Nedaudz vairāk kā puse cilvēces jau dzīvo pilsētās (ekonomiski attīstītajās valstīs šis rādītājs ir ievērojami augstāks), un urbanizācija turpinās. Iespēja, bet varbūt pat nepieciešamība apgūt jaunu dzīves vietu virza uz pilsētu arī putnus, un tajās sastopamo putnu sugu skaits palielinās. Dzīve pilsētā bijušajiem lauciniekiem izvirza jaunas prasības. Var vispārināt, ka pilsētu putni visā pasaulē ir drošāki par saviem lauku sugasbrāļiem – tie pielaiž cilvēku daudz tuvāk, tāpat ir mainījusies putnu barošanās un ligzdošanas uzvedība. Domājot par Rīgu, bez baložiem un zvirbuļiem prātā ienāca trīs sugas, kuras arī nu jau ir īsti rīdzinieki, – sudrabkaija, melnais mežastrazds un vistu vanags. Sudrabkaija no šīs trijotnes ir uzkrītošākā un biežāk redzamā – liela, cauru gadu sastopama balta kaija, kas ligzdo uz jumtiem gan pilsētas centrā, gan nomalēs. Pie Centrāltirgus sudrabkaijas pašapzinīgi staigā pa kanālmalas margām vien rokas stiepiena attālumā. To rīta klaigāšana ligzdošanas sezonas laikā kaitina jūtīgākus cilvēkus, kuri nevēlas celties līdz ar saullēktu. Auto īpašniekiem jārēķinās ar ekskrementu šļācieniem uz mašīnām, bet gājējus dažkārt biedē kaiju vecāku agresīvā uzvedība, aizstāvot mazuļus, kad tie pametuši ligzdas un klejo pa pagalmiem, vēl nespējot lidot. Interesanti, ka vēl pagājušā gadsimta sākuma ornitoloģiskajā literatūrā sudrabkaija aprakstīta kā purviem raksturīgs putns. Melnais mežastrazds no šīs trijotnes ir vizuāli neuzkrītošākais, bet izceļas ar savu melodisko dziesmu. Pilsētā ziemojošie strazdi vēlos vakaros var iedziedāties pat ziemā vai agrā pavasarī, saules gaismas vietā izmantojot ielu apgaismojumu. Melnais mežastrazds gan nav iesācējs – Eiropas pilsētās tas sācis iedzīvoties jau 19. gadsimta sākumā. Savukārt vistu vanags Rīgā sācis ligzdot aptuveni pirms ceturtdaļgadsimta un tagad gan medī, gan ligzdo ne tikai piepilsētas mežos, bet arī parkos un kapsētās. Ir novēroti vistu vanagi, kuri medībās prasmīgi izmanto pilsētas piedāvātās iespējas, piemēram, zemā lidojumā slīd virs jumtiem un tad strauji pikē iekšpagalmā, lai pārsteigtu baložus, pirms tie paspējuši attapties. Fotogrāfijas ar vanagu, kurš māju tuvumā mielojas ar balodi vai vārnu, nereti skatāmas mediju portālos vai sociālajos tīklos. Pilsētā vanagi ir arī niknāki: pieaugušie putni ligzdu aizstāv tik agresīvi, ka, mēģinot apgredzenot vanagu mazuļus, jārēķinās gan ar ievainojumiem, gan saplēstu apģērbu. Skaidrs, ka putnu ienākšana pilsētā mainījusi to uzvedību, vai arī otrādi – pateicoties spējai mainīt uzvedību, putni spējuši piemēroties pilsētai. Putniem nācies apgūt jaunas iemaņas un prasmes, kā arī spēju sadzīvot ar cilvēku daudz tuvākā attālumā nekā laukos. Internetā regulāri parādās video, kuros putni izceļas ar īpašu drosmi vai gudrību, – piemēram, vārnas, kuras met riekstus zem auto riteņiem, lai tiktu pie to satura, vai pilsētnieciskojušies meža strazdi, kuri ligzdo luksofora stabā un par velti saņem apgaismojumu un siltumu. To redzot, jājautā, vai pilsētu populāciju putni tiešām kļūst gudrāki vai vienkārši ir “iemācījušies dažus trikus”.

