Oglekļa tirgū ir nepieciešams gan starptautisks, gan valsts mēroga regulējums, jo saikne starp maksājumiem un ieguvumiem klimata jomā nereti ir vāja. Pašlaik katrs Eiropas oglekļa piesaistītājs, kas uzskatāms par oglekļa emisiju kompensāciju, kompensācijas aprēķinos tiek iekļauts vismaz divreiz.

Pamatojoties uz Financial Times informāciju (1), 2021. gada augustā ASV Vašingtonas un Oregonas štatā Microsoft un British Petroleum (BP) oglekļa emisiju kompensācijai rezervētie meži ir cietuši ugunsgrēkā. Kā minēts, ugunsgrēks bija pietiekami plašs, lai apdraudētu visu oglekļa kompensācijas sistēmu.

Piemēram, BP par 100 miljoniem ASV dolāru ir iegādājies oglekļa emisiju kompensāciju Kolvilas (Colville) indiāņu rezervātā Vašingtonas štatā. (British Petroleum ir lielākais oglekļa emisiju kompensācijas sistēmas izstrādātāja akcionārs. (2)) Vismaz daži BP kompensāciju meži ir nopietni cietuši vai pat pilnībā izdeguši meža ugunsgrēkos. Šādas ziņas ir ļoti nepatīkams, bet spilgts piemērs ar klimata pārmaiņu seku mazināšanu saistītajai nenoteiktībai, izmantojot oglekļa emisiju kompensāciju.

“Šādu sistēmu daudz izmantoto ASV. Ievērojama daļa mežu, kas noteikti kā kompensācija, ir nodeguši,” norāda Somijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības ministra padomnieks Tatu Torniainens (Tatu Torniainen), uzsverot, ka ar meža kā oglekļa krātuves stabilitāti saistītās problēmas nav svešas arī Somijā. “Meža ugunsgrēki Somijā nav liela problēma, toties mēs varam saskarties ar vētru, kukaiņu vai sēņu izraisītu slimību postījumiem,” skaidro T. Torniainens.

Eiropā joprojām vērojama neliela aktivitāte

Oglekļa kompensācija attiecas uz siltumnīcefekta gāzu emitenta (radītāja) darbību, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām, radot oglekļa piesaistītājus. Uzņēmumi to bieži uzskata par alternatīvu radīto emisiju samazināšanai.

Oglekļa kompensācijas tirgū ir daudz dažādu dalībnieku. Jaunākie no tiem ir oglekļa kompensācijas attīstītāji (carbon offset developer), piemēram, Finite Carbon, kā akcijas pirms gada iegādājās BP (2). Kopējais tirgus mērķis ir apvienot tos, kas piedāvā vai kam ir piesaistītāji, un tos, kas vēlas par tiem maksāt. Šai tirgū nav vispārpieņemtu noteikumu, bet to iespējamība (nepieciešamība) tiek intensīvi apspriesta, sāk veidoties zināmi principi.

Līdz šim oglekļa emisiju kompensācija, galvenokārt, pamatojās dabā atrodamos risinājumos, piemēram, oglekļa piesaistītājos lauksaimniecībā un mežsaimniecībā. Ir arī citi veidi, piemēram, nesen koka konstrukciju elementu ražotājs LapWall tika apstiprināts kā oglekļa piesaistes nodrošinātājs Puro.earth tirgū.

Eiropā oglekļa emisiju kompensācijas tirgus pagaidām ir neliels, jāņem vērā, ka tas var piedzīvot strauju izaugsmi, kas, iespējams, būtiski ietekmēs Eiropas valstu ekonomiku. Daudzi lielie uzņēmumi vēlas iegādāties oglekļa piesaistītājus, bet nevar atrast uzticamu pakalpojuma sniedzēju.

Ja, piemēram, Eiropas autobūves nozare sāks interesēties par oglekļa emisiju piesaistītājiem un piedāvās mežu īpašniekiem pietiekami lielas summas, lai tie zaudētu interesi par mežsaimniecību, šādu darījumu rezultātā varētu notikt strauja un plaša mežu izņemšana no komerciālās aprites.

Uzņēmuma reputācija kā virzītājspēks

“Šāda iespēja Somijai ar tās lielajiem meža resursiem pastāv,” atzīst T. Torniainens, uzsverot, ka oglekļa emisiju kompensēšanas darbības uzņēmumiem nav lietderīgas, ja vien tās nav augstā līmenī. Patlaban tiek izstrādāti kritēriji.

