Būs griba, būs ceļš! Intervija ar Jurģi Miezaini, Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāru 2018.-2021. gadā

Zemeunvalsts.lv | 20.09.2021

Vērojot dažādu valsts iestāžu darbību un analizējot to lēmumus, nereti rodas sajūta: cik vari, dari pats. To pastiprina cita sajūta, kas pamazām pārtop pārliecībā: “Ir lieliski, ja netraucē!” Vai valsts pārvaldē strādājošiem ir labas zināšanas, kā netraucēt, un vai populāri un pareizi vārdi, kas uz mēles turpat ikvienam politikai tuvu stāvošam, ir saprotami un skaidri arī runātājam pašam. Vai runājam un saprotam, vai runājam, lai “labi izskatītos”?

Valsts pārvaldes darbiniekiem nereti pārmet pieredzes un sapratnes trūkumu un neorientēšanos uzņēmējdarbībā, kālab uz nodokļu pelnītāju rēķina top ne viens vien aplams un greizs lēmums. Kā šo situāciju varētu mainīt?

Kad strādāju Ekonomikas ministrijā, iedibināju noteiktu kārtību, proti, ja ierēdnis piedāvā kādu reglamentējošā dokumenta projektu, jautāju: “Vai tu šo novēli saviem bērniem?” Brīdī, kad saņēmu atbildi: “Nu... es nezinu...” vai atbildes vietā cilvēks minstinājās, ķērāmies pie šī dokumenta pārstrādes. Likumprojektu (vai cita tiesību akta projektu) sadalīja pa pantam vai punktam un sīkumos pārrunāja gan ministrijas iekšienē, gan ar sadarbības partneriem. Tas, manuprāt, bija vismaz daļējs risinājums problēmai, ja uzņēmēja un valsts pārvaldes uzskati vai vēlmes nesaskanēja.

No valsts pārvaldes skatpunkta raugoties, svarīgi ir skaidri saprast: vai tas, ko uzņēmējs prasa, ko vēlas, dos labumu visai sabiedrībai. No otras puses tikpat svarīgi – vai Eiropas Savienības norma (regula), vai ierēdņa pārliecība, darba pieredze un domas, vai nostāja dos labumu uzņēmējam un sabiedrībai. Līdzsvara meklējumi vienmēr ir bijuši paši svarīgākie un riskantākie.

Piemērs: uzņēmēji saskaras ar problēmu; risinājumu meklējot, strādāja darba grupa (LIIA, Tieslietu ministrija, VARAM), paralēli domājot par plānošanas dokumentu izstrādi, kas ir vienlīdz svarīgi gan uzņēmējam, gan pašvaldībai. “Finišs” jau bija redzams, iesaistītie jutās laimīgi un darbu paveikuši... Saeimā ienāca priekšlikums no deputātiem. Toreiz pats uzstājos Saeimas sēdē, sakot, ka labi saprotu uzņēmēja situāciju, trīs mēnešus ir ritējis darbs, lai nepamatoti neaizskartu neviena intereses, bet uzņēmēju piedāvājumu atbalstīt nevaru, jo tas “ievēro” tikai vienas intereses: lai man (mums) būtu viss, lai mūsu problēmas būtu atrisinātas. Bet... sabiedrības intereses kopumā?

Ja tā var vērtēt: lēmums ietver gan uzņēmēja sirdsapziņu, gan sabiedrības sirdsapziņu, un galu galā nonāk pie politiķa, kas lemj. Iepriekšminētā situācija beidzās ar deputātu (uzņēmēju) priekšlikuma noraidīšanu, bet... jau pēc nedēļas tika iesniegti sīki pārrunāti un korekti priekšlikumi jautājuma atrisināšanai. Visi bija apmierināti.

Žurnāls “Ir” it nenogurstoši sunī gan Ekonomikas ministriju, gan ministru, jo, rakstītājuprāt, ministri, kas trakākajā Covid19 plosīšanās laikā uzskatījuši par nepieciešamu rīkoties un darīt, ir riskējuši ar sabiedrības veselību, valsts nākotni utt. Latvijā ir labi manāma tā sabiedrības daļa, kas uzskata, ka rīcība nav pareizākais... Labi ir baidīties, piesargāties, nedarīt, paklausīt utt.

