Domāt krietni tālāk! Intervija ar Rimantu Brāli, Sodra Latvija sertifikācijas speciālistu

Zemeunvalsts.lv | 18.05.2021

Tev ir krietna pieredze un zināšanas par Latvijas mežiem un to apsaimniekošanu, Tev ir noteikts ieskats un zināšanas arī Zviedrijas mežsaimniecībā. Ko Tev nozīmē vārds “zaļš”?

Jautājums kādam no malas varētu likties vienkāršs: “Sak, kāpēc neatbildēt?”

Kā ik latvietim – tā ir mana viensēta, manas saknes, mana Latgale, manu senču zeme Burzavas paugurainē, kur joprojām ir manu senču celtā māja, līdzās esmu uzcēlis jaunu, lai tur dzīvotu mani bērni un bērnubērni. Saimniekoju savā zemē, pļavās neļauju augt krūmiem, ir izrakti dīķi. Jā, esmu vairāk “dīvāna” zemnieks, bet man patīk, ja mana pļava ir nopļauta! Esmu iesaistījies pasākumā par bioloģiski vērtīgo zālāju platībām, manās pļavās aug naktsvijoles. Tā ir grava, tas ir gravā esošais biotops, ko atrada dabas skaitītāji un pret ko neiebilstu. Man pieder 2 ha bērzu meža, ko appludinājis bebrs un kuru es necenšos patriekt. Domāju, līdzīgus vārdus teiktu katrs latvietis, runājot par to, kas ir zaļš. Par šo es varētu stāstīt un stāstīt, jo man to patīk darīt, stāstot, acu priekšā redzu ainavu, kas ir manā īpašumā: aust rīts, dīķī peld gulbji, kalna galā to vēro alnis, mostas cīruļi un strazdi... Par godu dēlam esmu iestādījis ozolu, kas top jo resnāks un kuplāks. Tas ir mans zaļums!

Burzavas pauguraine. Kādreiz, pieturot Burzavas stacijā, kursēja Daugavpils-Pitalovas vilciens. Kas patlaban notiek uz dzelzceļa?

Kādreizējā Pēterburgas–Varšavas dzelzceļa līnija. Dzelzceļš joprojām ir, pasažieru vilciens kādu laiku gan nekursē, ik pa laikam garām traucas kravas vilcieni, to intensitāte gan samazinājusies. Ļaužu, kas strādāja uz dzelzceļa, skaits arī samazinās, jo daudzas darbības tikušas automatizētas.

Zviedrus un somus meža nozarē mums apraksta kā labo piemēru vai labo praksi. Runājot ar kolēģiem Latvijā, skaidrs, ka neesam sliktāki.

Strādājot zviedru uzņēmumā, ir lietas, kas man zviedru pieejā saimniekošanai mežā ļoti patīk, bet – es noteikti neuzskatu, ka skandināvi un viņu pieredze mežsaimniecībā ir kā dogma vai obligāts paraugs Latvijai, pie kā vajadzētu par visām varēm pieturēties. Mums ir noteiktas atšķirības, mums ir cita mentalitāte, kas noteikti jāņem vērā, saimniekojot Latvijas mežos. Jā, no zviedriem un citas labās pieredzes pasaulē jāmācās, bet jāiet savs ceļš!

Kas ir minētais “ļoti tīkamais zviedru mežsaimniecības pieredzē?

Zviedri stratēģiski domā ilgāk un tālāk nākotnē. Krietni tālāk! Viņiem ir 50-100 gadu stratēģija, un šie skaitļi kaut ko nozīmē! Latvijā tā nav, tas nav pārmetums, mums gadu gaitā ir klājies gana raibi, vēstures notikumi mūs ir pamatīgi plucinājuši, un cilvēks Latvijā ir pieradis dzīvot īsākam laika sprīdim. Tā nav vietējo vaina, ja tā var teikt! Tā vēsturiski iedzimts. Jau tagad manu, ka lēnām, lēnām vēlme domāt tālāk un ilgtermiņā top jo izteiktāka. Ja kaut kas nav ienesīgi vai izdevīgi šodien, zviedri zina, ka pēc 20-30 gadiem tas pats “kaut kas” būs izdevīgs gan mežam, gan cilvēkam.

Kā Tu skaidrotu pēdējo gadu klišejas, runājot par mežu: “Vai! Visa Latvija pārdota zviedriem!”

