Eiropas nosacījumi skaidri, to sekas gan raisa bažas

Māris Ķirsons, "Dienas Bizness", zemeunvalsts.lv | 23.09.2021

Ikvienam zemes īpašniekam nāksies izvērtēt savu saimniecisko darbību ikkatrā kvadrātmetrā, lai varētu sasniegt ES izvirzītos mērķus, savukārt Latvijai ir vajadzīga valsts politika, kas veicinātu brīvprātīgu saimnieciskās darbības transformāciju to zemju saimniekiem, kurās līdzšinējā saimnieciskā darbība būs apgrūtināta vai mazefektīva.

Tādu ainu rāda “Dienas Biznesa” sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par Eiropas Zaļā kursa iespējamo sociāli ekonomisko ietekmi uz zemes apsaimniekošanas nozarēm un darbavietām, un apdzīvotību reģionos.

Zina plānus un noteikumus

“Eiropas lielie politiskie uzstādījumi lauksaimniecībai ir zināmi – par 50% samazināt augu aizsardzības līdzekļu lietošanu, par 50% samazināt antibiotiku izmantošanu, par 20% samazināt mēslojuma apmērus, samazināt CO2 emisijas, palielināt bioloģiskās lauksaimniecības īpatsvaru līdz 25% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes apmēra. Taču nav skaidrības, piemēram, par stratēģijas “no lauka līdz galdam” mērķu sasniegšanas devumu no katras ES dalībvalsts, jo īpaši, zinot katras valsts atšķirīgo situāciju,” skaidro Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre. Sacīto viņa pamato ar skaitļiem, piemēram, ES uz vienu hektāru vidēji lieto 2,82 kg augu aizsardzības līdzekļu (AAL) aktīvās vielas, Latvijā šis rādītājs ir tikai 0,8 kg/ha, ir valstis, kur AAL patēriņš ir piecas, sešas reizes augstāks nekā Latvijā. “Ir nepieciešamas politiķu, ierēdņu un uzņēmēju kopīgas diskusijas, zinātnieku iesaiste, lai noteiktu un ES pierādītu to augu aizsardzības līdzekļu līmeni, par kuru zemāk samazināt šo preparātu lietošanu, nodarboties ar lauksaimniecību nav iespējams, jo bez tiem nevar sekmīgi cīnīties pret kaitēkļiem un slimībām un spēt iegūto produkciju piedāvāt par pieņemamām cenām,” skaidro M. Dzelzkalēja-Burmistre. Viņa prognozē, ka minētie uzstādījumi ir diametrāli pretēji patērētājiem tieši cenu un ražības ziņā (ražība, visticamāk, samazināsies), tātad arī darba ražīgumam un efektivitātei.

Kļūdaini pieņēmumi ceļā uz greizo spoguļu karaļvalsti

“Kūdra atrodas ES Zaļā kursa “frontes pirmajā līnijā”, kaut arī Latvijā iegūto kūdru pārstrādā substrātos, ko izmanto stādu audzētāji un lauksaimnieki, tāpēc nav skaidrs, kāpēc ilgstoši atjaunojams resurss – kūdra – Eiropas ieskatā ir fosilais resurss,” pamatoti jautā SIA Laflora valdes priekšsēdētājs Uldis Ameriks. Viņš norāda, ka ES pieeja visu mērīt ar vienu olekti neder visiem dzīves gadījumiem, jo dalībvalstu situācija ir ļoti atšķirīga. Somijā un Īrijā liels kūdras apjoms tika izmantots enerģētikā; šo valstu situācija nav salīdzināma ar Latviju, kur enerģētikā patērē mazāk par 2% no iegūtā apjoma. “Eiropā lēma, balstoties pieņēmumā, ka ikviens iegūtās kūdras kubikmetrs tiek sadedzināts. Lai gan ir labi zināms, ka Latvijā kūdru iegūst pavisam citām vajadzībām, tik un tā šo resursu “ierindoja” līdzās Polijas akmeņoglēm, Igaunijas degslāneklim kā fosilo kurināmo, kura ieguve ir jāpārtrauc, jo tas radot būtiskas CO2 emisijas,” norāda U. Ameriks. Viņu pārsteidz, cik kļūdaina un aplama informācija tiek izmantota ļoti svarīgu lēmumu pieņemšanā.