Vai darīt, vai nedarīt... Nedarīt... Var, protams, eksistēt...

Uzņēmēja galvenais uzdevums ir saglabāt darbavietas un noturēt, vai uzlabot uzņēmuma rādītājus, kas, neko nedarot, nav iespējams. Kļūdas Covid 19 situācijā ir bijušas, varbūt, ne mazums. Pieļaujami, kādu tas pārsteigs, bet – kompetences un sapratnes, par pieredzi nerunājot, kā ar krīzes situāciju tikt galā, kā rīkoties, ne valsts pārvaldē, ne daudz piesauktajiem ekspertiem nebija. Ne-bi-ja!

2020. gada 13. martā pirmoreiz noteica ārkārtas stāvokli. Valdība lēma un... valsts pārvaldē no augšas līdz apakšai bija jūtams lielāks vai mazāks satraukums (precīzāk, vietumis situācija tuvojās panikai): “Kā ar šo tikt galā? Kā? Kā risināt?” Tā visa laikā ministru Ralfu Nemiro vēl “palūdza” atstāt amatu.

Ko domāju un kā rīkojos es? Šķiet, to sacīju TV3 žurnālistam: “Strādāšu no zvana līdz zvanam.” Sagatavoju sarakstu (sev), kas un kā būtu darāms. Kā izrādījās, man Ekonomikas ministrijā bija viena no stabilākajām kompetencēm par rīcību sociālās distancēšanās sākumposmā, tā kā biju strādājis farmācijas nozarē. Runa bija: kā uz to skatīties, ko darīt, ko vērtēt. Pirms svarīgas Saeimas komisijas sēdes izskatīju Āzijas valstu pieredzi 2019. gadā, 1918. gada pieredzi (spāņu gripas pandēmija) un “apstājos” pie Sanfrancisko pilsētas pieredzes 1918. gadā. Galu galā ar situāciju tikām galā itin veiksmīgi, distancēšanās pamazām kļuva par normu. Process, ko paredzēja ātram risinājumam (īsākam posmam), laikam ritot, kļuva par smagnēju ilgstošu cīņu starp tautsaimniecības attīstību un veselības nozari. Tas notika dažādu iemeslu dēļ – politisku un nepolitisku, loģisku un neloģisku. Cīņa nereti kļuva nesaprotama, nereti “brīnumaina”. Jā, arī pats personiski kādu laiku negāju uz noteiktiem veikaliem, jo varēju paciesties un man nešķita pareiza Ministru kabineta apstiprinātā norma par ierobežojumiem, toties uzskatīju, ka tobrīd man ir pareizi dzīvot tā, kā nācās dzīvot ik Latvijas iedzīvotājam!

2020. gada vasara bija atelpas periods, ekonomika atjaunojusies gana strauji, atbalsta un citi pasākumi devuši daudz, eksporta apjomi ir pieauguši. Latvijā tika saglabāts tas, ko citas valstis zaudēja. Tie, kas turpināja strādāt, radīja jaunas iespējas. Dažādu noteikumu tapšanā piedalījās uzņēmēji paši, nereti, darba vietās nosakot stingrākus noteikumus, jo uzņēmēju interesēs bija: “Strādāt!” Redzēju situācijas, kur uzņēmējs ar darbinieku sarunājās zoom, kaut sarunbiedrs atradās dažu soļu attālumā. Bet – šis darbinieks un viņa atrašanās apritē uzņēmējam bija tik svarīga, ka to risināja šādi. Uzņēmēji situācijai piegāja pietiekami radoši, risinājumi bija labi un pareizi.

Radošuma pāreja smagnējumā ir tipiska Latvijai (skaidrojums, ka tā varbūt ir daudzviet, nav attaisnojošs). Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss reiz intervijā teica: “Brisele mūs uztrauc maz, vairāk uztrauc Rīga (vietējie lēmumi).”

