Darīt un iesaistīties. Saruna ar Agri Smelteri, "Līvas grupa" īpašnieku

Zemeunvalsts.lv | 26.04.2021

Ar Agri Smelteri, “Līvas grupa” īpašnieku, sarunājas Māris Liopa, LMSP priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors

Par “Līvas grupu” var lasīt, ka tā dibināta 1993. gadā, tātad uzņēmumam rit 28. gads

Tā būs gan, strādājam jau pietiekami ilgi. Uzņēmējdarbības pirmsākumi meklējami vēl agrāk, kad 80. gadu beigās ķērāmies pie lauksaimniecības un sākām paplašināties. Tas bija laiks, kad pietiekami daudz enerģisku un labā nozīmē “traku” zemnieku ķērās pie savu zemnieku saimniecību dibināšanas. Kad nedaudz vēlāk pienāca lielais un daudz plašākais zemnieku saimniecību dibināšanas vilnis, es no lauksaimniecības jau nopietni biju pievērsies ražošanai. Pavērsiens darbības virzienā (no lauksaimniecības uz māju ražošanu) notika ļoti vienkārši: 1991. gadā pabiju Vācijā, kur ieraudzīju ļoti skaistas koka mājas. Priecājoties par tām, nodomāju: “Vai, velns! Ja tādas reiz dzīvē varētu uzbūvēt...” Nu ir laiks, kad nedēļā pa kādai arī izgatavojam. Gadu gaitā esam saražojuši gana daudz šādu māju, sākums nebūt nebija vienkāršs, tagad mūs pazīst, zina, ko darām, ko piedāvājam, un darba ritms ir visai vienmērīgs un noturīgs.

Kā ar resursiem, piemēram, koku?

Līdz šim viss bija vairāk vai mazāk normāli un saprotami, bet nu ir tāda “cenu vētra”, kurā viss šūpojas, svārstās un par notiekošo nav skaidrības. Situāciju izprotu, domāju, tirgus svārstīgums ir pārejošs un ne ilgi būs jāgaida, līdz tirgus stabilizēsies.

Jūs pamatu pamatos strādājat Latvijas tirgum. Vai tas ir apzināti?

Noteikti! Uzskatu, ka mēs neesam centušies radīt lētāku produktu tikai ārējam tirgum. Lielākoties Latvijas māju ražotāji starptautiskajos tirgos cenšas konkurēt ar cenu, kas ir galvenais motīvs, kāpēc ēkas pērk. Kvalitāte cenas dēļ necieš, nevar sacīt, ka pie mums ražo lētus “niekus”, bet... Arī visi Ķīnas ražotāji nav slikti.

Domāju, uzņēmējam vispirms jābūt pilnvērtīgam un pilnspējīgam iekšējā tirgū. Piemēram, Vācijā vācietis zina, kura veļasmašīna jāpērk, un parasti mēs Latvijā tādu iegādāties nevaram, vai tā jāmeklē speciāli. Ražotājiem, kas izgatavo tādas (augstas) klases produktus, ko vācietis vēlas iegādāties pats sev, nereti eksports nav nepieciešams, pilnīgi pietiek ar vietējo tirgu. Protams, var runāt par Vācijas iekšējā tirgus apmēriem, bet... Ja kāds saka: “Latvija ir maza, vai te vērts ko darīt”, manuprāt, tas ir ļoti dīvaini. Lai runātāji pamēģina saražot kaut vienu produktu, kā pietiktu katram latvietim. Problēma ir citur: ražotājs nespēj saražot pietiekami konkurētspējīgu produktu, tam nav noieta un tiek vainots vietējais – Latvijas – tirgus.

Kā uzņēmumā izdevies nodarbināt vietējos, jaunpilniekus?

Variantu nav daudz, no Rīgas pie mums strādāt nebrauks! Uzņēmuma ražotne ir tepat Jaunpilī, pie mums strādā ap 60 cilvēku. Kā minēju sarunas sākumā, strādājam pietiekami ilgi, cilvēki mūs pazīst, mēs viņus nemānām, darbinieku loks mums ir stabils. 2009. gada krīzē viegli nebija, bet izturējām.

