Tuvojoties 29. oktobrim, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes 11. Starptautiskās konferences* “Vide un ilgtspējīga meža un zemes pārvaldība – aktuālākie risinājumi” norises dienai, intervija ar Jāni Švirkstu, vienu no konferences lektoriem – kāpēc tieši tagad top instrukcija, ko kāds nodēvējis par vadlīnijām.
Vai Tev kā meža nozares zinātājam un sertifikācijas profesionālim ir nojauta, kāpēc vispār un kāpēc tieši šai laikā tapa Latvijas Bankas vadlīnijas*?
Protams, Latvijas Banka var skaidrot, ka kredītiestādēm ir jāvērtē ar vidi saistītie riski un ka tai ir pamats veidot metodoloģiju šā riska izvērtēšanai. Iemesli vadlīniju tapšanai ir pietiekami saprotami, bet jautājums ir par tapušā dokumenta saturu.
Tu pietiekami ilgi esi darbojies meža nozarē un saistīti ar to esi piedalījies dažādu dokumentu un tiesību aktu izstrādē un apspriešanā. Kā Tev šķiet, kāpēc Latvijas Banka, kas daudziem šķiet zināma autoritāte un paraugs, burtiski tielējās, neskaidrojot, kas tieši piedalījies šo vadlīniju izstrādē? “Kaut ko teiksim”, “kaut ko neteiksim”, “varējām vispār neteikt...” Atkārtošos, šādi komunicēja iestāde ar zināmu autoritāti sabiedrībā.
Jautājumos, kas saistīti ar vidi, mežsaimniecību un bioloģisko daudzveidību, bieži vien daudz svarīgāks par ekspertu sarakstu ir tas, kā tieši ir pamatoti gala secinājumi. Latvijas Banka ekspertu sarakstu nesen ir publiskojusi, un tas ir pareizi.
Mans jautājums ir cits – kādēļ ļoti dažādu ekspertu iesaiste ir rezultējusies tik konkrētās prasībās, piemēram, par augsnes sagatavošanu, sugu īpatsvaru vai konkrētiem attālumiem. Ekspertu viedokļi var atšķirties, un tas ir normāli. Tāpēc, jo īpaši svarīgi ir skaidri parādīt, kādēļ izvēlēts tieši viens risinājums un kā ir novērtēta tā ietekme uz mežsaimniecības praksi un uzņēmējdarbību.
Nesen piedalījos Latvijas Biomasas asociācijas rīkotā pasākumā, kur runāja par riska vērtējumu izstrādi. Shēmu turētāji nereti uzsver, ka jābūt saprotamam, kā dokuments tapis, kādi avoti izmantoti un kāpēc pieņemti konkrēti lēmumi. Ja iesaistītās un ieinteresētās puses pēc iepazīšanās ar dokumentu uzdod jautājumus, uz kuriem nesaņem skaidras atbildes, tas nerada labu iespaidu.
Kāda varētu būt Latvijas Bankas vadlīniju nākotne? Vai tās mainīs, nemainīs, vai uzstās uz pareizību un nekļūdību, vai neuzstās, atzīs kļūdu, neatzīs?
Publiski pieejamā informācija rāda, ka spiediens ir gana liels, un, manuprāt, Latvijas Bankas pārstāvjiem būs nopietni jāvērtē šī dokumenta labošana. Noteikti jāņem vērā arī tas, ka to galu galā noteiks viņi paši. Publiski par šo dokumentu kritiski ir izteicies Ministru prezidents, aktīvas diskusijas rit Zemkopības ministrijā, atkārtošos – domāju, banka dokumentu pārskatīs.
No savas puses piebildīšu, ka tās noteikti ir jāmaina. Ja runājam par vadlīniju kvalitāti, pret tām ir divu veidu iebildumi – vieni ir vērsti uz nepamatotiem mežsaimniecības prakses vērtējumiem – kas ir un kas nav videi labvēlīgi. Piemēram, var būt divi eksperti, abi ar attiecīgiem doktora grādiem un pieredzi, viens saka A, otrs uzstāj uz B. Tā ir viena situācija.
Cita lieta ir reāls brāķis – piemēram, ja norāda uz FSC kontrolēto koksni, kas nav pilna sertifikācijas sistēma, vai tiek minēta tikai viena sertifikācijas sistēma. Kāpēc? Pēdējais, manuprāt, rāda, ka sertifikācijas jēdzieni vadlīnijās nav lietoti pietiekami precīzi. Te nav runa par viedokli, kā būtu jāapsaimnieko mežs, bet skaidri redzamu brāķi.
Sarunās ar nozares kolēģiem, kas piedalījās seminārā Valdemārpilī, parasti izskan atsauces uz tavu ziņojumu (vadlīniju rūpīgo analīzi). Vai esi vienīgais, kas veicis šādu vērtējumu, vai tavam piemēram sekojuši arī citi?
Neesmu informēts. Jūnija sākumā domāju, kādu informāciju iekļaut savā ziņojumā, vadlīnijas bija tikko parādījušās un bija iespēja runāt par “karstum karstu” aktualitāti.
Viedokļus par vadlīnijām izteikuši daudzi, arī “Silavas” speciālisti. Es vēlējos tās salīdzināt ar citiem standartiem.
Kas ir vai nav ilgtspējīgs un kas ir vai nav atbalstāms nav gluži tas, ko Latvijas Bankai vajadzētu no jauna definēt, arī balstoties komunikācijā ar ieinteresētajām pusēm. Latvijas Banka var sagatavot vadlīnijas, bet tai nebūtu jānodarbojas ar jaunu mežsaimniecības ilgtspējas prasību radīšanu. Ir sertifikācijas sistēmas, kas pastāv un darbojas 20-30 gadus un kuras ilgstošā komunikācijā ar dažādām auditorijām ir skaidri definējušas, ko saprot ar ilgtspēju un pieņemamu meža apsaimniekošanas praksi.
