Eiropas ritošā sastāva jautājums

Pauls Ritums, Rīgas Laiks | 18.07.2022

Pēdējos gados, Eiropas Savienībai paplašinoties, ir augusi pilsoņu neuzticība institūcijām, kuras tie uzskata par attālinātām, nodarbinātām ar tādu noteikumu izstrādi, kas ir neiejūtīgi pret atsevišķām tautām vai pat tām atklāti kaitīgi. Daudzviet mēs saskaramies ar vispārēju priekšstatu par Eiropas nogurumu un novecošanos, par Eiropu, kura nu ir “vecmāmiņa” un vairs nav auglīga un mundra. Tādējādi diženās idejas, kas reiz iedvesmoja Eiropu, šķiet zaudējušas savu pievilcību, un to vietā nākušas vien Eiropas institūciju birokrātiski tehniskās lietas.

Pāvests Francisks, uzruna Eiropas Parlamentā 2014. gada 25. novembrī Strasbūrā

Kad Francisks salīdzināja Eiropu ar neauglīgu vecmāmiņu, viņš, visticamāk, negribēja aizvainot ne tās daudzās fertilo vecumu pārsniegušās sievietes, kuras visā pasaulē veido katoļu draudžu mugurkaulu, ne tās sievietes un vīriešus, kuri bērnu radīšanu neuzskata par sievietes vērtības vienīgo un galveno mērauklu, ne pasaules visvarenāko valstssievu Angelu Merkeli, kura savos 60 gados, nekļuvusi ne par vecmāmiņu, ne par māti, tomēr neatstāj noguruša un novecojuša cilvēka iespaidu.

Viņš un Vatikāna Komunikācijas de­­­partaments (tas pats, kura askētiski vadītajam tviterkontam @Pontifex ir 4,8 miljoni sekotāju), iespējams, vienkārši vēlējās panākt, lai pasaules vē­­­sturē pirmā pāvesta jezuīta runa kļūtu par šogad visvairāk citēto un apspriesto Eiropas līdera runu. Tas tad ļautu “sa­­purināt” sekularizēto, pie augstiem ma­­teriālās labklājības standartiem pieradušo un globāli arvien mazāk konkurētspējīgo Eiropas publiku.

Pāvests Francisks, Eiropas teritoriāli vismazākās valsts galva, atkārtoja “pilsētai, kontinentam un pasaulei” vēsti, kuru daudz tehniskākā rīcībpolitikas valodā var izlasīt 500 miljonus cilvēku iekļaujošās, strauji novecojošās un pasaulē arvien mazāku lomu spēlējošās Eiropas Savienības dokumentos – stratēģijās, secinājumos, rezolūcijās: mūsu ir par maz, mēs dzīvojam pāri saviem līdzekļiem, mēs strauji novecojam, mūsu labklājības modelis nav ilgtspējīgs, nevienlīdzība palielinās, un mums steidzīgi un prātīgi ir jārisina imigrācijas problēmas un jāiegulda alternatīvos enerģijas avotos un jēgpilnā nodarbinātībā.

Vienīgi, atšķirībā no vēlētajiem politiķiem, kuri izmisuši meklē veidus, kā par šiem analītiskajiem secinājumiem (un no tiem neglābjami izrietošajiem lēmumiem) runāt ar vēlētājiem, vienlaikus saglabājot cerības tikt pārvēlētiem, Franciskam par pārvēlēšanu nav jārūpējas. Šajā ziņā viņa “valstība nav no šīs pasaules”. Protams, viņam tomēr ir jārēķinās ar “šo pasauli” sava ganāmpulka modernizācijas centienos, Vatikāna politikā. Kad oktobrī Francisks katoļu baznīcas bīskapu si­­nodē rosināja lemt par lielāku baznīcas atvērtību homoseksuāliem un laulību šķīrušiem cilvēkiem, bīskapu konservatīvais vairākums to noraidīja. Tomēr šis šķietamais zaudējums diez vai ir mazinājis Franciska autoritāti.

Strasbūrā uzrunājot Eiropas institūcijas, kuras ir cilvēktiesību jēdziena un prakses paplašināšanas avangardā, Francisks nevis pamācoši moralizēja par “Gejropu”, bet gan uzteica cilvēktiesību veicināšanu kā “centrālo ele­men­tu Eiropas Savienības centienos stiprināt cilvēka cieņu gan Savienībā, gan attiecībās ar citām valstīm”. Pro­­tams, “egoistisko cilvēktiesību” kritiķi citēs Franciska aicinājumu pārlieku nepaplašināt individuālās tiesības uz ko­­pējā labuma rēķina. Tomēr šallīti va­­ravīksnes krāsās no sociāli konserva­tīvo aprindu dēmonizētās deputātes lezbietes Lunāčekas Svētais tēvs Stras­būrā pieņēma ar pa­­teicīgu smaidu.