Sadarbība ar bankām, kas mūsu nozarē ir svarīga, izveidojusies stabila, faktiski – mēs tām piegādājam klientus. Bankas ar mums ir ieinteresētas strādāt, labi sokas ar Luminor, ar SEB, ar mums draudzēties vēlas arī citas bankas.

Esmu secinājis, ka tie cilvēki, kas strādā bankās Latvijā, ne vienmēr ir lēmēji, kas, savukārt, situāciju un risinājuma ātrumu var apgrūtināt vai pat sarežģīt. Ar to nedomāju, ka bankas pārlieku diktētu savus noteikumus, kā pierasts dzirdēt, bet daudz vienkāršu lietu tiek risinātas pārlieku sarežģīti. Kāpēc? Trūkst lemtspējīgu cilvēku, šeit, Latvijā, bet “onkulim Zviedrijā” mēs atrodamies tālu un neinteresējam. Pieļauju, Latvijā strādājošie banku darbinieki nedrīkst rādīt, ka lietas var paveikt savādāk, ne “tā kā vajag”. Neuzskatu, ka kredīts jādod ik gribētājam, bet pakalpojumam jābūt ērtam un vienkāršam.

Līvas grupa, Jaunpils pienotava, Alus brūzis. Mazliet pieklusušas aktivitātes par un ap pili, bet Jaunpils ir gana rosīgs novads

Jā, par to ļoti priecājos! Es to dēvēju par “lielveikala principu”, kur daudz kas atrodas vienviet un it kā konkurē, bet... cilvēki turp plūst, vieta ir dzīva un, ja ir cilvēki, viss darbojas daudz labāk.

Tukuma novada atjaunošana...

Nevaru sacīt, ka žēl šķirties no Jaunpils novada, nevaru arī sacīt, ka viss notiek lieliski... Īstas vajadzības pēc apvienošanās nav, nekāda ļaunuma arī nav. Domāju, reforma ir īsti vietā tad, ja novads nav veiksmīgs. Daudz atkarīgs no novada vadības, kas, saprotams, katrā vietā ir atšķirīga. Par Jaunpils novada vadību neko sliktu teikt nevaru, kā visas publiskās struktūras arī mums ir neliels īpašnieka sajūtas trūkums: “Dalīt ne savu naudu ir mazliet vieglāk!” Tālab ne viss rit pietiekami efektīvi, bet... Nekādā gadījumā nevar uzskatīt, ka, ievēlot Domē privātuzņēmēju, tas visu paveiks trīstik labāk! Tā nav! Ņemot vērā resursus, kas novadam ir, Jaunpilī viss ir labā kārtībā!

Kā uzņēmējs par notiekošo esmu samērā labi informēts. Nelielā valstī nelielām teritoriālajām vienībām nav nepieciešama atsevišķa pārvalde ar noteiktu darbinieku skaitu. Labāk būs, ja daļa pašvaldību darbinieku ķersies pie uzņēmējdarbības un, piemēram, sāks ražot mājas. Nedomāju, ka pēc novadu reformas kļūs daudz vieglāk un labāk, Jaunpilī mēs cits citu pietiekami labi zinām un ir skaidrs, ko no kā var sagaidīt. Man personiski jaunpilniekiem nav nepieciešams, ko skaidrot vai pierādīt. Tas ir labi! Mani gana labi pazīst arī Tukumā.

Jāpiebilst, ka iepriekšējās reformas sagatavošanas laikā, es biju tas, kas stingri iestājās par atsevišķu novadu: “Nekādā gadījumā nevajag nekam pieslieties vai pieāķēties – jābūt Jaunpils novadam!” Toreiz bijām gatavi doties pat uz tiesu, ja to neļautu! Novads tapa. Kā vairākkārt teikusi novada domes vadītāja, turpmākie gadi bija labākie Jaunpilī. Situācija lēnām mainījās. Bet, neuzskatu, ka apvienojoties var izdarīt ko sliktu vai kāds izdomās ko sliktu darīt. Ja jaunpilnieki būs gana saprātīgi, no Tukuma novada “lielā katla” varēs pasmelt vairāk, nekā tagad. Jaunpils, kā runājām un kā redzams, ir gana aktīva vieta, un aktivitāte nekur nezudīs.

