1929. gadā 25,2% visas Latvijas teritorijas klāja meži. Pašlaik meži klāj 54,7% Latvijas zemes. Gadsimta laikā mēs dubultojām savas iespējas apgādāt planētu ar skābekli un palielināt oglekļa dioksīda absorbciju.
Zaļajiem histēriķiem, kas pieprasa darīt kaut ko vēl vairāk, zaļās politikas vārdā vajadzētu doties uz tām zemēm, kuras, atšķirībā no Latvijas, savu dabas pamatni turpina iznīcināt un samazina biosfēras daudzveidību. Latvijas sabiedrībai zaļās pārmērības var tikai kaitēt.
Mežs vienmēr ir bijis latviešu iztikas un bagātības avots. Līdumu zemkopības laikā augošs mežs atjaunoja augsnes auglību, jo lielāka daļa lauksaimniecības zemju pēc augsnes noplicināšanas tikai apaudzēta ar mežu, lai pēc kāda laika mežu nocirstu un jau auglīgāku zemi izmantotu lauksaimniecībā. Kamēr iedzīvotāju skaits un iedzīvotāju blīvums Latvijas teritorijā bija relatīvi neliels, tikmēr mežs bija daļa no ilgtspējīgas lauksaimniecības. Pielietojot līdumu zemkopības lauksaimniecības tehnoloģiju zemes apritē meža platībām bija jābūt ļoti lielām. 17. un 18. gadsimta gadu mijā Vidzemes latviešu daļā 59% no visas teritorijas aizņēma meži (Māris Zunde “II nodaļa. Mežainuma un koku sugu sastāva pārmaiņu dinamika un to galvenie ietekmējošie faktori Latvijas teritorijā”. Grām. “Latvijas mežu vēsture līdz 1940. gadam”. Rīga, WWF – Pasaules dabas fonds, 1999, 176.lpp.).
Uzlabojoties lauksaimniecības tehnoloģijām (trīs un divu lauku sistēma, minerālmēsli un kūtsmēslu izmantošana) regulāra lauksaimniecības zeme apmežošana vairāk nebija nepieciešama augsnes auglības uzturēšanai. Lauksaimniecības zemes tika paplašinātas izcērtot mežus un mežs ieguva citu saimniecisku nozīmi. Mežs gādāja malku apkurei, kā arī izejvielas, rūpniecībai un būvniecībai. Lauksaimniecībai vispiemērotākajos pagastos un muižās mežu platības ievērojami samazinājās. Zemgales rietumu daļā, kur ir visauglīgākās augsnes jau 19. gadsimta sākumā mežu platības samazinājās tiktāl, ka kokmateriālus vairāk nebija iespējams plaši izmantot būvniecībā.
Kā norāda etnogrāfe, habilitētā vēstures zinātņu doktore Linda Dumpe grāmatā “Lopkopība Latvijā 19. gs.-20. gs. sākumā” (Rīga, izdevniecība Zinātne. 1985, 226.lpp.), tieši kokmateriālu trūkuma dēļ Zemgalē 19. gadsimtā pat kūtis un lopu novietnes būvēja no akmens, māla vai pat ķieģeļiem.
19. gadsimta vidū Kurzemes guberņā mežainums bija 34,4%, bet tas bija ļoti nevienmērīgs. Ventspils apriņķī meži pārklāja 44,7% no visas teritorijas, bet Ilūkstes apriņķī tikai 25% (Zunde, 188.lpp.). Savukārt Vidzemē šajā laikā meža zeme veidoja 57,6% no guberņas platības.
20. gadsimta sākumā mežu platības ievērojami samazinājās. 1903. gadā Vidzemes latviešu daļā mežainums bija 24%, bet Kurzemes guberņā 30% (Zunde, 193.lpp.).
