Situācija ar dabas aizsardzības nebeidzamajām prasībām
Cerams, beidzot Evikas Siliņas vadītā valdība ar savu lēmumu ir pielikusi punktu spekulācijām par to, cik daudz teritoriju tiek nodotas dabas aizsardzībai. Proti, 10% stingrā aizsardzībā, 20% multifunkcionālai izmantošanai un 70% produktīvi zinātniski saimnieciski izmantojami. Vienlaikus šajā jomā ir bijuši “pārsteigumi”, piemēram, atbildīgā valsts iestāde “netīšām” publiskoja sarakstu ar potenciāli aizsargājamām teritorijām, kaut arī prasības to publicēt nebija un nav. Tāpat aizsargājamo kategorijā ir ieliktas jaunas teritorijas, lai iepriekš par aizsargājamām noteikto teritoriju inventarizācija nav veikta. Nav ko brīnīties, ka daba “ņem” savu un konkrētās vietās sargājamās sugas iznīkušas, jo citas tās vienkārši izspiedušas – tām vairs nav dzīvošanai atbilstošas vides.
Kopumā Latvijas valdība arī vairs tik ļoti kā iepriekšējā neuzstāj uz kūdras nozares slēgšanu pēc vairākiem gadiem; zaļā gaisma kūdras ieguvei un lauksaimniecībā izmantojamo substrātu ražošanai gan īsti nav dota, kaut arī bez šiem substrātiem aktuāli ir jautājumi par dārzeņu un koku stādu audzēšanu. Kopumā jāsecina, ka ir tēmas, kurās valdību un konkrētus ministrus var pat uzslavēt, un ir arī tādas, kurās slavēt nav par ko. Bet pastāv būtiski jautājumi par to, kāpēc kāds tā rīkojās.
Jautājumi, kuros “neredz” pozitīvo
Var ironizēt, taču Nacionālajā attīstības plānā 2021.-2027. gadam ir iekļauts lauku putnu un meža putnu indekss, lai arī pavasaros tas noteikti palielinās, bet rudeņos samazinās, jo gājputnu migrācija ir realitāte nevis izdoma. Vislielākā putnu koncentrācija (tātad indekss) ir novērota Rīgas Centrāltirgus apkaimē un Getliņu atkritumu poligona apkaimē... Vai tas nozīmē, ka tās ir cilvēkiem vislabākās dzīves vietas? Ja jā, šķiet, to vislabāk spēj novērtēt Centrāltirgus tuvumā esošās patversmes iemītnieki. Un kāds ir putnu indekss Ukrainas reģionos, kuros notiek aktīva karadarbība?
Vēl šajā valsts attīstības plānošanas dokumentā ir rakstīts, ka Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju platības īpatsvars (% no LV kopplatības) ir 18,2%. Daudz vai maz? Teju katrs piektais hektārs zemes no Latvijas valsts teritorijas ir īpaši aizsargājamā dabas teritorija! Protams, paraugoties, kas notiek citās ES dalībvalstīs, piemēram, Vācijā, šķiet, ka pie mums viss ir pietiekami labi.
Piemēram, pērn Vācijas automobiļu rūpniecības nozare zaudēja ap 50 000 darbavietu. Bosch Štutgartes reģionā plāno samazināt 22 000 darbavietu. Krīze ir jūtama gan ikdienā, gan politikā. Štutgartē arvien vairāk cilvēku meklē darbu, to var uzskatīt par jaunu, bet ļoti nepatīkamu fenomenu šajā Vācijas reģionā, jo federālā zeme ir atkarīga no automobiļu rūpniecības ne tikai darba vietu, bet arī nodokļu ieņēmumu ziņā. Tirdzniecības nodokļu ieņēmumi Štutgartē pagājušajā gadā samazinājās gandrīz par 50% – līdz 750 miljoniem eiro. Ienākumu krituma dēļ automobiļu ražotāji Mercedes un Porsche nodokļos samaksāja daudz mazākas summas nekā iepriekš. Netālu esošajā Raštatē nodokļu ieņēmumi Mercedes problēmu dēļ samazinājās pat par divām trešdaļām.
Un atkal skarbs piemērs ir par ES Dabas atjaunošanas regulu un tajā ietverto, kam īsti nav sakara ar to, kāda ir reālā situācija Latvijā, kas ir viena no zaļākajām valstīm Eiropas Savienībā. Nezinu, ko un kā darītu Latvijas partneri “vecajā Eiropā” – Vācijā, Francijā, Itālijā –, ja viņiem realitātē būtu jāatjauno situācija dabā, kāda tā bija pirms daudziem desmitiem gadu. Vai Ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm, kā arī Polijai, būs jāiznes smagā nasta ne tikai par sevi, bet arī Rietumeiropas valstu vietā? Tā nevajadzētu būt, bet ierakstīts, ka dzīvotņu stāvoklis jāatgriež tādā veidolā, kādā tas bijis pirms 70 gadiem. Šāda pozīcija ir izvērtēta Eiropas ekspertu līmenī, bet Latvijas pozīcija par šīs regulas projektu bija – kā to izpildīt – tādējādi no saimnieciskās aprites tiks izņemtas ļoti lielas zemes platības – vairāki desmiti tūkstošu hektāru. Kūdras augsnēm paredzēta hidroloģiskā režīma atjaunošana, kas Latvijas meliorētās zemes noliek atpakaļ 70 gadu tālā pagātnē, kas ir pretējs process meliorācijai. Bet, ņemot vērā Latvijas klimatisko situāciju, kur nokrišņu apjoms pārsniedz iztvaikošanas apmērus, tas nozīmētu Latvijas pārpurvošanu, kur nav vietas cilvēkam.
Ko faktiski vēlas panākt dabas aizsardzības vārdā?
Latvijā turpinās depopulācija. Interesanti, bet vai, iedzīvotāju skaitam sarūkot, visa veida dzīvnieku skaits pieaug? Un kā lai saprot dažu labu indivīdu grupu agresīvo retoriku par to, ka “dabai Latvijā kļūst sliktāk”? Varbūt loģika ir pretēja – jo vairāk lapsu, vilku, lāču, āpšu, jenotu, bebru, jo sliktāk Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem? Tomēr, ja jau šo dzīvnieku skaits pieaug, loģiski, ka to savairošanās iemesls ir labvēlīga vide, atbilstoša barības bāze un arī mazāks iedzīvotāju skaits. Jautājums tikai – pie kāda šo dzīvnieku, jo īpaši vilku, lāču, skaita ekofanātiskā sabiedrības daļa, kura pārsvarā dzīvo pilsētvidē un dzīvniekus uztver gluži kā zoodārza iemītniekus, būs gatavi izprast, ka to daudzumam ir jābūt atbilstošam barības bāzei, vienlaikus neradot draudus cilvēku veselībai, dzīvībai un arī saimniekošanai. Teiktais nenozīmē dzīvnieku vardarbīgu iznīcināšanu, bet gan saprātīgu, ekonomiski pamatotu un apkārtējai videi draudzīgu populāciju.
Pērnā gada decembrī tieslietu ministre parakstīja Eiropas Padomes Konvenciju par vides krimināltiesisko aizsardzību, apliecinot Latvijas apņemšanos stiprināt cīņu pret noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērsti pret vidi, un veicināt vienotu Eiropas pieeju vides noziegumu izmeklēšanā un sodīšanā. Konvencija paredz, ka valstīm smagākie nodarījumi pret vidi jānosaka kā krimināli sodāmi, nodrošinot efektīvus sodus gan fiziskām, gan juridiskām personām. Viss jau būtu labi, taču šajā tēmā ir daudz noklusētā, jo kriminālatbildība attiekšoties uz būtisku (nav zināms, kā to mērīs, kas to noteiks) piesārņojumu, neatļautu atkritumu pārvadāšanu (cik – kilogramu vai 20 tonnas?) un apsaimniekošanu, aizsargājamo teritoriju bojāšanu (ja vējš nogāzis visu aizsargājamo mežaudzi, vai kriminālatbildība būs attiecīgās teritorijas īpašniekam?), savvaļas augu un dzīvnieku sugu aizsardzības pārkāpumiem (kādiem?) un citiem kaitējumiem. Svarīgi zināt, kuram tad būs (ir) tiesības uz vides krimināltiesisko aizstāvību, pārstāvību? Ekoaktīvistiem, tieslietu ministram, ģenerālprokuroram vai jebkuram cilvēkam, kuram tajā brīdī šķiet, ka videi tiek nodarīts smags kaitējums? No vienas puses tā ir lieliska iespēja jaunām darba un štata vietām izmeklēšanas struktūrās, bet no otras – tam nav jēgas un pozitīvas ietekmes uz valsts budžeta ienākumiem, tieši pretēji – papildu izdevumi.
Nākotne. Ko gaidīt?
Visiem jācenšas sasniegt nepieciešamo rezultātu. Meža nozarei un Latvijas valstij ir nepieciešami zinātniski pamatoti, saimnieciski izdevīgi un sabiedrībai vajadzīgi lēmumi. Nesen Latvijā viesojās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) misijas eksperti, kuru mērķis ir iegūt padziļinātu informāciju par Latvijas meža nozari un ar to saistītajām nozarēm. Iegūto informāciju OECD eksperti izmantos plaša ziņojuma izstrādei par meža nozares ieguldījumu lauku attīstībā. Ceru, OECD ziņojums varētu kādai daļai sabiedrības atvērt acis uz nozares devumu Latvijas tautsaimniecībā, valsts budžetā un attīstības iespējām, potenciālu un ieguvumiem Latvijā dzīvojošajiem, vienlaikus noņemot no publiskās retorikas frāzi “visi meži izcirsti”, kaut ik pa brīdim izskan ziņas par cilvēkiem, kas apmaldījušies mežā un dažādu plēsēju skaita pieaugumu. Jāsaprot, ka ilgtermiņā ikviena cilvēka labklājība ir atkarīga nevis no tā, cik šodien saskaitīsim reālus vai fiktīvus biotopus vai cik daudz mūsu mežu pārskaitīsim aizsargājamos mežos, bet gan no tā, cik spēcīga būs tautsaimniecība Latvijā, jo tikai no tās ir atkarīgs naudas (nodokļu) pienesums valsts budžetā, tas ir avots visai valstij (sabiedrībai) nozīmīgu un nepieciešamu pakalpojumu finansēšanai.
Trīs svarīgi skaitļi – Latvijas valsts budžeta izdevumi 2025. gadā – aptuveni 19,5 miljardi eiro, kopējie ieņēmumi – tikai 17,8 miljardi eiro, no kuriem nodokļu ieņēmumi – teju 14,4 miljardi eiro. Secinājums – Latvija bez Eiropas struktūrfondu naudas un valsts parāda palielināšanas iztikt nespēj jau pašlaik; vislabākais risinājums ir labvēlīga un prognozējama tautsaimniecības vide, īpaši zemes nozarēm – mežsaimniecībai, lauksaimniecībai, kūdras ieguvei, komplektā ar efektīvu, reālu birokrātijas samazināšanu. Ja šis scenārijs nepiepildīsies, nebūs cita risinājuma kā nodokļu likmju pacelšana vai jaunu ieviešana kopā ar sabiedrībai svarīgo pakalpojumu pieejamības un kvalitātes kritumu.
Vai nodokļu paaugstināšana kā Igaunijā ir labākais risinājums?
Ļoti apšaubāmi! Tieši tāpēc ļoti svarīga ir lielāka izpratne lēmumu pieņēmēju vidū par zemes nozaru potenciālu un tā iespējām ne tikai pabarot Latvijā dzīvojošos, bet arī nodrošināt ar darba vietām un nodokļiem valsts kasē. Jāatgādina, ka pērn kokrūpnieki piedāvāja palielināt meža nozares izlaidi 3-5 gadu periodā, kāpinot ikgadējo koksnes izstrādi valsts mežos par aptuveni 2 milj. m³ (jeb ~15% no vidējā apjoma pēdējos 5 gados), tas radītu pozitīvu ietekmi uz budžetu – aptuveni 200-300 milj. eiro katru gadu (tiešie un netiešie nodokļi + palielināts dividenžu apjoms no valsts mežu apsaimniekošanas). 3-5 gadu periodā tas būtu aptuveni 1 miljards eiro jeb simboliski “drošības miljards” no meža nozares. Tas jau būtu politisks lēmums, kura būtība – vai Latvijā esam gatavi izmantot tos aktīvus, kas ir sabiedrības rīcībā.