Kristapam var piekrist: ir centība un ir pārcentība...

...ko trāpīgi pirms 50 gadiem filmā “Vella kalpi” secināja Ēvalds Valters...

Arī. Pārcentība ļoti bieži iegāž. No Briseles atsūta direktīvu. Man šis vārds – direktīva – ļoti patīk, jo tas ir “virziena rādītājs”. Briselē tiek dots virziens, bet – kā mēs to sasniegsim – ir mūsu darīšana. Ir kas obligāti veicams un kaut kas rekomendējošs. Kas notiek Latvijā? Ieteikumi un noteikumi tiek sapludināti. Ne reizi vien esmu jautājis: “Kāpēc šo normu vai noteikumu rakstām šai likumā, ja tā jau ir iekļauta citā likumā?”

Kā pārņemt Briseles direktīvas – par to ir atbildīga Latvijas valsts. Mums jāatskaitās par izpildi. Viss. Bet...

No kurienes rodas pārcentība? Kāda ir motivācija pārcensties, turklāt, kaitējot Latvijas interesēm?

Lai tam, kas pārcenšas, būtu vieglāk. Piemēram, “Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas... likums” (1, turpmāk tekstā: Likums)... Lasām: “Ja likuma subjekts nespēj veikt šajā likumā noteiktos klienta izpētes pasākumus, tad likuma subjekts neuzsāk darījuma attiecības, tai skaitā neatver kontu…” Kas ir pamatotas bažas? ... Ja banka nespēj gūt atbildi, vieglāk ir klientam pateikt: “Es ar tevi strādāt nevēlos. Man nav pat jāiedziļinās vai jāmeklē, bet... es negribu, jo bažījos...” Starp citu, bija laiks, kad klientam atteica bez paskaidrojumiem, nu Likums ir mainīts, jo uzņēmējs ne vienmēr var un spēj pārbaudīt katru darījuma partneri. Piemēram, transporta uzņēmumi, kas paciņas vai kravas, vai sūtījumus vadā pa visu Eiropu.

Runa ir par ko citu: kas pārbaudīs, vai ekonomiskajā apritē esošā nauda nav iegūta noziedzīgā ceļā. Tikai viens no ekonomiskās ķēdes dalībniekiem ir vainīgs, loģiski būtu, pie atbildības saucams ir pārkāpējs! Jo gluži, kā jebkuru iedzīvotāju uz pasaules var savienot 4,74 rokasspiedieni, šī teorija ir attiecināma arī biznesā un kapitāla plūsmās.

Bažas var būt par daudz ko... Tāpat kā daudz kas ir “iespējams, pieļaujams” utt.

Likuma tvērumā tā tas bija. Uzņēmēji meklēja ceļus, kā pierādīt, ka ir labticīgi un vēlas strādāt. Uzņēmēja misija ir nodrošināt valsts – Latvijas – izaugsmi, ne nodarboties ar izmeklēšanu.

Latvijā joprojām cieņā ir īpatns uzskats: “Ja tu neko neesi darījis, par tevi neviens neinteresēsies...” Dzīvē tā nebūt nav!

Varu piekrist: jautājums ir ļoti, ļoti jutīgs. Ir cilvēki, kas ar kaut ko sadarbojušies, nezinot. Kaut vai manis pieminētie kravu pārvadātāji: pārbaudīt 700 vai 815 uzņēmumus, kas ir tavi sadarbības partneri, nav vienkārši. Starp citu, uzņēmējs būtībā arī nav neko nodarījis, viņš ir tikai strādājis, bet “rokasspiedienu teorija” darbojas neatkarīgi no viņa.

