Pagājušajā nedēļā Eiropas Komisija nāca klajā ar Aktu par kritiski svarīgām izejvielām, lai samazinātu atkarību no trešajām valstīm, runājot par galvenajām izejvielām, kas tiek uzskatītas par nepieciešamām pārejai uz videi nekaitīgu un digitālo tehnoloģiju.
Ierosinātais tiesību akts, šķiet, ir pirmais solis, lai Eiropas Savienība mēģinātu atbrīvoties no atkarības no trešajām valstīm attiecībā uz kritiski svarīgām un stratēģiskām izejvielām. Tomēr Eiropa nekad nebūs pilnībā autonoma, jo tās rezerves ir ierobežotas.
ES plāni saredz vairākus šķēršļus, proti, sociālos nemierus un iespējamus konfliktu riskus. Kā starptautiska miera organizācija (Search for Common Ground) un pētniecības centrs (IPIS) zinām, cik svarīgi ir atpazīt un izprast konfliktu dinamiku kopienās.
Stāsts par klimata pārmaiņām ir labi pazīstams. Nepieciešamība pēc tūlītējas rīcības ir skaidra. Paātrināta pāreja uz ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni ir saistīta ar ne vienu vien risku.
Saules paneļiem, vēja turbīnām, elektrisko transportlīdzekļu akumulatoriem un citām šāda veida tehnoloģijām ir nepieciešami minerāli, tostarp, alumīnijs, kobalts un litijs. Lai apmierinātu pieaugošo pieprasījumu pēc tīras enerģijas tehnoloģijām, zaļās enerģijas minerālu ieguve strauji pieaugs.
Saskaņā ar jaunāko kritiski svarīgo izejvielu sarakstu, ko 2020. gadā publicēja Eiropas Komisija, ES ir 71% atkarīga no fosfora, kas iegūts Kazahstānā, 68% – no kobalta, kas iegūts Gvinejā, un tā patērē 68% kobalta, kas iegūts Kongo Demokrātiskajā Republikā.
Kongo gadu desmitiem ir cietusi no konfliktiem, tostarp, saistībā ar resursiem. Tiek lēsts, ka 15-30% kobalta Kongo Demokrātiskajā Republikā iegūst amatnieki un sīkražotāji, bet gandrīz visa valsts teritorija, kurā ir zināmas kobalta rezerves, ir nodota koncesijā rūpnieciskajai ieguvei. Tā ir labvēlīga augsne konfliktiem starp sīkražotājiem un lielajiem raktuvju īpašniekiem. Tomēr mūsu kolēģi Kongo apstiprina, ka valstī netrūkst labas derīgo izrakteņu resursu politikas. Problēmas rada tās piemērošana.
Tieši šajā jomā var iesaistīties miera uzturēšanas organizācijas un citas NVO: atbalstīt valstis, lai veidotu resursu pārvaldības spējas, un pieprasīt, lai uzņēmumi un valdības nodrošinātu pārredzamību un atbildību.
Ar Aktu par resursu apsaimniekošanu un pārvaldību ES izvirza mērķi kļūt par nozīmīgu dalībnieku izejvielu vērtību ķēdēs no ieguves līdz otrreizējai pārstrādei. Turklāt šai Aktā ir paredzēts veidot stratēģiskas partnerības ar trešajām valstīm un starptautiskiem partneriem. Tomēr Eiropas Savienībai būtu jāapsver konkrēti atbalsta pasākumi, lai nodrošinātu, ka Akta par izejvielu apsaimniekošanu un pārvaldību mērķi atbilst ilgtspējīgas attīstības mērķiem.
Citiem vārdiem sakot, derīgo izrakteņu ieguvei būtu jānotiek, neradot jaunus konfliktus. Derīgo izrakteņu ieguves praksei jāuzlabo vietējo kopienu labklājība. Šīm stratēģiskajām partnerattiecībām vajadzētu būt iespējai veicināt iekļaujošu attīstību.
Ja ES vēlas virzīties uz priekšu, īstenojot šo plānu, joprojām ir daudz šķēršļu, kas jāpārvar. Derīgo izrakteņu ieguve nereti ir saistīta ar vardarbību, sliktiem darba apstākļiem, konfliktiem par ūdens resursu apsaimniekošanu un pieejamību, kaitējumu videi, veselības apdraudējumiem – saraksts ir garš.
Nav brīnums, ka daudzās Eiropas valstīs ir tendence sastapties ar vietējo iedzīvotāju pretestību kalnrūpniecības projektiem. Piemēram, litija ieguves plāni Portugālē ir ieilguši vairāk nekā desmit gadus, jo vietējie iedzīvotāji un NVO ir pauduši bažas par to ietekmi uz vidi. Joprojām nav skaidrs, kā ES plāno to risināt, jo īpaši tāpēc, ka atļauju izsniegšanas process ir konkrēto dalībvalstu ekskluzīvā kompetencē.
Derīgo izrakteņu ieguve vienmēr būs saistīta ar izmaksām, neatkarīgi no tā, vai tā notiek Eiropā vai ārpus tās. Ja atjaunojamo energoresursu izmantošanas palielināšanas centienos kā prioritāte tiks izvirzītas cilvēktiesības, pārredzamība un ilgtspējīga pārvaldība, būtu iespējams panākt bezkonfliktu minerālu piegādes ķēdi, turklāt uzņēmumu, kas darbojas konfliktu skartajos reģionos, atbildīgai rīcībai var būt spēcīga un pozitīva sociālekonomiskā nozīme.
ES būtu nepieciešams sistemātiski piemērot konfliktiem pielāgotu pieeju, novēršot vardarbīgu konfliktsituāciju rašanos, atkārtotu to veidošanos vai eskalāciju. Pieeja, kuras mērķis ir veidot ilgtspējīgu mieru un stiprināt cilvēku spēju atrisināt strīdus, panākot vienprātību, starpniecību un konfliktu risināšanu. Tā ir ilgtermiņa pieeja, taču tā būs visilgstošākā arī Eiropas stratēģiskās pozīcijas dēļ.
Par raksta autorēm:
Larisa Stanciu ir politikas speciāliste klimata un dabas resursu jautājumos NVO Search for Common Ground, kas ir starptautiska miera veicināšanas organizācija.
Lotte Hoeks ir politikas vadītāja un pētniece Starptautiskajā miera informācijas dienestā.