Uz Ziemeļpolu dodas Krievijas ekspedīcija, kurai jāizpilda pārdrošs uzdevums. Pie paša zemeslodes Ziemeļu kupola zem ledus tiks iegremdēti divi zemūdens aparāti. Vienā no tiem, citu apkalpes locekļu vidū, būs arī pazīstamais polārpētnieks Arturs Čilingarovs. Un te nu pēc svaiga sniega un sala smaržojošā ziņa iegūst zināmo smaciņu. Jo Čilingarovs ir ne tikai pazīstams ceļotājs, viņš ir arī Valsts domes vicespīkers, partijas “Vienotā Krievija” vadības loceklis, turklāt – prezidenta Putina īpašais pārstāvis polārlietās. Tātad te ir ne tikai zinātnieku varoņdarbs, bet arī valstiski svarīgs pasākums. Par ko tad īsti ir runa? Atbildēt uz šo jautājumu nav grūti. Kremlis caur savu mediju ruporu valsts iedzīvotājus apvārdo ar frāzi: “Krievija vairs nebūs uz ceļiem!” Lozungs, protams, ir skaļš, ja tikai nesāk domāt par to, ar ko tad Krievija tik neērtā pozā pirms tam bija nodarbojusies – vai tikai nelūdzās mošejā? Vai varbūt meklēja zem dīvāna paripojušo monētu? Varbūt tā sēdēja kādam uz ceļiem, kā piemīlīga guvernante jautram saimniekam, un tagad ceļas no viņa ceļiem augšā, piekārtojot aubīti un nogludinot saburzījušos priekšautiņu? Tā vai citādi, “ceļgalu tēma” Krievijā pašlaik ir pati galvenā, un gaidāmais polārpētnieku varoņdarbs noteikti noderēs par instrumentu, lai valsts ķermeni uzdabūtu vertikālā stāvoklī. Lai nebūtu vairs uz ceļiem, ir nepieciešams ienirt iespējami tuvāk Ziemeļpolam; kā mēdz būt maģijā, kad vajag palēkāt uz labās kājas, lai ienaidniekam nokalstu kreisā auss. Tādēļ valsts ierēdņa klātbūtne zem Ziemeļu Ledus okeāna ledājiem ir absolūti nepieciešama. Tas ir paņēmiens parādīt ārzemju nelabvēļiem un pašmāju ļaudīm, ka uzmanība jāpārslēdz no ceļgalu bļodiņām uz dūrēs savilktu pirkstu kauliņiem. Taču, protams, tas nav viss. Bezbailīgajiem ceļotājiem ir vēl viens mērķis. Oficiozu valodā tas skan tā: “Varēs papildus precizēt Krievijas arktiskā šelfa ārējās robežas.” Zinātniskajā valodā – mazliet savādāk, taču arī svinīgi: “Pierādīt, ka Ziemeļu Ledus okeāna šelfs ir Sibīrijas kontinentālās platformas turpinājums.” Un, visbeidzot, apoteoze: “Ekspedīcijas veiksmīgas norises gadījumā Krievija varēs pretendēt uz savas ekonomiskās zonas palielināšanu par vienu miljonu divsimt tūkstošiem kvadrātkilometru.” Un te nu no 21. gadsimta sākuma mēs nonākam 19. gadsimta beigās. Lielais Stenlijs atrod mirstošo ceļotāju Livingstonu Nīlas augštecē. “Ja nekļūdos, Livingstona kungs,” saka viņš, un Britu impērijas Āfrikas īpašumi ievērojami palielinās. Stenlija un Livingstona sastapšanās ir vispasaules koloniālisma vēstures augstākais punkts; aiz ceļotājiem korķakoka cepurēs (vai arī kažokādas kapucēs) iet kareivji, administrācija, garīdznieki, inženieri – un pasaules karte tiek iekrāsota impēriju sarkanajos, zilajos un dzeltenajos toņos. Protams, valstu kaislība paplašināties neradās 19. gadsimtā – cik sen pastāvējušas valstis, tikpat sen šī viņu kaislība. Taču tikai industriālajā laikmetā tā ieguvusi skaidri redzamus ekonomiskos cēloņus, ko lakoniski izsaka Ļeņina slavenā frāze grāmatā “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija”: “Cīņa par izejvielu avotiem un noieta tirgiem.” Šī cīņa beidzās ar kolektīvo pašnāvību fine de siècle laikmetā – ar Pirmā pasaules kara ierakumiem, kuros dzīvi sapuva miljoniem vāciešu, franču, britu un krievu. Viss, kas notika pēc tam – revolūcija Krievijā, nacisms, Otrais pasaules karš – ir tikai turpinājums, tālas sekas Livingstona un Stenlija sastapšanās brīdim Āfrikas džungļos. Kopš tā laika jautājums par teritoriālo paplašināšanos ir noņemts no civilizētās pasaules dienaskārtības. Krievija bija palikusi mazliet sāņus no 19. un 20. gadsimtu mijas koloniālās sacensības – tā bija (un ir) pārāk jau nu liela un mazapdzīvota. Izcilais vēsturnieks Kļučevskis visu Krievijas vēsturi atvasināja no tās neaptveramajiem plašumiem. Trāpīgi pirmsrevolūcijas Krieviju raksturojis slavenais konservators Pobedonoscevs: “Ledains tuksnesis, kurā uzdzīvo brašs cilvēks.” Pēc tam, kad “brašais cilvēks” bija sarīkojis revolūciju, viņš pievērsās “ledainajam tuksnesim”. Šogad Krievijā atzīmē ne tikai “lielā terora” septiņdesmit gadus, bet arī septiņdesmit gadus kopš Papaņina polārās epopejas. Ziemeļpols kļuva par pirmo aprobāciju Staļina pagriezienam no “proletāriskā internacionālisma” uz impēriskās idejas atdzimšanu. Kopš tā brīža Ziemeļpols kļuva kaujas lauks par “vareno lielvalsti”; paldies Dievam, ne tik asiņains, kā Portartura vai Verdena. Pašreizējai Krievijai paplašināties vairs nav kur, un nav arī vajadzības – valsts iedzīvotāju kopskaits samazinās, tā ka pat šodienas robežās nav īpaši kam dzīvot. Vēl vairāk – “teritoriju pieaudzēšana” ir galīgi izgājusi no modes visā pasaulē; Angelai Merkelei tikai ļaunākajos murgos var rādīties vācu pretenzijas uz Elzasu un Lotringu. Bet Krievijas valsts varai, kas ar saviem pavalstniekiem runā nacionālo valstu un koloniālo impēriju laikmeta valodā, ir svarīgi uzturēt ilūziju par “pasaules lielvaru”, kas paplašina savas robežas. Pat ja tā ir tikai simboliska rīcība, kam ir sakars ne tik daudz ar Ziemeļu Ledus okeāna tuksnešainajiem ledājiem, bet vairāk ar masu apziņu. Lūk, tādēļ prezidenta Putina īpašais pārstāvis Čilingarovs gatavojas ienirt zem mūžīgā ledus.
Raksts pirmoreiz publicēts žurnāla Rīgas Lauks 2007. gada augusta numurā.