Jauns, 30 gadu ilgā satelītu datu analīzē balstīts pētījums liecina, ka nelielas mežu izcirtumu platības, kas bieži vien ir mazākas par 0,1 hektāru, veido vairāk nekā 56% oglekļa zuduma, lai gan to īpatsvars kopējā izcirtumu platībā ir tikai 5%.
Pētnieki izmantoja no Eiropas Kosmosa aģentūras satelīta Biomass iegūtos datus. Tas ir pirmais satelīts, kas aprīkots ar kosmosa radaru. Kas spēj “redzēt” cauri blīvai meža lapotnei un izmērīt oglekļa daudzumu, kas uzkrāts stumbros, zaros un biomasā. Satelīta sistēma uztver detalizētu strukturālo informāciju, piedāvājot skatu uz to, kā pasaules meži zaudē un atgūst oglekli. Saskaņā ar jaunu pētījumu, kas apstrīd sen pastāvošos pieņēmumus par emisiju cēloņiem pasaules nozīmīgākajos mežos, noskaidrots, ka nelieli mežu izcirtumi, kas bieži vien nav lielāki par futbola laukumu, izraisa vairāk nekā pusi no visa oglekļa zuduma tropu reģionā.
Publikācijā nature.com pētījums sniedz līdz šim detalizētāko rekonstrukciju, parādot, kā pēdējo 30 gadu laikā mainījies oglekļa daudzums tropu mežu Ziemeļu un Dienvidu puslodēs. Francijas Klimata un vides zinātņu laboratorijas (LSCE) zinātnieki, sadarbojoties ar Eiropas Kosmosa aģentūras Klimata pārmaiņu iniciatīvas specialistiem, atklāja, ka izcirtumi, kas ir mazāki par diviem hektāriem veido 56% no kopējā oglekļa zuduma. Šo mazo izcirtumu platība veido tikai 5% no visas ietekmētās platības.
Pētnieku komanda izmantoja augstas izšķirtspējas reģistrēšanas metodi, kas apvieno satelītu novērojumus mazāk nekā hektāra platībā ar jaunām biomasas atjaunošanās līknēm, ļaujot kartēt oglekļa zudumus un pieaugumu 30 metru mērogā. Datu analīze liecina, ka tropu lietusmežu platības samazināšanās no 1990. līdz 2020. gadam izraisīja gandrīz 16 miljardu tonnu lielu oglekļa zudumu, savukārt tropu sausajos mežos bija aptuvens līdzsvars starp atmežošanas izraisīto zudumu un dabisko atjaunošanos. Pēdējos gados vairāki pētījumi kā galveno atmežošanas cēloni ir norādījuši lauksaimniecības paplašināšanos.
Pētījuma vadošie zinātnieki Jidi Šju (Yidi Xu) un Filipe Siaiss (Philippe Ciais), norāda, ka, sniedzot iepriekš nebijušu detalizāciju, panākumus nodrošināja ESA biomasas kartes. “Atšķirībā no iepriekšējiem globālajiem modeļiem, kas balstījās vienkāršotos pieņēmumos vai kontinentu vidējos rādītājos, mūsu pieeja ļāva fiksēt, kā traucējumu veids, apjoms un vietējie klimatiskie apstākļi ietekmē mežu atjaunošanos,” uzsvēra zinātnieki. “Tas ļāva mums atklāt, ka lielāko daļu tropu oglekļa zudumu “klusi” veicina nevis izciršana lielā mērogā vai meža ugunsgrēki, bet gan neliela apmēra antropogēnā ietekme.”
Lielākā daļa šo vietu nav saistītas ar mežizstrādi vai katastrofāliem ugunsgrēkiem, tās drīzāk atspoguļo cilvēka ikdienas darbību kumulatīvo ietekmi, paplašinot lauksaimniecības zemes, veidojot ganības, būvējot ceļus un radot apdzīvotas vietas. Mitros lietusmežos šie traucējumi bieži vien neveicina atjaunošanos, fiksējot ilgtermiņa emisijas un pastiprinot katra zaudētā hektāra ietekmi uz klimatu.
Pētījums arī parāda, ka traucējumi arvien vairāk skar blīvākus, ar oglekli bagātākus mitros mežus. Lai gan netraucēti tropu meži joprojām darbojas kā oglekļa uzkrājēji, to spēja kompensēt zaudējumus citviet tagad ir tikai tik liela, lai kopējā tropu oglekļa bilance būtu tuvu neitrālai. Pētījuma rezultātiem ir nozīmīga ietekme uz klimata politiku, piemēram, Āfrikā, kur dominē salīdzinoši neliela mēroga traucējumi. Zinātnieki apgalvo, ka lauksaimniecības paplašināšanās ierobežošana varētu sniegt daudz lielāku labumu klimata jomā, nekā atzīts iepriekš. Atjaunojamie meži ir jāaizsargā no atkārtotiem traucējumiem, lai saglabātu to oglekļa uzkrāšanas potenciālu.
ESA Rīcībspējīgas klimata informācijas sektora vadītājs Klements Albergels (Clement Albergel) uzsvēra, ka pētījums pastiprina ilgtermiņa satelītnovērošanas nozīmi. “Tā kā tropu meži saskaras ar arvien biežākiem apdraudējumiem gan klimata pārmaiņu dēļ, gan no ugunsgrēkiem un antropogēnās ietekmes, šis pētījums uzsver būtisku faktu: nozīmīgas ir pat vismazākās izcirtumu platības. Izmantojot ESA biomasas kartes, mēs iegūstam vēl nebijušu ieskatu tajā, kā ekosistēmas zaudē un atgūst oglekli. Šīs zināšanas ir ļoti svarīgas, lai varētu aizsargāt ekosistēmas, kamēr vēl ir laiks.”