Vides aizstāvji aicina Gambijas varas iestādes ierobežot mežizstrādi, apturēt atmežošanu, pārtraucot kokogļu ražošanu un saglabāt neskartās mežu teritorijas. Valsts mežu platības samazināšanās daļēji tiek skaidrota gan ar iepriekšminētajām, gan citām darbībām, vienlaikus saskaroties ar klimata pārmaiņu un globālās sasilšanas radītajiem draudiem.

Starp daudzām Āfrikas valstīm Gambijai ir vislabāk uzrakstītais meža politikas dokuments, taču tā īstenošana praksē “līdzinās murgam”. Piemēram, kokogļu ražošana valstī ir aizliegta jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, bet šodien pat tādas kritiski svarīgas ieinteresētās personas kā Alkalos (tā dēvē Gambijas ciemu kopienu vadītājus jeb vecākos) un augstas valsts amatpersonas slēdz līgumus ar cilvēkiem, lai tie dedzinātu kokogles viņu labā. “Tas ir būtisks iemesls problēmām, kas ir jārisina,” uzsvēra Saikou Janko, Kombo-Foni Meža asociācijas (KOMFORA) priekšsēdētājs.

Viņš piebilda: “Mežsaimniecības nozares amatpersonas dara visu iespējamo, lai aizsargātu un glābtu mežaudzes. Diemžēl ir arī tādas ar nozari saistītas personas, kas apgrūtina Meža asociācijas darbu, jo laiku pa laikam sagatavo dokumentus, kas atļauj mežizstrādi mežos, kur to nedrīkstētu darīt. Ja šāda tendence turpināsies, pēc dažiem gadiem mēs zaudēsim visus lielākos kokus mūsu mežos.”

KOMFORA priekšsēdētājs teica, ka viņa vadītās asociācijas pārstāvji nesen ir viesojušies piecās Āfrikas valstīs: Senegālā, Gvinejā, Gvinejā Bisavā un Burkinafaso. Tomēr Gambijas meža platību iznīcināšanas līmenis pārspēj jebkuru no šīm valstīm. Gambija zaudē ievērojamas mežu platības kokogļu ražošanas, pārlieku aktīvas mežizstrādes un meža parku izciršanas dēļ.

Starptautiskajā mežu dienā, kas tika atzīmēta 2024. gada 21. martā, KOMFORA priekšsēdētājs uzsvēra, ka Gambijas valdībai ir jāmotivē mežsaimniecības nozares amatpersonas, palielinot to kapacitāti un nodrošinot mobilitāti, lai novērstu korupciju un nepamatotu mežu izciršanu. Arī Demba Baldeh, Amerikas Savienotajās Valstīs dzīvojošs Gambijas vides aizsardzības speciālists, komentēja Starptautiskās mežu dienas nozīmi, norādot, ka Gambijas valdība gadu gaitā nav darījusi neko nozīmīgu, lai aizsargātu valsts mežus, jo īpaši runājot par tās ieceri atmežot daļu no valsts atlikušajām mežu platībām.

“Valdībai būtu jāmobilizē visi resursi un līdzekļi, kas paredzēti cīņai pret klimata pārmaiņām, lai atbalstītu atjaunojamo un zaļo enerģiju. To var panākt, padarot gāzi lētu un pieejamu, lai ikviena mājsaimniecība varētu to izmantot. Tas samazinātu koksnes un kokogļu izmantošanu, to pakāpeniski izskaužot ilgtermiņā,” Demba Baldeh iezīmē vienu no, viņaprāt, atbalstāmām metodēm, kā aizsargāt mežus. Viņš piebilda: “Visi mežu rezervāti un parki ir jāsaglabā neskarti, lai kas arī notiktu.”

Demba Baldeh norādīja, ka valstij būtu jāatsakās no vienkāršas koku stādīšanas, tā vietā turpinot audzēt jau esošos mežus, paturot prātā, ka ikgadējie koku stādīšanas pasākumi nenes tik lielus ienākumus, kā gaidīts. Viņš norādīja, ka būtu jāveic stingri pasākumi, lai nodrošinātu, ka tie, kas stāda kokus par valsts līdzekļiem, kopj mežaudzes, nodrošina to augšanu un pasargā tās no ugunsgrēkiem.

“Būtībā mums būtu jāstāda koki mūsu saimniecībās, gar ceļiem un dzīvojamās teritorijās, lai nodrošinātu, ka to augšana tiek veicināta un atbalstīta. Ir jāpalīdz kopienām stādīt kokus savā vidē un jāpiešķir pabalsti to aizsardzībai. Šīs un daudzas citas stratēģijas būtu jāpieņem, lai saglabātu un aizsargātu mūsu mežus ilgtspējas labad.”

Famara Drammeh, vides aizsardzības aktīvists, pauda vilšanos, ka Gambijas Vides un klimata pārmaiņu ministre nav uzstājusies valsts televīzijā par šīs dienas (Starptautiskās Meža dienas) nozīmīgumu: “Vides ministrei bija jāuzstājas ar runu par Gambijas mežu resursu aizsardzības nozīmi mūsu veselībai un lauksaimniecībai, kā arī cīņai pret klimata pārmaiņām.”

F. Drammeh uzsvēra, ka valsts radiostacijās ir nepieciešama t. s. “meža sarunu programma”, lai informētu iedzīvotājus par mežu nozīmi valstī. Viņš norādīja, ka Gambijas Mežsaimniecības departaments ir izveidojis plašsaziņas līdzekļu un kopienu mežu nodaļas, lai iesaistītu iedzīvotājus un izglītotu vietējās kopienas, kā aizsargāt mežaudzes. Tomēr šī aktivitāte nav bijusi efektīva.

