultēties ar setiem, kam ir veto tiesības.
Pirms mežizstrādes sākšanas valsts mežu apsaimniekotājam RMK vai FSC sertificētiem privātajiem mežu īpašniekiem ir pienākums informēt un konsultēties ar setu kopienas pilnvarotajiem pārstāvjiem – Setu kongresu. Ja plānotā cirte tieši apdraud setu tradicionālo dzīvesveidu, kopienai ir tiesības pieprasīt plāna izmaiņas vai pat uzlikt veto konkrētiem darbiem.
Setu kultūrā milzīga loma ir svētbirzīm – hiis – un tā dēvētajiem krustu kokiem ristipuud. Tie ir koki, kuros bēru procesijas laikā tiek iegriezts krusts aizgājēja piemiņai. Jaunais standarts nosaka pilnīgu mežizstrādes aizliegumu zonās, kur atrodas šie objekti. Ap krustu kokiem ir jāizveido buferzonas, kurās nedrīkst braukt smagā tehnika, lai nesabojātu sakņu sistēmu vai pašu koku.
Mežizstrādātāji vairs nedrīkst veikt plašas kailcirtes teritorijās, kas ir vēsturiskas setu ogu un sēņu lasīšanas vietas. Šie resursi tiek klasificēti kā būtiski pamatiedzīvotāju ekonomiskajai un kultūras izdzīvošanai.
Priekšroka jādod izlases cirtēm, saglabājot meža ekosistēmas nepārtrauktību, īpaši vecos priežu mežus, kas nepieciešami tradicionālo amatu, piemēram, koka amatniecības un dravniecības uzturēšanai.
Dzīvais tilts uz viņsauli
Krustu koku tradīcija Dienvidigaunijā ir viena no unikālākajām pirmskristīgā laikmeta rituālu izpausmēm Eiropā, kas brīnumainā kārtā ir izdzīvojusi līdz mūsdienām.
Kad kāds kopienas loceklis nomirst, bēru procesija no mājām līdz kapsētai apstājas pie konkrēta, tradīcijām noteikta koka – parasti tās ir vecas priedes vai egles ceļa malā. Aizgājējam tuvs vīriešu kārtas radinieks koka mizā ar cirvi iegriež vai iekaļ krustu.
Seti tic, ka šajā brīdī mirušā cilvēka dvēsele (hing) pāriet kokā. Krusts kalpo kā “piesaiste” jeb robeža, tas neļauj aizgājēja garam apmaldīties, atgriezties mājās un traucēt dzīvos, vienlaikus nodrošinot tam mieru kokā. Šie koki setu izpratnē kļūst svēti un neaizskarami, tos nedrīkst nozāģēt, tiem pat nedrīkst nolauzt zarus vai nokritušos žagarus lasīt malkai. Tiek uzskatīts, ka tam, kurš nodarīs kaitējumu krustu kokam, piemetīsies smaga slimība vai nelaime. Vēsturiski šādi meža posmi darbojās kā dabiskas, neoficiālas brīvdabas svētnīcas, kas gar veco ceļu malām.
Kā praktiski notiek Setu kongresa un mežizstrādātāju sadarbība?
Līdz ar jaunā FSC standarta ieviešanu šo svēto vietu aizsardzība vairs nebalstās tikai vietējo iedzīvotāju ticējumos, bet gan stingrā juridiskā procedūrā. Lai mežizstrādātāji nevarētu attaisnoties ar frāzi “mēs nezinājām”, Igaunijā ir izveidota un pastāvīgi tiek papildināta Kultūrvēsturisko vietu un krustu koku digitālā karte. Setu kopienas aktīvisti un folkloristi apzina šos kokus, sistēmā ievadot to precīzas GPS koordinātas. Pirms jebkuras mežizstrādes licences izsniegšanas, sistēma automātiski uzrāda, vai plānotajā teritorijā atrodas šādi objekti.
Ja meža īpašnieks, piemēram, valsts mežu uzņēmums RMK, plāno darbus Setomā reģionā, uzņēmums nosūta oficiālu pieprasījumu Setu kongresa izpildinstitūcijai Seto Kongressi Vanematekogu. Setu kongress deleģē vietējos “vecajos” vai kultūras ekspertus, kuri klātienē apseko konkrēto nogabalu. Viņi pārbauda ne tikai reģistrētos kokus, bet apzina arī mutvārdu vēsturi – vai mežs nav vēsturiska ogu lasīšanas vieta, vai sena svētbirzs. Ja tiek konstatēts risks, mežizstrādātājam ir divas iespējas – vai nu pilnībā atteikties no cirtes – ja tā ir svētbirzs –, vai mainīt mežizstrādes plānu.
