Brīdī, kad premjerministrs Latvijas sabiedrībai paskaidroja, ka ministra un nozares laba sadarbība, premjeraprāt, ir nepieļaujama, lēmām: “Par šo jāaprunājas, bet vēlāk.” 13. Saeima ir vairāk pelta, mazāk uzteikta, daudz kritizēta un izsmieta, bet... Jau gadiem ilgi ik pa brīdim dzirdam par nepieciešamību pēc jauniem cilvēkiem politikā, (un atkal) bet... Pieteikami bieži Rīgas bruģi gana deldējušie un daudzus krēslus apguvušie, politikā ieilgušie ļaudis, kā arī politikas apskatnieki, pasūrojušies par jauno spēku trūkumu, sparīgi tos pašus jaunos metas kritizēt. Kā četrus gadus klājies 2018. gada jaunienācējam Latvijas politikā?
Kad, tavuprāt, cilvēks būtu dēvējams par politiķi? Latvijā tas notiek gana ātri – ja esi vēlēšanu sarakstā – tevi jau tā sauc. Vai ar to pietiek? Kurā brīdī tu sajuti sevi kā politiķi?
Politiķis tu esi tad, ja vari ko panākt! Par politiķi cilvēku var saukt brīdī, kad vēlētāja dotais mandāts ir pārvērsts reālā, taustāmā rezultātā. Ja tev piemīt spēja pārliecināt citus gan savā, gan citos politiskajos spēkos, tu vari būt politiķis.
Runājam par reālu darbu Saeimā, nevis atrašanos sarakstā...
Tieši, tā! Es uzskatu, ka četrus gadus Saeimā var pavadīt dažādi – laiskojoties vai strādājot kā vāvere ritenī, un pārmetot sev, ka neesi paspējis visu izdarīt.
Pats nāku no privātā biznesa. Vēlēšanas (2018. gada rudenī) bija beigušās, gaidīja darbs Saeimā, starp abiem posmiem bija neliela pauze. Tobrīd presē no tiem deputātiem, kas netika pārvēlēti, bija dzirdama sūkstīšanās, ka īsti nav zināms un saprotams, ko nu tagad darīt. Man tas lika pašam sev sacīt: “Vitenberg, tu esi gana jauns, tu nedrīksti “atšālēties”, Saeima nebūs nekāds atvaļinājums!” Ja man 2797 cilvēku ir pievilkuši +, jāstrādā tā, lai nākamreiz plusiņu būtu vēl vairāk. Lielu atbalstu guvu savā dzimtajā ciemā Zentenē. Atceros, ka pirmie, pēc vēlēšanām, mani “uz zemes” nosēdināja vietējā medību kolektīva biedri, vēlāk arī pārējie Zentenes ļaudis. Domāju, būdams deputāts un ministrs, esmu palicis uz un pie zemes. Ar cilvēkiem un uzņēmējiem runāju katru dienu, tādēļ vērtējumu par savu darbu dzirdu regulāri, kas ir ļoti labi.
Palikšana pie zemes... Ja skatāmies šī Saeimas sasaukuma kādreizējo Ministru kabineta sastāvu, trīs ministri (ja nekļūdos) bija no Rīgai un Pierīgai tālākiem reģioniem – Ramona Petraviča, Sandis Ģirģens un tu. Sociālajos tīklos politikai tuvu stāvoši un politiku apkalpojoši cilvēki ik pa brīdim vīpsnāja – ko nu šie laucinieki darīs Saeimā un ministrijās. Kā šāda attieksme saskan ar vēlmi mainīt situāciju, lai Latvijā viss nenotiktu tikai Rīgā, un kā tas saskan ar reģionu attīstību un jauniem cilvēkiem politikā? Vai to varēja just – jaunpienācēji ir viens, bet jaunpienācēji no reģioniem jau kas cits...
Jā, vairums ministru un deputātu nāk no Rīgas un lielajām pilsētām, tas izskaidrojums ar vēlētāju skaitu! Taču politikā ir jābūt pārstāvētiem visiem Latvijas reģioniem, ir jāienāk arī jauniem cilvēkiem.