Daudzi citi, ar kuriem runāja The Alkamba Times (TAT), norādīja, ka valstī ir jāīsteno kokogļu ražošanas un pat motorzāģu izmantošanas aizliegums, lai aizsargātu valsts mežus šīs un nākamo paaudžu labā.

Omar Malmo Sambou, Gambijas Universitātes lektors, vides aktīvists un organizācijas “Green-Up Gambia” līdzdibinātājs, pauda neapmierinātību un satraukumu par Gambijas Vides ministrijas lēmumu noraidīt viņu uzaicinājumu apspriest būtiskus vides un ekoloģijas jautājumus ar Vides un klimata pārmaiņu ministri Rohey John Manjang.

Intervijā ar TAT viņš bažījās par mežsaimniecības aizsardzību pret apdraudējumiem. “Šis parks (Nianiberes meža un pērtiķu park) ir viens no retajiem meža ekoloģiskajiem apgabaliem Gambijas pilsētvidē, tajā dzīvo vairākas savvaļas dzīvnieku sugas, tostarp IUCN apdraudētās sugas. Nepārtraukta iejaukšanās meža parkā izraisīs neatgriezenisku bioloģiskās daudzveidības samazināšanos.”

O.M.Sambou ir vides aizstāvju grupas biedrs, kas strādā, lai risinātu neatliekamas vides problēmas Gambijā, jo īpaši sekas, ko radījis lēmums par Nianiberes meža un pērtiķu parka rezervāta statusa likvidēšanu. Tomēr “Green-Up Gambia” iniciatīvas ir saskārušās ar šķērsli, jo vides ministre ir atteikusies tikties ar vides aktīvistu grupu.

“Mēs rakstījām Gambijas prezidentam par aktuāliem vides jautājumiem, kad mēģinājumi vienoties ar ministri vairākās tikšanās reizēs cieta neveiksmi,” O.M.Sambou skaidro situāciju. “Prezidents mūs nosūtīja pie ministres, taču viņa ar mums nesatikās. Mēs aicinājām viņu uz pasākumiem, tostarp uz mūsu klimata  projektu, ko finansēja ASV Meža dienests, oficiālu atklāšanu. Viņa nekad piedalījusies mūsu pasākumos.”

Vides aktīvistu komandas neapmierinātība izriet no ministres atteikuma un plašākām šādas nostājas sekām. “Ministre, manuprāt, ir iecerējusi apzināti apspiest un boikotēt pilsonisko sabiedrību, mēģinot apklusināt mūs par valstij aktuālākajiem vides jautājumiem,” spriež O.M.Sambou

Vides aizstāvju grupai šis atteikums ir kas vairāk nekā birokrātisks šķērslis: “Ja ministre, kurai nav nekādu zināšanu jomā, kuru viņa vada, nevēlas uzklausīt, nav ieinteresēta visu ieinteresēto pušu līdzdalībā, tas kaitē Gambijas vides problēmu risināšanai. Viņa neņem vērā mūsu valsts jutīgo ekoloģiju. Kauns, ja aizsargātājs kļūst par postītāju! Ministres rīcība nav demokrātiska, iekļaujoša un zināšanās par vidi balstīta. Tas ir mēģinājums apklusināt pilsonisko sabiedrību.”

Neraugoties uz problēmām, “Gren-Up Gambia” vides aizstāvības komanda saglabā apņēmību. “Mēs neatkāpsimies no saviem mērķiem un centieniem tos sasniegt. Ministre nevar mūs apturēt. Mēs turpināsim sniegt ieguldījumu valsts attīstībā un paust savu viedokli par valstij svarīgiem jautājumiem. Mēs turpināsim sadarboties ar ieinteresētajām pusēm, lai panāktu pareizu vides pārvaldību bez bailēm no nelabvēlīgas attieksmes,” norāda organizācijas vadītājs.

Likmes ir augstas un “Green-Up Gambia” komandas apņēmība ir nelokāma, jo viņi cenšas nodrošināt, lai Gambijas meži un savvaļas daba tiktu saglabāti nākamajām paaudzēm.

* Gambijas Republika (Republic of The Gambia) ir valsts Rietumāfrikā. Tā ir vismazākā valsts Āfrikas kontinentālajā daļā. Gambijai ir sauszemes robeža vienīgi ar Senegālu. Tā atrodas abpus Gambijas upei. Tikai rietumos tai ir pieeja pie Atlantijas okeāna. 1965. gada 18. februārī Gambija ieguva neatkarību no Britu impērijas un kļuva par Nāciju sadraudzības locekli. Tās galvaspilsēta ir Bandžula, lielākā pilsēta ir Serekunda. Gambijas lielākie dabas resursi ir zivis un zemesrieksti. Valsts atrodas subekvatoriālajā klimata joslā. Tai ir raksturīgas karstas, lietainas vasaras, nedaudz vēsākas un sausākas ziemas. Pēdējo 30 gadu laikā nokrišņu daudzums ir samazinājies par 30%. Pamazām lietus meži pārvēršas tuksnešos, valsti apdraud slimības.

No 1651. līdz 1661. gadam Kurzemes un Zemgales hercogiste hercoga Jēkaba vadīšanas laikā pārvaldīja Svēto Andreja salu, kas atradās Gambijas upes grīvā, kā arī zemes gar upi dziļāk kontinentā. Sv. Andreja salā tika izveidots tirdzniecības punkts un uzbūvēts forts. Koloniju preču tirdzniecība deva hercogam lielus ienākumus un bija izdevīgs tirgus plaukstošās Kurzemes un Zemgales valsts ražojumu eksportam.