Iespējams arī kompromiss, mežizstrādei nosakot specifiskus noteikumus. Ap katru krustu koku tiek noteikta aizsargjosla vismaz 20-50 metru rādiusā. Šajā zonā koki netiek aiztikti. Lai aizsargātu svēto koku sakņu sistēmu, smagie harvesteri nedrīkst iebraukt buferzonā. Zemi nedrīkst uzart vai bojāt.
Darbus bieži atļauj veikt tikai dziļā ziemā, kad zeme ir sasalusi, lai maksimāli samazinātu augsnes un apkārtējās vides traumēšanu. Ja uzņēmums ignorēs Setu kongresa iebildumus un nozāģēs krustu koku, tas acumirklī zaudēs FSC sertifikātu, kas nozīmē miljonu eiro lielus zaudējumus.
Kāpēc Igaunijas valsts vēsturiski ir tik atturīga pret oficiāla pamatiedzīvotāju statusa piešķiršanu?
Tas, ka setu pamatiedzīvotāju tiesības tagad aizstāv ar pasaulē ietekmīgās FSC sistēmas starpniecību, ir rezultāts ilgstošajai Igaunijas valsts politiskajai pretestībai pret šī termina iekļaušanu valsts likumos. Atturībai ir trīs galvenie iemesli. Svarīgākais no tiem – “vienas un nedalāmas” igauņu nācijas koncepts. Igaunijas valstiskuma ideoloģija kopš 20. gadsimta sākuma balstās pieņēmumā, ka visi igauņi, tostarp seti un veru, ir viena pamattauta. Igaunijas Satversme ir rakstīta, lai aizsargātu “igauņu nāciju, valodu un kultūru”. Valdība baidās, ka, juridiski atzīstot setus par atsevišķu pamatiedzīvotāju tautu, tiks mākslīgi šķelta igauņu identitāte un radīts precedents citu reģionālo grupu separātismam, piemēram, Sāmsalas vai Hījumā iedzīvotājiem.
Otrs faktors ir ekonomisks. Kā liecina FSC publiskotie dati, aptuveni pusi Igaunijas teritorijas klāj meži, mežizstrāde ir ļoti nozīmīgs igauņu valsts ekonomikas balsts. Ja valsts oficiāli atzītu setu un veru kopienas par pamatiedzīvotājiem ar suverēnām tiesībām uz zemi, tas dotu viņiem tiesisku pamatu pieprasīt milzīgu valsts mežu platību – gandrīz visas Dienvidaustrumigaunijas – nodošanu kopienu pārvaldībā. Valsts mežu apsaimniekotājs RMK tam ilgstoši pretojās, jo tas nozīmētu mazākus mežizstrādes apjomus un birokrātiskus sarežģījumus.
Trešais iemesls ir ļoti būtisks, proti, “Krievijas jautājums”, jo pastāv reāli ģeopolitiskie riski. Setu vēsturiskā zeme – Setomā – šobrīd ir sadalīta, daļa atrodas Igaunijā, daļa – Krievijā. Kā minēts, Krievija jau 2010. gadā savā propagandā sāka plaši izmantot setu pamatiedzīvotāju statusa tēmu, lai parādītu sevi kā “mazo tautu aizstāvi”, vienlaikus pārmetot Igaunijai setu asimilāciju. Tallinā pamatiedzīvotāju jēdziens vēsturiski asociējas ar politisku risku, jo ir satraukums, ka šādu juridisku statusu un kolektīvās tiesības nākotnē savā labā varētu mēģināt pieprasīt arī Igaunijas lielā krievvalodīgo kopiena, piemēram, Narvas reģionā, pieprasot teritoriālu vai kultūras autonomiju.
Igaunijas valsts pieeja: “Jūs esat igauņi, jūsu kultūra ir mūsu bagātība, nekādu īpašu politisku statusu likumā jūs nedabūsiet.” Tomēr globālais tirgus un FSC standarts ir izrādījušies spēcīgāki par valsts retoriku – ja Igaunijas koksnes eksportētāji vēlas pārdot savu produkciju, piemēram, IKEA, kas pieprasa FSC sertifikātu, viņiem praksē ir jāievēro setu tiesības, pat, ja valsts likumos tās nav ierakstītas.