Intervija ar Valdi Bārdu, Alojas novada domes priekšsēdētāju
Sarunu sākām ar ziņu par plānotu dabas resursu nodokļa būtisku paaugstināšanu. Ar ko tas saistāms?
Maksājumā par katru atkritumu kubikmetru vai tonnu lielu daļu sastāda dabas resursu nodoklis. Bija laiks, kad no šī nodokļa noteiktu procentu saņēma pašvaldības, lai tām būtu līdzekļi vides un infrastruktūras sakārtošanai. Piemēram, cik zinu, Stopiņu novadā “Getliņu” dēļ iedzīvotāji saņem kompensācijas, jo no akām dzert ūdeni un dārzu laistīt nedrīkst. Tad sekoja lēmums šo nodokli 100% nodot valsts pārziņā. Nesenā tikšanās reizē ar ministru Juri Pūci (tikšanās notika Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijā (ZAAO)) dzirdējām solījumu: daļu palielinātā dabas resursu nodokļa atkal varētu saņemt un izmantot pašvaldības. Alojas novadā, piemēram, varētu sakārtot notekūdeņu jautājumu, sakārtot infrastruktūru pie Salacas – tā sakot – atdot dabai atpakaļ paņemto!
Faktiski, pašvaldībām tā bija nauda, kas pamazām uzkrājās, un par uzkrāto summu varēja kaut ko paveikt! Runājot par atkritumu apsaimniekošanu, parasti dzirdam divas galējības: ja kaut ko organizē pašvaldība, runā par “vietvaras mafiju”, ja atkritumu saimniecību nodod privātās rokās, atkal “mafija, šoreiz privātā”! Būs noteikta daļa iedzīvotāju, kam nebūs labi nedz tā, nedz citādi.
Runājot par Ziemeļvidzemi, manuprāt, ZAAO ir veiksmīgs risinājums atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumam, kur pašvaldības ir kapitāldaļu turētājas. Latvijā izpratne par pašvaldības darbībām dažādos līmeņos nereti ir ačgārna. Piemēram, Norvēģijā pašvaldības, lai varētu pildīt tām noteiktās funkcijas un būtu līdzekļi, par ko pildīt, gana bieži pievēršas saimnieciskajai darbībai. Zinu, ka Norvēģijā pašvaldībai pieder kapitāldaļas spēkstacijā; ar šo naudu var paveikt pietiekami daudz: tie ir pašvaldības ilgtspējīgi ieņēmumi, ar kuriem var rīkoties. Pie mums attieksme pret šādu praksi ir netālredzīga. Esmu piedalījies ne vienā vien darba grupā, kur runājām par pašvaldību iesaisti uzņēmumos un finansēm. Uzskatu, ka pašvaldība varētu piedalīties mežsaimniecības kooperatīvā, deleģējot savu pārstāvi. Ja pašvaldība ar meža īpašumiem piedalītos kooperatīvā, gan īpašumi tiktu profesionāli apsaimniekoti, gan pašvaldībai tiktu papildlīdzekļi. Bet! Daudzas organizācijas, Iepirkumu uzraudzības biroju, VARAM un Pārresoru koordinācijas centru ieskaitot, saka: “Nē!” Skaidrojumā dzirdam, ka “šādi pašvaldība var pārkāpt kaut kādus Eiropas Savienības noteikumus”, jo – pašvaldība kooperatīvā iestāties var, bet tā pakalpojumus izmantot nevar – nepieciešams iepirkums! … Ja pašvaldība savus mežus izsolē nodos apsaimniekošanā, piemēram, dāņu uzņēmumam, tas būs pieņemami, bet, ja bez izsoles dos darbu savam kooperatīvam, tas būs pārkāpums! Šādi uzskati ir greizi!
Atgriežoties pie dabas resursu nodokļa: tā paaugstināšana nozīmē, ka Latvijā maksa par atkritumu apsaimniekošanu augs. Un visai drīz… Vai tas saistāms ar administratīvi teritoriālās reformas (ATR) ieviešanu?
