… Drīz pēc «skābjvēderes valzivs» es atklāju veselu virkni citu dzīvnieku. Nosaukšu no tiem tikai «slīpēto labdabi», zīdītāju no ķenguru sugas, «ēdamo vērsi», mūsu govs cilts­tēvu, un «sēpijas infuzoriju», ko es pieskaitīju klejotājām žurkām.

Ar katru dienu radās jauni dzīvnieki. Es pats biju pār­steigts par saviem panākumiem šinī nozarē. Nekad nebūtu do­mājis, ka kādreiz vajadzēs tādos apmēros palielināt dzīvnieku skaitu un ka Brēms savā «Dzīvnieku valstī» atstājis neievēro­tus tik daudzus dzīvniekus. Vai Brēms un visi viņa sekotāji kaut ko zināja par manu Islandes sikspārni, tā saucamo «aizjū­ras sikspārni», vai arī par manu māju kaķi no Kilimandžaro kalna virsotnes ar nosaukumu «briežu pačueha, negantā»? Vai dabas pētniekiem bija līdz tam kāda jēga. par «inženiera Kūna blusu», ko es atradu dzintarā un kas bija pilnīgi akla, jo bija mitinājusies tikpat akla aizvēsturiskā kurmja ādā, bet pēdē­jais, kā es rakstīju, bija. mantojis savu aklumu no savas cilts­mātes pārošanās ar kādu aklu «alu proteju» no Postojenas grotes, kas tajos laikos sniegusies līdz tagadējam Baltijas okeānam?

Šis īstenībā neievērojamais gadījums izraisīja lielu polemiku starp laikrakstiem «Čas» un «Čech» jo pēdējais kādā no sa­viem feļetoniem citēja manu rakstu par manu jaunatklāto blusu, piezīmēdams: «Dievs labi dar' ko darīdams.» «Čas» tur­pretim no tīri reālistiskā viedokļa satrieca drupās ir manu blusu, ir cienījamo «Cech», un no tā laika mana jaunu būtņu atklājēja un izgudrotāja zvaigzne sāka dzist. «Dzīvnieku Pa­saules» abonenti kļuva nemierīgi.

Šā nemiera iemesls bija daži mani raksti par biškopību un putnkopību; tajos es attīstīju jaunas teorijas, kas radīja ve­selu paniku, jo pēc dažiem maniem gluži vienkāršiem pado­miem pazīstamo biškopi Pazureku ķēra trieka un biškopība Šumavā un Krkonošu kalnu apvidū sāka iznīkt. Mājputnus piemeklēja mēris, un tie visi nobeidzās. Abonenti rakstīja draudu vēstules un uzteica abonementu.

Es pievērsos brīvā dabā dzīvojošiem putniem un vēl tagad atceros, kāds piedzīvojums man bija ar laikraksta «Sclsky Obzor» redaktoru, klerikāļu deputātu, direktoru Jozefu M. Kadlčaku.

Es izgriezu no angļu žurnālā «Country Life» kāda lazdu krūmā sēdoša putna attēlu. Šo putnu es nosaucu par riekstrozi, tāpat kā es gluži loģiski būtu nosaucis kadiķu krūmā sē­došu putnu par kadiķrozi vai vismaz kadiķrozieni.

Un, re, kas notika. Kadlčaka kungs uzbruka man atklātā vēstulē, ka šis putns esot sīlis, nevis kaut kāds riekstrozis, un vāciski to saucot «Eichelhāher».

Es atbildēju ar vēstuli, kurā izklāstīju visas savas teorijas par riekstrozi, iepīdams tur visādus apvainojumus un izdomā­tus citātus no Brēma. Deputāts Kadlčaks savukārt atbildēja ar laikrakstā «Selsky Obzor» ievietotu ievadrakstu.

Mans šefs Fuksa kungs sēdēja kā parasti kafejnīcā un la­sīja provinces laikrakstus, jo pēdējā laikā viņš tur bieži mek­lēja atsauksmes par maniem aizrautīgajiem rakstiem «Dzīv­nieku Pasaulē», kad es ierados, viņš man norādīja uz «Selsky Obzor», kas atradās uz galda, un, vērdamies manī ar sērīgu skatienu, kas pēdējā laikā pie viņa bija parasts, lūdza lasīt skaļi.

Es skaļi izlasīju visas kafejnīcas publikas priekšā:

«Godājamā redakcija!

Esmu jau aizrādījis, ka jūsu žurnāls ievieš neparastu un nepamatotu terminoloģiju, nerūpējas par čehu valodas tī­rību, izdomā visādus dzīvniekus. Kā piemēru jau minēju, ka jūsu redaktors vecā parastā apzīmējuma «sīlis» vietā saka lielot «riekstrozis», kaut gan pat vācu valoda šis vārds «Eichelhāher» nozīmē «sīli».»