Mazo novadu problēma nereti ir tā, ka galvenais ienākumu avots ir skola un pašvaldība, kas... nav ražotāji, bet patērētāji, kas nepelna, bet pārdala citu nopelnīto.

Skatoties kopumā: Jaunpils “prišinās”... Infrastruktūra ir sakārtota, novada finansiālo spēju robežās tiek sakārtoti ceļi un celiņi. Infrastruktūrai es pieskaitu novada vadības darbu pie tā, lai iedzīvotājiem ir ar ko nodarboties brīvajā laikā: ir gana daudz interešu pulciņu. Cilvēki savā ziņā ir kūtri, un pamudinājums, ko nebūt darīt, kur nebūt iesaistīties, ir ļoti laba lieta! Viens aiziet, otrs un ...viss notiek.

Jaunpils novadam būs ap 12 gadu. Kas ir pats svarīgākais, kas šai laikā novadā paveikts? Šurpceļā priecājāmies par ceļu no Liepājas šosejas (Anneniekiem) līdz Jaunpilij

Cīņa par šī ceļa remontu bija episka, ja tā to var raksturot. Jautājums par tā remontu ar dažādām sekmēm tika cilāts un skatīts ap 20 gadu. Rezultāts ir veiksmīgs, nu ceļš ir, un tas ir taisnākais un ērtākais uz Rīgu. Viens no vērtīgākajiem un gaidītākajiem infrastruktūras objektiem Jaunpilī.

Kāpēc remonts “ritēja” tik ilgi? Naudas deķītis par īsu! Latvija ceļu būvei ir nelāga vieta. Kāpēc? Zems iedzīvotāju blīvums un ne gluži piemēroti laika apstākļi: ja cilvēciski pie zemes sasalšanas un atkušanas esam pieraduši, ceļus šie procesi, kas turklāt regulāri atkārtojas, bojā jo krietni. Aurot: “Slikti! Dodiet mums labus ceļus!” Tas ir viegli, bet... no kurienes un par kādu naudu? Es zinu, cik maksā ceļi un kā tie top, jo sava uzņēmuma vajadzībām esmu gan būvējis, gan remontējis. Tas nav lēti! Nezinu, vai ar man pieejamajiem resursiem paveiktu labāk. Kā jau minēju, ir neliels deķītis, ir saprotami un normāli, ka to uz savu pusi pavelk ikviens, kas tiek klāt, bet... deķītis ir par mazu un īsu. Lai šo trūkumu labotu, nevar vienkārši lemt: šodien ceļiem naudas būs vairāk. Lēmums taps uz kā cita rēķina, piemēram, iegādāsimies mazāk pretCovid vakcīnu.

Efektivitāte procesos, kur iesaistīti valsts pasūtījumi, ir samērā bēdīga. Es valsts pasūtījumos principiāli nepiedalos. Sarežģītas darbības, neskaidrs iznākums, nesaprotama “ņemšanās”, pārlieka kontrole. Kam to vajag? Ja strādā ar valsts pasūtījumu... Nav tā, ka Latvijā nemaz, nemaz nav korupcijas. Ja mēs, uzņēmēji, esam spiesti darboties shēmā, kur galvenais ir nevis saražotais produkts, bet tehnoloģija (shēma), kā tas tiek nopirkts, un pelnīts tiek nevis ar produktu, bet produkta pirkšanas tehnoloģiju, tas ir bizness, kurā es neesmu spēcīgs! Ja runa ir nevis par produktu vai ražošanu, bet veidu, kas un kā tiks pie naudas... Vai tas ir vajadzīgs? Mans mērķis ir saražot labu produktu.

Pietiekami sen, kad uzņēmumā ražojām plastmasas logus, mēģinājām startēt vienā, otrā publiskajā iepirkumā: nevarējām saprast, kāpēc konkursos mums neveicas. Precīzāk būtu: “it kā” nevarējām saprast. Tad tapa skaidrs, ka jāsāk spēlēt pēc noteikumiem, kas man nepatīk, ko nesaprotu un ko nevēlos nedz saprast, nedz ievērot. Nauda ir jānopelna, ne jāzog!

Kā Jaunpils uzņēmēji satiek savā starpā?

Ļoti labi! Nekādu problēmu mums nav. Mēs arī savstarpēji nekonkurējam. Neatceros, ka būtu bijušas kādas nopietnas nesaprašanās.

Piebildīšu, vienā ziņā mēs konkurējam gan: darba tirgū! Neesam sarunājuši, neesam vienojušies, bet visi uzvedamies solīdi un pieklājīgi. Darbaspēka tirgus mums ir brīvs. Latvijas darba likumdošana gan ir mazliet vienpusēji orientēta, ko var saprast, jo, ja salīdzinām “kārtīgu” uzņēmēju un “parastu” darba ņēmēju, pēdējais salīdzinoši ir mazāk informēts un mazāk aizsargāts. Ne visi uzņēmēji, saprotams, ir godprātīgi, zināma daļa ir krāpnieki. Ne visā var vainot sistēmu, vainīgi ir negodprātīgi cilvēki. Tā gan būs vienmēr un nez vai tur ko mainīs. Tālab likumdošanai jābūt loģiskai un saprotamai. Piemēram, ja uzņēmējs vai organizācija ir nopietni ieguldījuši cilvēka apmācībā un zināšanās, jābūt konkrētam un saprotamam mehānismam, kā cilvēks kompensē viņā ieguldīto, ja sadomā strādāt citur. Manuprāt, uzņēmējam apmācībā ieguldītie līdzekļi jāatgūst, kas ir gan godīgi, gan saprotami. Uzņēmēja un darbinieka attiecībās spēle nevar ritēt tikai vienos vārtos.

Vai lauksaimniecība joprojām ir kā papildnodarbošanās?

Naudu ar to nepelnu. Zeme, kas man piederēja pirms 30 gadiem, joprojām ir manā īpašumā, es to izīrēju. Mājās nodarbojamies ar dažādām hobijlietām, piemēram, dzīvesbiedrei tīk audzēt vīnogas. Mums tās aug siltumnīcā, to ir pietiekami daudz un tās ir kvalitatīvas. Siltumnīcā Latvijā izaug vēl labākas, nekā Francijā!

Kā uzņēmuma darbu ietekmē situācija “ar un ap” vīrusu?

Sekmes ir mainīgas. Faktiski nepilnu gadu klājās ļoti labi, pirms kāda laika daži vīrusa gadījumi “uzradās”, mēs tos atklājām ļoti ātri, “savlaicīgi izķerot”. Kārtība uzņēmumā ir pietiekami stingra, pie tā strādājam, tas nav vienkārši, situāciju esam analizējuši vismaz četras reizes. Kolīdz viss sākās, nopirku visus pieejamos testus, lai paši varam savus darbiniekus pieskatīt. Cīņa ar sekām nevar pārvērsties cīņā ar vējdzirnavām. Cilvēki nav visai organizētas būtnes, īpaši, ja tu no rīta dodies uz darbu, kur precīzi izpildi to, kas nepieciešams. Nevajag gaidīt un cerēt, ka esošo situāciju lieliski sapratīs ikviens.

Vakcinācija...

Ar to viss ir “lieliski”! Savā dzīvē algotu darbu esmu strādājis vien dažus gadus, pārējo laiku esmu pārticis no paša nopelnītā. Man nav skaidrs, kādā veidā un kādiem ākstiem ir jābūt, lai nesaprastu šī brīža prioritāti. Mums stāsta, ka pasūtīta viena, atteikta cita vakcīna, ar vienu grūti, ar otru sarežģīta loģistika un... Muļķīgi! Vai ir salīdzināts, cik ļoti bremzējas ekonomika un cik “kapeiku” var ietaupīt uz vienu vai otru vakcīnu? Daudziem lēmējiem trūkst uzņēmēju domāšanas un paskaidrojumu vietā mēs dzirdam “ūdens burbuļošanu”. Bet... ko teikt par cilvēkiem, kas mūžā nav izdarījuši neko vērtīgu? Tas, protams, nav attaisnojums, bet, ja problēma ir skaidra, saprotama un zināma, tā jārisina un viss!

Vienīgais pareizais ceļš ir vakcinācija, par ko vajadzēja un vajag skaļi runāt visur!

Uzņēmēja domāšanas trūkums...

Mani nevajadzētu laist pārvaldīt valsti. Pēc dabas neesmu altruists, bet valsts vadībā jābūt gudriem altruistiem. Ja runājam par valsts pārvaldes sistēmu, jābūt jaudīgiem konsultantiem, kurus ņem vērā un kurus neignorē, un kas lieliski saprot notiekošo. Demokrātija kā sistēma ir visai nelāga un pašvaka, bet... citu variantu īsti nav. Demokrātija ir domāta pieaugušiem cilvēkiem ar pieauguša cilvēka domāšanu.

Pērngad bija iespēja krietnu laiku būt Somijā. Somi valsti ir “radījuši” paši sev, prātu nevienam nejauc un nečakarē, zāles garumu centimetros pie mājām nemērī utt. Somijā viss rit vēsā mierā, bet... ja skatāmies statistiku, vakcinējušos somu skaits ir ļoti liels. Ļoti racionāli ļaudis, kas neiegrimst dažādās stulbībās. Manuprāt, pie mums vajadzēja izmantot gadu mijas brīvdienas, visu slēgt un tas darbotos. Ne ļoti blīvi apdzīvotajā Latvijā to sakārtot būtu nieka lieta.

Ja es ko “salaistu dēlī”, es varu zaudēt to, ko 30 gadus esmu veidojis un organizējis. Ko var zaudēt lēmēji mūsu valstī? Atbildes nav!

Nopietnākā pretruna, ko redzu: ir lielas pilnvaras, uz papīra “liela atbildība” un... iespēja lieliski ākstīties. Labprāt piekristu sistēmai: ja kāds ļoti, ļoti vēlas būt ministrs, lai valsts depozītā iemaksā, sacīsim, 1/2 miljonu eiro. Ja “ministrēšanas” laikā tiek savārītas lielas ziepes, šī nauda paliek Valsts kasē.

Minējāt, ka esat ķēries klāt kam jaunam...

Savulaik pats aktīvi nodarbojos ar motokrosu, pirms 20 gadiem avarēju, ilgi ārstējos, ķepurojos, bet adrenalīnu joprojām vēlos. Ir bagiju klase Extreme: ļoti viegla mašīna ap 300 kg, uzrāviens 100 km/h 3 sekundēs. Vienu šādu Spānijā ražotu bagiju iegādājos, bet... redzu, tas ir ļoti nelāgi konstruēts. Tā kā pēdējos 10 gadus mazliet nodarbojos ar metālapstrādi, man ir šādiem mērķiem ir neliela laboratorija, kur varu radīt dažādus prototipus. Spāņu bagijam ir nepareizi konstruēta piekare. Analizējām to speciālā datorprogrammā un secinājām: tā arī ir.

Patlaban koncentrējamies sporta mašīnu ražošanai, ir pasūtītas dažādas iekārtas, līdz augusta beigām plānojam uzbūvēt nelielu rūpnīciņu. Domājam ražot bagijus, pirmais prototips drīz būs gatavs, ķersimies pie tā testēšanas. Problēma ir trašu trūkums, jādomā, kur tāda varētu tapt. Trasei jābūt līdzīgai kā rallijkrosā: daļa asfalta, daļa zemes seguma. Ceru, mans plāns izdosies, jo autosports ir ļoti dārgs prieks, bet bagiji tādi nav. Plānā ir ražot ap 50 mašīnām gadā, protams, jāskatās tirgus un situācija. Būvēsim šepat Jaunpilī un, ceru, tas ir “projekts” tuvākajiem pieciem gadiem.
Izmantotas "Līvas grupa" un zemeunvalsts.lv fotogrāfijas

  Dalīties Facebook

Komentāri

Mārīte
Paldies!Ļoti interesanta un saturīga intervija.

Pievienot komentāru