Mūsu uzdevums ir radīt apstākļus, lai Latvija nebūtu izejvielu, bet dārgu produktu ražotāju valsts, intervijā uzsver viena no pašmāju vadošajiem koksnes nozares uzņēmumiem “Stiga RM” īpašnieks Andris Ramoliņš. Sarunā viņš skaidro arī savu redzējumu par klimata jautājumiem, situāciju darba tirgū un citām meža un kokrūpniecības nozares aktualitātēm.
Tukuma novada industriālā parka, kur nesen sākās “Stiga RM” jaunās kokskaidu akustisko plātņu rūpnīcas būvdarbi, tuvumā atrodas Tukuma lidlauks, par kuru salīdzinoši nesen sprieda kā par lidostas “Rīga” dublantu. Vai šie plāni aizgājuši nebūtībā?
Es ļoti ceru, ka šajā teritorijā reiz sāksies aktīvāka darbība, taču tās īpašniekiem ir problēmas ar reputāciju, tāpēc pastāv zināms risks, kas esošajos ģeopolitiskajos apstākļos nav attaisnojams. Ja parādīsies investors ar labu reputāciju, kas iegādāsies gan lidlauku, gan lidostas ēku, noteikti ir gaidāma teritorijas tālāka attīstība, jo tur ir pieejamas pietiekami lielas zemes platības – vairāki simti hektāru.
Es nebiju ar mieru gaidīt, līdz kāds beidzot sāks šī zemes gabala aktīvāku apsaimniekošanu, tāpēc pērn kopā sanācām vairāki Tukuma novada uzņēmēji un nodibinājām uzņēmēju biedrību Tukuma novada industriālā parka attīstībai. Aktīvi sadarbojamies ar novada domi, mēģinām pilnveidot parka infrastruktūru – jau šobrīd ir asfaltēti ceļi, bet pagaidām trūkst centralizētā ūdensvada un kanalizācijas, pie kā rit darbs. Aicinām uzņēmējus nākt uz Tukuma novada domi, rakstīt iesniegumus par vēlmi šajā teritorijā attīstīt ražotnes. Mēs ļoti priecāsimies par novada attīstību!
“Stiga RM” un tā īpašnieks lepojas ar sekmīgu un secīgu meža īpašumu paplašināšanu. Kādi ir konkrētie mērķi?
Katru gadu plānojam iegādāties noteiktu meža platību apjomu. Pērnā gada mērķis bija 900 ha, šogad plānu palielinājām par 300 ha. Domāju, nākamgad mērķis atkal būs par dažiem simtiem hektāru lielāks. Lai gan šogad savu plānu jau esam izpildījuši – līdz gada beigām vēl daži mēneši, bet esam paspējuši iegādāties jau ap 1300 ha meža un apstāties neplānojam.
Mūsu novērojumi liecina, ka Kurzemē ir meža īpašnieki, kas šogad varētu saskarties ar finanšu grūtībām, un meža īpašumu pārdošana palīdzētu viņiem tās atrisināt. Mēs esam ieinteresēti šādos darījumos un aicinām ikvienu meža īpašnieku izvērtēt tirgū pieejamos piedāvājumus un nepaļauties tikai uz pircēju solījumiem, bet meklēt patiešām izdevīgāko risinājumu no uzticama sadarbības partnera.
Uzņēmumam piederošās meža platības nākotnē noteikti palielināsim arī tāpēc, ka gadās, ka citi nozares spēlētāji īpašumu iegādājas, izstrādā un pārdod tālāk ārvalstu īpašniekiem. Tas, manuprāt, nav pareizi, vēlos, lai Latvijas zeme paliek latviešu īpašniekiem, kuri audzēs īpašuma apjomu un vairos tā vērtību.
Šogad, šķiet, bijām pirmais Latvijas kapitāla uzņēmums, kas sāka lielāku meža platību atpirkšanu no ārvalstu īpašniekiem, iegādājoties savā īpašumā 505 ha, kas iepriekš piederēja somu investoru pārvaldītam uzņēmumam. Esam labs piemērs tam, kā ražojošs kokrūpniecības uzņēmums, kas pārstrādā un eksportē, sākas “no meža” – no augsnes gatavošanas, stādīšanas, kopšanas. Man un kolēģiem uzņēmumā ļoti patīk filozofija: “Mūsu sākums ir mežs, mēs pievienojam tam vērtību, radot augstvērtīgus un kvalitatīvus produktus.”