ATR un dabas resursu nodokļa celšana ir neatkarīgi procesi. Man nav pārliecības, ka nodokļa likmes maiņa un depozīta ieviešana noteikti uzlabos atkritumu apsaimniekošanu vai situāciju ar tiem Latvijā. Problēma: nav skaidrs, cik depozītā nododamās taras faktiski savāks atpakaļ un cik daudz iepakojuma depozītā nodot nevarēs – kas ar to notiks? Uz šiem jautājumiem atbildēts nav! Līdz ar to nav arī risinājuma. Jā, depozīts ir laba lieta, bet – ko tā risina un vai šeit būtiska nozīme paredzēta iekārtu ražotāja lobijam…
Vai dabas resursu nodokļa pieaugumam ir kāds konkrēts aprēķins vai pamatojums, jeb, kā pēdējos gados ierasts – “valstij vajag naudu, skatās, kur paņemt”?
Ministrs skaidroja, ka nepieciešams sekot ES politikai: atkritumus ražot pēc iespējas mazāk. Tai pašā laikā šis ceļš ir gana riskants un šaurs: pērn atkritumu apsaimniekošanas maksas pieaugums bija ļoti straujš, arī tagad nerunā par, piemēram, 5% gadā, bet krietni lielākiem skaitļiem. Piemēram, uzņēmējs, kam sadzīves atkritumi “rodas” tikai birojā, neko lielu nejutīs, bet ēdināšanas vai ražošanas uzņēmumam izmaksas var būtiski pieaugt! Situācija atkritumu apsaimniekošanas jomā pēdējos 10 gados ir ļoti uzlabojusies, bet, izmaksām strauji augot, pastāv risks, ka atkritumus var nenodot, var bēdzināt utt. Piemēram, būvniecībā būvgružus kaut kur izbērt vai norakt…
Nereti sociālajos tīklos var redzēt mežu, grāvmalu vai laukmali, kur izbērts kaut kas no biroja pārpalikumiem vai būvgruži, vai… Šis paradums, cerams, tikai nelielā sabiedrības daļā joprojām ir cieņā!
Arī novadā ar to saskaramies. Nereti, par līdzcilvēku domāšanu var tikai pabrīnīties: ja pieejamā vietā kāds atkritumus jau izbēris, to kalns acīm redzami aug. Kā zinām, nereti ir problēmas ar šķirotajiem atkritumiem, kur stiklam paredzētā konteinerā samests daudz liekā. Man tīk, kā strādā ZAAO, informējot sabiedrību un kontrolējot. Zinu, ka pašvaldības policijai ir iespējams pārbaudīt, vai noteiktā adresē mītošiem ir līgums par atkritumu izvešanu.
Runājot par administratīvi teritoriālo reformu, tās kritiķiem parasti “piesien” partijas piederību, krēsla “vilkmi” vai ļoti personisku ieinteresētību. Kā tavā skatījumā ritēja reforma?
Mans viedoklis ar partijas piederību nav saistāms. Piekrītu, ka nereti kritisks skats uz reformas sīku niansi tiek uztverts pārspīlēti: “Tu esi pret visu!” Tā nav, tā domāt ir aplami!
Pašvaldībā kā deputāts tiku ievēlēts krietni pasen, vēl pirms iepriekšējās reformas, būs 14 gadi. Algotā amatā esmu īsāku laiku. Mani ievēlēja no sabiedriskas organizācijas: sporta kluba, jo uzskatīju, ka Alojā vajadzīga sporta zāle, kur pēc darba vai mācībām alojniekiem un ne tikai viņiem pavadīt laiku. Sporta zāle mums ir, pēc “mana pirmā sasaukuma” to atklājām, joprojām lepojamies, cilvēki brauc, trenējas, sporto un uzteic zāles labo stāvokli! Telpas ir noslogotas! Piemēram, galda tenisa spēlētāji mūsu zāli sauc par labāko Latvijā!