Galvenais ieguvums uzņēmumiem no oglekļa kompensācijas ir pāreja uz zemu oglekļa emisiju ražošanas procesu, kas ir svarīgi to reputācijai. Oglekļa emisiju kompensāciju var uzsvērt uzņēmuma komunikācijā, bet ieguvumiem (klimatam, pircējam) ir jābūt skaidri pārbaudāmiem. Vēl svarīgi: kompensācija nedrīkst nodarīt kaitējumu trešajām personām.

Vispirms emisiju samazinājums, tad kompensācijas

Privātais oglekļa emisiju reģistrs ir pirmā Somijas oglekļa emisiju kompensācijas sistēma ar daļēju ISO sertifikāciju. (ISO ir starptautiski visplašāk zināmā un oficiāli apstiprinātā sertifikācijas sistēma.) Reģistrs ļauj ikvienam kompensēt savas ikgadējās oglekļa emisijas. Piemēram, uzņēmumi var kompensēt jebkura produkta ražošanā radītās emisijas. Kā norādīja par reģistru atbildīgā uzņēmuma Rakeistus izpilddirektors Kimmo Pipo (Kimmo Piippo), mērķis ir kompensēt tikai tās emisijas, kuras nevar novērst, izmantojot citus pasākumus. Laba oglekļa emisiju kompensācija vienmēr ir pēdējā iespēja. “Pirmkārt, jāizvairās no oglekļa emisiju radīšanas, lai kompensācija nebūtu nepieciešama. Ja no tās nevar izvairīties, emisijas jāsamazina. Kompensēt vajadzētu tikai to emisiju daļu, no kuras nevar izvairīties, nodrošinot piesaistītāju,” ir pārliecināts T. Torniainens.

Oglekļa uzglabāšanai jābūt pastāvīgai

Mēslojot ar pelniem un dabiski stimulējot meža augšanu, iespējams oglekļa piesaistītāju (šajā gadījumā – mežu) kvalitatīvi “uzlabot”, taču mēslošanai vajadzētu būt papilddarbībai. Īsāk sakot, bez kompensācijas projekta mēslošana nenotiktu. Tā gan ir finansiāli izdevīgākā meža uzlabošanas metode. Ja meža platība mēslošanai ar pelniem tiks izvēlēta pareizi, koksnes pieaugums palielināsies par 20-50%. Jāatceras, ka oglekļa krātuvei jābūt pastāvīgai. T. Torniainens norāda - viens no pastāvīgas oglekļa krātuves kritērijiem starptautiskos projektos ir vismaz 100 gadi. Rakeistus sola 15 līdz 20 gadus ilgu laika posmu, pēc tam meža īpašnieks var brīvi ķerties pie mežizstrādes.

Nepieciešama buferzona

Oglekļa (C) krātuves pastāvību ietekmē arī dabas katastrofas. C emisiju kompensācijas projektos tās tiek ņemtas vērā, veidojot t.s. buferzonas, proti, kā kompensāciju pieņemot tikai daļu no faktiskā piesaistītāja. Jo mazāka ir šī daļa, jo lielāka ir buferzona un mazāks risks, ka krātuve varētu tikt pilnībā iznīcināta.

Runājot par Rakeistus, kompensācijas pārmaksas buferzona ir neliela - C krātuve, kas apstiprināta kā kompensācija, ir 80% no pilna apjoma. To var salīdzināt ar fondu Compensate, kas darbojas kā mākleris oglekļa emisiju kompensācijas nodrošināšanā un izmanto kompensācijas pārmaksu, kas ir gandrīz četras reizes lielāka par piesaistītāja apmēru. “Galvenais iemesls kompensācijas pārmaksas izmantošanai ir nepietiekami kvalitātes standarti,” norāda fonda Compensate pārstāvis Niklass Kaskeala (Niklas Kaskeala).

“Vēl viens iemesls ir vēlme ņemt vērā vēsturisko oglekļa emisiju “parādu” un kompensēt arī to. Turklāt, mēs ņemam vērā situācijas ietekmi uz bioloģisko daudzveidību un sociālajām attiecībām,” piebilst N. Kaskeala.

Sertifikācija kā drošības līdzeklis

Ar Rakeistus starpniecību nodrošinātie kompensācijas piesaistītāji vispirms tiek novērtēti, izmantojot meža augšanas modeļus. Vēlākos posmos piesaistītāju attīstību uzrauga, tos regulāri novērtējot.

“Reizi piecos gados mēs apmeklējam mežus, ko “izmanto” kā emisiju kompensāciju, novērtējot mežu augšanu un salīdzinot to ar atbilstošu nemēslotu (lūdzu, skatīt skaidrojumu iepriekš) mežu. Šādai informācijai vienmēr jābūt pa rokai. Atšķirība parādīs mums ar mēslošanu izveidotā piesaistītāja apmēru,” saka Timo Soininens (Timo Soininen, uzņēmuma Kiwa pārstāvis, kas auditē ISO sertifikātus).

