CO2 izmešu samazināšanai tikšot ieviests princips – piesārņotājs maksā, tāpēc CO2 nodokļa ieviešana jebkam, kas darbojas un staigā, ir loģisks iznākums.

Jau no 2017. gada transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokli iekasē pēc CO2 izmešu apmēra. Bet!!! Ar to nepietiks, lai varētu izpildīt Latvijas apņemšanos (saistības) CO2 izmešu samazināšanai. Tāpēc mums nāksies ķerties pie radikālākiem līdzekļiem un ar CO2 izmešu nodokli aplikt pilnīgi visu, kas ģenerē CO2 – neatkarīgi, vai tā ir tehnika, vai – dzīva būtne. Ja tehnikai, kas rada CO2, vēl var palielināt akcīzes nodokli, par izmantojamo degvielu – benzīnu, dīzeļdegvielu vai gāzi, to nekādi nevar attiecināt uz tīrumiem, mežiem, purviem un dzīvām būtnēm. Ja purvu un pūstošu mežu īpašniekiem būs jāmaksā kārtīgs un krietns CO2 nodoklis, pastāv iespēja, ka šādi īpašumi nonāks ūtrupē, nekavējoties, un tos visticamāk iegādāsies “cienījami investori”, kas zinās, kā “risināt” CO2 ģeneratoru problēmiņu. Protams, attiecībā uz pāraugušiem mežiem ir vienkāršākais risinājums. Tie atšķirībā no jaunaudzēm – jaunajiem mežiem – nevis piesaista CO2, bet gan to ražo. Risinājums būtu: nocirst veco un iestādīt jaunu mežu. Tomēr šāda notikumu gaita nenoliedzami saskarsies ar “dabas draugu” masveida protestiem, jo tā, viņuprāt, tikšot negatīvi ietekmēta vides kvalitāte, un noteikti “cietīs” arī lauku/meža putnu indekss (svarīgi – ne jau putni, bet indekss!). Var secināt, ka šāds risinājums (ciršana) neko labu nedos, jo gan CO2 emisijas/piesaiste un lauku/meža putnu indekss ir savstarpējā pretrunā un daļēji viens otru savstarpēji izslēdzoši. Nez kā šo problēmu ar CO2 izmešiem risinās valstis, kurās atrodas aktīvie vulkāni. Tā gan nav Latvijas problēma, jo tādu “brīnumu” pie mums nav.

Lauksaimniekiem CO2 emisiju samazināšanas sakarā galvas varētu sāpēt vairāk, jo CO2 emisijas “vairojas” (pieaug), ja tiek arta zeme, it īpaši tāda, kura auglīga. Vienkāršākais risinājums ir: neart un zemi apstādīt ar mežu. Tas, ka pārtikas kļūs mazāk, ir tīrais nieks, jo gan jau ārzemnieki ēdamo piegādās, ja vien būsim spējīgi to nopirkt. Nav izslēgts, ka CO2 nodokli rēķinās atkarībā no tā, kāds būs konkrētās zemes izmantošanas mērķis – par zālāju audzēšanu tas noteikti varētu būt mazāks, nekā audzējot graudaugus. Protams, CO2 rada visi, kas elpo – tātad arī lopi, putni un mājdzīvnieki. Ja savvaļas dzīvniekus ar CO2 nodokli aplikt nez vai būs iespējams, zemniekiem, kas nodarbojas ar gaļas un piena lopkopību, likt (piespiest) maksāt CO2 nodokli par katru lopiņu nebūs nekādu problēmu, jo dzīvnieki tak reģistrēti ganāmpulku reģistrā. Ir divas iespējas – katram dzīvniekam noteikt savu CO2 nodokļa apmēru – piemēram, dējēvistai – nelielu, mājas zosij un tītaram jau lielāku, aitai un cūkai vēl lielāku, slaucamai gotiņai un bullim vēl iespaidīgāku. Tā kā lopu skaits Latvijā nav pārlieku mazs, pat par dažiem eiro nodokļa gadā jau sanāks solīda summa, kas valstij noderēs tik ļoti aktuālo problēmu risināšanai. Vienlaikus mazs CO2 izmešu nodoklis var nebūt efektīvs risinājums kopējo valsts saistību izpildei par siltumnīcas gāzu emisiju samazināšanu. Tāpēc, lai lauksaimnieki “saīsinātu” (samazinātu) savus ganāmpulkus, CO2 izmešu nodokļa likmei jābūt augstākai. Jā, būs blakusefekti – mazāk darba vietu, mazāk produkcijas, mazāk ienākumu no citiem nodokļiem, taču CO2 emisiju samazināšanas plāns tiks izpildīts! Līdzīgu risinājumu var ieviest arī mīļdzīvniekiem – par katru suni, kaķi, papagaili utml. zvēriņu vai putnu. Ja ar to īsti nepietiek, savdabīgu nodokli var ieviest katram cilvēkam, jo galu galā vēsturē jau ir bijusi tā dēvētā “galvas nauda”. Protams, to var un vajag nosaukt “skaistāk”, nevis par “galvas naudu” vai gaisa nodokli, bet gan, piemēram, par dzīvības nodokli. Atliek vien jautājumi, ko darīt ar sportisku aktivitāšu cienītājiem, jo fizisku nodarbību (treniņu) laikā cilvēks patērē vairāk skābekļa un vienlaicīgi saražo vairāk CO2. Lai šo netaisnību novērstu, varētu ieviest divreiz lielāku nodokli sportistiem un sportiska dzīvesveida piekopējiem. Nebūtu godīgi, ja šo cilvēku vietā ciestu citi! Un vēl, ja kāds apšauba noteikto CO2 izmešu nodokļa apmēru, varētu konkrētu indivīdu aprīkot ar speciālu CO2 emisiju detektoru, un cilvēks varētu maksāt pēc tā rādījumiem. Izklausās pēc zinātniskās fantastikas?! Varbūt! Bet tikai “varbūt”!

Ja Latvijas valstij nav diži lielu iespēju, ko vēl varētu samazināt, nekā labāka, kā ieviest nodokli par gaisu – vai pretēji – CO2 izmešu nodokli ne tikai jebkuram agregātam, bet arīdzan dzīvai radībai, tostarp cilvēkiem, jau nebūs. Ja nespējam nostāties kategoriskā pozā un pateikt, ka visu, ko varējām, izdarījām un vairāk nekā, ko samazināt (ja vien nedomājam cilvēku skaita samazināšanu, jo nav cilvēku – nav problēmu, kā teicis kāds politisks personāžs), acīmredzami nav. Tomēr… Pēdējā laikā “acīs duras” galvaspilsētā redzamās reklāmas: “Laimīgas valsts pamats – cilvēks!” …Kā ir patiesībā? Un – kā būs?