Deputāta darba pirmsākumos strādāju savā uzņēmumā, nebiju ierēdnis vai pašvaldības darbinieks. Reformas sakarā mēs iebildām pret tās procesu un kvalitāti. Tā vietā, lai iedziļinātos konkrētos jautājumos, tiktos ar pašvaldību pārstāvjiem un konkrēti atbildētu uz jautājumiem, mēs nesaņēmām Prezidenta, bet viņa kancelejas vadītāja atbildi… Tas ir bīstami! Vēl vairāk mulsināja Prezidenta norāde, ka “neizdošanās gadījumā kaut ko varēs pagriezt atpakaļ”. Mani kā cilvēku, kam ir pieredze uzņēmējdarbībā, tas pārsteidz, jo tā nenotiek! Salīdzinājumam: uzbūvējam kokapstrādes cehu, secinām, ka ēveles nav kvalitatīvas vai griesti par zemiem: “Jaucam nost!” Nesanāca! … Šādi nerīkojas, ir jāizdomā un jāaprēķina, jāskatās ekonomiskais pamatojums. Veids, kādā reforma virzās tagad, saucams par kartes pārzīmēšanu. Mūsu argumentos neieklausījās neviens! Ja ļoti daudzas partijas pirms vēlēšanām runāja par valsts pārvaldes efektivizēšanu, šai virzienā nekādu soļu nav! Starp citu, arī ES līmenī tika atzīts, ka Latvijā pašvaldību pārvaldes sistēma ir ļoti demokrātiska un ļoti tuvu iedzīvotājiem, kas patlaban tiek sagrauts bez jebkādiem aprēķiniem. Piemēram, Naukšēnu novadā, kas ir neliela pašvaldība, bezdarbs ir mazāks nekā Valmierā. Ja klausās domu: jo lielāks, jo labāks… Nez kālab augustā paredzētas lielākās Latvijas pašvaldības – Rīgas – Domes ārkārtas vēlēšanas. Talsos ilgu laiku nevarēja ievēlēt mēru un iecelt izpilddirektoru… Vai pašvaldības, ko apvienos ar Talsiem, tiks pie labas vai labākas pārvaldības? Kur ir uzlabojums? Ja mēs esam pie galda divatā, mums katram makā ir 10 eiro, saliekot naudu kopā, mums nebūs 30 eiro… Gribētu, bet nebūs! Nauda būs tik, cik ir, bet funkcijas pašvaldībām jāveic tās pašas! Jau pieminētajā stāstā par ZAAO, mēs runājām, ka “labi pārvaldīt lielu teritoriju ar mazu iedzīvotāju blīvumu, lai darbs būtu efektīvs”, ir sarežģīti! Mēs nevaram kā piemēru piesaukt, sacīsim, Nīderlandi, ar citādu iedzīvotāju skaitu un izvietojumu!
Divas mūsu valsts problēmas, par ko runājam ļoti daudz un to risināšanu ietveram daudzos plānos: reģionālā nevienlīdzība un cilvēkresursu zudums pēc neatkarības atgūšanas 1990. gadā. Neredzu, ka kartes pārzīmēšanas procesā šīs problēmas kaut nedaudz taptu risinātas. Nav risināti var pārrunāti jautājumi par finanšu izlīdzināšanas fondu un pašvaldību atbalstu uzņēmējdarbībai. Kas man nepatīk: mums saka – varam vērsties Satversmes tiesā. Jā, gan, bet mēs varam aizstāvēt tikai sava novada intereses! Ja novada dome tā lemj, mēs varam apstrīdēt tikai Alojas novadu skarošo jautājumu, bet mani personiski interesē plašāks skats: kā attīstām reģionus, kā strādājam ar Eiropas naudu. Patlabanējā situācija, kur nauda tiek dalīta līdzīgi, nav pareiza, jo katram novadam vajadzības ir atšķirīgas. Piemēram, par mājokļu siltināšanu: runā, ka būs ap 8 milj eiro. Runa ir par visu Latviju, taps projekti, bet tā nav lietderīga naudas tērēšana. “Visiem lielākās un spēcīgākās pašvaldībās būs labāk!” Izlasāms iedvesmojoši, bet satura tam nav, vai tas ir pretējs! Nerunājam ne par reģionālo nevienlīdzību, ne attīstības indeksiem, ne pierobežas vai nomaļu jautājumiem. Katrai nozarei ir atšķirīgs pārvaldījums un iedalījums, vai tā būtu meža nozare, glābšana un civilā aizsardzība, armija utt. Katram Latvijā ir dzīve savā pasaulē… Mazsalacas mērs situāciju raksturoja šādi: “Slimnīcā ieved cilvēku ar skabargu labās kājas pirkstā un insultu. Ārstu konsilijs secina, ka cilvēka veselība ir uzlabojama un jāķeras pie skabargas.”
