Par ministru es kļuvu jau kaujas apstākļos. Krīze bija sākusies, un daudzas nozares tikpat kā apstājušās. Nebija laika daudz mācīties, uzreiz bija jāmetas cīņā. No manis prasīja rezultātu. Ja esi atnācis [par ministru], tad ko tagad darīsi? Bija skaidrs, ka krīzes seku novēršanas plāns mums ministrijā būs jāizstrādā, un mana iepriekšējā pieredze politikā deva izpratni, ka vienmēr nepieciešams pamata dokuments, ko likt galdā. To varbūt arī visi norej, bet tas ir tas produkts, uz kura var kaut ko tālāk būvēt. Šādu produktu bija sagatavojis uzņēmējs Ošlejs ar savu grupu. Šis plāns bija izgājis presē un man likās saistošs, lai uz tā bāzes sāktu diskusiju. Es viņu aicināju būt par starpnieku (moderatoru) dažādu nozaru un virzienu pārstāvjiem, jo, manuprāt, šajā darba grupā jābūt ierēdņiem, bet viņiem nav jābūt galvenajiem. Piedodiet, bet viņi nav praktiķi. Bieži vien neviens no viņiem nav bijis reāls uzņēmējs. Mēs piesaistījām uzņēmēju organizācijas, arī uzņēmējus, kuri nav nevienā šajā organizācijā, Latvijas Bankas pārstāvjus un krīzes laikā strādājām, sanākot trīs četras reizes dienā. Liels paldies viņiem visiem, kuri atsaucās man, toreiz vēl pavisam zaļam ministram.