“Kas ir tie eksperti, kuri šādus aplamus un realitātei neatbilstošus pieņēmumus gatavoja? Kāpēc CO2 emisijas apjoms augsnēm Latvijā ticis piemērots līdzīgs kā Vācijai un Francijai, kurās ir pavisam cits klimats un cita tipa augsne? Kāpēc augšņu CO2 emisijas Latvijā nav balstītas zinātniskos pētījumos, bet gan pieņēmumos, kur izmantojot citā klimatiskā zonā atrodošos valstu emisijas?” jautā U. Ameriks. Viņš ir pārliecināts, ka kļūdainos pieņēmumos nevar balstīt turpmākos lēmumus, kas skar Latvijas tautsaimniecību. “Saprotu, ka Vācijā purvu nosusināšanu īstenoja pirms vairākiem desmitiem gadu un tagad šīs vēsturiskās kļūdas vēlas labot uz citu valstu rēķina, šajā virzienā aktīvi “piestrādājot” ne vienai vien nevalstiskajai organizācijai, tā izdarot spiedienu uz lēmumu pieņēmējiem Latvijā.” Uldis Ameriks secina, ka ES virzās uz centralizāciju, jo arvien mazāk lēmumu var tikt pieņemti vietējā līmenī.

Tikai kopā var sasniegt izcilu rezultātu

“Svarīgākais, lai redzētu kopainu zemes izmantošanā un neieslīgtu diskusijā par liegumiem kādas nozares esamībai vai kādu produktu ražošanai, ir meklēt iespējas, kā nozarēm citai citu papildināt un atbalstīt. Pamatmērķis ir būt produktīviem un efektīviem saimniekiem katrā hektārā, ikvienā produktā, kopumā nodrošinot sabiedrības labklājību,” ir pārliecināts a/s “Latvijas Finieris” padomes priekšsēdētājs Uldis Biķis. Viņš norāda, ka Latvija joprojām atpaliek produktivitātē, darba ražīgumā, salīdzinot ar ES “vecajām” dalībvalstīm. “Jāmāk sarunāties un diskutēt: tā varēsim atrast labāko risinājumu ikviena zemes hektāra izmantošanā, ņemot vērā lielos ES uzstādījumus, piemēram, CO2 piesaistē. Vai, tieši pretēji, cik daudz tas nonāk gaisā. Jāmācās lasīt algoritmi, kurus nemitīgi pilnveido,” tā U. Biķis. Meža nozare – Latvijas valsts mežzinātnes institūta “Silava” personā – pēdējos gados ir veikusi mājasdarbu – pētījumus par CO2 piesaisti un emisiju apjomiem, dodot iespējas rēķināt.

“Kompleksa skatījuma par Latvijas zemi nav, par to nav arī attiecīga līmeņa diskusiju, kas ir satraukuma pamatā,” norāda U. Biķis. Viņš atgādina, ka Latvijas pozīcija var atšķirties no citu valstu pozīcijām, bet sava viedokļa aizstāvēšanai visiem – politiķiem, ierēdņiem, uzņēmējiem – ir jābūt vienotiem, jāredz kopaina, jo, strīdoties, neko nepanāksim un nespēsim aizstāvēt savas intereses ES.

“Nevar salīdzināt ES dienvidzemes ar ziemeļvalstīm, jo dienvidos koki plantācijās izaug 15–20 gados, Latvijas situācijā šādu rezultātu var sasniegt tikai 50–70 gados. Tas nozīmē, ka “visi vienādi” nevarēs. Lai maksimizētu ieguvumus gan attiecībā pret klimatu, gan bioloģisko daudzveidību, katram būs savs pasākumu izpildes kalendārs,” tā U. Biķis. Viņš uzsver, ka Latvijai ir savi mērķi un Latviju nevajag salīdzināt, piemēram, ar Spāniju, Franciju vai pat Zviedriju. “Esam uzmanīgi, mēģinām iesaistīt visas nozares (kuras izmanto zemi) un meklējam labākos risinājumus, lai spētu sasniegt izvirzītos mērķus, kas nav nepareizi, bet svarīgākais ir un būs, kā mēs paši tos pildām,” iesaka U. Biķis. Viņš atgādina, ka koks, augot, piesaista CO2 un CO2 tiek glabāts tā dēvētajā koka bankā – koksnes izstrādājumā. CO2 var noglabāt arī daudzgadīgajos augos. “Iespējams, kūdras augšņu īpašnieks saimniecisko darbību mainīs un lauksaimniecības vietā nodarbosies ar mežsaimniecību. Šim procesam jābūt brīvprātīgam, lai neradītu spriedzi, nezaudētu darbavietas un neradītu situāciju, kad daudz hektāru apsaimniekojam primitīvi, ar mazu subsīdiju, izdarot vienu mazu darbību. Jāstrādā, lai konkrētā zeme radītu iespējami garāku produktu ķēdi un vairāk darbavietu, tātad arī nodokļu ieņēmumu,” savu pozīciju skaidro U. Biķis.