Pirmā pasaules kara laikā un uzreiz pēc kara Latvijas teritorijā tika izcirsti aptuveni 215 tūkstoši hektāru mežu, kas netika atjaunoti, bet agrārās reformas laikā tika piešķirti jaunsaimniecībām (Bokalders J. Lauksaimniecība. Grām. M. Skujenieks Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīgā: A. Gulbja apgādniecībā, 1927.g. – 485.lpp.). Tiek rēķināts, ka Latvijas teritorijā pirms kara bija nepilni 1,8 miljoni hektāru mežu (M. Skujenieks Latvija. Zeme un iedzīvotāji. Rīgā: Valsts statistiskas pārvaldes izdevums, 1922.g. – 340.lpp.). Savukārt Latviešu konversācijas vārdnīcas desmitais sējumā (Rīgā A. Gulbja apgādībā, 1933-1934, 20412. sleja) ir informācija par to, ka 1923. gadā kopējā mežu platība Latvijā bija 1780 hektāri. Jaunsaimniekiem, kuri saņēma agrārās reformas laikā bija nepieciešami kokmateriāli ēku celtniecībā, kā arī kokmateriālu pārdošana bija veids, kā visātrāk iegūt līdzekļus saimniecības izveidei. Mežu platības bija sadalītas nevienmērīgi, 1929. gadā Vidzemē meži aizņēma 27% no visas platības, Kurzemē – 34%, Zemgalē – 25,9%, bet Latgalē tikai 14,6%. 1929. gadā Latvijas vidējais mežainums sasniedza vēsturisko minimumu un bija 25,2% no Latvijas platības (Zunde, 196.lpp.). Pēc tam pirmās neatkarības laikā mežu platības pieauga. Lieli mežu postījumi notika Otrā pasaules kara laikā, gan karadarbības dēļ, gan arī pastiprināti izcērtot mežu militārām un civilām vajadzībām pēc kara. Ir pamats domāt, ka vismazākās mežu platības Latvijā bija 20. gadsimta četrdesmito gadu beigās, kad pat PSRS oficiālās publikācijas tika atzīst, ka turpinot mežu izciršanu tādos apjomā, kā tas notika pirmos piecus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, Latvijas mežu resursi izbeigtos un zaudētu saimniecisko nozīmi nākamo 10-20 gadu laikā (Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. Rīga Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2018, 533.lpp.). Meža resursu saglabāšana rūpniecības un celtniecības vajadzībām bija viens no iemesliem, kāpēc Latvijā PSRS vadība ierobežoja mežu izciršanu un sāka mežu atjaunošanas darbus (1957.g.).
Atbilstoši PSRS laika oficiālajai statistikai 1950. gadā meži aizņēma 1964 tūkstoši hektāru un to platība pakāpeniski palielinājās 1958. gadā mežu platība bija 2379 tūkstoši hektāru, bet 1965. gadā – 2528 tūkstoši hektāru (Padomju Latvijas ekonomika un kultūra. Rīga, Izdevniecības Statistika Latvijas nodaļa, 1976, 162.lpp.).
PSRS laika statistikas krājumos ne vienmēr tiek vienādi lietota definīcija, kas ir mežs, tāpēc ir statistikas krājumi, kuros kā mežs tiek uzrādīta visa meža fonda zeme, skaitlis būs ievērojami lielāka par meža platību. Piemēram Statistikas gadagrāmatā, kas iznāca 1972. gadā, ir informācija, ka 1965. gadā kopējā mežu platība bija 2951 tūkstoši hektāru, bet 1970. gadā 2966 tūkstoši hektāru (Latvijas PSR tautas saimniecība. Rīga, Izdevniecības Statistika Latvijas nodaļa, 1972, 548. lpp.). Šī neatbilstība rodas, jo Latvijas mežu fonda kopplatība tolaik bija 2,89 miljoni hektāru, bet 15,5% no šīs platības bija zeme, kas nebija apmežota – pļavas, purvi u.c. (“Latvijas PSR mazā enciklopēdija” II sējums, Rīga, izdevniecība Zinātne, 1969, 559.lpp.).
No visām meža platībām padomju laikā 65,3% no mežiem apsaimniekoja valsts, 19,1% kolhozi, 13,6% padomju saimniecības un ap 2% citi lietotāji (Latvijas padomju enciklopēdijas 5(2) sējumā Latvijas PSRS, Rīga, Galvenā enciklopēdiju redakcija,1984, 78.lpp.).
Padomju laikā mežu saimniecisko izmantošanu ievērojami ierobežoja mežu masīvi, kas tika nodoti PSRS okupācijas karaspēka vajadzībām. PSRS armijas poligoni, raķešu un cita veida militārās bāzes un citas ar PSRS militāro kompleksu saistītas struktūras, aizņēma aptuveni 100 tūkstošus hektāru lielu platību (Upmalis, I., Tilgass, Ē., Dinevičs, J., Gorbunovs, A. Latvija — PSRS karabāze. Rīga Zelta grauds, 2006, 59.lpp.), no kuriem lielākais bija Zvārdes poligonā iekļautais mežu masīvs.
Pēc neatkarības atjaunošanas mežu statistikā tika izmantota definīcija “ar mežu apaugusi platība”. Vadoties pēc šādas definīcijas.1978. gadā Latvijā meža platība aizņēma 2554 tūkstošus hektāru, 1983. gadā – 2657 tūkstošus hektāru, bet 1988. gadā – 2648 tūkstošus hektāru (Latvijas statistikas gadagrāmata 1991, Rīga, Latvijas Republikas Valsts Statistikas komiteja, 1992 231.lpp.). Savukārt 1993. gadā uzskaitītā meža platība sasniedza 2839 tūkstošus hektāru (Latvijas statistikas gadagrāmata 1995. Rīga, Latvijas Republikas Valsts Statistikas komiteja, 1995, 181.lpp.).
Atbilstoši CSP datiem kopš 1994. gada mežu platības pakāpeniski palielinājās 2008. gada sasniedzot 2956 tūkstošus hektāru. Pēc tam tika mainīta privāto un pašvaldībām piederošo mežu uzskaite un uzskaites izmaiņu dēl mežiem klātās platības tika precizētas. 2009. gadā jau tika uzrādīti 3232 tūkstoši hektāru. Pēc tam meža platības pakāpeniski palielinājās 2023. gadā sasniedzot 3305 tūkstošus hektāru. Mežu pieaugums notiek palielinoties privāto un pašvaldību mežu platībām, jo valstij piederošo mežu platības 2023. gadā (1521 tūkstotis hektāru) bija pat mazāks nekā 2009. gadā, kad valsts īpašumā bija 1530 tūkstoši hektāru.
1929. gadā valstij piederēja 1387 tūkstotis hektāru mežu. Valsts un privāto mežu attiecība bija 84% un 15%, bet 1% bija pašvaldību meži (Latviešu konversācijas vārdnīca. Desmitais sējums, Rīgā, A. Gulbja apgādībā, 1933-1934, 20413. sleja). Fakts, ka no 1998. gada tikai puse visu mežu platību piederēja valstij, bet 2023. gadā jau 54% no visām mežu platībām nepiederēja valstij, liecina par to, ka gadsimta laikā ar mežiem ir apaugušas kādreizējās lauksaimniecības zemes, kuras pirms Otrā pasaules kara piederēja zemniekiem. Lielākā daļa no pašreizējiem privātajiem mežiem 20. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados bija tīrumi un pļavas.
21. gadsimtā, bez ievērojama mežu platību pieauguma palielinoties privāto mežu platībai, ir vērojams izteikta tendence strauji palielināt mežu platības, kurās tiek aizliegta mežsaimnieciskā darbība. Ja 2021. gadā 107,9 tūkstoši hektāru lielās meža platībās bija pilnībā aizliegta mežsaimnieciskā darbība, tad 2022. gadā mežsaimnieciskā darbība bija pilnībā aizliegta jau 143,1 tūkstoši hektāru lielā platībā. 2022. gadā Latvijā meža platības ar aizliegtu mežsaimniecisko darbību jau 1,5 reizes pārsniedz PSRS okupācijas armijas vajadzībām (poligoni un bāzes) konfiscēto mežu platības ar aizliegtu mežsaimniecisko darbību. Latvijas zaļie ekstrēmisti aizliedzot mežsaimniecisko darbību pārspēj pat PSRS okupācijas režīma militāristu apetīti.
