“Eiropas ekonomikai katru gadu ir vajadzīgs miljons darba ņēmēju no ārvalstīm,” tā janvārī paziņoja Eiropas iekšlietu komisāre Īlva Johansone. Tas ir saistīts ar demogrāfiskajām pārmaiņām Eiropā, kuru rezultātā samazinās darbspējīgā vecuma iedzīvotāju skaits.
Kā risinājums šai problēmai tiek piedāvātas tā sauktās Eiropas talantu partnerības. Tās tika izsludinātas 2021. gada jūnijā un mērķis ir piesaistīt Eiropas darbaspēkam personas, kas nav Eiropas Savienības pilsoņi, tādejādi aizpildīt darba tirgus nepilnības. Komisija uzskata, ka talantu partnerības ir “trīskāršs ieguvums” – ES ekonomikai, partnervalstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis un kas bieži saskaras ar augstu bezdarba līmeni. Ieguvums, protams, būtu arī pašiem darba ņēmējiem.
Neliela mēroga projektu kopums
Sākotnējie plāni paredzēja, ka pirmās partnerības tiks izveidotas līdz 2022. gada beigām, taču konkrētas vienošanās līdz šim brīdim vēl nav panāktas. ES ir finansējusi dažādus izmēģinājuma projektus, kas tika grupēti zem “Talantu partnerības jumta“. Tie atšķiras pēc koncepcijas, bet bieži vien ietver apmācības iniciatīvas partnervalstīs, kas nav ES dalībvalstis un palīdzību darba ņēmējiem pārcelšanās procesā.
“Ir grūti pateikt, kad sākas Talantu partnerība un ko tā patiesībā nozīmē,” norāda Zviedrijas Eiropas politikas pētījumu institūta vecākais pētnieks Bernds Parusels, piebilstot, ka nolīgumi ir izkaisīti starp dažādiem starptautiskiem un divpusējiem vienošanās dokumentiem.
Neskatoties uz miljonu finansējumu izmēģinājuma projektiem, Eiropas uzņēmumi ir pieņēmuši darbā tikai nelielu skaitu darbinieku. Piemēram, MATCH projekta, kas paredzēja Senegālas un Nigērijas darba ņēmēju un darba devēju saskaņošanu četrās ES valstīs, rezultātā tika pieņemti darbā tikai astoņi cilvēki.
Citu izmēģinājuma projektu – THAMM – vada vairākas organizācijas bez vienota novērtējuma. Vācijā Attīstības sadarbības aģentūra (GIZ) palīdzēja vairāk nekā 400 cilvēkiem atrast darbu vai mācekļa vietu. Taču noteikt ietekmi pēc projekta ilguma ir sarežģīti, jo dalībnieki tika novēroti tikai trīs līdz sešus mēnešus, bet mācekļa prakse parasti ilgst vairākus gadus.
“Tie ir interesanti izmēģinājuma projekti, taču ar to nepietiek, lai apmierinātu milzīgās vajadzības, ko jau tagad vērojam dažās nozarēs,” saka Egmonta institūta Eiropas lietu programmas direktors Žans Luī de Bruvērs (Jean-Louis De Brouwer), kurš šaubās, vai projektus ir iespējams izvērst vajadzīgajā apjomā.
Talantu partnerības kā “draudzīgs palīgs” migrācijas sarunās
“Daudzās valstīs pastāv sava veida šizofrēnija starp toksiskajām debatēm par migrāciju un apstiprinājumu tam, ka ir vajadzīgi darba ņēmēji,” saka de Bruvērs.
Komisāre Johansone popularizē talantu partnerības kā vienu no migrācijas sarunu aspektiem ar partnervalstīm un uzsver to nozīmi sarunās par atpakaļuzņemšanas nolīgumiem. Šī pieeja atspoguļojas arī partnervalstu izvēlē.
Vaicāta par pašreizējo Talantu partnerības sarunu statusu, Eiropas Komisijas pārstāve iekšlietu jautājumos Anita Hipere (Anitta Hipper) norāda, ka partnerības ar Maroku, Tunisiju, Ēģipti, Pakistānu un Bangladešu ir prioritāras. 2024. gada pirmajā pusē ir plānotas t.s.apaļā galda sarunas.
Ar šo partnerību palīdzību trešās valstis būtu jāiesaista “migrācijas pārvaldībā, jo īpaši palīdzot samazināt nelegālo migrāciju un stimulējot partnerus sadarboties atgriešanās un atpakaļuzņemšanas jomā,” raksta A. Hipere. Partnerattiecības ar Nigēriju un Senegālu ir atkarīgas no “uzlabotas sadarbības visos migrācijas jautājumos”.
ES 2024. gada februāra iekšējā dokumentā teikts: “Tiek uzskatīts, ka laiks uzsākt talantu partnerību [ar Senegālu] nav īsti piemērots, ņemot vērā vispārējo sadarbības līmeni, tostarp atpakaļuzņemšanas jomā”. Attiecībā uz Nigēriju atpakaļuzņemšanas nolīgums ir pirmais solis ceļā uz visaptverošu partnerību, kuras sastāvdaļa būtu talantu partnerība”.