Reiz kādā koalīcijas sanāksmē politiska strīda laikā jau pieredzējusi politiķe mani nosauca par “pirmziemnieku”. Gadās arī šādi. Esmu gana spītīgs. Pirms Saeimas man bija 10 gadu pieredze vadošos amatos tirdzniecībā pietiekami lielos uzņēmumos. Esmu bijis atbildīgs par cilvēkiem, mana un viņu alga allaž bijusi atkarīga no sasniegtajiem rezultātiem. Strādājot starptautiskā uzņēmumā, zināju, ka varu strādāt itin lielā spriedzē un intensitātē. Saeimā un Ministru kabinetā mērogs mainījās, svarīgi bija uzturēt kontaktus gan ar uzņēmējiem, gan savu biroju, gan prasīt padomu vai ieteikumus tiem, kuri attiecīgo jautājumu zina labāk, spēt saprast, kas ir viena vai dažu uzņēmumu intereses un kas ir visas nozares vajadzības.
Kādā valdības pasākumā secināju, ka esmu vienīgais ministrs, kurš beidzis lauku pamatskolu. Uzskatu, ka man ir šī pievienotā vērtība – nāku no laukiem, saprotu un zinu, kā cilvēki dzīvo. Gan Saeimā, gan ministra amatā tas ir bijis mans lielais pluss – saprast, ko un kā cilvēki domā, kā klājas mazajam uzņēmējam un kas notiek ģimenes uzņēmumā. Īpaši svarīgi tas bija C19 laikā, kad lielai daļai valdības pārstāvju nebija skaidrs, ko konkrētajiem cilvēkiem nozīmē konkrētie lēmumi, kā tie viņus ietekmēs. Domāju, šādas praktiskās zināšanas un pieredze allaž noderēja.
Šo jautājumu reiz uzdevu tavam padomniekam Kristapam Klausam, proti, ko tu esi izēdis vai nodarījis žurnāla “Ir” komentētājam Aivaram Ozoliņam, kas C19 laikā retā slejā tevi nepieminēja... Sen nebija manīti tik krāšņi apzīmējumi, “nāves eņģeli” ieskaitot... Tas bija ļoti “neatkarīgi” un uzkrītoši.
Ar Ozoliņa kungu neesam pazīstami. Cītīgi nesekoju līdzi tam, ko par mani kāds bilst kādā intervijā vai min kādā rakstā. Fokusējos uz darbu ministrijā. Svarīgākais bija pārstāvēt uzņēmējus un saprast situāciju. Ja kāds ko tādu raksta, droši vien jājautā viņam – kāpēc. Par “nāves eņģeli” mani sauca. Pieņemu, tādēļ, ka vēlējos, lai Covid ierobežojumi neiznīcinātu mūsu uzņēmumus. Par toreizējo situāciju – tie, kas strādāja un piedalījās, atceras, kas toreiz notika – galvenais mērķis bija cīnīties un panākt loģiskus skaidrojumus ierobežojumiem un samērīgu pielāgošanos situācijai. Lēmumi nereti tika pieņemti steigā, un tad mēs glābām atsevišķas nozares, īpaši tās, kuras šie lēmumi ietekmēja visnegatīvāk. Gribu šo laiku salīdzināt ar dalību tiesas prāvā – lai atvieglotu un pārskatītu ierobežojumus sadarbojāmies ar nozarēm, vācām statistiku un datus, skaidrojām, ko valstij izmaksās konkrētā dīkstāve utt. Tas paņēma ļoti daudz laika!