Ar Likuma starpniecību valsts funkciju smagums trāpījis privātuzņēmējam, uzņēmējs par to ir samaksājis un vēl par to maksās patērētājs

Zināmā mērā, jā! Tā ir veidotas daudzas lietas... Piemēram, ieejot veikalā, pārbauda vecumu. Banku gadījumā stāsts ir līdzīgs: varētu uzticēties, bet... Te sākas trakākais, proti, sistēmu veidoja šādi: ja pakalpojuma sniedzējs nevēlas ar tevi sadarboties, tad arī nesadarbosies. Bija laiks, kad uzņēmēji gāja no bankas uz banku, jautājot par iespējamo sadarbību. Par to, starp citu, bankas noteica ļoti augstas pakalpojumu cenas, par ko maksāja gala patērētājs.

Likumu ļoti rūpīgi “ar baltiem cimdiem” derētu pārskatīt. Tā tapšanas gaitā reāli tika apdraudētas Latvijas uzņēmēju darbošanās iespējas Eiropas ekonomiskajā zonā, Labi, ka daļa no nepilnībām ir novērstas, bet tomēr liels skaits “pārcentības” palicis. Tas ir spilgts un slikts pārcentības piemērs. Rezultāts? Daudzi uzņēmēji aizmuka no Latvijas, reģistrējot uzņēmumus citās valstīs, kur, starp citu, ir tās pašas prasības, bet bez pārcentības. Likuma mērķis ir pareizs, noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem nav vietas ekonomikā, un noziedznieki ir jāsauc pie atbildības.

Latvijā, šķiet, izņemot uzņēmējus un viņu sadarbības partnerus, promdošanās nevienu satraukusi nav. Raizējas tie, kas dodas prom. “Promdzinēji” neko pārskatīt vai mainīt negrasās.

Satraukums gan ir bijis vienmēr... Par uzņēmējdarbības vidi diskusiju ir ļoti daudz. Jāatceras, ka tā ir ļoti komplicēta. Būtisks fakts, kāpēc uzņēmēji neizvēlas Latviju vai vēlas mūs pamest, ir darbaspēka nodokļi. Ļoti svarīga un nopietna lieta. Turklāt, runa ir par darbaspēka nodokļiem atalgojumam līdz €1500 mēnesī. Skaļāk dzirdami saucieni: mums ir nesamērīgi nodokļi lielajām algām. Nu, nu! Lielo algu saņēmējam, lielākoties, 20-30-40 eiro vairāk vai mazāk neko nenozīmēs. Darba ņēmēju grupa, mazo algu saņēmēji (no minimālās algas līdz €1500 mēnesī) faktiski “ražo patēriņu”, jo savu algu, lielākoties, tērē veikalā, valstij “atnesot” jau otro nodokli – PVN. Ja šiem cilvēkiem paliek lielāka ienākumu daļa, šie cilvēki kļūst kredītspējīgāki, var veidot uzkrājumus un piedalīties tautsaimniecībā. Šī ir tā nodokļu sadaļa, kur es nekādi nepiekrītu ne patlabanējai situācijai, ne pēdējām izmaiņām. Sociālā nodokļa vienādošana ir izveidojies, kas ļoti greizs, neparedzot risinājumus mazajam biznesam. Nodokļu likuma tapšanas stadijā pats devos uz Finanšu ministriju, uz darba grupu, stāstīju, rādīju, skaidroju, ka ir cilvēku grupa, kas mums visiem (valstij) izmaksā ļoti dārgi. Izstrādāju piedāvājumu uzņēmējiem iesācējiem. Inkubators nodokļu sistēmā: proti, pirmos gadus (2-3) iedzīvotāju ienākuma nodokli šāds uzņēmējs maksātu samazinātā apmērā vai nemaksātu vispār, uzņēmējam būtu ierobežots darbinieku skaits. Ierobežojumi laikā, maksimālajā apgrozījumā un tas parādītu, vai uzņēmums ir dzīvotspējīgs, vai nē, tas palīdzētu uzņēmējam un nebūtu interesanti blēžiem, jo paredzēja atdzišanas periodu. Papildus šim tam bija nepieciešama EDS pilnvērtīga automatizācija.