Vai meža īpašumos arī paviesojies mizgrauzis?
Diemžēl ir paviesojies, taču tā skartās platības nav lielas un sanitārās cirtes jau esam veikuši. Šobrīd joprojām apzinām arī augusta vētras sekas, jo arī mūsu platībās tā ir trāpījusi. Ar dronu palīdzību apsekojam īpašumus, lai skaidri un detalizēti saprastu situāciju, vadāmies no meteoroloģisko staciju kartēm, skatāmies, kas un cik daudz noticis.
Bija brīdis, kad nozares cilvēki meža īpašumu tirgus sakarā vairāk pieminēja Latgali. Patīkami pārsteidza, ka Kurzemē arī viss vēl nav nopirkts vai pārdots.
Tik aktīvs, kā gribētos, tirgus diemžēl nav – mēs nopērkam gandrīz visus īpašumus, kas nonāk mūsu redzeslokā vai ko cilvēki mums piedāvā paši.
Jāatzīst, īpašumu iegādes sakarā mums šobrīd nav reklāmas. Tas ir reputācijas jautājums – vienmēr piedāvājam godīgu samaksu, nevis mēģinām izpirkt īpašumus par puscenu vai 20% no patiesās vērtības, vienmēr izdarām to, ko esam apsolījuši, un neliekam vilties, tāpēc meža īpašnieki mums uzticas. Turklāt par jebkuru īpašumu, ko iegādājamies, varam samaksāt līguma slēgšanas dienā – tas ir uzticības un biznesa ētikas jautājums.
Vai runa ir par dažāda vecuma mežiem, vai par izcirtumiem, kurus var apmežot pēc savas patikas?
Runājot par izcirtumiem, dažus esam iegādājušies, bet tiem noteikti jāatrodas līdzās esošajiem īpašumiem. Piebildīšu, ka mums patīk pašiem kopt, stādīt un audzēt mežus, nevis labot cita sastrādāto.
Vai meža īpašumi tālākos plānos varētu būt saistāmi arī ar lēnām attīstošos oglekļa tirgu Latvijā?
Viennozīmīgi šis ir viens no virzieniem, kas tuvāko 10 gadu laikā attīstīsies. Ir nopietni jādomā par klimata jautājumiem, un daba uzskatāmi mums to parāda – nesen piedzīvojām vētru, lielus krusas graudus, bargus negaisus – redzam, ka klimats patiešām mainās. Mēs neko nevaram mainīt pagātnē notikušajā, bet ir iespējams rīkoties tagad, tūlīt un turpmāk. Tā ir mūsu filozofija, un “Stiga RM” kā savos īpašumos CO₂ piesaistošam uzņēmumam ir ļoti svarīgi mazināt oglekļa pēdu. Arī topošajā rūpnīcā Tukuma novadā ražosim ilgtspējīgus, augstas kvalitātes un augstas pievienotās vērtības produktus, nevis eksportēsim apaļkoksni. Esam CO₂ neitrāli, oglekli piesaistām ilgtermiņā.
Runājot par klimata jautājumiem, kā praktiski domājošs un uzņēmējdarbībā aizņemts cilvēks var mudināt citus šīs aktivitātes nepārspīlēt? Latvijā tālāk par saukļiem īsti tikuši nav. Ko darīt praktiski un ikdienā?
Varam atgriezties pie mūsu sarunas galvenās tēmas – pie meža. Rūpīgi izaudzējot un izstrādājot izaudzētos kokus, radot no tiem augstas pievienotās vērtības un ilgtspējīgus produktus, mēs ilgtermiņā piesaistām CO₂. Mežu audzējot ar pieaugumu 7-8 m³ vai padsmit kubikmetru gadā, uz katru kubikmetru mēs piesaistām vienu tonnu CO₂. Saimnieciskā darbība būtiski veicina CO₂ piesaisti un skābekļa ražošanu – tas ir vispārzināms process, ko mums mācīja vēl skolā. Efektīva saimniekošana ir atslēga straujai Latvijas izaugsmei. Ko mums vajag? Kārtīgu plānveida saimniekošanu mežā un augstvērtīgu un ilgtspējīgu produktu ražošanu – tā mēs ne tikai neatstāsim CO₂ pēdu, bet būsim oglekļa piesaistītāji. Šis ir Latvijas un latviešu “know how” – iespēja izaugsmei, attīstībai, ražošanai – mums viss ir dots.