Runājot ar uzņēmējiem, noskaidrojām, ka viņu vadītajos kolektīvos C19 kārtība un ierobežojumi tika ieviesti pašu spēkiem, turklāt gana sakarīgi un operatīvi. Kopsavelkot jautājumu par valsts atbalstu – C19 laikā tas bija, nu kara izraisītā resursu sadārdzinājuma dēļ būs atkal – kāpēc, tavuprāt, pie mums pārlieku maz uzmanības pievērš tam, kā valstij mudināt iedzīvotājus doties uzņēmēju gaitās un pelnīt. Skaļi runā, ko no valsts jādabū, bet – kur to visu ņemt? Piemēram, tagad priekšvēlēšanu periodā sola streikus, “lai fiksi, fiksi ko dabūtu”...
Liela daļa no šiem līdzekļiem ir vērsti uz jaunu produktu radīšanu, uz ražošanas virzienu maiņu un jaunu starptautisku sadarbības partneru atrašanu. Runājot par C19 laiku – redzējām, ka kaimiņvalstīs veselības un ekonomikas jautājumi tika salāgoti daudz samērīgāk. Ja ļauj strādāt un neslēdz konkrētas nozares, loģiski, ka nav nepieciešams tik liels atbalsts un finansējums. Kas citur bija skaidrs, Latvijā tika aizmirsts.
Jāsaka, bažīgi vēroju notiekošo šovasar un šoruden, gaidu, bet nedzirdu konkrētas un skaidras aktivitātes un plānus no Veselības ministrijas. Piemēram, kas būtu jādara man kā sabiedrības pārstāvim? Manuprāt, skatoties no iepiekšējās pieredzes, vasarā bija jādara viss, lai rudenī nebūtu jāteic – veselības aizsardzības sistēma pārkarst... Tas nav nopietni, ir bijis pietiekami daudz laika, lai sagatavotos. C19 ierobežojumu galvenais kritērijs bija veselības sistēmas kapacitāte, tikko sistēma ar situāciju netika galā, tika veikta sabiedrības paradumu piespiedu maiņa, samazinātas pulcēšanās iespējas utt. Man joprojām nav skaidru atbilžu uz ziemas periodā neatbildētajiem jautājumiem. Ja tagad sastopu uzņēmējus, kas interesējas, kas gaidāms rudenī, saprotu, ka mēs kā valsts nevaram atļauties vēl vienu haotisku lēmumu un ierobežojumu periodu.
C19 laikā valdībai nereti pārmeta it kā lēmumu vienprātību, bet ļoti atšķirīgu lemtā komentēšanu. Kā īsti bija? Piemēram, vai ministri lemj, vienkārši balsojot, vai kaut kas tiek akceptēts, strīdoties, kā to labāk darīt. Lielai daļai Latvijas sabiedrības pandēmijas laika lēmumi nebija skaidri un netika paskaidroti. Bieži vien situācija izskatījās šāda: “Kāpēc tas jādara?” “Mēs tā izdomājām!”
Vienprātība valdībā bija reti. Ik ministram bija svarīga viņa pārstāvētā nozare, kas būtībā ir pareizi, jo ministram sava nozare būtu jāpārzina labāk nekā pārējiem. Lēmumi nevienam nedevās viegli. Man bieži nācās būt valdības dumpiniekam, lai kolēģiem nezustu sajēga, kas valstī pelna naudu un no kādas naudas veidojas mūsu budžets. Pirmajos C19 viļņos izteikti dominēja Veselības ministrijas nostāja un prasības, ministrija līdzekļus dabūja, tā bija šīs nozares krīze, un viņi diktēja attiecīgos ierobežojumus. Panākt, lai galu galā sadzird arī ekonomisko bloku (ekonomiskās intereses), nebija viegli, bet tas izdevās, sadarbība veidojās, par ekonomiku ieinteresējās premjers utt.
Augustā un septembrī esmu piedalījies un strādājis pie programmām, par kurām savulaik tika panākta vienošanās, man esot ministra amatā. Ļoti vēlētos palīdzēt iesākto novest līdz loģiskam iznākumam.
zemeunvalsts.lv sarunbiedri, tev esot ministra amatā, ne reizi vien uzteikuši spēcīgo padomnieku komandu – vai izvēlēties profesionāļus bija iepriekšējās pieredzes jautājums, vai intuīcija.