Partnervalstis kritizē šo nosacītību. To vidū Naela Gabra (Naela Gabr), Ēģiptes Nelegālās migrācijas un cilvēku tirdzniecības apkarošanas un novēršanas valsts koordinācijas komitejas priekšsēdētāja, uzsver Ēģiptes kā tranzītvalsts situāciju un tās centienus apkarot nelegālo migrāciju: “Mēs novēršam migrācijas cunami uz Eiropu”. Pēc viņas domām, darbaspēka mobilitātes projekti var būt ieguvums visiem, taču tiem nepieciešams konsekvents atbalsts un finansējums.
Tajā pašā laikā ES un Lībijas, Tunisijas, Ēģiptes un pavisam nesen arī Libānas noslēgtie “naudas par migrantu kontroli” darījumi miljonu vērtībā ir izpelnījušies pilsoniskās sabiedrības organizāciju kritiku par cilvēktiesību garantiju trūkumu un necilvēcīgas aizturēšanas un piespiedu atgriešanas finansēšanu.
Bernda Parusela komentārs: “Eiropa ir gatava darīt visu iespējamo, lai kontrolētu nelegālo migrāciju, pat slēgt apšaubāmus darījumus ar trešajām valstīm. Ir arī ārpakalpojumu dimensija: Citām valstīm tiek piešķirta nauda, lai tās varētu pārņemt migrācijas kontroli mūsu vietā.”
Šajā kontekstā Vācijas Integrācijas un migrācijas ekspertu padomes (SVR) pētniece Marija Valter-Franke (Marie Walter-Franke) uzskata, ka talantu partnerības ir “tikai nedaudz vairāk nekā draudzīgs sīks instruments” sarunās, kas citādi būtu vērstas uz atgriešanās un migrācijas kontroli. Viņa ir novērojusi, ka partnervalstis “neuztver Eiropas Savienību nopietni”, jo lūgumi sadarboties migrācijas kontroles un atgriešanās jomā netiek atbalstīti ar konkrētiem piedāvājumiem no Eiropas puses, kas piešķirtu saturu talantu partnerībām.
Tās varētu būt vienkāršākas uzņemšanas procedūras, piemēram, uz punktiem balstītas sistēmas, ko jau izmanto Kanādā un citās valstīs un vīzu saņemšanas iespējas visu kvalifikācijas līmeņu darba vietām.
Joprojām daudz birokrātisku šķēršļu
Darba devēji un darba ņēmēji, kas nav ES pilsoņi, saskaras ar grūtībām, jo ES un dalībvalstis ir sadalījušas juridisko kompetenci attiecībā uz vīzu noteikumiem un kvalifikāciju atzīšanu.
Komisija ir atzinusi šo problēmu un aicinājusi dalībvalstis precīzāk īstenot spēkā esošos ES tiesību aktus. Tā ir arī ierosinājusi pārskatīt ES tiesību aktus ar kuriem nosaka regulējumu attiecībā uz darba ņēmēju, kas nav ES pilsoņi, likumīgu uzturēšanos Eiropas Savienībā.
Nesen pieņemtā pārskatītā Vienotās atļaujas direktīva ir viens no veidiem, kā ES cenšas vienkāršot pieteikšanās procesu darba ņēmējiem, kas nav ES pilsoņi, nodrošinot ātrāku lēmumu pieņemšanu dodot viņiem iespēju mainīt darba devēju un saglabāt dzīvesvietu bezdarba periodā. Komisija ierosināja arī uzlabojumus attiecībā uz ilgtermiņa uzturēšanos, taču 2024.gada martā tie tika apturēti, jo Parlaments un Padome nespēja panākt vienošanos.
Papildus uzturēšanās atļaujām vēl viens šķērslis var būt kvalifikāciju atzīšana. ES strādājošie ārpussavienības pilsoņi, kas nav ES pilsoņi, gandrīz divreiz biežāk nekā ES pilsoņi savās mītnes zemēs strādā darbos, kas ir zemāki par viņu kvalifikācijas līmeni. Lai risinātu šo problēmu, Komisija ir ierosinājusi novembrī vienkāršot ārvalstu kvalifikāciju atzīšanas procedūras.
“Runa nav tikai par pārvietoto cilvēku skaitu”
Organizācijas, kas pārrauga izmēģinājuma projektus, piemēram, Migrācijas partnerības mehānisms (MPF), kas darbojas Starptautiskā Migrācijas politikas attīstības centra paspārnē, uzsver, ka ir svarīgi izmēģināt jaunas metodes, lai gūtu pieredzi un izveidotu sadarbību migrācijas jomā. Diāna Stefanesku (Diana Stefanescu), MPF projektu speciāliste darbaspēka mobilitātes jautājumos intervijas laikā, uzsver: “Šie ir ļoti agrīnas stadijas projekti. Runa nav tikai par pārvietoto cilvēku skaitu.”