Latvijas Bankas vadlīnijās ir daudz papildprasību, to lielākā daļa – manā salīdzinājumā teju 75% – nav iekļauta nevienā no pasaulē populārākajiem meža apsaimniekošanas standartiem – FSC un PEFC, tieši tāpēc nav saprotams, kāpēc bez publiski pieejama ekonomiskās un nozares ietekmes vērtējuma kāds pauž: “Jādara tā!”
Vēl svarīga lieta – Latvijas Banka droši vien var atsaukties uz kādiem ES normatīviem vai regulējumu, piemēram, par zaļajām investīcijām vai ko līdzīgu, bet vismaz man nav zināms neviens ES līmeņa dokuments, kas noteiktu tieši šādas prasības. Nevar pieņemt, ka mēs esam kaut ko pārņēmuši 1:1.
Kāpēc dokuments nosaukts par vadlīnijām? ES pastāv direktīvas un regulas. Direktīvas nosaka sasniedzamo mērķi, regulas ir tieši piemērojamas. Ja dokumentu nosauc par vadlīnijām, bet tajā nosaka, piemēram, kāda tieši suga, tieši cik metru utt., tas nav vadlīniju princips, tā faktiski ir instrukcija. Pēc satura un būtības tā ir instrukcija.
Vai tev nešķiet, ka Latvijas Banka ir atradusi taciņu, ko gadiem pārmet dažādu Latvijas tiesību aktu sagatavotājiem – likuma vietā ir tapusi sīka, smalki aprakstoša instrukcija, kurai jāvelk līdzi ar pirkstu?
Precīzi! Vienu gan piebildīšu – arī tiesību akts vai vadlīnijas nevar būt pārlieku vispārīgi, lai, piemēram, operators vai kredītņēmējs nesaprot, ko kas nozīmē.
Šāda veida instrukcijas sagatavošana, manuprāt, rāda, ka mēs kārtējo reizi skrienam ratiem pa priekšu – nevis izpildām kādas noteiktas prasības, bet mēģinām sagatavot papildu grožus, kas mūsu uzņēmējiem var radīt saimnieciski neizdevīgāku situāciju attiecībā pret citām valstīm, piemēram, mūsu kaimiņiem. Jo sevišķi to redzam kontekstā ar kreditēšanu – plašsaziņas līdzekļos par to daudz spriests un analizēts. Latvijā uzņēmumi jau tā aizņemas mazāk nekā Lietuvā un Igaunijā, tas ierobežo arī uzņēmumu iespējas finansēt investīcijas.
Ja uzņēmējam rada darba vidi, kas būtiski samazina saimnieciski izmantojamās platības vai sugu izmantošanu, darba vide pasliktinās un tiek skartas veselas nozares. Vadlīnijās mehāniskā augsnes sagatavošana meža atjaunošanā tiek vērtēta kā nelabvēlīga darbība, savukārt tās neveikšana – kā labvēlīga. Tātad, ja, piemēram, es strādāju augsnes sagatavošanas uzņēmumā vai gatavoju tehniku šādam nolūkam, vadlīnijas pastarpināti ietekmē arī mana uzņēmuma darbību.
Līdzīgi ir ar egli. Var diskutēt, vai egļu tīraudzes, vai egles pārmērīga dominance konkrētos apstākļos rada riskus, taču nav pamatoti vienu formālu 50 % slieksni automātiski pārvērst par kritēriju nelabvēlīgai ietekmei uz bioloģisko daudzveidību. Jo īpaši, ja pamatojumā, galvenokārt, runāts par klimata piemērotību eglei, nevis par tieši izmērītu ietekmi uz bioloģisko daudzveidību Latvijā.
Es to sauktu par nepamatotu un kaitniecisku rīcību. Man tas liek jautāt, vai, veidojot šādu dokumentu, ir pietiekami izvērtētas sekas uzņēmējdarbībai un saimniekošanai.
Vai vadlīnijas kāds jau sācis ievērot un vai kāds jau ticis ietekmēts?
Man nav publiski pieejamas informācijas, ka komercbankas šo pieeju jau būtu pārņēmušas savā praksē. Bet – kas ir bīstami un kas noteikti būtu atspēkojams – proti, “tas jau nav obligāti”, “tās ir tikai vadlīnijas” utt. Tā saka par daudziem dokumentiem. Arī par biotopu kartēšanu sākotnēji tika teikts, ka tā neko neietekmēs, bet tās ietekme ir bijusi ļoti būtiska. Katrs šāds dokuments, jo īpaši, ja to izstrādā pietiekami autoritatīva iestāde, pēc tam var tikt izmantots kā atsauce cita dokumenta izstrādē, piemēram, riska vērtējumā vai komercbanku iekšējās procedūrās.
Man nav zināms, ka par vadlīnijās atrodamajām konkrētajām prasībām pirms dokumenta publicēšanas būtu notikusi pietiekami plaša diskusija ar nozari. Ir parādījies dokuments, kam var būt tālejošas sekas, ko mēs vēl neapzināmies. Uzsvēršu un atkārtošos – citu dokumentu izstrādātājiem savā darbā var pietikt tikai atsaukties uz šo dokumentu un, pamatojoties uz to, var secināt daudz ko.
* Ieteikumi dabas daudzveidībai nelabvēlīgās un labvēlīgās saimnieciskās darbības identificēšanai