Sākot vadīt ekonomikas ministriju, man nebija laika domāt un prātot, jo rezultātu no manis prasīja uzreiz, tas bija Covid saslimstības pīķa laikā. Šī bija iespēja izmantot privātajā biznesā gūto pieredzi. Kā jau minēju – tolaik (privātajā biznesā) mūsu algas bija atkarīgas no paveiktā – nevarējām atļauties vājus komandas biedrus. Ja nestrādā visi, kādam jādara vairāk. Kad tiku aicināts ministra amatā, sacīju, ka manā komandā nebūs politisku vai citādi noderīgu cilvēku, bet būs profesionāļi. Bija cilvēki, kas pateicās par aicinājumu un atteica, jo nebija gatavi iesaistīties. Komandas sastāvs galu galā izveidojās labs, uz visiem varēju paļauties. Komanda mani kā ministru stiprināja. Piemēram, mūsu sagatavotā energopakotne iepriekšējā ziemā bija “jūtama” turpat vai katram Latvijas iedzīvotājam. Toties ne katram ir zināma stāsta otrā daļa – likumprojekts šī atbalsta īstenošanai tika radīts īsā laikā, vienā nedēļas nogalē, ministrijas cilvēki bija gatavi strādāt, lai pēc iespējas ātrāk palīdzētu Latvijas cilvēkiem. Brīvdienu attālinātās sanāksmes bija kļuvušas par ikdienu. Priecājos, ka liela daļa manas komandas nu sadarbojas ar tagadējo ministri.
Ļoti svarīgi ir regulāri uzklausīt nozaru speciālistus, panākt ātru atgriezenisko saiti lemtajam. Neesmu to daudz stāstījis, bet uzturēju pietiekami biežus kontaktus ar nozaru lielo uzņēmumu vadītājiem, kas varēja un zināja pastāstīt, kas nozarēs notiek un ko tām vajag. Ja sapratīsi, kā dzīvo katra nozare, darbs ritēs raitāk un labāk. Lielākā iespējamā kļūda vai Saeimā, vai ministrijā – uzskatīt, ka tu zini labāk un izdomāsi labāk. Cilvēki, kas strādājuši 20-30 gadus, “nozares drēbi” noteikti zina un saprot daudz sīkāk un precīzāk.
Jau toreiz, kad intervējām tevi kā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāju, tu nopietni aizstāvēji kūdras nozares intereses.
Kūdras purvs man nepieder, šajā nozarē strādājis neesmu. Bet – mani allaž ir kaitinājusi nespēja izmantot mūsu valsts stiprās puses un iespējas, un to, ko daba mums ir devusi. Saeimas komisijā, izdzirdot par Taisnīgas pārkārtošanās fondu, kļuvu ļoti nikns, jo man tas šķita kārtējais stāsts par mūsu nespēju cīnīties un paļaušanos citvalstu lobijiem Briseles gaiteņos. Manuprāt, pret kūdras nozari tā bija liela netaisnība, šī jautājuma risināšanā Saeimas komisija iesaistījās kopā ar nozari.
Ministra amatā esot, tikos ar Somijas, Igaunijas un Lietuvas kolēģiem, daudz runājām par šiem jautājumiem. Vidusjūras valstīs vai salu valstīs, kur, tēlaini sakot, aug dažas priedes un kur nav kūdras vai spēcīgas meža nozares, šis ir pilnīgi cits un nesaprotams stāsts. Mūsu kaimiņi situāciju saprot, panācām vienotu nostāju. Līdzīgs, piemēram, ir stāsts par šķeldu – pirms gada skanēja runas, ka koksne vairs nebūtu jāizmanto kurināšanā. Arī šai ziņā ir dzirdēts daudz aplamību (lai neteiktu skarbāk).
Kūdra ir Latvijā pieejams un izmantojams derīgais izraktenis, ko bagātina un no kā vietējie uzņēmumi ražo substrātu, turklāt, šais uzņēmumos ir labi apmaksātas darbavietas un tie atrodas reģionos, kas ir divtik svarīgi.