Izmaksu un vērtības analīzē, ko veica Digital Explorers, Lietuvas un Nigērijas partnerība MPF ietvaros, tika prognozēts, ka finansiālie ieguvumi pārsniegs 1,3 miljonus eiro ES finansējuma. Tajā tika ņemts vērā, ka pēc projekta pabeigšanas Eiropā palikušo cilvēku skaits pakāpeniski samazināsies.
D. Stefanesku piebilst: “Izmēģinājuma projekti ir pirmais solis, lai pavērtu durvis daudz plašākai sadarbībai un ietekmei, un, manuprāt, potenciāls ir liels, taču ir nepieciešams lielāks finansējums.”
Komisija norāda, ka izmēģinājuma projektu mērogs laika gaitā ir palielinājies un ka tā “ir gatava turpināt atbalstīt plašākas iniciatīvas. Tas ir atkarīgs arī no dalībvalstu apņēmības, kuras joprojām ir kompetentas noteikt uzņemšanas apjomus savā teritorijā.”
ES koncentrē savus izdevumus robežkontrolei
Līdz šim Eiropa ir ieguldījusi aptuveni 82,2 miljonus eiro Talantu partnerības projektos. Finansējums galvenokārt ir saņemts no Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF), Kaimiņattiecību attīstības un starptautiskās sadarbības instrumenta (NDICI) un ES trasta fonda Āfrikai (EUTF), ko NVO ir kritizējušas par attīstības palīdzības novirzīšanu “nelegālās” migrācijas apturēšanai.
Saskaņā ar komisāres Johansones teikto 2023. gadā ES pieredzēja 300 000 “neregulāru ieceļotāju” salīdzinājumā ar 3,5 miljoniem cilvēku, kas ieceļoja pa “regulāriem kanāliem”. Tomēr ES finansējums lielākoties ir vērsts uz migrācijas ierobežošanu un atgriešanās palielināšanu.
Lai gan salīdzinājumā ar iepriekšējo ES budžetu AMIF apjoms ir palielinājies par 29% – no 6,7 miljardiem eiro līdz 8,7 miljardiem eiro (2018. gada cenās), finansējums, kas lielā mērā paredzēts robežu aizsardzībai, ir palielinājies vairāk nekā divas reizes. ES Robežu un krasta apsardzes aģentūrai Frontex vien līdz 2027. gadam paredzēts piešķirt vēl papildus 5,6 miljardus eiro.
Eiropas ekonomikai ir vajadzīgi ārvalstu darba ņēmēji
Tā kā darbaspēka trūkums turpina pieaugt, pieaug uzņēmumu interese pieņemt darbā darbiniekus no ārvalstīm. D.Stefanesku no MPF ir optimistiski noskaņota, ka uzņēmumi palielinās investīcijas, kas ir nepieciešamas, lai ārvalstu darba ņēmēju pieņemšana darbā būtu ilgtspējīga. Tomēr, neraugoties uz privātā sektora ieinteresētību, dažus projektus nav iespējams uzsākt politiskā atbalsta trūkuma dēļ. “Dažas valdības ir nobažījušās par projektu politisko ietekmi”.
“Drošu un legālu ceļu nodrošināšana ir prioritāte,” ES Komisija solīja Talantu partnerību uzsākšanas laikā. Tas, vai Eiropa spēs izpildīt šo solījumu, lielā mērā ir atkarīgs no dalībvalstu politiskās gribas īstenot politiku, kas padara pievilcīgu cilvēkiem strādāt Eiropas Savienībā.
Process ietver ne tikai uzņemšanas procedūru vienkāršošanu un to saskaņošanu ar darba tirgus prasībām. Tas prasa arī uzlabot darba apstākļus un risināt to trešo valstu pilsoņu diskriminācijas problēmu, kuri biežāk strādā pieprasītajās profesijās un ir biežāk pakļauti diskriminācijai.
“Ir vajadzīga drosme, lai īstenotu politiku, kas nav balstīta uz bailēm, ka varētu ierasties pārāk daudz cilvēku vai ka ieradīsies ne tie īstie cilvēki,” uzsver Valters Franke.
Nespēja risināt darbaspēka un prasmju trūkuma problēmas negatīvi ietekmēs Eiropas ekonomiku, jo īpaši tāpēc, ka demogrāfiskās pārmaiņas, kā arī zaļā un digitālā pāreja turpina radīt spriedzi darba tirgū. Izmantojot talantu partnerības kā barjeru, lai īstenotu migrācijas kontroli, netiek izmantots to potenciāls.
Šis raksts ir daļa no “Crossborder Journalism Campus“, kas ir Gēteborgas Universitātes, Leipcigas Universitātes un Žurnālistu izglītības centra Parīzē Erasmus+ projekta.