Francija, Īrija un Skotija jau ir spēcīgas koka būvniecības paraugzemes, arī vairākas citas Eiropas valstis izvirza koksni politisko un tiesisko prioritāšu priekšgalā, izmantojot gan obligātas kvotas publiskajā sektorā, gan radikālas izmaiņas būvnormatīvos, lai veicinātu pāreju uz ilgtspējīgiem materiāliem. Eiropas koka būvniecības līderus pēc to stratēģiskās pieejas var iedalīt trīs galvenajās grupās.

Valsts kvotas un mandāti

Līdzīgi kā Francija, šīs valstis izmanto likuma spēku, lai noteiktu koksnes īpatsvaru jaunajos projektos.

Somijā tiek īstenota nacionālā Koka būvniecības programma, kuras mērķis ir sasniegt 45% koksnes īpatsvaru visās jaunajās publiskajās ēkās. Somija mērķtiecīgi virza masīvkoka izmantošanu bērnudārzu, skolu un daudzstāvu dzīvojamo māju būvniecībā, jau katra ceturtā jaunā skola valstī tiek būvēta no koka. Izcili piemēri ir Mansikkala skola Imatrā, viena no lielākajām koka skolām pasaulē, un no baļķiem būvēts skolas komplekss Pudasjärvi. Somi to dara ne tikai ekoloģijas dēļ; koka ēku iekštelpās ir daudz labāks mikroklimats, akustika un zemāks stresa līmenis bērniem.

Slovēnija ir viena no retajām valstīm, kurā koksnes izmantošana ir noteikta likumā. Slovēnijas tiesiskais regulējums publiskajā sektorā pieprasa vismaz 30% lielu koksnes kvotu ikvienā valsts finansētā ēkā.

Ziemeļvalstis ar vēsturisku dominanci un tirgus integrāciju

Skandināvijā koksne prioritāšu priekšgalā ir nevis jaunu ierobežojumu, bet gan vēsturisku tradīciju un augsti attīstītas rūpniecības dēļ.

Zviedrijā koksne jau ilgstoši ir galvenā izvēle mājokļu būvniecības sektorā – aptuveni 90% jauno mazstāvu dzīvojamo māju ir no koka. Valstī ir spēkā nacionālā stratēģija “Vairāk koka būvniecībā”. Pēdējos gados Zviedrija fokusējas uz koka augstceltņu – virs 10 stāviem – un veselu pilsētas koka kvartālu attīstību. Norvēģijā, līdzīgi kā Zviedrijā, aptuveni 80% dzīvojamā fonda tiek būvēti ar koka karkasiem. Pašvaldības, piemēram, Tronheima, aktīvi darbojas kā Eiropas koka pilsētbūvniecības agrīnie pārņēmēji t.s. Early Adopters, integrējot koksni publiskajā infrastruktūrā, tiltu būvē un studentu pilsētiņās.

Centrāleiropas valstis ar nesenām regulējuma reformām

Valstīs, kur vēsturiski dominējis betons un ķieģeļi, šobrīd notiek straujš politisks pavērsiens par labu koksnei.

Vācijas valdība ir ieviesusi Klimata rīcības plānu, kas ietver būvniecības koda (Musterbauordnung) vienkāršošanu. Vēsturiski stingrie Vācijas ugunsdrošības likumi iepriekš ierobežoja koka izmantošanu daudzstāvu apbūvē, tagad federālās zemes šos šķēršļus pakāpeniski atceļ un piedāvā īpašus finansiālos stimulus un grantus publiskajiem koka būvniecības projektiem.

Austrija, kā viena no lielākajām masīvkoka CLT ražotājvalstīm pasaulē, kopā ar Somiju ir iniciatore Eiropas koksnes politikas platformai WoodPoP. Eiropas koksnes politikas platformas mērķis ir panākt, lai koksni Eiropā atzītu par stratēģisku materiālu dekarbonizācijā un aprites ekonomikā, tā saskaņo būvnormatīvus un rīko dažādas iniciatīvas, piemēram, WoodPoP Dara Award, lai popularizētu izcilākos daudzstāvu koka arhitektūras projektus Eiropā.

Īstenojot vērienīgu politisku pavērsienu, arī Čehijā nesen mainīti būvnormatīvi, tagad pilsētvidē oficiāli ļauj būvēt daudzstāvu koka ēkas līdz 22,5 metru augstumam (iepriekš “griesti” bija 12 metri). Tas devis spēcīgu impulsu ekoloģisku augstceltņu projektiem valstī.

Kāpēc viena no mežainākajām valstīm – Latvija – nenosaka koksni kā prioritāti?

Latvijā meži klāj vairāk nekā 53% teritorijas – 5. vieta Eiropas Savienībā, mēs esam koka konstrukciju un māju eksporta lielvalsts, tomēr vietējā tirgū publiskajā sektorā koksne joprojām ir rets izņēmums. Šo paradoksu un lēno virzību nosaka vairāki būtiski faktori un konkrētas “bremzes”.

Galvenie šķēršļi

Latvijā gadu desmitiem pastāvēja vieni no stingrākajiem ugunsdrošības ierobežojumiem Eiropā attiecībā uz koka izmantošanu publiskajā apbūvē un daudzstāvu ēkās. Lai gan pēdējos gados Ekonomikas ministrija ir veikusi grozījumus tiesību aktos, kas teorētiski ļauj būvēt augstākas koka ēkas ar atbilstošām ugunsdzēsības sistēmām, reālā projektēšanas un saskaņošanas prakse joprojām ir smagnēja. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests un būvvaldes, vadoties no drošības apsvērumiem, pret koka konstrukcijām publiskajā sektorā izturas ar maksimālu piesardzību un birokrātisku stingrību.

Problēma ir arī nejēdzīgais “zemākās cenas” princips publiskajos iepirkumos. Pašvaldību un valsts iepirkumos Latvijā joprojām dominē “zemākā būvniecības cena šodien”, nevis ēkas dzīves cikla izmaksas vai oglekļa pēda nākamo 50 gadu laikā.

Lai gan koka karkasa vai CLT ēkas ir ātrāk uzceļamas, sākotnējās materiālu un specializēto inženierdarbu izmaksas Latvijā bieži ir augstākas nekā standarta gāzbetona bloku un dzelzsbetona elementu konstrukcijām. Tā kā valsts iepirkumu nolikumos nav obligāta noteikuma “koksne vispirms” kā Īrijā vai stingra oglekļa pēdas nosacījuma kā Francijā, koksne konkursos finansiāli zaudē betona risinājumiem.

Problēma ir ne tikai politiķu un citu lēmumu pieņēmēju kompetences un loģisko spēju deficīts, bet arī tādu arhitektu, inženieru un būvuzraugu trūkums, kuriem būtu padziļināta pieredze darbā ar modernajām masīvkoka konstrukcijām (CLT, Glulam) lielos objektos. Universitāšu programmas un inženieru sertifikācijas sistēmas vēsturiski ir bijušas izteikti orientētas uz betonu un tēraudu. Projektētāji bieži izvēlas to, ko prot vislabāk un kas nerada riskus apdrošināšanā vai saskaņošanā.

Jau kopš okupācijas laikiem Latvijā pastāv mīts, ka koka sabiedriskā ēka ir mazāk ilgmūžīga, vieglāk deg, ir pakļauta mitrumam un, vispār, ir sliktāka. Šie nejēdzīgie aizspriedumi saglabājas gan daudzu politiķu, gan pašvaldību vadītāju, gan investoru prātos, dodot priekšroku “pārbaudītiem un pamatīgiem” materiāliem – mūrim un betonam, kā padomju laikos...

Kas bremzē procesu?

“Bremzēšana”, iespējams, ne vienmēr ir apzināta sabotāža, bet gan sistēmiska inerce un interešu konflikti, kuros iesaistītas vairākas puses.