Tos, kuriem tīk “tautas tradicionālās un kristīgās vērtības” pretnostatīt “svešajām un uzspiestajām Eiropas Savienības vērtībām”, varētu būt mazliet samulsinājusi Franciska uzslava Eiropas institūciju lomai. Iespējams, ka pāvests ar savu runu netieši atgādināja arī to, ka Eiropas Savienības izveidošana savulaik bija kristīgo de­­­mokrātu un dažādām partijām piederīgu katoļu kopīga lieta. Visā Eiropas Komisijas 56 gadus ilgās pastāvēšanas vēsturē tās prezidents nav bijis katolis vai kristīgais demokrāts tikai kādus 12 gadus. Pēdējos 33 gadus visi Eiropas Komisijas (un Eiropadomes) prezidenti ir bijuši un turpina būt katoļi. Un Briseles kuluāros runā, ka Dombrovska un Katainena izredzes kļūt par Eiropas Komisijas vai Eiro­padomes prezidentiem mazināja tieši tas, ka viņi nepieder pie katoļu baznīcas vai kristīgo demokrātu politikas kodola.

Franciska runā sev svarīgas tēmas bija jāsadzird ikvienai no Eiropas lielajām politiskajām ģimenēm. Labēji centriskā (konservatīvā un kristīgi demokrātiskā) Tautas partija sadzirdē­­ja vēsti par transcendento cilvēka cie­­ņu, ģimeni, cieņu pret cilvēka dzīvību visos tās posmos. Sociālistu sirdis sildīja vārdi par nabadzības mazi­nāšanu, solidaritāti, darbavietu radīšanu. Zaļajiem tika aicinājums Eiro­pas Savienībai būt globālās vides aizsardzības avangardā un samazināt bezjēdzīgu patēriņu. Liberāļiem, kuri tradicionāli ir visskeptiskākie pāvesta klausītāji, šoreiz tika vēlējums labvēlīgi pieņemt imigrantus un cilvēktiesību nozīmes novērtējums.

Tiesa, ne vārda par Ukrainu, kur “no debesīm krita bērni” (bīskaps Bulis) un kur joprojām turpinās karš. Uk­­rainas gadījums īsti neļauj piekrist Franciska optimismam, ka pēc divu konfrontējošu bloku izzušanas īstenojas Jāņa Pāvila II 1988. gadā Strasbūrā teiktais – “balstoties suverēnās un brīvās institūcijās, Eiropa reiz pilnībā ap­­tvers ģeogrāfijas un – pat vēl vairāk – vēstures dāvātās robežas”.

Tomēr vispriecīgākie par Franciska runu laikam gan bija filozofi. Eiropas Parlamenta deputāti un mediji viņiem prasīja paskaidrot, kā īsti saprast tādas pāvesta pieminētas neikdienišķas lietas kā transcendentā cieņa, monādes, funkcionālisma un privatizācijas mentalitāte. Jo būtu taču patīkami, ja varētu arī turpmāk uzturēt sarunu par to, kāpēc Eiropā, “lai uzturētu demokrātiju dzīvu, ir jāizvairās no daudzajām globalizācijas tendencēm, kas realitāti atšķaida, proti, eņģeliska pūrisma, relatīvā diktatūras, antivēsturiska fundamentālisma, ētikas bez labestības un intelektuālisma bez gud­­rības”.

Pāvests, protams, iedvesmoja, bet Stras­­būrā nekavējoties turpinājās ie­­rastā dzīve. Pēc ilgajiem un vētrainajiem aplausiem Svētajam tēvam de­­putāti nekavējoties ķērās pie darba kārtības nākamā punkta: “Ieteikums par projektu Padomes lēmumam Ei­­ropas Savienības vārdā apstiprināt 2007. gada 23. februārī Luksemburgā pieņemto protokolu par dzelzceļa ritošā sastāva jautājumiem, kas pievienots Konvencijai par starptautisko no­­drošinājumu attiecībā uz pārvietojamām iekārtām.”
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Laiks 2015. gada janvāra numurā

Pievienot komentāru