Savulaik, Gints Kukainis (bijušais Smiltenes mērs) intervijā minēja, ka pirms reformas būtu jāizlasa likums par pašvaldībām un jāaicina tām apvienoties pašām!
Ja reforma būtu sākta ar sarunu par funkcijām: kas pienākas valstij, kas pašvaldībām, būtu saprotami. Patlaban pašvaldībām ir ļoti daudz pienākumu. Salīdzinot ar laiku, kad sāku darboties pašvaldībā, un šodienu, dokumentu apjoms ir pieaudzis. Mēs daudz ietaupītu un panāktu, ja daļu funkciju deleģētu reģionam (piemēram, bāriņtiesas, policiju). Patlaban t.s. plānošanas reģionam ir tikai konsultatīvas funkcijas.
Runājot par birokrātijas samazināšanu, līdz šim uzsvars bijis: norādīt samazināto štata vienību skaitu, ne normatīvo dokumentu apjomu!
Ir bijuši mēģinājumi samazināt normatīvo dokumentu daudzumu, bet tie rezultējušies vispārīgos ziņojumos ne faktiskos samazinājumos! Pašvaldību savienības padomniekam Mārim Pūķim bija ideja: pieņemot vienu likumu, divi jāatceļ vai jāizsvītro! Tas būtu pareizs ceļš. Patlaban daudz kas rit pretējā virzienā. Es uzskatu, ka tikai uzņēmējdarbībā strādājis cilvēks, kas pats “radījis” naudu, piepildījis mērķi, skatījies, ko un kā paveikt, var sekmīgi darboties kā ministrs vai lēmējs. Mums ļoti liela daļa ministru ar uzņēmējdarbību nav saistīti un nāk no ierēdniecības, viņi ir normatīvisma sekotāji. Piemēram, VARAM bija labs projekts: finansējums uzņēmējdarbības veicināšanai, piedalījāmies arī mēs no Alojas novada. Neiedziļināšos sīkumos, bet, neviens uzņēmējs labi nejustos, ja būtu piedalījies vai dzirdētu starpministriju apspriežu laikā notikušās sarunas. Princips: “Lai tik kaut kas nenotiktu nepareizi!” …uzņēmējdarbībā nav saprotams. Var izdoties, var neizdoties! Ierēdnieciskuma princips: “Nekad nevajag un nevar kļūdīties”, noved pie jebkura procesa sīkas un smalkas aprakstīšanas, stingriem rāmjiem un papildus grūtībām un šķēršļiem attīstībai.
Piemēram, pēc Zolitūdes traģēdijas daudz uzmanības pievērsa būvniecībai, kas nu palikusi smagnēja, dārga un papīru, un laika ietilpīga. Vai tā ir palikusi drošāka? Ir saražots milzums papīru, noteikumu, ierēdņu, bet trūkst ātra, kvalitatīva un profesionāla procesa.
Vai tā ir vieglāk?
