Mājokļa pieejamība ir viena no cilvēka pamatvajadzībām. Kādos mājokļos dzīvojam šobrīd un kas sagaida ikvienu mājokļa īpašnieku Eiropas Zaļā kursa prasību kontekstā? Pēc 2019. gada “Eurostat” datiem, Latvijā 66% iedzīvotāju mīt dzīvokļos, 34% – privātmājās. Lai gan lielākajai daļai iedzīvotāju (67%) mājoklis pieder bez hipotekārā kredīta saistībām, tas neliecina par augstu pirktspēju, bet, galvenokārt, saistīts ar privatizācijas procesu pēc neatkarības atgūšanas. Iedzīvotāju zemās pirktspējas rezultātā dzīvojamais fonds Latvijā strauji noveco. Kopš neatkarības atgūšanas aptuveni 10% no visām dzīvojamām ēkām Latvijā ir uzbūvētas pēc 2003. gada, savukārt, no kopējā daudzdzīvokļu ēku īpatsvara tikai 3% ēku ir būvētas pēc 2003. gada, kad stājās spēkā jaunas būvnormatīvu prasības, ar kurām tika noteiktas būtiski augstākas siltumtehniskās prasības. Pat, ja iedzīvotāji vēlētos uzlabot sava mājokļa stāvokli, lielai daļai sabiedrības nav finansiālu iespēju mājokli uzturēt labā tehniskā kārtībā vai iegādāties jaunu.
Šī drūmā statistika vēl jo vairāk pastiprina bažas, kas rodas, lasot Eiropas Zaļā kursa dokumentus, kuros iezīmēta klimatneitrālā nākotne ar striktām ēku energoefektivitātes prasībām. Latvija un citas valstis jau ir sākušas renovēt ēkas Eiropas tiesību aktu priekšlikumu pakotnē “Fit for 55” noteikto mērķu sasniegšanai, taču topošā Ēku energoefektivitātes direktīva izvirza vēl ambiciozākus mērķus un termiņus. Turklāt Zaļā kursa plāni un ar to saistītās papildu izmaksas mājokļu īpašniekiem sakrīt ar laiku, kad visiem Latvijas hipotekārā kredīta ņēmējiem jau tā ir ievērojami pieauguši kredīta maksājumi saistībā ar EURIBOR likmju straujo kāpumu. Bet par visu pēc kārtas.
Zaļā kursa dokumentu, kas skar noteikumus par ēkām, ir daudz, jo tēmas pārklājas. Lielie ietvari ir “Fit for 55” un “RePowerEU”, tad ir dažādas regulas un direktīvas, no kurām daļa ir jau pieņemtas, daļa vēl tiek apspriestas trīspusējās sarunās starp Eiropas Komisiju, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Parlamentu. Viena no tām ir Ēku energoefektivitātes direktīva, kas vēl nav apstiprināta, tās teksts vēl var mainīties, taču aplūkosim, kādu nākotni iezīmē apspriešanā nodotais direktīvas variants. Ar ko atšķiras regula un direktīva? Pieņemot direktīvas, nacionālajai likumdošanas varai pašai jāsecina, kā nonākt līdz direktīvā aprakstītajiem mērķiem, regulas gadījumā visas ES dalībvalstis to tieši piemēro kā likumu.
Ēku energoefektivitātes direktīva tiek izstrādāta, lai uzlabotu ēku energoefektivitāti un samazinātu ēku siltumnīcefekta gāzu izmešu apjomu ar ilgtermiņa mērķi – sasniegt Eiropas Savienības klimatneitralitāti 2050. gadā. Direktīva attiecas uz visām ēkām, tajā skaitā privātmājām un dzīvokļiem, un visām ēkām 2050. gadā jābūt bez izmešiem jeb klimatneitrālām. Paredzams, ka katrai dalībvalstij būs jāizstrādā nacionālais ēku renovācijas plāns, kurā tiks apkopota informācija par ēku stāvokli, sadalot tās energoefektivitātes klasēs A, B, C, D. Aprēķināts, ka dalībvalstīm līdz 2030. gadam kopumā būs jāatjauno 35 miljoni ēku, sākot ar tām, kas ir vissliktākajā stāvoklī jeb D energoefektivitātes klasē, būs arī striktas energoefektivitātes prasības no jauna būvētām ēkām – no 2028. gada visām jaunajām ēkām jābūt klimatneitrālām. Tā kā tas izmaksās dārgi, jaunu ēku būvniecības temps varētu samazināties. Turklāt tas samazinās jau šobrīd. Vēl nesen “Bloomberg” rakstīja, ka Eiropā mājokļu krīze uzņem apgriezienus. Dzīvojamo ēku būvniecības apjomi sarūk, situācija draud pasliktināt izaugsmi un vēl vairāk palielināt politisko spriedzi, jo daudzi politiķi pirms vēlēšanām solīja uzlabot mājokļu pieejamību, taču šobrīd notiek pretējais. Tas saistīts gan ar lielajām izmaksām, gan striktajiem energoefektivitātes noteikumiem.
Ko praktiski nozīmē ēku renovācija? “Dziļās renovācijas” pieeja nozīmē ēku sienu un citu konstrukciju siltināšanu, mikroģenerācijas iekārtu (saules paneļi, vēja miniģeneratori) uzstādīšanu, inženiersistēmu, tajā skaitā apkures sistēmas, atjaunošanu vai maiņu. Domājot, cik bēdīgā stāvoklī ir liela daļa Latvijas mājokļu (piemēram, padomju sērijveida dzīvokļi, kas ne tikai nav energoefektīvi, bet kur reizēm pat esošais elektrības jaudas pieslēgums ir par mazu), grūti iztēloties, ka šādās mājās varētu masveidā uzstādīt saules paneļus vai elektroauto uzlādes stacijas.
Lai gan šobrīd Atjaunojamo energoresursu direktīvā, ko Eiropas Parlaments apstiprināja septembrī, biomasa (malka, granulas, šķelda) tiek atzīta par atjaunīgo resursu, ko drīkst izmantot apkurē, un arī dabasgāze pagaidām skaitās “zaļa”, topošajā Ēku energoefektivitātes direktīvā tiek uzsvērts, ka ēkām jāvirzās uz nulles izmešu mērķi 2050. gadā, kas nozīmē pakāpenisku atteikšanos arī no dabasgāzes un visu veidu biomasas ēku apkures sistēmās. Tātad, ja jums mājās ir malkas, granulu vai gāzes apkures katls, rēķinieties, ka ar laiku to var nākties mainīt. Turklāt jau tuvākajā laikā apkure ar fosilajiem kurināmajiem sadārdzināsies saistībā ar kvotu emisijas tirdzniecības sistēmas paplašināšanos. Sistēma darbojas pēc principa – ja radi izmešus, maksā par to! Polijas Ekonomikas institūta pētījumā aprēķināts, ka vidēji gadā apkures izmaksas mājsaimniecībai varētu pieaugt par 429 eiro. Savukārt kopējās “izmešu” izmaksas 25 gadu laikā (no 2025. līdz 2040. gadam) Eiropas Savienībai varētu sasniegt 1112 miljardus eiro.
Direktīvas plānā ir minēts, ka dalībvalstīm jāņem vērā laiks un sociālās izmaksas, kad tās nosprauž jebkādus mērķa datumus ēku renovācijai, jo aptuveni 50 miljoni ES iedzīvotāju dzīvo “enerģētiskajā nabadzībā” (“energy poverty”). Taču tas neatceļ galveno mērķi – padarīt visas ēkas klimatneitrālas līdz 2050. gadam. Turklāt direktīvas prasības var ietekmēt arī īres tirgu, kā to redzam Francijā, kur jau šobrīd ēkas, kas neatbilst noteiktām energoefektivitātes prasībām, ir aizliegts izīrēt.