Ar šo saskaros gan! Pat ejot pa meža taku, sastopu cilvēkus un uzklausu: “viss tiek pārdots zviedriem”, “visi meži tiek izcirsti”, “nekas netiek stādīts”! Tās ir klišejas, par ko nav jāapvainojas. Ko darīt? Ik mežsaimniekam ir mierīgā tonī jāskaidro, ka šādu domu paudējs maldās. Par zviedriem pārdotajām platībām: tās ir nelielas, salīdzinot ar Latvijas platībām, par to nav ko satraukties. Ieteiktu padomāt, ka zviedru uzņēmumi (vismaz mans) neiegādājas dižākos un labākos mežus. Iegādājas mūsu pašu bāleliņu izstrādātos un nereti “izčakarētos”. Ko organizē zviedri? Sagatavo augsni, stāda, kopj, veic jaunu taksāciju, jaunas robežas. Kas šos darbus veic? Ne jau zviedri, bet vietējie ļaudis, mūsējie. Ieguldījumi Latvijā ir gana lieli. Kamēr kociņš izaug, ir samaksāts pietiekami daudz...

Vidzemnieki brīnoties, ka Latgalē pārnadži labprāt mielojas ar jaunajām eglītēm, ne priedītēm vien...

Starp citu, studijas beidzot, diplomdarbā rakstīju, ka pārnadži daudz bojā mūsu eglītes: tās apkož! Gan briežiem, gan aļņiem mūsu gardās eglītes garšo! Aizsardzības pasākumi ir nepieciešami, ieguldījumi tajos ir saprotami un svarīgi. Par dzīvnieku blīvumu – tas ir palielinājies, to apstrīdēt nevar. Vai tas ir labi, vai slikti... Man, kā jau minēju, patīk kalna galā redzēt alni vai stirnas skrejam, bet jaunaudzēm to lielais skaits ir nopietna problēma.

Lāči Latgalē...

Burzavas pusē tos nemanu, jo manam īpašumam apkārt nav lielu meža masīvu, pie mums atnākuši nav, arī pēdas nav manītas, un kaimiņi neko nav bilduši. Sākot savu taksatora karjeru, Katlešu ciemā netālu no Žīguriem pie strauta lāča pēdas redzēju. Kad sapratu, ka tas lācis, omulīgi nebija. Bet... Arī viņam starp mums ir vieta...

Lācis un dziesmas, vai pasakas: ķepainītis, pekainītis, “Aijā, žūžū...” Dzīvē un mežā: lielākais plēsējs Latvijā

Pat mazie klēpja sunīši mēdz nejauki iekost, kur nu vēl meža dzīvnieks... Draudzību ar lāci pārspīlēt nevajag!

Sertifikācija. Lielākie meža īpašnieki sertificējas, mazākie skatās iespējamos ieguvumus... Sertifikācija, kas savulaik vairāk domāta ekvatoriālajam reģionam un tā mežiem, nu koncentrējusies Eiropā

Slidens jautājums... Ja runā par manu uzņēmumu Sodra, domāju, mēs nestrādātu citādi vai sliktāk, ja nebūtu sertificējušies. Mana pieredze ar FSC sertifikāciju Krievijā, Komi republikā, kur ar pārtraukumiem strādāju piecus gadus, konsultējot uzņēmumus un gatavojot tos sertifikācijai, ir cita. Krievijā gan redzēju atšķirību: kā strādā sertificētie un, turpat līdzās, otrpus stigai, ir nesertificētie. Ļoti krasas atšķirības. Piemēram, pavasaros strautos no nesertificētajām platībām varēja redzēt eļļu plūstam... Diezgan drūmi!

Latvijā sertifikācija meža īpašnieku notur zināmā tonusā: “Esi gatavs, esi līmenī, nenolaid latiņu!” FSC sertifikācija ir derīga lieta, bet tai vairāk būtu jāpievēršas darbībām, kur tās patiesi vajadzīgas. Jā, Eiropā mežsaimniecība ir gana labā kārtībā, un nez vai kaut kur tā ir vai būs ideāla! Eiropā paturēt sertifikātu ir vienkāršāk nekā Brazīlijā vai Āfrikas Ekvatoriālajā zonā.

Kā nonāci Krievijā?

Pateicoties manam iepriekšējam darba devējam Gundaram Skudriņam, sadarbība ar viņu bija lieliska pieredze, un liels paldies manam draugam Ilgvaram Zihmanim par atbalstu dokumentācijas sagatavošanā.

Sertificējot mežu Krievijā, sastapu savu nākamo sievu, kas strādāja par grāmatvedi koksnes eksporta uzņēmumā.

Jaunās, zaļās vēsmas Eiropā... Ko par to domā zviedri?

