Pretējā gadījumā valstij var nākties sadurties ar prasībām, kas robežotos ar aizliegumu cilvēkiem elpot, jo izelpā taču ir daudz CO2. Reāli tas nozīmētu, ka valstij būtu jāpērk izmešu kvotas un jāierobežo saimnieciskā darbība; un kvotu pirkšanai izlietotā nauda nodokļu vai nodevu veidā tiktu piedzīta no šeit dzīvojošajiem cilvēkiem. Par starpfinišu ceļā uz 2050. gadu ir noteikts 2030. gads. Lai Latvija jau tajā brīdī netiktu pakļauta finansiāliem sodiem, tai nepietiks uzrādīt lielu mežu platību hektāros un procentos no valsts teritorijas. Nāksies atbildēt arī par to, cik daudz CO2 tiek piesaistīts un O2 emitēts no šīs platības. To arī bez pētījumiem var saprast, ka pēc savas mazspējas CO2 piesaistīt un O2 emitēt ļoti līdzīgi ir šogad, pagājušogad un vēl iepriekš iestādītie kociņi un milzīgi koki “simtgadīgā” mežā, kāda praktiski nemaz nav, jo vairums koku Latvijā tādu vecumu nemaz nevar sasniegt neatkarīgi no riska tikt nocirstiem. Mežs atjaunojas vai nu ar dabiskiem meža ugunsgrēkiem, kas atbrīvo mežu no tam liekajiem CO2 krājumiem, vai jauno koku cīņā ar atmirstošiem kokiem. Abos variantos CO2 summārā piesaiste tuva nullei, ja to salīdzina ar CO2 piesaisti intensīvi augošā mežā.