Laiks mājasdarbiem

“Ir skaidrs, kura darbība cik lielas emisijas rada, bet pagaidām nav zināms, cik lielas CO2 emisijas piesaista lauksaimniecība, jo tajā audzē augus, kuri, tāpat kā meži, patērē CO2,” norāda M. Dzelzkalēja-Burmistre. Lai lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji tuvotos klimata mērķu sasniegšanai, ir nepieciešams zināt, kuras darbības kādās augsnēs rada lielākas CO2 emisijas. “Tā kā vislielākās emisijas rodas, kustinot organiskās augsnes, vispirms būs nepieciešams mājasdarbs (jāpaveic līdz 2025.-2026. gadam) – kur Latvijā šādas augsnes ir un cik daudz; pēc tam varēs risināt jautājumu par saimniekošanas maiņu tajās, jo dārzeņus audzēt tur vairs nevarēs, bet būs iespēja tās transformēt ganībās vai stādīt ilggadīgos augus, tostarp, kokus, kuri piesaista CO2,” darbu plānu rāda M. Dzelzkalēja-Burmistre. Viņasprāt, šādai transformācijai būs nepieciešams valsts atbalsts un stimuli, lai pārorientēšanās dotu vislabāko iespējamo rezultātu valstij un tās saistību izpildei klimata mērķu sasniegšanai. “Lauksaimnieki jau šodien gribētu dzirdēt atbildes, tādu pagaidām, diemžēl, nav,” tā M. Dzelzkalēja-Burmistre.

Bažas par zaļā viļņa efektu

“Lai lemtu, kā rīkoties, nepieciešams adekvāts pašreizējās situācijas novērtējums, kurš kompleksi skartu itin visas jomas, vienlaikus paturot prātā iespējamo lēmumu sociāli ekonomisko ietekmi uz darbavietām reģionos, nodokļu ieņēmumiem utt.,” uzsver U. Ameriks. Viņaprāt, Latvijā vislielākā problēma ir demogrāfiskā situācija, jo valsts paliek tukša. “Kas notiks ar iedzīvotājiem Latvijas reģionos pēc Zaļā kursa iedzīvināšanas, kādas un kur būs darba vietas?” jautā U. Ameriks. Viņaprāt, nedrīkst ierobežot tos resursus, kuri jau pašlaik ir aizsargāti un ir ilgtspējīgi. “Baidos, ka Zaļā kursa ietvaros radīsies “jauns vilnis”, kurš pašlaik Latvijā strādājošos cilvēkus “aiznesīs” darba gaitās uz ārzemēm, kur būs (radīsies) darba vietas,” tā U. Ameriks. M. Dzelzkalēja-Burmistre uzskata, ka nedrīkst pieļaut situāciju, ka Latvija ir skaisti zaļa, bet tukša un nabadzīga zeme.

Iespējas jāizmanto

“Audzējot labklājību, spiediens uz dabu pieaug, tāpēc arī prasības par bioloģisko daudzveidību un teritorijām, kuras jāatstāj dabai, ir pamatotas, jo neviens Latvijā nevēlas dzīvot Nīderlandes ainavā, kur ik kvadrātmetrs zemes ir apstrādāts un piesātināts ar daudzkārt lielāku vielu daudzumu, salīdzinot ar Latviju,” skaidro U. Biķis. Viņš uzskata, ka jāizmanto dotās iespējas vairāk lietot tieši atjaunojamos resursus. “Var kokus stādīt vairāk, bet – cik ātri un kādu atdevi tas radīs CO2 piesaistē? Ik gadu Latvijā ar stādaudzētavās izaudzētiem kociņiem apstāda ap 20 000 ha, un apstādīt, piemēram, vēl 100 000 ha nebūs iespējams, nepalielinot stādu audzēšanas jaudu,” norāda Uldis Biķis.

“Nepieciešama koordinēta rīcība starp ministrijām, lai rastu labākos risinājumus, jāiesaista nozares un uzņēmumi,” tā U. Biķis. U. Ameriks savukārt norāda uz precedentu, ka iestādes nemaz nevēlas, lai nozare sniegtu komentāru. “Ir bijušas situācijas, kad saņemam gatavu dokumentu, kura izstrādes procesā neesam piedalījušies, mūsu viedokli neviens nav vēlējies zināt, bet tajā ietvertās prasības attiecas tieši uz nozari,” tā U. Ameriks. Viņaprāt, šādas situācijas vairs nedrīkst atkārtoties. M. Dzelzkalējas-Burmistres pieredze rāda, ka savulaik ierēdņu, uzņēmēju un politiķu apspriešanās notikušas daudz vairāk nekā pašlaik, kad “katrs laivu airē vairāk sev vajadzīgajā virzienā”.
Diskusijas video pieejams šeit: 
https://www.youtube.com/watch?v=9lBRnXDlnEI

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru