"Eiropas zaļais kurss" šodien tiek pasniegts kā jaunāko laiku renesanse, kā svaiga gaisa malks smoga pilnā pilsētā, kā ilgi gaidīta atmošanās pēc vairākiem netīrības, alkatības un klajas ļaunprātības pilniem gadu desmitiem. "Zaļā kursa" bezkompromisa ieviešana ir vienīgais veids, kā panākt pilnīgu sociālo taisnīgumu un zaļu ekonomisko sprādzienu. Tā vismaz apgalvo politiķi.

Izņēmums nav arī lauksaimniecība. Tiek uzburta aina, kur alkatīgi holdingu īpašnieki tur piesietas govis, pa vienu galu grūž iekšā ĢMO soju, pa otru rauj ārā pienu, pa sānu laiž iekšā antibiotikas un hormonus. Mežonīgi traktori ar lieliem smidzinātājiem lej "indes" pa labi un pa kresi, neatstājot aiz sevis nevienu dzīvu dvēseli, lai tikai izspiestu katru pēdējo kilogramu dārzeņu vai graudu ražas. Tiek skaļi postulēti saukļi par to, ka esam katastrofas priekšā, zeme pārvēršas par tuksnesi, atlikuši vien daži ražas gadi un katrs patērētais "īstā" piena litrs ir plats solis pretim zemes bojāejai. Tomēr ne nozares profesionāļi, ne nopietni zinātnieki nevar piekrist šai saceltajai vētrai un ažiotāžai.