Protams nedrīkst aizmirst arī par neapliekamā minimuma jautājuma sakārtošanu un iespējamu samazinājumu sociālajās iemaksās. Galvenais, lai strādājošajiem šajā atalgojuma sadaļā veidojas lielāks ienākums, kurš nodrošinātu ieguvumus valsts ekonomikai kopumā. Eksportspējas kāpums, iekšējā patēriņa palielinājums, iedzīvotāju kredītspējas uzlabošana, ēnu ekonomikas samazināšanās, ilgtermiņā arī budžeta ieņēmumu kāpums. Tomēr līdz galam neizdarītais darbs šobrīd būtiski bremzē tautsaimniecības attīstību.

Iesakot labas idejas, piemēram, par nodokļu administrēšanas automatizāciju, nereti dzirdama atbilde: “Tā mēs iejauksimies privātajā biznesā.” Tā domāt nav pareizi. Valstij ir jāgūst nodokļi un valstij ir jāatbalsta uzņēmēji! Tagad... liels uzņēmēja laiks un darbs paiet nodokļu aprēķinos un atskaitēs. To visu var vienkāršot, virzība uz zināmu automatizāciju ir, bet tas notiek pārlieku lēni.

Likvidēt mikrouzņēmējus, nenodrošinot labāku alternatīvu – nebija pareizi, jo visi “tika sabāzti vienā maisā”. Kas gaidāms? Domāju, daļa bijušo mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju dosies ēnu ekonomikas daļā. Profesora Arņa Saukas pētījums rāda, kā ēnu ekonomikas attīstība veidojusies līdz mikrouzņēmuma nodokļa ieviešanai: kāpjoša, ieviešot nodokli, tā kritās un atkal lēnām sāka kāpt.

Vai Latvijā vārdu “Zaļais kurss” lietotājiem ir skaidrība par tā jēgu un konkrētām norisēm?

Domāju, arī pašā Briselē politiskā līmenī skaidrības nav.

Kam ir?

Visdziļākā izpratne noteikti ir Eiropas Komisijā, komisāriem. Kādam Eiropas Parlamentā. Dalībvalstu ministrijās un padomēs arī, bet uz situāciju katrs skatās no savas nozares skatpunkta. Eiropas Komisija šos skatpunktus mēģina sasaistīt. Latvijā katra ministrija atbild par savu lietu, un biedējošākās ir tās, kur ministriju intereses saskaras.

Piemēram, es redzu jēgu cīnīties par kūdras nozares nākotni Latvijā, jo domāt, ka kūdra un tās ieguve ir kas slikts, ka tā iznīcina ekosistēmu, ir pilnīgi nepareizi. Tā ir aplamība! Bioloģiskās daudzveidības krātuves – purvi – ir aizsargāti, cik var! Ir vajadzības dabai, ir vajadzības cilvēkam (kas ir daļa no dabas) – Latvijā līdzsvars starp abiem ir ļoti labs! Mēs iegūstam, mēs izmantojam, nekaitējot, mēs nodrošinām pārtikas ķēdes funkcionēšanu. Daudzās “vecajās” ES valstīs kūdra kā resurss daudzviet ir noplicināts, izsmelts un zudis, tur purvus vajag atjaunot, jo tur to vairs nav. Tur arī vēlas šādas dabas vērtības. Vai to vajag mums? Vai mums jāatdod valsts konkurētspēja un valsts ekonomiskās iespējas citiem? Tas nav pareizi! Tā nav valstiska domāšana!

Bažas ir tiešām bažas: domājot par Latvijas nākotni, vai mums patiesi maksās par to, ka neko nedarīsim?

Tas nevar būt un tas nebūs labi! Mēs lieliski zinām, kā mums mūsu 100+ gados ir klājies. Esmu gana jauns, bet it labi atceros laiku, kad Jelgavā slēdza cukurfabriku. Tas bija redzams “pa ķēdīti” – tika skarta visa uzņēmējdarbības (cukurfabrikas darba) “ekosistēma”. Ja rada noteikumus, ko nevar izpildīt, piemēram, nesamērīgā apjomā ierobežo mežsaimniecību vai kūdras ieguvi, vai zvejniecību, kādi būs rezultāti? Gaidāmi saprotami mēģinājumi šos noteikumus apiet. “Where is a will, there is a way” = “Būs griba, būs ceļš!”