Apgādājam ar skābekli Saūda Arābiju
Zaļo ekstrēmistu cīņa pret Latvijas mežu ilgtspējīgu saimniecisko izmantošanu norisinās neņemot vērā to, ka Latvija ir viena no mežainākajām valstīm pasaulē un Latvijai mežainums ir ievērojami lielāks par pasaules un ES vidējiem rādītajiem.
Vairāk nekā 90% no Surinamas, Gajānas, Mikronēzijas, Gabonas, Zālamana salām un Palau platības 2020. gadā klāja meži. Starp 75 un 90% no visas valsts platības meži klāj Ekvatoriālajā Gvineja, Papua Jaungvinejā un Libērijā.
No Eiropas valstīm vislielākās meža platības 2020. gadā bijai Somijā (73,7%), kas ieņēma 10. vietu pasaulē.
Vairāk nekā 70% no valsts teritorijas meži klāja arī Seišelu salas, Sentvinsentu un Grenadīnas, Bruneju, Laosu, Butānu un Gvineju-Bisavu. Zviedrija ar 68,7% lielu mežainumu bija 17 vietā pasaulē.
Aptuveni meži pārklāj divas trešdaļas no Japānas, Dienvidkorejas, Kongo, Dominikas, Fidži, Austrumtimoras un Melnkalnes teritorijas. 25. vietā pasaulē pēc mežainuma bija Slovēnija (61,5%). 31. vietā – Igaunija (57%), bet 38. vietā Latvija (54,6%). Mūsdienās Latvija ir mežiem bagātāka nekā Krievija (49. vieta pasaulē – 49,8% mežu) ar visām tās teritorijā esošajām Sibīrijas taigām. Vidējais mežainības rādītājs pasaulē 2020. gadā bija 31,2%, bet Eiropas Savienībā – 39,8%.
Uz pasaules ir daudz valstu, kurām savu mežu vairāk tikpat kā nav, jo visas mežiem kaut cik piemērotas zemes ir nodotas lauksaimniecības vajadzībām.
Pakistānā, Tunisijā, Apvienotie Arābu Emirāti, Čadā, Tadžikistānā, Sīrijā, Maldīvijā, Irākā, Afganistānā, Kiribati, Maltā, Kazahstānā, Lesoto un Jordānijā mežu platības ir mazākas par 5% no visas valsts platības, bet tādās valstīs kā Jemena, Bahreina, Nigēra, Alžīrija, Islande, Saūda Arābija, Kuveita, Mauritānija, Džibutija, Lībija, Ēģipte, Omāna, Nauru un Katara mežu īpatsvars ir mazāks par 1% no valsts platības.
Latvijas valdībai nav grēks tiekoties ar Apvienoto Arābu Emirātu, Maltas, Bahreinas, Islandes, Saūda Arābijas, Kuveitas un citu valstu līderiem atgādināt, ka Latvija ir viena no tām valstīm kas šo valstu iedzīvotājus nodrošina ar skābekli un mazāku oglekļa dioksīda daudzumu katrā ieelpā.
Šeit ir jāpiebilst, ka salīdzinājumam ir izmantoti Pasaules Bankas dati un aprēķini par mežainumu pasaules valstīs. Atbilstoši Pasaules Bankas izmantotajai definīcijai meža platība (% no zemes platības) ir zeme zem dabīgām vai iestādītām koku audzēm, kuru augstums ir vismaz 5 metri neatkarīgi no tā, vai tās ir produktīvas vai neražīgas. Mežu platībā netiek ieskaitītas koku audzes lauksaimnieciskās ražošanas sistēmās (piemēram, augļu stādījumos un agromežsaimniecības sistēmās), kā arī koki pilsētu parkos un dārzos.