Kas vēl būtu nepieciešams? Iekārtu operatori, kas strādā ar datoriem un vada robotus. Šo ceļu esam izvēlējušies topošajā Tukuma kokskaidu akustisko plātņu rūpnīcā, jo viss ražošanas process notiks automatizēti, cilvēkam vadot robotus. Rūpnīca, kad taps gatava, būs pati modernākā pasaulē. Tādu automatizācijas līmeni, kādu plānojam un esam iecerējuši mēs, attiecīgo iekārtu ražotāji vēl nav nedz pieredzējuši, nedz realizējuši. Tas būs liels izaicinājums un vienlaikus – panākums. Rūpnīca būs gatava 2025. gadā, bet publiski runājam par 2026. gadu, lai viss process būtu līdz mazākajam sīkumam skaidrs un precīzs.
Ja šādas rūpnīcas un šādu iekārtu līdz šim nav bijis, vai uzņēmumā jau ir kāds, kas pamazām mācās un apgūst nepieciešamās iemaņas?
Šobrīd kopā ar iekārtu ražotājiem turpinām darbu pie iekārtām un to izpildījuma. Praktiskā apmācība notiks vēlāk tepat uz vietas, rūpnīcā.
Tātad iekārtu atvedīs, uzstādīs un tās apgūšana sāksies uz vietas.
Tieši tā! Mūsu inženieri kopā ar sadarbības partneriem, kā mēs smejamies, “modinās” iekārtas, klāt esot šo iekārtu operatoriem, kas sāks tās iepazīt un mācīties ar tām strādāt.
Vai ir nojausma, kādām zināšanām jābūt vēl nebijušu iekārtu operatoriem?
Zīmīgi, ka programmētāja vai kokrūpnieka zināšanas nebūs galvenā prasība, taču speciālistu rūpība un uzmanība gan būs no svara, lai spētu apieties ar smalkām iekārtām un savlaicīgi ievadītu komandas, sekojot līdzi, lai robots tās precīzi izpildītu. Kopumā iekārtas darbosies pašas, bet tās noteikti jāpieskata, jo allaž ir iespējamas nelielas nobīdes. Robots, piemēram, var nesaprast, kāpēc kaut kas ir saslīdējis, tāpēc blakus jābūt zinošam speciālistam, lai savlaicīgi pamanītu un labotu kļūdu.
Līdzīga pieredze mums jau ir – Kuldīgas rūpnīcā robotizācijas līmenis ir ļoti augsts. Rūpnīcā ļoti sekmīgi strādā arī sievietes, izcili tiekot galā ar darba pienākumiem, jo fiziski darbs nebūt nav smags. Smago darbu paveic robots, operatoram ir uzrauga funkcijas, nepieciešamajos brīžos dodot komandas, kas un kā būtu darāms.
Te būtu vietā atcerēties, ka 21. gadsimtā sakot – strādāju rūpnīcā – nevajag domāt par 19. vai 20. gadsimtu, kad darbs ražošanā bieži vien bija ellišķīgi nogurdinošs un smags.
Precīzi! Šodien darbam rūpnīcā nav sakara ar lielu fizisku slodzi vai zemu izglītības līmeni. Pie mums strādā daudz izglītotu un ļoti ambiciozu jaunu speciālistu, kuriem ir iespēja attīstīt savu karjeru, iedziļinoties ražošanas procesos un ejot tālāk uz vadošiem amatiem. Mēs ļoti atbalstām jauno speciālistu ienākšanu, un ir patiess prieks, ka arvien vairāk gudru un zinošu cilvēku vēlas pie mums strādāt. Piemēram, mūsu sarunas dienā arī esam pieņēmuši darbā vairākus inženierus.
Atceroties nākamajām paaudzēm domātās kapsulas iemūrēšanu topošās akustisko plātņu rūpnīcas pamatos, ļoti svarīga šķita uzrunās pieminētā uzņēmuma jaudīgā komanda. Politiskajā vidē nereti tieši prasmīgas komandas trūkums rada problēmas politiskam spēkam, politiķim vai ministram. Kā privātajā biznesā veidojas spēcīga komanda?