Jāatceras: likvidēšana vai nesaprātīgi ierobežojumi iznīcinās arī pastarpinātās (saistītās) nozares. Ko dara mežsaimnieks un lauksaimnieks? Iegūst ražu un aizved uz primāro pārstrādi. Pakošana, pārstrāde – tās ir darba vietas, pakojamais materiāls, naglas, paletes, transportētāji grāmatveži utt. Apkārt lauksaimniekam un mežsaimniekam ir liela nozare. Ja šai vērtību ķēdē kāds izkrīt, tas apdraud visu vērtību ciklu. Sistēma, kas veidojas ap uzņēmējiem, var tikt mākslīgi transformēta un sabojāta, kas ir pats sliktākais un biedējošākais.

“Lai tik veras ciet, dzīve taču turpinās”

Lai cukurfabrikas vietā Jelgavā rastos un attīstītos kas cits... Kas notika, kad viss beidzās? Norakstīja daudz tehnikas, maksātnespējas procesi, cilvēciskas traģēdijas, jo vērtību ķēdi izjauca. Jelgavā parādījās liela degradēta teritorija, kuras sakopšana bija desmitgažu jautājums. Kas notiks, ja vērtību ķēdes modificēs? Būs tūrisms un kultūras attīstība? Tomēr to labklājības līmeni, ko mēs varam sasniegt, gudri un ilgtspējīgi darbojoties ar mūsu resursiem, mēs visdrīzāk nesasniegsim, jo tas būs upurēts it kā augstāka mērķa vārdā. Darbs būs, bet ritēs citās ES valstīs, pie mūsu konkurentiem. Atdot mūsu iespēju citiem nekad nebūs pareizi!

Pirms nepilnām divām nedēļām Latvijā paviesojās ES vides un okeānu komisārs Virgīnijs Sinkēvičs, sniedzot plašu interviju “Latvijas Avīzei” (2).

Komentējot, ES komisāra V. Sinkēviča izteikumus “Latvijas Avīzē”, būšu kritisks, jo Zaļais kurss ir laba un apsveicama ideja tiekties pēc ilgtspējas, bet: noteikti ievērojot līdzsvaru. Šobrīd šī līdzsvara nav! Centieni “horizontāli” piemērot noteikumus, radīs lielu skaitu neapmierinātu iedzīvotāju, darbavietu zudumu un jaunāko ES dalībvalstu būtisku atpalicību. Zaļais kurss pēc būtības ir domāšanas un paradumu maiņa, apmērā, kur iegūst gan daba, gan cilvēks.

Šobrīd tas jau ir pārvērties biznesa cīņā, kurā biznesu veicina nevis konkurētspējīga inovācija, bet solījumi par emisiju samazināšanu. Šādi tiek zaudēta ilgtspējas jēga. Kā piemēru saukšu Latvijas neveiksmīgo OIK – labi nodomi par zaļāku elektroenerģiju un saimniekošanu tika pārvērsti dažiem izredzētajiem domātos “individuālos bankomātos”. Kā tā? Netika vērtēts, vai šīs tehnoloģijas jelkad varēs strādāt bez valsts subsīdijām, vai šāda sistēma dos pietiekamu labumu pret katru ieguldīto eiro. Atbilde ir skaudra: “Nē!” Beidzoties dāsnajām subsīdijām, lielākā daļa šo staciju savas durvis slēdz; stacija tiek “izslēgta” kā nolietots bankomāts. Par to, diemžēl, ir samaksājuši Latvijas iedzīvotāji! Salabot šo sistēmu ir bezcerīgi, ja tam nav gribas. “Labošanas instrumenti” pēdējos gados tika doti – gan atcelšanas likumprojekts, kurš iegūlis Saeimas komisijas atvilktnē, gan līmeņatzīmju pārskatīšana, lai novērstu pārkompensāciju. Šīs ir lietas, kur gribētos citēt Vairu Vīķi-Freibergu: “...virs dažām galvām karājas Damokla zobens”.