Cilvēciskais faktors: ik cilvēkam amatā jāpierāda sava darbība un tās jēga! Starp citu, tas spilgti izpaudās Covid19 krīzes laikā, jo tik daudz vebināru un sanāksmju, kuru organizatori uzsvēra, ka ir īstais brīdis jebko sakārtot, nebija pieredzēts. Daudzas aktivitātes man personiski saistās ar piemēru: “Ir pasūtīta automašīna. Tirgotājs zvana, mašīna pienākusi. Tai nav pakaļējo riteņu un ātrumkārbas, bet tā ir laikā un vietā! Līgums izpildīts. Ja kaut kas nenotiek, kā vajag, zvaniet!”
Reāla Latvijas situācija, ne vienā vien pašvaldībā: deputātu skaits 8:7, 6:7. Spēj tik saprast, kā mainās vadība, kas pie varas, kas ar ko vienojas!
Tas nav atkarīgs no pašvaldības lieluma, bet izpratnes un politiskās kultūras. Vai Saeimā sarunas ir jēgpilnas, konstruktīvas un vērstas uz rezultātu?
Sarunās ar Saeimas deputātiem esmu redzējis un dzirdējis, ka ne vienam vien nav izpratnes par pašvaldības funkcijām, uzdevumiem, fiskālo rāmi un budžeta veidošanos. Domāju, neauglīgas plēšanās un strīdi ir arī citviet pasaulē, mēs neko daudz neatšķiramies, bet, laikam ritot, arvien grūtāk un grūtāk būs pierunāt politikā darboties cilvēkus, kas ir domājoši un analītiski ar cieņu pret sevi un pārējiem. Pēdējā pašvaldību sasaukumā ir bijušas tik daudzas vadību un koalīciju maiņas un pārmaiņas, un es neredzu, ka situācija varētu uzlaboties.
Patlaban vinnē tie, kas skaļāk bļauj vai melo pirmie.
Piemēram, par meža nozari runājot, esmu dzirdējis, ka medijs aicina izteikties “meža zinātāju”, kas mežā dodas skriet! Tās ir viņa zināšanas, kas gūtas skrienot, bet tiek paustas pilnīgi nopietni! Zinātnieks, kas arī piedalās sarunā, piesauc datus, bet viņam atbild: “Nemuldi! Es ik rītu skrienu un redzu, kas notiek…” Šāda diskusija nav konstruktīva!
Latvijā ekonomikas pamats joprojām ir mežsaimniecība un lauksaimniecība. IT nozares un metālapstrādes nozīme pieaug, bet pirmās divas joprojām paliek. Ja tuvredzīga politika paredz samazināt naudu, ko ieguldīt ceļu sakārtošanā, mēs nevarēsim Eiropā konkurēt ar produkcijas piegādi pa “tālākiem vai sliktākiem” ceļiem! Saeimā to nesaprot. Runā par koncertzāli, ko varbūt vajag, bet nerunā par infrastruktūru laukos, tās sakārtošanu, lai vēlāk tas neprasītu vēl lielākus līdzekļus.
Ko, tavuprāt, reformas sakarā teiks Satversmes tiesa?
Tiesā var vērsties tikai par konkrētu lietu, ne reformu kopumā. Tas nav labi! Ja atsevišķas lietas kāda pašvaldība uzvarēs, šō uzvara būs par konkrētu, samērā šauru risinājumu, ne par reformu kā tādu. Fakts, ka attālināmies no demokrātiska un sabiedrību iesaistoša pārvaldības procesa, ir skaidrs. Tas ir visnepatīkamākais. Alojas novadā esam strādājuši, attīstījuši vidi un redzam, ka, lai arī iedzīvotāju skaits sarūk, proporcija starp veciem ļaudīm un darba spējīgiem cilvēkiem mainās uz labo, novada uzņēmēji ik gadu ražošanas apjomu palielina, iegulda attīstībā! Mums šogad būs divas jaunas ražotnes: pārtikas ražošanā un kokapstrādē.