Esmu ļoti priecīgs un pateicīgs “Stiga RM” komandai – ikviens kolēģis ir ne tikai izcils savas jomas eksperts, bet arī īsts domubiedrs un uzticams sabiedrotais, uz kuru varu paļauties ceļā uz izaugsmi. Visi cilvēki, kas kādā laikposmā ir piebiedrojušies “Stiga RM” vadības komandai, kaut kādā veidā aizraujas vai pat saslimst ar domu, ka jāturpina attīstīt, attīstīties un investēt. To visu laiku – nepārtraukti – arī darām. Piemēram, šobrīd vienlaicīgi top vairāki objekti, un bez spēcīgas, aizrautīgas komandas tas vienkārši nebūtu iespējams.
Ja mēs vienkārši pelnītu naudu un nopelnīto ieguldītu smalkā īpašumā Spānijā, nez vai mūsu darbinieki to atbalstītu un saprastu. Mūsu pieeja ir cita, mēs cenšamies atbalstīt arī tās kopienas un to sabiedrību, kurā mēs strādājam, gan Kuldīgā, gan Tukuma novadā. Piemēram, esam ierīkojuši bērnu rotaļu laukumus, tapa Pampaku trase un citas iedzīvotājiem svarīgas iniciatīvas. Ar to mēs sabiedrībai pasakāmies un arī paskaidrojam, ka bez darbiniekiem un bez komandas neesam nekas.
Pasaulē dzirdam runājam par krīzi. Mūsu uzņēmumā krīzes nav, to nejūtam. Vadības komanda pārslēdz ātrumu un meklē citus noieta punktus – ja kaut ko nevar pārdot Indijā, skatāmies, vai produkts varētu būt nepieciešams Amerikā vai Āfrikā. Krīzi vēlamies izmantot kā atspērienu izaugsmei.
Mūsu vadības komandas cilvēkiem skatījums uz situāciju ir ļoti līdzīgs – vēlamies ieguldīt un attīstīt rūpniecību Latvijā, atnest uz šejieni zināšanas un labāko praksi. Piemēram, 60-70% Kuldīgas saplākšņa rūpnīcā izmantoto iekārtu esam izgatavojuši paši Tukuma metālapstrādes rūpnīcā, nogādājuši tās Kuldīgā un samontējuši. Darbs notiek ārzemju speciālistu uzraudzībā, šādā veidā uz Latviju esam atnesuši gan pieredzi, gan zināšanas. Katrs nākamais attīstības posms, balstoties šajās zināšanās un pašu pieredzē, dod iespējas ātri un adekvāti reaģēt krīzes situācijās.
Protams, nav tā, ka viss vienmēr notiek “pēc plāna”, teju katru dienu ir kāds mazāks vai lielāks izaicinājums, taču no mūsu attieksmes un rīcības atkarīgs, kādas tam būs sekas. Piemēram, pērn 10. augustā piedzīvojām ugunsgrēku Kuldīgas rūpnīcā – izdega cehs ar visām iekārtām. Ceha darbību atjaunojām precīzi četru mēnešu laikā, 10. decembrī ar jaunām iekārtām un jaunā cehā atsākām darbu. Domāju, šīs situācijas risināšanā esam čempioni, turklāt šai laikā neatlaidām nevienu darbinieku, visi saņēma algu, daļu ražošanas izvietojām citur – gan kaimiņvalstīs, gan Latvijā. Strādājām arī brīvdienās, un jāatzīst, ka slodze visiem bija ļoti liela, bet neviens nepadevās un pildīja savus pienākumus godam. Rezultātā mūsu klienti un sadarbības partneri pasūtītos produktus, varbūt ar nelielu laika nobīdi, bet dabūja. Gada nogalē pie mums atbrauca sadarbības partneri, skatījās un brīnījās – kur esot izdegušais cehs? Tam, ka mēs atradāmies un sarunājāmies tieši tajā cehā, vienkārši negribēja ticēt, jo tur vairs nebija ne miņas no ugunsnelaimes. Tas ir izcils saliedētības apliecinājums un komandas darba rezultāts – kopā mēs panācām gandrīz neiespējamo, ar ko ļoti lepojos! Manuprāt, cilvēkiem patīk radīt brīnumus, kad tas ir noticis un viņi tajā ir piedalījušies, tam noticēt ir vieglāk.
Tātad patlaban politiski jūtīgais jautājums par darbaspēka trūkumu uzņēmumu faktiski nav skāris.
Tā gluži nevar teikt, jo pēdējos gados uzņēmums strauji attīstās un teju katru mēnesi pieņemam darbā jaunus darbiniekus, turklāt, mēs meklējam augstas raudzes speciālistus, kuru Latvijā nav daudz. Tāpēc darbaspēka jautājums ir ļoti aktuāls, mums ir interesants darbs, ko piedāvāt, oficiāls konkurētspējīgs atalgojums un izaugsmes iespējas, tāpēc šobrīd par speciālistu trūkumu sūdzēties nevaram.
Nedz mežizstrādē, nedz meža apsaimniekošanā, nedz arī transporta sektorā mums darbaspēka trūkuma nav. Sarunās ar pretendentiem secinām, ka cilvēki arvien vairāk domā par savām sociālajām garantijām, kas ir ļoti svarīgi.
Man nav skaidrs, kāpēc atbildīgās valsts iestādes par šo nerunā pietiekami skaļi un regulāri, proti, saņemot naudu aploksnē, tu apzodz sevi, savus bērnus, savu valsti un savu nākotni... Nedod Dievs, salauzīsi kāju! Kas notiks? Kāda būs tava sociālā labklājība? Tieši šo jautājumu un šādā skatījumā vēlētos dzirdēt no valsts iestādēm. Šodien €100 vairāk aploksnē rezultēsies €200 mazāk pensijā. Svarīgi ir runāt nevis par aplokšņu algām, bet katram individuāli skaidrot katra personiskos un valstiskos ieguvumus no legālas atalgojuma sistēmas. Izskaidrot, cik svarīgi ikvienam, lai uzņēmumi šos nodokļus samaksā. Secīgi šādā sarunā nonākam pie uzņēmumu konkurences un attiecīgi pie efektivitātes.
Ilgā valdības maiņa nu galu galā rezultējusies ar jaunu valdību, kāds uzņēmējam skats uz šo...
Uzvārdiem nav lielas nozīmes. Nozīme un svars ir komandai un darbam, kas attiecīgajam uzvārdam seko. Uzskatu sevi par diezgan apolitisku, vienīgais, kas man ir svarīgi,– lai politiskais spēks nebūtu prokrievisks. Šajā jautājumā kompromisu nav.
Valstij jārūpējas par infrastruktūru, jo valsts rada apstākļus, ko izmanto uzņēmēji. Mūsu uzdevums, savukārt, ir radīt apstākļus, lai mēs nebūtu izejvielu, bet dārgu produktu ražotāji. No graudiem līdz miltiem, piemēram, ir liels solis, nerunājot, ka tālāk ražojam maizi vai makaronus. To pašu varam runāt par koksni un kūdru – mēs neizvedam kūdru, bet substrātu, lai kāds Tuvajos Austrumos vai Spānijā varētu audzēt tomātus. Tā es to redzu un tādam vajadzētu būt valdības plānam.
Radiet apstākļus – pārējo paveiks uzņēmēji! Piemēram, patlaban šķiet, ka mūsu finanšu iestādes izvēlas klientu, nevis savstarpēji konkurē, lai klients dotos pie tām. Banku portfelī obligāti jābūt iespējai sadarboties ar augstāka riska klientiem, kas vēlas sākt uzņēmējdarbību. Pats to esmu pieredzējis, proti, kad man kredīti bija nepieciešami visvairāk, man tos nedeva. Kāds bija risinājums? Izmantoju iespēju saņemt kredītu kā privātpersona, ķīlā dodot man piederošu pļavu; kā uzņēmējam man nedeva neko.
Vēl ļoti būtiski, lai valsts nodrošinātu uzņēmējiem vienādus noteikumus. Kad tas notiks, varbūt kāds bankrotēs, jo nespēs šādos noteikumos strādāt, bet tie, kas paliks, valstij dos straujāku ekonomisko izaugsmi, jo nebūs jākonkurē ar ēnu ekonomikas sektoru. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi, jo mūsu valstī 2023. gadā ir nepiedodami liels ēnu ekonomikas īpatsvars.
Dažādu ārēju apstākļu ietekmē (C19, karš) Latvijā ir parādījušās ļoti negaidītas problēmas. Piemēram, valodas jautājums, kas Atmodas gados līdzās neatkarībai bija viens no svarīgākajiem. Kas 30 gados licis aizmirst svarīgo?
To paskaidrot var divos vārdos – tā ir politiskā prostitūcija, kas ilgu laiku ir koķetējusi ar austrumu kaimiņa varenību, mielojusies pie austrumu kaimiņa dažādu derīgo izrakteņu naudas. Kas notika? Virkne svarīgu jautājumu tika pasludināti par tabu (par necilājamiem) un par tiem netika runāts. Nu sastopamies ar 30 gadus šādā stilā atliktām problēmām, kad skolā nav mācīta valoda, vēsture. Tas ir goda un cieņas jautājums. Mēs protam daudz ko, runājam angliski, bet aizmirstam, ka šeit ir Latvija. Ja mums kāds piezvana un saka “Aļo!”, nereti pārejam uz krievu valodu. Es šādos gadījumos aicinu runāt latviski. Negribat? Nerunāsim!
Kādas aktivitātes notiek Latvijas Kokrūpniecības federācijā?
Latvijas Kokrūpniecības federācijas galvenais uzdevums patlaban ir aktīvi iebilst pret ekstrēma Zaļā kursa ieviešanu. Manuprāt, šis ir un arī turpmāk būs prioritārs jautājums. Nepieciešams skaidrs līdzsvars – Latviju nevar pārvērst rezervātā ne no lauksaimniecības, ne būvmateriālu, ne cita viedokļa. Tas ir ļoti svarīgi, jo runa ir par demokrātiju – mums ir jānosaka, ko mēs savā zemē un valstī darīsim. Iepriekš 50 gadus noteikumus diktēja Maskavā, nu līdzīgi lēmumi nāk no Briseles. Jāsaprot atšķirīgas lietas – viena situācija ir Nīderlandē, kur 1/3 no Latvijas teritorijas mīt 17 miljoni iedzīvotāju, otra – Latvijā ar mazāk nekā 2 miljoniem iedzīvotāju. Šie ir divi ne-sa-lī-dzi-nā-mi lielumi. Mums jācīnās, lai Latvija būtu plaukstoša un ražojoša zeme, ne rezervāts kādam magnātam Francijā vai citur. Atkārtošu – tas ir ļoti svarīgi! Nereti rodas sajūta, ka mums piedāvā darījumu – Eiropā visu saražosim un jums atvedīsim. Pag, un kas mēs šeit būsim? Brīvdienu māja? Tā vēl pazaudēsim savu neatkarību. Mēs varam ražot, mēs varam būt pirmie daudzās jomās, nepieciešams tikai darīt, vajadzīgi ambiciozāki mērķi un uz tiem jātiecas.
Pirms teātra sezonas sākuma parādījās ziņa, ka “Stiga RM” atbalstīs jauno Dailes teātra aktierkursu.
Latvijas kultūrai ir svarīga loma nacionālās identitātes, piederības sajūtas un saliedētības stiprināšanā – jo vairāk mēs katrs ieguldīsim kultūras un mums svarīgo vērtību veicināšanā, jo spēcīgāka un plaukstošāka būs mūsu valsts un sabiedrība. Tāpēc mani ļoti uzrunāja Jura Žagara ideja veidot jaunu studiju kursu un apmācīt augstākās raudzes profesionāļus teātra un mūzikla žanrā. Esmu ļoti priecīgs būt klāt jaunu Latvijas talantu attīstības brīdī, atbalstot pēctecību un zināšanu nodošanu jaunajai paaudzei, tādējādi palīdzot jaunajiem talantiem atrast savu balsi un pieteikt savu vietu Latvijas teātra vēsturē.
Būšu ļoti lepns, ja pēc pieciem gadiem šie jaunie cilvēki, kuriem skatuves mūžs vēl sāksies, stāsies skatītāju priekšā, tad varēšu nodomāt – te ir arī daļiņa no mana darba. Tas ir tas, kas paliks mūsu tautai un nesīs gaismu. Gaišā puse un atpūta mums visiem ir ļoti vajadzīga...
Izmantotas “Stiga RM” un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas