Kā jau mēs zinām, Eiropas Savienība 2018. gadā pozicionēja sevi kā potenciālu visas planētas klimata aizstāvi, apņemoties līdz 2050. gadam sasniegt klimatneitralitāti. Kopš tā laika Eiropa ir iestrādājusi šo mērķi likumos, kā arī starpposma mērķī – līdz 2030. gadam samazināt neto emisijas par 55%. Eiropas Savienības likumdevēji bija vienojušies par plašu gan jaunu, gan vēlreiz caurskatītu tiesību aktu klāstu, lai pārietu uz ilgtspējīgāku ekonomiku. Tomēr ģeopolitiskais haoss, drošības problēmas, konkurētspēja, dzīves dārdzība, arī neizlēmība novirzījuši uzmanību no “visaptverošās zaļās pārejas”. Pēdējā laikā Eiropas tā saucamā zaļā politika ir izraisījusi plašu pretestību dalībvalstīs gan politiķu, gan uzņēmēju vidū. Protams, atjaunojamie energoresursi ir galvenais faktors Eiropas pārejai uz klimatneitralitāti, bet vēl ļoti, ļoti daudz un jēgpilni jāstrādā, lai pāreja notiktu visās nozarēs, tostarp mežsaimniecībā un lauksaimniecībā. Faktiski, mums Latvijā vissvarīgākais, lai pārspīlēti Eiropas Savienības “zaļās politikas” īstenošanas pasākumi un interpretācijas nesagrautu zemes izmantošanas nozares.
Šobrīd būtiskākie jautājumi
Tātad, Eiropas Savienības mērķis ir līdz 2050. gadam sasniegt “klimatneitralitāti”, šis mērķis ir ietverts Klimata likumā. Tas nozīmē: lai līdz gadsimta vidum panāktu emisiju līdzsvaru atmosfērā, ir jāsamazina emisijas un jāveic to neitralizēšana. Kā jau iepriekš norādījām, Eiropas Savienības Klimata likumā ir iekļauts arī mērķis līdz 2030. gadam samazināt neto emisijas par 55% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Tas varētu palielināties līdz 57%, ja Eiropas Savienība sasniegs mērķi līdz 2030. gadam dabā uztvert 310 miljonus tonnu CO₂ ekvivalenta.
Notiek spraigas diskusijas par starpposma otro mērķi Eiropas Savienības emisiju samazināšanai līdz 2040. gadam. Tam, savukārt, būtu jārada pamats Eiropas klimata un enerģētikas politikai pēc 2030. gada un jādod signāls uzņēmumiem par emisiju samazinājumiem, kas nepieciešami nākamajā desmitgadē. 2025. gada jūlijā Eiropas Komisija, pamatojoties uz Zinātniskās konsultatīvās padomes ieteikumiem, ierosināja mērķi 90%. Tomēr tajā bija iekļautas arī t.s. papildu elastīguma iespējas, par kurām padomē tika diskutēts.
Eiropa vienojās par emisiju samazināšanas mērķi 2035. gadam, kas paredzēts Parīzes nolīgumā, tikai dažas dienas pirms COP30, proti, 2025. gada 5. novembrī, nokavējot divus termiņus šā mērķa iesniegšanai. Mērķis ir līdz 2035. gadam samazināt neto emisijas par 66,25-72,5% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.
Aprēķini par ES dalībvalstu enerģētikas un klimata plāniem (NECP) liecina, ka Eiropas Savienība ir ceļā uz 54% emisiju samazinājumu līdz šīs desmitgades beigām, kas nozīmē: ja visi pasākumi tiks pilnībā un veiksmīgi īstenoti, Eiropa tikai nedaudz atpaliks no 2030. gada mērķa.
Klimata regulējums ir Eiropas Savienības un tās dalībvalstu kopīga kompetence. Tas nozīmē, ka Brisele nosaka (jautājumos, kas attiecas uz Eiropu, jo lielākā daļa tās iestāžu atrodas Briselē) uzdevumus, lai sasniegtu Savienības kopīgos mērķus. Valstu valdības var noteikt savus juridiski saistošos mērķus jomās, kurās Eiropas Savienība nav lēmusi īstenot savas pilnvaras, vai kas ir ambiciozāki nekā ES mērķi. Likumdošanas process parasti sākas ar Eiropas Komisijas priekšlikumu, ko pēc tam groza un par ko sarunas vada Eiropas Parlaments un dalībvalstu pārstāvji Eiropas Padomē.
Vēsturiska politikas, noteikumu un mērķu kopa ir apkopota “Eiropas zaļā darījuma līgumā”. Tā mērķis ir saskaņot procesus ES ar tās klimata mērķiem, vienlaikus saglabājot ekonomisko izaugsmi un sociālo kohēziju. Lielākā daļa šīs kopas ir pārtapusi Eiropas Savienības tiesību aktos, kas dalībvalstīm jāīsteno.
Jāatzīmē, ka Eiropas Savienībā veiktās aptaujas liecina, ka lielākā daļa ES pilsoņu klimata pārmaiņas uzskata par nopietnu apdraudējumu. Vairākums eiropiešu domā, ka ES un valstu valdībām ir jārīkojas, un uzskata, ka centieni šai sakarā ir jāpastiprina, ne jāsamazina. Tomēr 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās klimata pārmaiņu nozīme vēlētājiem nelikās tik būtiska, salīdzinot ar 2019. gada vēlēšanām.
Starptautiski Eiropa ir nozīmīga “ietekmes aģente” klimata diplomātijā un finansēšanā. 2023. gadā ES un tās 27 dalībvalstis no publiskiem avotiem mobilizēja 28,6 miljardus eiro klimata finansējuma. ES nozīme ir pieaugusi pēc ASV izstāšanās no Parīzes nolīguma. Tomēr ES divreiz ir nokavējusi termiņu, lai atjauninātu savus klimata mērķus 2035. gadam.
Dārdzība, konkurence un vienotas pieejas problēmas
Drošības, konkurētspējas un dzīves dārdzības jautājumi rada spiedienu uz Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, radot budžeta ierobežojumus, novirzot uzmanību no zaļajām iniciatīvām. Šī situācija rada iemeslus, lai palēninātu “zaļo pāreju”. Tomēr dažos gadījumos zaļā politika var mīkstināt šo tendenču ietekmi, piemēram, aizstājot importētos fosilos resursus ar atjaunojamiem energoresursiem.
Līdz 2029. gadam Eiropas Komisija plāno samazināt administratīvo slogu lielajiem uzņēmumiem par 25% un MVU par 35%. Tas jau ir izraisījis nozīmīgas izmaiņas esošajos tiesību aktos, piemēram, ilgtspējības ziņošanas noteikumos. Rezultātā ir radušās bažas par Eiropas atkāpšanos no mērķiem gan dalībvalstu, gan ārvalstu valdību spiediena dēļ.
Eiropa vēlas būt līdere arī tīro tehnoloģiju jomā, bet tas vēl ir jāpierāda, jo ES saskaras ar sīvu konkurenci, jo īpaši no Ķīnas. Svarīgi, vai Brisele varēs paļauties uz savu regulatīvo ietekmi un vienotā tirgus spēku pret savu konkurentu finansiālo varenību. 2025. gada februārī atklātais Tīras rūpniecības nolīgums (CID) paredz mobilizēt vairāk nekā 100 miljardus eiro, lai atbalstītu Eiropas Savienības Tīrās rūpniecības ražojumus. Eiropas Komisija pieņems Rūpniecības paātrinājuma likumu un Eiropas tīkla paketi.
Lai sasniegtu Eiropas klimata un enerģētikas mērķus, ir būtiski, ka visas 27 dalībvalstis īsteno vienojošos tiesību aktus. Svarīgi, lai pāreja tiktu īstenota visos reģionos. Šim nolūkam paredzētas programmas, piemēram, Taisnīgas pārejas fonds un Kohēzijas fonds. Nākamajā septiņu gadu budžeta periodā no 2028. līdz 2034. gadam varētu notikt izmaiņas. Eiropas Komisija iesniedza savu plānu nākamajam septiņu gadu budžetam 2025. gada jūlijā, 35% no tā atvēlot klimata un vides pasākumiem. Tagad par to notiks sarunas.
2024. gada Eiropas Savienības vēlēšanās Eiropas Parlamentā pieauga labējo politiķu skaits, vienlaikus samazinoties atbalstam zaļajām un kreisajām partijām. Tas ir radījis jautājumus par Parlamenta spēju izveidot ambiciozas zaļās politikas īstenošanas sarunu pozīcijas un par to, vai tā sauktā fon der Leienas koalīcija, kas atbalstīja Zaļā darījumu politiku, saglabāsies. Jaunais termiņš nozīmēja arī jaunus cilvēkus Eiropas Komisijas vadībā, tostarp centriski kreiso spānieti Terēzu Ribeiru kā viceprezidenti, kas atbildīga par enerģētikas un klimata jautājumiem.
Eiropas Komisija ir iesniegusi plānus atteikties no Krievijas naftas un gāzes līdz 2028. gada sākumam. Krievijas ogļu un jūras naftas imports jau ir aizliegts. ES mērķis ir pārtraukt Krievijas kodoldegvielas importu, kam, tomēr, nav noteikts konkrēts datums
Saskaņā ar 2025. gada jūlijā noslēgto tirdzniecības nolīgumu Eiropas Savienība paziņoja, ka līdz 2028. gadam iegādāsies enerģiju no ASV 750 miljardu ASV dolāru vērtībā. Kritiķi gan pauduši šaubas, kā to iespējams realizēt praksē.
Lai Eiropas Savienība savā enerģijas bilancē sasniegtu noteikto mērķi, izmantojot atjaunojamos energoresursus jau līdz 2030. gadam, nepieciešami ļoti nopietni pasākumi. Mērķis ir 42,5%. Papildus tam, lai izvairītos no atjaunojamo energoresursu ierobežošanas un turpinātu ražošanu pieprasījuma samazināšanās periodos, tos uzkrājot, ir ļoti svarīgi modernizēt un paplašināt Eiropas tīkla sistēmu. Saskaņā ar nozares datiem, līdz 2050. gadam investīcijas Eiropas sadales tīklos ir jāpalielina divkārt, sasniedzot 67 miljardus eiro gadā. Eiropas Komisija ierosināja Eiropas tīkla paketi un elektrifikācijas rīcības plānu.
Noderīgas saites par Eiropas Savienības klimata, vides un enerģētikas politiku:
Eurostat atjaunojamās enerģijas statistika