Kas ir bijusi pareizā zaļā politika? Tā ir politika, kurai ir sabiedrības neviltots atbalsts kaut apziņas līmenī. Piemēram: tika grozīts likums, kurš iedzīvotājiem deva iespēju daudz vienkāršāk iesaistīties mikroģenerācijā. Sabiedrība to izmanto – pieaugumi mērāmi ģeometriskā progresijā (ik gadu). Tas būtisku slogu sabiedrībai neuzliek, bet visi ir apmierināti ar iespējām būt zaļākiem, neapdraudot savu labklājību.

Vērtējot V. Sinkēviča izteikumus par kūdru, kā tas domāts: iegūt nedrīkstēs, bet lietot drīkstēs? Tā ir milzu pretruna? Vai tomēr: šo resursu iegūs citās valstīs, bet ES to patērēs? Ja tā, tam nav nekādas jēgas, jo, mainot saskaitāmos vietām, rezultāts nemainās. Emisijas “top” citur, saglabājot ieguves apjomus, iespējams, bez likumiem, kuri aizsargā dabas daudzveidību, un galu galā nedz emisijas samazinās, nedz bioloģiskā daudzveidība pasaules mērogā tiek saglabāta. Es kategoriski nepiekrītu komisāra izteikumiem, ka kāda resursa ieguve varētu apdraudēt taksonomiju.

Piemēram, ir Eiropas Savienības dokuments “Critical raw materials resilience: charting a path towards greater security and sustainability”, kurā uzskaitīti iegūstamie minerāli un rūdas, kas nepieciešami dažādu nozaru pastāvēšanai. Re!Tur minētas pat koksa ogles, ko iegūst, termiski apstrādājot akmeņogles. Dokuments ir tieši sasaistīts ar komisāra Sinkeviča minēto taksonomiju. Tātad – redzamas jau dabiskas pretrunas, jo darbības fokusam vēršoties tikai vienā virzienā. Nav līdzsvara, jo “cīnās” dažādas ekonomiskās intereses.

Piemēram, kādēļ kūdras, grants vai cita resursa ieguvējs nevarētu savu CO2 pēdu mazināt ar kompensējošiem mehānismiem citos sektoros, piemēram, enerģētikā vai transportā?

Diemžēl, aprēķini to nepieļauj, lai loģika saka: tas ir pareizais ceļš. Piemēram, izmanto ar biogāzi (vai kādu alternatīvo degvielu) darbināmas smagās mašīnas, kas rada mazāk emisiju, uzstādi saules paneļus vai vēja turbīnas, kas nodrošina ražošanu, izmantojot tikai atjaunojamo elektroenerģiju, izmanto efektīvus apkures risinājumus, meklē efektivitāti procesos, ēkās u.c, samazinot energoresursu patēriņu, radi produktus, kuri ir pārstrādājami vai veicina CO2 piesaisti. Veido produktus ar garu dzīves ciklu. Tā ir īstākā zaļā domāšana! Šo jau saprata mūsu senči, kas būvēja ēkas no koka un būvēja tā, ka pat pēc 50 gadiem tās ir gan apdzīvojamas, gan energoefektīvas.

Šajā laikā gan koks ataudzis, gan daba šo bojājumu ekosistēmai novērsusi, bet atbilde vienmēr slēpjas samērīgumā un saimniekošanā, turklāt, tā, kur no dabas tiek ņemts un atdots, un palīdzēts, kur tas ir visefektīvāk gan cilvēkam, gan dabai.

1. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likums
2.
https://www.la.lv/virginijs-sinkevics-jamaina-veids-ka-razojam-partiku-ka-parvietojamies-ka-rupejamies-par-upem-juram-un-okeaniem-ka-apsaimniekojam-mezus

 

  Dalīties Facebook

Pievienot komentāru