— Sīlis,— izmisis nopūtās žurnālā izdevējs. Es mierīgi lasīju tālāk:

«Pēc tam es saņēmu no «Dzīvnieku Pasaules» redak­tora neiedomājami rupju, personisku aizskārumu un nepie­klājību pilnu vēstuli, kur mani nosauc par nosodāmu ne­jēgu un ragulopu, pret ko enerģiski protestēju. Tā neatbild pieklājīgi cilvēki uz lietišķi zinātniskiem iebildumiem. Es labprāt gribētu zināt, kurš no mums ir lielāks ragulops. Varbūt taisnība, ka man nevajadzēja aizrādījumus rakstīt uz atklātnēm, bet nosūtīt slēgtā vēstulē, tomēr, būdams aizņemts darbā, es tādiem sīkumiem nepievērsu uzmanību, bet tagad, pēc tik zemiska uzbrukuma, es gribu «Dzīvnieku Pasaules» redaktoru pienaglot pie kauna staba.

Jūsu redaktora kungs ļoti maldās, domādams, ka es esmu neaptēsts muļķis, kam nav jēgas par to, kā sauc vienu vai otru putnu. Es jau gadiem ilgi nodarbojos ar or­nitoloģiju, smeļot savas zināšanas ne tikai no grāmatām, bet no dabas, un man būros ir vairāk putnu, nekā jūsu re­daktors, šis Prāgas traktieru un krogu iemītnieks, redzējis visā savā mūžā.

Protams, tas nav tik svarīgi, tomēr jūsu «Dzīvnieku Pa­saules» redaktoram nekaitētu iepriekš pārliecināties, ko viņš nosauc par muļķi, iekams atļaujas uzrakstīt tādas bez­kaunības, kuras varētu pagadīties acīs lasītājiem Moravijā, Frīdlandē un Mistekā, kur pirms šā raksta jūsu žurnālam arī bija abonenti.

Protams, šeit nav domāts personīgi polemizēt ar šo prātā vājo tipu, bet jautājums jāizšķir būtībā, tāpēc no jauna atkārtoju, ka ir pilnīgi nepieļaujami izdomāt jaunus nesaprotamus nosaukumus, ja mums ir vispār pazīstams un ieviesies nosaukums «sīlis».»

— Tātad sīlis,— mans šefs izrunāja vēl vairāk izmisušā balsī.

Es lasīju mierīgi tālāk, neļaudamies traucēties:

«Ja nespeciālists un pļēgurs ķeras pie nepiemērota uzdevuma, tad tā ir nekaunība no viņa puses. Kurš kādreiz saucis sīli par riekstrozi? Grāmatā «Mūsu putni» 148. Ipp. ir ari latīņu apzīmējums — Garrulus glandarius B. A. Tātad šis putns ir sīlis.

Jūsu žurnālā redaktoram būs jāatzīst, ka es pazīstu put­nus labāk nekā kaut kurš nespeciālists. Riekstrozi Dr. Baijers nosauc «Nuciiraga carycatcctes B.», pie kam «B» nebūt nenozīmē, kā to apgalvo jūsu redaktors, pirmo burtu no vārda «bulduris». Čechu ornitologi vispār pazīst tikai pa­rastos sīļus, nevis visādus riekstrožus, ko izgudrojis tas kungs, kam, pēc viņa paša teorijas, ir ļoti piemērots pir­mais burts «B». Tas ir neveikls personīgs uzbrukums no viņa puses, kas stāvokli nemaina.

Sīlis paliks sīlis, kaut arī «Dzīvnieku Pasaules» redak­tors no dusmām ap… Tas tikai lieks pierādījums, cik vieglprātīgi un aplami cilvēks var rakstīt, kaut arī viņš ne­būtu tik rupjā kārtā atsaucies uz Brēmu. Šis aprobežotais subjekts raksta, ka sīlis, pēc Brēma, piederot pie krokodiļu sugas, kaut gan viņa minētajā 452. lpp. runa ir par sirmo čaksti (Lanius minor L).

Tālāk šis nejēga, lai neteiktu vairāk, atkal atsaukdamies uz Brēmu, apgalvo, ka sīlis piederot piecpadsmitajai kraukļveidīgo putnu dzimtai, kaut gan Brēms pašus kraukļus pie­skaita septiņpadsmitajai dzimtai, kurai tiešām pieder krauķi un kovārņi, bet šis rupjais radījums pat mani no­saucis par kovārni (colaeus) no žagatu cilts, par zilo vārnu no tukšu salmu kūlēju apakšdzimtas, kaut gan minētajā lappusē ir runa tikai par meža sīļiem un raibajām žagatām.»

— Meža sīļi, — nopūtās izdevējs, taustīdams savu galvu. — Dodiet, es lasīšu tālāk!

Es sabijos, jo viņa balss skanēja gluži aizsmakusi, kad viņš lasīja:

«Kolibri jeb turku zīlītes arī čechu valodā būs ko­libri, tāpat kā pelēkais strazds — pelēkais strazds (Turdus pilaris).»

— Pelēko strazdu vajadzētu saukt par kadiķu strazdu vai strazdeni, šefa kungs,— es iebildu,— jo viņš pārtiek no ka­diķu ogām.

Fuksa kungs uzsvieda laikrakstu uz galda un pats palīda zem biljarda, aizsmacis atkārtojot pēdējos izlasītos vārdus:

— Turdus, kolibri.

— Nav nekādu sīļu,— viņš sāka kliegt zem biljarda galda,

— Riekstrozis kož, kungi!