Ņemot vērā to, ka Latvijas mežainuma rādītājs Pasaules Bankas datos ir augstāks par CSP uzradīto ir visai ticami, ka, pielietojot Pasaules Bankas definīciju, Latvijā un citās valstīs pie mežiem pieskaita arī purvus ar dabisko koku augāju, kuri ir garāki par 5 m.
Mežu platību izmaiņas ir svarīgas, jo pagājušā gadā ir spēkā stājusies ES regula par to, lai samazinātu atmežošanu visā pasaulē. Tāpēc ir svarīgi pārbaudīt, kā Latvija izskatās uz citu valstu fona attiecībā uz mežu platību izmaiņām.
Ņemot vērā, ka dati par visām valstīm, kuras izveidojās pēc PSRS sabrukuma sadaloties PSRS, Dienvidslāvijai un Čehoslovakijai ir pieejami tikai no 1993. gada, tad salīdzināsim kā mainījās mežu platības starp 1993. un 2020. gadu (starpība starp mežainumu (%) 1993. un 2020. gadā)
Vidēji pasaulē 1993. gadā 32,5% no visu valstu teritorijas klāja meži. 2020. gadā pasaules kopējā mežainība samazinājās par 1,28 procentu punktiem. Eiropas Savienībā tendences ir pretējas. Vidēji ES 1993. gadā 37% no visas teritorijas klāja meži, bet 2020. gadā ES kopējā mežainība pieauga par 2,89 procentu punktiem.
Starp 1993. un 2020. gadu visvairāk mežainība palielinājās Butānai (17,2%), Vjetnamai (15,7%) un Kubai (11,0%). Pasaules līderu sešniekā iekļuva arī Fidži (9,9%), Dominikānas republika (9,0%) un Spānija (7,4%). Pasaules desmitnieku noslēdza Jamaika (7,0%), Palau (6,2%), Urugvaja (6,1%) un Ķīna (6,1%). Savukārt pasaules labāko apmežotāju otrajā desmitā bija Itālija (5,7%), Kaboverde (5,7%), Bulgārija (5,7%), Igaunija (4,8%), Francija (4,7%), Baltkrievija (4,1%), Grieķija (4,0%), Īrija (3,9%), Lietuva (3,8%) un Čīle (3,8%). Latvija ar 3,5% lielu starpību starp mežainību 1993. un 2020. gadā bija 21. vietā pasaulē. Augstāk par Latviju bija tikai tādas ES dalībvalstis kā Spānija, Itālija, Bulgārija, Igaunija, Francija, Grieķija, Īrija un Lietuva. Latvijas mežainības pieaugums – 3,5% bija augstāks par vidējo ES mežainības pieaugumu (2,9%). Zem ES vidējā mežainība pieauga Dānijā (2,1%), Polijā (1,8%), Horvātijā (1,4%), Somijā (1,3%), Austrijā (1,3%), Kiprā (0,9%), Nīderlande (0,6%), Čehijā (0,6%), Slovākijā (0,5%), Maltā (0,3%) un Vācijā (0,27%). Savukārt Zviedrija (-0,27%) un Portugāle (-0,61%) ir ES dalībvalstis, pret kurām pat varētu piemērot ES direktīvu par atmežošanu, jo šajās zemēs mežu platības starp 1993. un 2020. gadu samazinājās.
