Uz zemeunvalsts.lv jautājumiem atbild Einārs Cilinskis, LR Ekonomikas ministrijas Ilgstpējīgas enerģētikas politikas departamenta vecākais eksperts

"Zaļais darījums" Eiropā - vai zaļums var būt "modes lieta", kas neizbēgami saistāma ar finansiālu ietekmi?

Latviski precīzāk – Eiropas “zaļais kurss” [1] ir Eiropas Komisijas dokuments, kas iezīmē ietvaru veselai virknei tālāk paredzētu detalizētāku politiku virzībā uz, citēju: “taisnīgu un pārticīgu sabiedrību ar mūsdienīgu, resursefektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kurā siltumnīcefekta gāzu neto emisijas 2050. gadā samazinātos līdz nullei un ekonomiskā izaugsme nekādi nebūtu saistīta ar resursu patēriņu”. Šīs politikas ietekme, protams, būs milzīga – to varētu salīdzināt ar transporta sistēmu, kur zirgus un karietes mainītu pret automašīnām. Aizpagājušā gadsimtā (19. gs.) tas noteikti liktos neiespējami. Taču – tas nenozīmē, ka visas politikas zaļā kursa ietvaros ir labi pārdomātas. Proti, saprotot, ka tā būs ne tikai Eiropas, bet globāla ilgtermiņa politika, Latvijai ir jāskatās, kas ir mūsu interesēs. Ēkas siltināt vajadzēs jebkurā gadījumā, aizvietot importētu gāzi ar vietējiem resursiem ir izdevīgi utt. Savukārt, diez vai vajadzētu steigties apkarot kūdras nozari… Tā mums jāaizstāv pret sasteigtiem risinājumiem!

Vai "zaļā domāšana" no "zaļas domāšanas" atšķiras?

Nav vienota termina “zaļā domāšana”. “Zaļie” jautājumi kļūst par jebkuras politikas neatņemamu sastāvdaļu, bet uzskatu spektrs, kā vides jautājumus risināt, ir un paliks ļoti plašs. Vai vairāk paļauties uz tirgus risinājumiem, vai valsts regulējošo lomu?

Kā no 90. gadiem “zaļie” jautājumi Latvijā mainījušies? Vai mums ir nojausma par vides problēmu padomju mantojumu?

Protams, problēmas no okupācijas gadiem vēl ir palikušas: piesārņotas vietas, kolhozu ražotņu drupas u.c. Tomēr laiks ir pagājis un, tiešām, vides jomā vairāk ir citu aktualitāšu, ne padomju mantojuma problēmas.

Vai ir vietā vides problēmas skandināt, tostarp svarīgus jautājumus velkot garumā? Piemēram, Latvija un dzelzceļš.

Šī ir plašāka problēma. Pārpārēm birokratizēta (“pārbirokratizēta”) lēmumu pieņemšana ir ne tikai saistībā ar vidi vai dzelzceļu. Latvijai būtu jāpaātrina un jāvienkāršo lēmumu pieņemšanas procedūras. Visu vajag labi apspriest, bet, ja par vienu un to pašu ir jāstrīdas pie teritoriju plānojuma, ietekmes uz vidi novērtējuma apstiprināšanas, vides atļaujas, būvatļaujas un varbūt vēl (kādu procedūru aizmirsu...), mums ir grūti cerēt uz investīciju pieplūdumu.

Vai un kā tieši var ierobežot Ķīnu, Indiju, Indonēziju utt., lai Eiropa nebūtu vienīgā "zaļā"?

Par Ķīnu vajadzētu šaubīties vismazāk. Klimata zinātne tur ir ļoti augstā līmenī, redzējums simtiem gadu uz priekšu un spēja ieviest nolemtās politikas. Arī Indijā ļoti daudz domā par atjaunojamās enerģijas attīstību, Indonēzija pagaidām izskatās sliktāk, bet tās mērķis ir ieviest 6,400MW saules enerģijas un 1,800MW vēja enerģijas uzstādīto jaudu līdz 2025. gadam. Mans secinājums: pasaules enerģētiskās sistēmas pāreja uz atjaunojamiem energoresursiem (var diskutēt: ar vai bez kodolenerģijas) notiks. Tas, visticamāk, nenotiks tik ātri, lai ierobežotu globālo sasilšanu 1,5 ^oC vai 2 ^oC ietvaros, kā to paredz Parīzes vienošanās. Tātad nāksies vairāk piemēroties klimata pārmaiņām.

Vai Latvijas galveno resursu - zemes, mežu - lietošana ir jāierobežo?

Šie jautājumi ir reglamentēti jebkurā valstī, ES līmenī varbūt pat pārāk daudz. Te nav vienkāršas atbildes, kā mēdz teikt: “velns ir detaļās”.

VARAM amatpersonas bilst, ka laiks liegumus mainīt pret sadarbību? Vai tā notiek?

Šobrīd vairs nestrādāju šajā jomā, lai varētu vērtēt, kas notiek, kas, nē. Es vienmēr un visur esmu iestājies par sadarbību! Domāju, ka arī liegumu sakarā to var veicināt. Ir uzkrājies zināms aizvainojums, kas ir slikti.

Vai ir saprātīgi, ja Latvijas mežos pūst ap 65 milj m3 koksnes? Vai tas klimata kontekstā ir pieņemami?

Tas atkal ir jautājums, par ko var uzrakstīt veselu monogrāfiju. Latvijas valsts mežzinātnes institūtā “Silava” ir daudz pētījumu [2] par to. Tāpat ir ļoti plašs problēmu loks, piemēram: lai gan “Latvijas valsts meži” pastāvīgi attīsta meža ceļus, ir vietas, kurām joprojām nevar piekļūt, siltākas ziemas apgrūtina kokmateriālu izvešanu, daudziem mazajiem privātajiem īpašniekiem nav pietiekamas prasmes un resursu savu mežu apsaimniekošanai.

Vai dati dabas aizsardzības jautājumos no LV struktūrām ir korekti? Kas tos pārbauda?

Tieši šos datus neesmu pētījis. Datu pieejamība ir problēma daudzās ar klimatu saistītās jomās. Iepriekšminētais: “Eiropas zaļais kurss būs ilgstošs”, nozīmē, ka datu ieguvē nāksies ieguldīt lielākus līdzekļus klimata, enerģētikas, arī zemes lietošanas modelēšanā un pētniecībā. Arī šajā jomā ļoti aktuāls ir sadarbības jautājums, daudziem gribas turēt savu datu monopolu, bet mūsdienu pieeja ir atvērtie dati. Aizvien lielāka loma būs digitālajiem risinājumiem un ĢIS [3] pielietojumam.

Rīga. Galvenās bažas - nav skaidra finanšu situācija. Ko darīt?

Cik liels ir finanšu caurums, vēl pat nezinām! Jācer, ka pēc Rīgas Domes atlaišanas pagaidu valde to vismaz noskaidros. Skaidrs, ka investīciju trūkums būs nozīmīga problēma, pie tam situācijā, kad aizņemšanās iespējas ir izsmeltas. Viena no iespējām ir ņemt talkā jau pieminēto Eiropas “zaļo kursu”. Proti, Eiropas investīciju bankā (EIB) naudas ir pietiekami! Nepieciešams izstrādāt ilgtermiņa, EIB atbalstītus finanšu instrumentus, piemēram, ēku energoefektivitātes jomā, kuri atmaksājas varbūt 20 gados, bet – ēku siltināšana vismaz nepalielina, bet varbūt pat nedaudz samazina izmaksas. Vēl izmaksas var samazināt standartizēti risinājumi un energoefektivitātes pasākumi kvartāla ietvaros. Papildus jāskatās, kur var izmantot vietējos būvmateriālus. Jo īpaši – jaunu ēku celtniecībā maksimāli vajadzētu izmantot koku!!!!

Vai Latvijā tautsaimniecība maz nepieciešama? Vismaz twitter līmenī tā nešķiet!

Sociālie tīkli ir domāti, lai cilvēki varētu izkliegt savas sāpes. Būtu jāuzmanās no šiem viedokļiem veidot kādu visaptverošu secinājumu.

Vai pilsoniskās aktivitātes var bremzēt valsts attīstību? (Citēju radio: Es gribētu zināt, vai citās valstīs arī ir tik dīvaina nacionālā īpatnība, kā Latvijā. Cilvēki zvana un prasa: Kur mums rūpnīcas, kur - iestādes, mums nav darbavietu, brauc (cilvēki) prom. Tikko kāds grib kaut ko celt, tā tūlīt ir simtiem vēstules: Mūs grib noindēt! Mūs grib iznīcināt! Mūs grib izpirkt! To jau arī redzēja raidījumā 1:1 - neko mums nevajag, mēs gribam paši, mums ir labi, nevienu rūpnīcu, nevienu uzņēmumu, lai tik mūs nenobeigtu!)

Pilsoniskā aktivitāte kopumā ir laba lieta – Rīgā aizvien aktīvāk veidojas apkaimju biedrības, un cilvēki tajās iesaistās. Arī šo to apturēt reizēm vajag, piemēram, “kapu tramvaju”. Bet – šeit vajadzētu atgriezties pie iepriekš apskatītā jautājuma par lēmumu pieņemšanas kārtību un termiņiem.