Pēdējais MK lēmums par liegumu kūdru izmantot enerģētikā no 2030. gada... Kādu laiku nebiju piedalījies koalīcijas sarunās, aizgāju un “saplēsos” ar visiem bijušajiem kolēģiem. Atbalsts VARAM pozīcijai – aizliegt kūdru izmantot kurināšanā pēc 2030. gada... Mēs nezinām, kas notiks tuvākajā nākotnē, ir iespējami dažādi pavērsieni. Somija, piemēram, veido rezerves, skatoties uz kūdru kā avārijas risinājumu. Man personiski nav skaidrs, kāpēc mums, nespējot prognozēt situāciju nākotnē, atkal jāskrien ar karogu citiem pa priekšu.
Gluži jāsaka tā: kaimiņvalstīs par saviem iedzīvotājiem domā, tas ir šo valstu iestāžu un parlamentu deputātu pienākums. Pie mums nereti publiskā sektora darboņi rada iespaidu, ka viņu pienākums ir sacīt: “Jā, kungi, Briselē (vai citur...)!”
Iepriekšminētajā sēdē uzklausīju pārmetumus, ka es vēloties sākt vērienīgu kūdras izmantošanu apkurē. Viens – mēs praktiski apkurē to neizmantojam vispār, otrs – ja rodas akūta nepieciešamība, katlu mājām, kuras izmanto šķeldu, tehnoloģiski ir iespējams izmantot arī kūdras piemaisījumu. Kāpēc to neizmantot, ja resursi ir? Mums nav jābūt par korķi visām pudelēm vai Eiropas Savienības rezervātam. Latvijā mīt un saimnieko latvieši.
Vietējo resursu mums ir pietiekami daudz. Bet – kā izskan vēlme laist saimniekošanu vaļīgāk, sākas neadekvāta bļaušana. Problēmas būtību var salīdzināt ar kaimiņvalsti Krieviju – bļāvējiem, lai kā tie melotu, tic...
Braucot uz sarunu, par šo jautājumu domāju. Piemēram, par pēdējām izmaiņām MK Noteikumos par koku ciršanu un caurmēru. Acīmredzot, ir cilvēku vai interešu grupa, kas uzskata par ļoti izdevīgu kultivēt viedokli, ka latvietis neprot saimniekot vai ir slikts saimnieks. Pēc Agrārās reformas 20. gados tieši Latvija mainīja iesīkstējušos uzskatus, sak, “iedos kalpiem zemi, nezinās ko darīt, viņiem vajag muižu un muižkungu.” Nekā, nebij'! Iedod latvietim zemes platību, kas jāsakopj, viņš tiks galā!
Protams, laika gaitā atradīsim stāstus, piemēram, par 90. gadiem, kur īpašnieks, atguvis mežu, to nocirta, naudu iztērēja, mežu neatjaunoja – nerīkojās kā rūpīgs saimnieks. Tas laiks ir pagājis! Ja cilvēkam ļauj saimniekot, viņš nav muļķis – ars, kad jāar, cirtīs, kad jācērt, rīkosies, kad tas visizdevīgāk un pamatotāk. Prasme saimniekot ir mūsu dzīvesziņa.
Uzskatīt, ka izmaiņas kādos noteikumos liks katram meža īpašniekam asināt zāģi un mesties mežā... Līdzībās runājot, zemnieks šobrīd drīkstētu nokaut savu ganāmpulku, vai visi, kam kāds lopiņš kūtī, nu metīsies tos slaktēt. Šādi uzskatīt ir sevis necienīšana un noniecināšana.