Zviedrus var apbrīnot, jo viņu ziemeļnieku mierīgums ir liela vērtība. Pieeja notikumiem ir mierīgāka, bet nebūt ne vienaldzīgāka. Visām norisēm gan ES, gan EK tiek sekots līdzi ļoti uzmanīgi. Sodra aktīvi diskutē ar zaļajiem, atbildot, skaidrojot. Palasot informāciju, redzu skaidrojumu mierīgā tonī, lai arī jautājumi nereti ir gana provokatīvi.

Kā Tu vērtē situāciju Latvijā? “Silavas” zinātnieki darbojas daudzos nozīmīgos Eiropas Savienības pētījumos un projektos. Kolīdz vajag viņu viedokli Latvijā, tā... Brīvības ielā 36 Latvijas meža zinātniekus aizmirst

“Silavas” pētījumi man ļoti patīk, tie noder un ir izmantojami manā darbā, īpaši sertifikācijā. Pirmkārt, pētījumi ir pieejami katram. Otrkārt, jānovērtē ieguldītais darbs un laiks, tas pats meža monitorings, kas prasa rūpīgu plānošanu, laiku un zināšanas. Teikšu, “Silava” ar pētījumiem man ļoti palīdz darbā.

Mūsu zinātniekus Eiropā atzīst, to es zinu! Kāpēc Ministru kabinetā mūsējo darba rezultātus nereti ignorē, tas jājautā tur strādājošajiem.

Eiropas dažādu kursu un plānu sakarā izskan bažas par iespējamu resursu trūkumu. Kā Tu uz to skaties?

Ja mums strādāt netraucēs, resursu pietiks! Koksnes resursu nekad Latvijā nav trūcis un trūkums nedraud, mēs pie tā strādājam: ir labi, kvalitatīvi stādi, platības tiek atjaunotas un koptas, mežs aug. Mans uzņēmums ierīko arī plantāciju mežus degradētajās lauksaimniecības platībās, tādējādi atslogojot dabiskos mežus. Cita runa ir par pieaugošo aizsargājamo teritoriju apjomu. Ticu, ka lēmēji ir gudrām galvām un nevēlas apzināti nogremdēt Latvijas mežsaimniecību. Domāju, ar nozari viss būs kārtībā!

Tuvojas pašvaldību vēlēšanas un...

16 gadus dzīvoju Baldonē un šo pilsētu varu saukt par savējo. Pirms četriem gadiem balotējos, tagad atkal.... Pēc dabas politiķis neesmu, bet redzu, ka novadam vajadzīgi pārstāvji ar zināšanām vides jautājumos. Tāpēc esmu tā izlēmis!

Varas kustības Ķekavas kā Pierīgas un bagātā novadā tagadējās Domes laikā bija labi manāmas... Vai, bieža novada vadības maiņa liecina par rūpēm un darbu novada iedzīvotāju labā...

Neizteikšos! Tās nav rūpes par novadu vai novada cilvēkiem.

Ko novadā būtu svarīgi paveikt? Kā trūkst? Skaļāk dzirdams projekts ir Ķekavas apvedceļš

Apvedceļš manā skatījumā ir labs projekts. Protams, varu viegli runāt, jo man šī ceļa tuvumā nebūs. Ko domā cilvēki, kuru īpašumus apvedceļš skars vai būs tuvu? Esmu dzirdējis dažādas domas, citiem tā ir traģēdija, citi saskata iespējas. Manam īpašumam garām ritēs Rail Baltica, vilcienu vagonus redzēšu un dzirdēšu. 

No praktiskajiem darbiem – ir jāuzraksta Ķekavas novada Mežu apsaimniekošanas plāns, lai informācija par novada mežiem ir pieejama un caurspīdīga. Nākamais, latvieši iet dabā, man tas patīk! Ceļi, kas ved gar attālāk esošām mājām, lielākoties ir grantēti un vasarās ļoti put. Par šo jautājumu daudz nerunā, bet Zviedrijā un citviet izmanto atputekļošanas paņēmienus: tā būtu vēl viena lieta, ko vēlētos paveikt – lai cilvēkam būtu ērtāk. Visus ceļus, protams, atputekļot nevajag, bet posmus gar mājām gan.

Kā Ķekavas novadu ietekmē Rīgas tuvums?

Rīgas tuvums novadu noteikti ietekmē, jo tās lietas, ko nevar sniegt novads, kompensē galvaspilsēta. Rīgas tuvums... Ķekava ir liels novads, politiskās kaislības tur ir lielākas, ja salīdzinām ar Baldoni, kur viss rit rāmāk. Bažas? Uz ko vēlos aicināt novadniekus: netērēt laiku konfrontējošām sarunām! Daudz vairāk var paveikt, konstruktīvi un mērķtiecīgi darbojoties.
Izmantotas Katerinas Brales un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru