Iebilstot minimālās algas celšanai, Latvijas uzņēmēju organizācijas attapušās muļķīgā situācijā

Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, a/s “Latvijas Mediji” | 05.11.2022

Jau likumprojekta apspriešanas gaitā to asi kritizēja tie valdības sociālie partneri, kas pārstāv uzņēmēju intereses. “Minimālā alga nav politiķu vairāksolīšanas objekts,” šajā sakarā izteicās Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) prezidents An­dris Bite un norādīja, ka par minimālās algas apmēru jāvienojas uzņēmējiem un arodbiedrību pārstāvjiem, tā notiekot visur Eiropā.

Nelaime tikai tā, ka Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, kur šādus jautājumus apspriež, jautājums iestrēdzis jau labu laiku – lai gan uzņēmēji neiebilst minimālās algas celšanai principā, viņi vēlas lēnāku tās pieauguma tempu un vienlaikus arī darbaspēka nodokļu samazinājumu.

Neredzot vienošanās perspektīvas, parlaments pēdējā sesijā pieņēma lēmumu un, sekojot Maķedonijas Aleksandra piemēram, pārcirta šo Gordija mezglu, izbeidzot ieilgušo tielēšanos.

Lietas būtība ir tajā, ka teikumā “Minimālā alga nav politiķu vairāksolīšanas objekts” pareizi ir visi vārdi, izņemot vienu. Kurš? Nepareizs ir darbības vārda “nav” lietojums. Minimālā alga nevis nav politiķu “vairāksolīšanas” objekts, bet tagad ir gan – tā par tādu kļuva pirms pusotra mēneša, kad Eiropas Parlaments (EP) pieņēma noteikumus, kas nosaka, ka minimālajai algai visā ES jābūt tādai, kas spēj nodrošināt pienācīgus dzīves un darba apstākļus.

(...)

Skatoties objektīvi, nav jau tā, ka pie pašreizējās situācijas vainojami tikai uzņēmēji – arī Latvijas bankas un valdība pēdējos apmēram septiņos gados nodarbojusies ar visu ko, tikai ne uzņēmējdarbības veicināšanu un tās finansēšanu.

No Igaunijas Latvija sāka atpalikt jau pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, bet Lietuvas ekonomiskā aizsteigšanās priekšā gan mums, gan Igaunijai notikusi mūsu acu priekšā dažu pēdējo gadu laikā. Vēl 2015. gadā, pirms septiņiem gadiem, Lietuvas minimālā alga tika paaugstināta no 300 līdz 325 eiro, kamēr Latvijā tā jau bija 360, bet Igaunijā – 390 eiro.

Un minimālā alga jau atspoguļo tikai to faktu, ka šīs valsts uzņēmumu un valsts budžeta ieņēmumi ir tik lieli, ka tie spēj samaksāt tāda vai cita lieluma algu – tātad uzņēmumi ražo un pārdod konkurētspējīgu produkciju, bet valsts nodokļu iekasēšanas sistēma darbojas efektīvi. Ja salīdzina ar stāvokli šobrīd, tad redzams, ka pēdējo septiņu gadu laikā Lietuva skrējusi, Igaunija vismaz ātri gājusi, bet Latvija – knapi streipuļojusi. Kāpēc tā – šāds jautājums būtu jāuzdod daudziem pie varas svirām esošajiem.

Iebilstot minimālās algas celšanai, Latvijas uzņēmēju organizācijas attapušās muļķīgā situācijā

Pievienot komentāru