Savulaik, strādājot tirdzniecībā, zinājām nerakstītu likumu – pārdot vari, esot pie klienta. Atrast laiku ne vienmēr ir viegli, bet tas ir nepieciešams, lai uzturētu kontaktu ar klientu. Sākot darbu Saeimā, solīju pats sev – lai cik grūti, bet piektdienās jādodas pie uzņēmējiem. Gadās, kolēģi mēdz braukt, piemēram, 168 km no Rīgas, apciemot dažus uzņēmumus un papusdienot pie vietējā novada vadības. Es braucu pie nelieliem uzņēmējiem vai ģimenes uzņēmumiem, kas nebaidās un nekautrējas sacīt, ko domā. Šīs sarunas ir īstas. Pirms kāda laika biju pie zvejnieka Andra Cīruļa Bērzciemā; viņš mani aicināja braukt jūrā, pārlūkot tīklus. Dzirdēju un redzēju stāstu par roņiem, kas saplēš tīklus un izēd noķertās zivis. Kaimiņzemēs ar roņiem cīnās, mēs sargājam un nedarām neko... Es varu iedomāties, kas notiks, ja šim jautājumam pieķersies Latvijā, bet – tas noteikti ir jādara un jākustina. Zvejniecība ir tautsaimniecības nozare, kam ir potenciāls un pēc tās produkcijas ir pieprasījums. Domāju, saimnieciski noskaņotajiem politiķiem par šo ir jācīnās un, diemžēl, jūtu, ka saimnieciskajam blokam kļūs arvien grūtāk. Domas, kas virmo apkārt, piemēram, cik slikti būs, ja saimniekos vispār vai saimniekos brīvāk, gaisā klejo un tām ir arvien vairāk piekritēju.
90. gados pamazām radās pārliecība, ka tukšu frāžu laiks Latvijas politikā ir beidzies. Šī pārliecība sāka gaist pirms gadiem 6-8 un nu faktiski ir izgaisusi pavisam... Pārmaiņas, kas rit apkārt, sākot ar C19, netālu notiekošo karu, satraukumu par klimatu un gaidāmo ziemu, prasa konkrētus un skaidrus risinājumus. Ar frāzēm krāsni neiekursi. Esam dzirdējuši – krīzes ir iespējas utt. Vai valstiskās iespējas ir izmantotas?
Runāšana ne par ko kaitina. Atkārtošos, es nāku no citas vides un tur tā nav ierasts, tur nav vieta tukšām sarunām bez vērā ņemama rezultāta.
Par krīzēm un iespēju izmantošanu nebūšu tik kritisks. Ir bijušas dažādas programmas gan mazajiem, gan lielajiem komersantiem. Piemēram, kokapstrādes uzņēmums ar eksporta tirgu Vācijā. Sākās C19. Latvijā darbs turpinājās, Vācijā viss ciet. Ko nu? Atrada citu tirgu. Piemēram, zivrūpnieki līdz 2008. gadam daudz strādāja ar Krieviju... Situācijai mainoties un uzņēmumiem pārorientējoties, domāju, zivrūpniecības nozare nu ir daudz spēcīgāka. Tirgi ir mainījušies, rietumeiropieši secinājuši, ka uz dažu labu līdzšinējo ražotāju paļauties nevar, mūsu uzņēmumi ir salīdzinoši mazi un spējīgāki pielāgoties un mainīties.
Par uzņēmējiem mans jautājums nebija, kā ir valstiskā līmenī. Jau labu laiku it neslēpti skan uzskats: “Nauda nāk no bankomāta.” Reakcijas no valsts iestāžu puses nav. Mums ļoti svarīga ir mūsu ekonomika.
Runājot ar uzņēmējiem, dzirdēju, ka C19 laikā manā ministrijā ir darbinieki, kas neatbild uz telefona zvaniem. Izklausīsies smieklīgi, bet ministrijā esmu organizējis sapulces, kurās kolēģiem skaidroju, kā strādā privātajā biznesā – zvana klients, ja klausuli neceļ – klients var mainīt sadarbības partneri. Krīzes laikā daudziem ir neziņa, ja atbildīgais cilvēks uzskata, ka iespējamā saruna būs nepatīkama un necels klausuli... Nu... Arī “iesēdējies” un slinks ierēdnis valstij ir ļoti liels ļaunums.
Ierēdņus atlaist nav tik vienkārši...