Pirmkārt, tie ir tradicionālie būvniecības lobiji – betona un cementa industrija. Latvijas būvniecības tirgu vēsturiski kontrolē un ietekmē lielie ģenerāluzņēmēji un materiālu ražotāji, kuru ražotnes, tehnikas bāze un piegādes ķēdes ir pielāgotas betona un mūra tehnoloģijām. Pāreja uz koku nozīmētu nepieciešamību pārkvalificēties un daļu tirgus atdot koka māju ražotājiem.

Otrs faktors ir “bezgalīgā” valsts pārvaldes un pašvaldību neizlēmība. Lai gan ierēdņi un ministrijas, piemēram, Zemkopības vai Ekonomikas, dažādos forumos pauž atbalstu koksnes izmantošanai, trūkst politiskās gribas un līderības ieviest radikālus un obligātus tiesiskos mehānismus kā Francijā un Īrijā. Bailes no pārmetumiem par “tirgus kropļošanu” vai mežsaimnieku protekcionismu kavē drosmīgu, loģisku un Latvijas interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanu. Vietējās būvvaldes un uzraugošās institūcijas bieži darbojas kā stingras procesa bremzētājas, jo tām nav skaidru, standartizētu vadlīniju koka ēku pieņemšanai ekspluatācijā. Rezultātā koka būvprojektu saskaņošana kļūst par “izlūkgājienu”, ko ne katrs pasūtītājs vēlas...

Latvijā šobrīd ražo izcilus koka būvniecības produktus, ko eksportē, lai citas Eiropas valstis sasniegtu savus klimata mērķus. Kamēr valstiskā līmenī iepirkumos netiks juridiski definēta oglekļa pēdas ietekme un prioritāte vietējam resursam, koka būvniecība Latvijas publiskajā sektorā paliks kā atsevišķu entuziastu izņēmuma projekti.

Publiskie projekti Latvijā – izņēmums, ar ko varam lepoties

Lai gan sistēmiska atbalsta trūkst, Latvijā ir tapuši daži izcili, starptautiski atzīti koka arhitektūras paraugi. Tie kalpo kā praktisks pierādījums, ka koksne publiskajā sektorā ir ne tikai iespējama, kā to rāda citas Eiropas valstis, bet pat pārāka savās funkcijās.

Ogres Centrālā bibliotēka, ko atklāja 2021. gadā, ir viena no modernākajām un ekoloģiski ilgtspējīgākajām publiskajām ēkām Latvijā. Tās nesošās konstrukcijas ir pilnībā būvētas no krusteniski līmētiem koksnes paneļiem un līmētā kokmateriāla. Ēka ir pasīvā māja ar nulles enerģijas patēriņu un kalpo kā tehnoloģisks etalons visam Baltijas reģionam. Te jāsaka paldies Ogres pašvaldības vadībai, kas nenobijās un īstenoja šo projektu.

Lieliskas būves ir “Latvijas valsts mežu” (LVM) klientu centri Latvijā. Pirmo Dundagā atklāja jau 2016. gadā. LVM kā meža nozares virzītājs mērķtiecīgi savus reģionālos centrus visā Latvijā būvē no koka, rādot piemēru citām valsts kapitālsabiedrībām. Ēku apdarē un nesošajās konstrukcijās maksimāli izmantota vietējā koksne.

Rīgas cirka kupols tika atjaunots 2022. gadā. Vēsturiskās cirka ēkas rekonstrukcijas pirmajā kārtā tika uzbūvēts unikāls un sarežģīts, no līmētā kokmateriāla izgatavots, kupola nesošais rāmis, kas spēj izturēt milzīgu slodzi, kas nepieciešama cirka aprīkojumam, vienlaikus uzlabojot ēkas energoefektivitāti un ugunsdrošību.

Šie projekti pierāda – ja pašvaldībai vai pasūtītājam ir stingra politiskā griba – kā Ogrē – birokrātiskos šķēršļus un būvniecības inerci ir iespējams pārvarēt.