Valstu saraksts, kurām šajā laikā mežu platības samazinājās vairāk nekā par vienu procenta punktu ir iespaidīgs: Surinama, Papua Jaungvineja, Maurīcija, Haiti, Ruanda, Centrālāfrikas Republika, Singapūra, Pakistāna, Filipīnas, Ekvadora, Čada, Madagaskara, Meksika, Argentīna, Dominika, Togo, Namībija, Trinidada un Tobāgo, Šrilanka, Austrumtimora, Eritreja, Sudāna, Peru, Zimbabve, Koreja, Rep., Somālija, Zambija, Samoa, Malaizija, Etiopija, Kamerūna, Gvineja, Antigva un Barbuda, Panama, Kolumbija, Nigērija, Laosa, Burkinafaso, Hondurasa, Bruneja, Venecuēla, Uganda, Botsvāna, Bolīvija, Senegāla, Salvadora, Ziemeļkoreja, Komoru salas, Santome un Prinsipi, Gana, Sjerraleone, Mozambika, Ekvatoriālā Gvineja, Gvineja-Bisava, Libērija, Brazīlija, Angola, Kongo DR, Gvatemala, Tanzānija, Malāvija, Beliza, Kotdivuāra, Benina, Indonēzija, Mjanma, Gambija, Kambodža, Paragvaja un Nikaragva.
Pret visām šim valstīm var tikt vērsta ES regula, lai samazināt atmežošanu visā pasaulē. Regula var tikt attiecināta uz ES liellopu, kakao, kafijas, palmu eļļas, kaučuka, sojas un koksnes importu. Kad ES regula patiešām tiks plaši piemērota, tad mēs to, visticamāk, sajutīsim kā attiecīgo produktu sadārdzinājumu ES iekšējā tirgū. Piemēram, konditorejas izstrādājumos plaši lietotā palmu eļļa būs jāimportē no “dārgākām” valstīm, kurās palmu eļļas plantācijas nevis atmežo, bet apmežo. Tomēr attiecībā uz Latvijas koksnes eksportu regula varbūt palīdzēs Latvijas koksnes eksportētajiem iegūt godīgākus konkurences apstākļus ES iekšējā tirgū, jo regulā ir iekļautas svarīgākas Latvijas koksnes izstrādājumu preču grupas.
Savukārt vērtējot meža platību izmaiņas pēdējo 85 gadu laikā Latvijas mežu platības no 26,8% 1935. gadā palielinājās par 28 procenta punktiem līdz 54,8% 2020. gadā. Eiropā labāku sniegumu pēdējo 85 gadu laikā uzrādīja tikai Igaunija, kuras meža klātās platības sājā laikā palielinājās par 36,1 procenta punktu, bet trešajā vietā ar 27,3 procenta punktiem bija Spānija. Vismazākais mežu īpatsvara no kopējās valsts platības palielinājums pēdējo 85 gadu laikā bija Vācijai, Beļģijai un Nīderlandei. Varbūt, ka galvenais zaļo orģiju smagums ir jāpāradresē tieši uz šīm valstīm, nevis tām, kuras nodrošina ar mežiem un to pieaugumu augstos ES mežainības rādītājus.
Noslēgumā ir vērts atgādināt Slovēnijas lauksaimniecības ministra Jožes Podgoršeka teikto ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības padomes sēdē 2021. gada 15. novembrī apspriežot jauno ES Meža stratēģiju 2030. gadam:
“Slovēnija kā viena no mežiem bagātākajām valstīm Eiropā vienmēr ir atzinusi ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas nozīmi. Šodien pieņemtie secinājumi atspoguļo vajadzību visām ieinteresētajām personām sadarboties un pieņemt līdzsvarotu pieeju, lai risinātu nepieredzētās problēmas, ar kurām saskaras mūsu meži, vienlaikus aizsargājot kopienas, kuru iztikas līdzekļi ir atkarīgi no meža resursiem.”
Šajā sēdē ES Padome arī uzsvēra, ka ir jāpanāk līdzsvars starp ilgtspējīgas mežu apsaimniekošanas vides, sociālajiem un ekonomiskajiem aspektiem, kā arī to, cik svarīgi ir respektēt valstu kompetenci mežsaimniecībā un mežu apsaimniekošanā.
https://www.db.lv/zinas/gadsimta-laika-latvijas-mezu-platibas-ir-divkarsojusas-514830