Daudzas dalībvalstis jau padara ēkas energoefektīvākas, taču, pieaugot būvmateriālu un darbaspēka izmaksām, turpināt būvniecības darbus kļūst arvien grūtāk. Piemēram, Vācijā “renovācijas vilni” nākas piebremzēt, jo materiālu un darbaspēka izmaksas ir pārāk augstas. Ko tas mums stāsta par Zaļā kursa panākumiem, ja pat viens no Eiropas ekonomikas smagsvariem nespēj izpildīt šīs prasības? Vienkārši nepietiek resursu un infrastruktūras, lai atbalstītu tādu “zaļināšanas” tempu, kādu to vēlas Eiropas Zaļais kurss. Vācijas finanšu ministrs Kristians Lindners, liberāļu līderis, kuram jāstrādā sarežģītā koalīcijā ar zaļajiem un sociāldemokrātiem, saprotot, ka zaļā utopija jāsabalansē ar reālajām iespējām, par topošo Ēku energoefektivitātes direktīvu izteicies šādi: “Uzskatu, ka šie plāni ir ļoti bīstami. Direktīva var apdraudēt sabiedrisko mieru, jo plānotās izmaiņas apgrūtinās dzīvi mājokļos un spēju par tiem samaksāt.” Arī Francijas prezidents Emanuels Makrons ir vērsis uzmanību uz to, ka šie noteikumi tikai kaitēs Eiropas iedzīvotājiem un uzņēmumiem, padarot Eiropu mazāk konkurētspējīgu, un var izraisīt jaunus “dzelteno vestu” protestus sabiedrībā. Savukārt Zviedrijas publisko ēku nozares organizācija “Public Housing Sweden” lēš, ka direktīvas mērķu sasniegšana līdz 2050. gadam izmaksās vairāk nekā 45 miljardus eiro. Turklāt īstā cena varētu būt vēl lielāka, jo izmaksas katru gadu pieaug. To saka valsts, kas ir viena no turīgākajām Eiropas Savienībā un kur ēku fonds ir salīdzinoši energoefektīvs jau šobrīd. Proti, ja Eiropā siltumnīcefekta gāzu emisiju apjoms no dzīvojamo ēku apsildīšanas un dzesēšanas vidēji ir aptuveni 700 kg siltumnīcefekta gāzu uz vienu cilvēku gadā, Zviedrijā tie ir nieka 26,2 kg.
Cik varētu izmaksāt ēku renovācija Latvijā? Pēc “Altum” 2022. gada datiem, Latvijā vidējās nama renovācijas izmaksas ir 300-400 eiro par kvadrātmetru un vidējais projekta lielums daudzdzīvokļu mājai ir pusmiljons eiro. Taču pārskats par ēku energoefektivitāti Latvijā kopumā un to atjaunošanas izmaksām valsts līmenī nav veikts. Atbildīgajām ministrijām būtu jāapkopo šie dati, pirms paužam Latvijas pozīciju attiecībā uz Ēku energoefektivitātes direktīvu. Un par to ir jāinformē sabiedrība, nevis kaut kas steigā jāpieņem, kā Klimata un enerģētikas ministrija nesen darīja, mēģinot ātri apstiprināt Nacionālo klimata un enerģētikas plānu iesniegšanai Eiropas Komisijā. Steiga tika pamatota ar to, ka Eiropa mūs sodīs, ja nokavēsim. Tās ir muļķības, neviens mūs negrasās par to sodīt! Tik svarīgus lēmumus, kas ietekmēs teju ikvienu Latvijas iedzīvotāju, nedrīkst sasteigt.
Kur ņemt naudu ēku renovācijai? Jau šobrīd pieejami dažādi atbalsta mehānismi gan Eiropas, gan dalībvalstu līmenī, bet jārēķinās, ka lielākā daļa izmaksu būs jāsedz ēku īpašniekiem pašiem. Skaidrs, ka visi iedzīvotāji nevarēs atļauties ņemt kredītu ēku atjaunošanai, pat ja daļēji tas tiks līdzfinansēts, kā to šobrīd dara “Altum” programma. Pagaidām Ēku energoefektivitātes direktīvas mērķi izskatās pēc zaļās utopijas – laba ideja, bet reāli dzīvē neīstenojama.