Kādas izmaiņas Latvijas ir nepieciešamas būvnormatīvos?

Lai koksne Latvijā kļūtu prioritāte, nepietiek ar vēlmi vien, ir nepieciešamas precīzas un drosmīgas izmaiņas tiesiskajā regulējumā. Latvijas būvnormatīvos jāiestrādā obligāta prasība aprēķināt ēkas oglekļa pēdu visā tās mūža garumā – līdzīgi kā Francijas RE2020 regulējumā. Tiklīdz iepirkumā tiks vērtēts materiālu ražošanas radītais piesārņojums, koksne automātiski iegūs milzu priekšrocības pret betonu un tēraudu.

Nepieciešama Ugunsdrošības normatīvu LBN 201 tālāka modernizācija. Lai gan pirms dažiem gadiem koka daudzstāvu apbūve tika atļauta (teorētiski līdz 6 stāviem jeb 18 metriem), prasības pēc papildu ugunsdrošības pasākumiem, piemēram, obligāta un, mūsuprāt – absurda, koka konstrukciju pilnīga apšūšana ar reģipsi, bieži nonivelē koka vizuālās un ekoloģiskās priekšrocības. Nepieciešams ieviest skaidras, Eiropas modernajos standartos balstītas vadlīnijas, ļaujot koka konstrukcijām palikt atsegtām.

Būtiska ir tipveida koka projektu katalogu legalizācija. Valstij Ekonomikas ministrijas personā būtu jāizstrādā un jāapstiprina jau saskaņoti koka karkasa vai CLT tipveida projekti bērnudārziem, skolām un sociālajām mājām. Tas krasi samazinātu projektēšanas laiku un izmaksas pašvaldībām, kā arī noņemtu risku un bailes vietējām būvvaldēm, kuras negrib, neprot un izvairās saskaņot nestandarta koka risinājumus, paliekot pie vecās “padomju betona” pieejas.

Kurp aizplūst mūsu eksports?

Latvijas koka māju un konstrukciju ražotāji ir paradoksālā situācijā – mēs esam augstākā līmeņa eksporta lielvalsts, kas palīdz citām valstīm kļūt zaļākām, kamēr pašu mājās šos produktus neizmanto.

Gandrīz 90-95% Latvijā saražoto koka karkasa un moduļu māju, kā arī augstvērtīgo CLT un Glulam elementu, tiek eksportēti uz Skandināviju, Lielbritāniju, Vāciju, Nīderlandi un Franciju. Latvijas uzņēmumi tur būvē ne tikai privātmājas, bet arī daudzstāvu kvartālus, skolas un studentu viesnīcas.

Latvijas Koka būvniecības klasteris un ražotāju asociācijas jau gadiem ilgi norāda uz absurdu situāciju – Latvijas rūpnīcām ir milzīga jauda, augstākā pasaules līmeņa sertifikāti un tehnoloģijas, bet tās tiek nodarbinātas ārzemju pasūtījumu izpildei. Vietējie ražotāji uzsver, ka, neizmantojot koksni pašu mājās, valsts zaudē iespēju paturēt nodokļu naudu vietējā ekonomikā un mazināt atkarību no importētajiem fosilajiem būvmateriāliem.

Vietējā tirgū nav pieprasījuma pēc apjoma. Kamēr privātpersonas arvien biežāk izvēlas koka mājas, lielie publiskie objekti un daudzstāvu attīstītāji joprojām paliek pie tradicionālā “sociālisma laikmetā” iecienītā betona, jo publisko iepirkumu sistēma, līdz ar to, banku finansēšanas modeļi Latvijā joprojām ir absurdi konservatīvi un neatbalsta inovācijas materiālu izvēlē.

Vai tas nav nožēlojami, ka gadiem ilgi Latvijā šis jautājums netiek atrisināts valsts un vietējā līmeņa politiķu nejēdzības, neizpratnes un totāla provinciālisma dēļ?