Ļoti grūti, bet... Vēlētos īpaši uzslavēt tos cilvēkus, kas C19 laikā strādāja, turklāt līdz tam nebijušā intensitātē, pie noteikumiem un visām notiekošajām pārmaiņām, lai tās būtu jēdzīgas un saprotamākas.
Ko uzņēmēji tev stāsta, ko vēlas, kas viņiem rūp? Nerunājot par globāliem jautājumiem.
Vietās, kur attīstīta ražošana, liela problēma ir dzīvojamais fonds. Manuprāt, tā ir viena no lielākajām problēmām valstī. Atceros, runājot par Eiropas atveseļošanās un noturēšanas fondu programmu, manīju smīkņāšanu – kam mums nauda īres māju programmai... Jāpanāk, lai reģionos sākas kustība. Ārpus Rīgas un Pierīgas jaunas daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas var uz pirkstiem saskaitīt. Sākām strādāt pie programmas Palīdzība vietējai industrijai, jo ir daudz uzņēmumu, kas ražo nelielas moduļu mājas, bet tās tiek vestas uz Skandināviju.
“Līvas grupa” Jaunpilī strādā tikai Latvijas tirgum.
Tas ir labs piemērs, bet, piemēram, Raunā ir vairāki spēcīgi uzņēmumi, kuri lielākoties mājas eksportē. Kā jau minēju, būs īres programma un ceru, drīz lāpstas dursies zemē un celtniecība sāksies, un Latvijas reģionos būs teju 1000 jauni dzīvokļi. Ministrijā esam izstrādājušim šim nolūkam koka ēku tipveida projektu.
Ir skaidrs, ka latviešiem labāk patīk dzīvot savā mājā, daudzdzīvokļu nami ir mantojums no veciem laikiem. Mēs esam sākuši darbu pie jaunas standartprivātmāju būvniecības programmu – noma ar izpirkumu, lai jaunās ģimenes un ģimenes ar bērniem tiek pie moderna mājokļa, veicinot apdzīvotību novados.
Portālā daudz esam pieminējuši Smiltenes novada, Kārķu un Ērģemes pagasta aicinājumu dzīvot lauku viensētās – vai ir nācies iesaistīties šai procesā?
Tas ir interesanti, tukšo viensētu īpaši pierobežas zonā ir gana daudz. Igaunijā ir līdzīga programma, kur ģimenēm piešķir zināmus līdzekļus. Domāju, pašvaldībām, kurām pieder zeme, kopā ar valsts atbalsta programmu moduļu tipa privātmāju uzstādīšanai ar izpirkuma tiesībām, šis būtu labs risinājums. Vietas mums pietiek! C19 vienīgais nestais “labums” bija cilvēku “pastumšana” uz laukiem. Piemēram, Zentenē joprojām sastopu klasesbiedrus, kuri līdz C19 netika redzēti gadu gadiem. Domāju, daudzi pilsētnieki varētu gribēt sapelnīt naudu un pamukt prom no pilsētas.
1990. un 1991. gads – neatkarība. 2004. gads – Eiropas Savienība un NATO. 2014. gads – eiro. Labu laiku neko neesam dzirdējuši par Latvijas tālākiem plāniem. Kurp tālāk?
Turpmākais gads būs ļoti, ļoti (pat kritiski) svarīgs ekonomiskās neatkarības nostiprināšanai. Mēs esam brīva valsts, bet pēc C19 un Krievijas iebrukuma Ukrainā, ir labi redzami neizdarītie mājasdarbi. Esam bijuši pārlieku pašpārliecināti, aizmirsuši vēsturiskos notikumus. Būs neērtības, būs straujš, pat neierasts temps, bet tas ir pārvarami un nākamo paaudžu dēļ tas jādara aši jo aši. Latvija nav liela un mūsu veiksmes pamatā allaž ir bijusi spēja izdzīvot kā graudam starp diviem dzirnakmeņiem. Gudrība un spēja atrast savu vietu būs noteicošais latviešu tautas un Latvijas valsts tālākai pastāvēšanai.