Nesen vairāku ārvalstu interneta mediju ievērību guva zinātnisks darbs, kurā tika salīdzināti divu grupu putni – pilsētas un lauku ainavās dzīvojoši Barbadosas svilpji Loxigilla barbadensis, žubīšu dzimtas pārstāvji. Izlasot virsrakstu “Pilsētas putni ir gudrāki par to lauku sugasbrāļiem, saka ornitologi”, liekas, ka šajā ziņā nekā negaidīta nav. Tiešām, varētu domāt, ka dzīve pilsētā putniem ir sarežģītāka un liek tiem kļūt gudrākiem. Nedaudz iedziļinoties, tas gan vairs nešķiet tik vienkārši. Lai piekristu vai nepiekristu apgalvojumam, ka pilsētas putni ir gudrāki, ir jāvienojas, kas īsti tiek saprasts ar gudrību. Vispārpieņemtas definīcijas nav, bet parasti runa ir par spēju risināt sarežģītus uzdevumus, apzināties, mācīties, saprasties, atcerēties, plānot, paust emocijas, spēlēties un izmantot darbarīkus. Turklāt, lai izdzīvotu un pielāgotos jaunai dzīves videi pilsētā, iespējams, nav obligāti jābūt gudrākam (lai kas ar to būtu domāts). Var izrādīties, ka noderīga ir tikai kāda atsevišķa spēja vai īpašību kopums. Pretēji plaši izplatītajam uzskatam, Čārlzs Darvins nav apgalvojis, ka izdzīvo gudrākie; viņa slavenākā darba pilnais nosaukums ir “Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā jeb Pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par dzīvību”. Tātad izdzīvos, kas pielāgosies.

Nepaļaujoties tikai uz atreferējumu un izlasot pašu pētījumu (raksts lejupielādējams: ej.uz/gudriputni ) atklājas, ka apgalvojumu par gudrākiem putniem pilsētā izteikuši žurnālisti. Zinātnieki, rakstot par pilsētas putniem, tomēr bijuši piesardzīgāki un nav ielaidušies diskusijā, vai pilsētas putni ir gudrāki: viņi apgalvo, ka eksperimentos tikai konstatējuši pilsētas putnu spēju labāk risināt noteikta veida sarežģītus uzdevumus, bet citos problēmu risināšanas uzdevumos spējas bijušas līdzīgas (šeit vietā būtu atcerēties, ka dažu veidu “gudrības” uzdevumu risināšanā, piemēram, žurkas un šimpanzes pārspēj cilvēku). Tāpat varētu domāt, ka pētījumā pilsētas putniem vajadzētu būt drošākiem ne tikai cilvēka klātbūtnē, bet arī, reaģējot uz izmaiņām apkārtnē, ko eksperimentāli pētīja, noliekot blakus barībai svešus objektus un nosakot, cik ilgā laikā putni tos “pieņēma” un sāka knābāt barību. Tomēr izrādījās otrādi: bailīgāki pret jaunumiem apkārtnē izrādījās pilsētnieki. Vēl zinātnieki noskaidroja, ka pilsētas putniem ir labāka imunitāte. Tas gan nebija pārsteigums, jo pilsētā sastapšanās iespēja ar patogēniem organismiem ir lielāka. Vārdu sakot, rezultāti ir interesanti, bet pētnieki ar apgalvojumiem ir piesardzīgi.

Ja jautājumu, vai noteikta veida uzdevumu labāka risināšanas spēja vērtējama kā gudrība, uzskatām par lieku matu skaldīšanu, tad interesants ir nākamais jautājums, uz kuru atbildes pētījumā gan meklētas, bet nav atrastas: vai, iegūstot jaunas spējas, pilsētas putni ir kaut ko arī pazaudējuši? Jaunu spēju un īpašību iegūšana parasti ir apmaiņa, kurā nekas nenāk par velti: kaut ko iegūstot, var sanākt arī zaudēt vai upurēt. Tā var būt kādu iepriekš esošu īpašību zaudēšana, tās var būt kādas izmaiņas organisma uzbūvē. Ir iespējami ļoti izdevīgi, kaut dārgi darījumi. Kā piemēru var minēt grūtības, ko cilvēkam sagādā iespēja lietot savas attīstītās smadzenes. Tās ir ilga embrija attīstība, ļoti ilga pieaugšana, kuras laikā bērns ir jāuztur un jāmāca, līdz tas kļūst patstāvīgs. Tāpat, lai bērns varētu piedzimt ar jau pietiekami lielu un attīstītu galvu, mātei jāpārcieš grūtas dzemdības. Cik tas ir nopietni, var redzēt vecajos Roņu salas kapos – sieviešu apbedījumiem, kuras mirušas dzemdībās ar bērnu, likti krusti ar mazu krustiņu uz lielākā krusta “pleca”. Un tādu kapos ir uzkrītoši daudz, apliecinot, ka dzīve pirms mūsdienu medicīnas bijusi visai skarba.

Vārdu sakot, jautājums, vai un ar ko Barbadosas svilpjiem būs jāmaksā par pielāgošanos dzīvei pilsētā, paliek atklāts.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2016. gada maija numurā