Sertifikācija ir līdzeklis, lai nodrošinātu, ka oglekļa piesaistītāji jebkurā kompensētajā mežā tiks pārdoti tikai vienu reizi. Trešo personu veikta revīzija, kādu, piemēram, izmanto Rakeistus, ir dārga. T. Torniainens atzīmē, ka augstā pārbaudes cena rada nepārprotamu problēmu. “Uzņēmumi ir ierosinājuši šo pienākumu uzdot valsts iestādēm, bet nedomāju, ka tas pašreiz ir iespējams. Ja kādam tas šobrīd ir dārgi, tas būs dārgi arī mums, un nodokļu maksātāju naudas tēriņus būtu nepieciešams ļoti labi un skaidri pamatot,” ir pārliecināts T. Torniainens.

Apmežošana kā iespēja

Ar lauksaimniecību un mežsaimniecību saistītie oglekļa emisiju kompensēšanas projekti ir dažādi, katram ir zināmas problēmas. T. Torniainens visvairāk cer uz lauksaimniecības projektiem, kas paredzēti oglekļa emisiju piesaistīšanai augsnē. Mežsaimniecībā platību apmežošana uzskatāma par papilddarbību, īpaši valstīs, kur apmežošanai nepiešķir valsts subsīdijas.

Starptautiski apmežošanai ir liels potenciāls. Saskaņā ar Worldwatch datiem, pasaules mežu platība cilvēka darbības dēļ ir samazinājusies no 6 mljrd ha līdz 4 mljrd ha, zaudētos divus miljardus varētu atjaunot, lai gan ne vienmēr tieši tur, kur tie tikuši zaudēti.

Oglekļa emisijas tiek kompensētas arī, piemēram, atliekot meža atjaunošanas cirti (kailcirti) par 20 gadiem. Tomēr skaidrs - šādas krātuves pastāvīgums noteikti nav simts gadi. “Jāapsver, kā vajadzētu uztvert cirtes atlikšanu un tās izmantošanu, lai kompensētu emisijas šeit un tagad, ņemot vērā, ka krātuve taps tikai tālā nākotnē,” jautā T. Torniainens.

Meža saglabāšana var izraisīt oglekļa emisiju pārvirzi

Piemēram, Kalifornijā izmanto mežu saglabāšanu (neizstrādāšanu). Tas gan nerada tūlītējas izmaiņas mežā, jebkāds progress būs redzams ļoti tālā nākotnē, ja tāds būs redzams vispār. “Protams, var teikt, ka saglabāšana pasargāja mežu no mežizstrādes. Tā varētu būt taisnība, bet, kā jūs to pārbaudīsiet?” jautā T. Torniainens. Meža saglabāšana var izraisīt oglekļa emisiju pārvirzi, ko izraisa starptautiskais pieprasījums pēc meža produktiem.

“Daudzi cilvēki Somijā domā, ka, samazinot mežizstrādi, saglabās klimatu. Taču, ja pieprasījums pēc koksnes saglabāsies pašreizējā līmenī, mežizstrāde “pārcelsies” uz kaimiņvalstu (vai citu valstu) mežiem, klimatam nedodot nekādu labumu,” saka T. Torniainens.

Oglekļa emisiju pārvirze ir pierādīta pētījumos (3). Praksē var secināt, ka, runājot par ietekmi uz klimatu, oglekļa emisiju pārvirze var pārvērst saglabāšanu par valsts mēroga “zaļo apvārdošanu” - tā var uzlabot iekšzemes oglekļa bilanci, vienlaikus neko “nedarot” klimata labā.

T. Torniainens norāda, ka oglekļa emisiju kompensācijas sistēmām nevajadzētu kaitēt trešajām personām. Meža saglabāšana radītu problēmas, ja rūpniecībai rastos problēmas ar kokmateriālu iegādi. Parasti katrs nozāģētais koks dod desmitreiz lielāku pievienoto vērtību rūpniecībā, salīdzinot ar to, ko tas dod mežsaimniecībā. Saglabājot, papildu ieguvums paliktu negūts attiecībā uz katru koku, pat ja meža īpašnieks saņem kompensāciju.

“Somijas klimata komisija ir uzsvērusi zemās mežu saglabāšanas izmaksas salīdzinājumā ar emisiju samazināšanu. Tas ir iespējamais secinājums, ja netiek ņemta vērā meža saglabāšanas ietekme uz tautsaimniecību,” skaidro T. Torniainens.

Divkāršs aprēķins joprojām ir neatrisināta problēma

Līdz šim neatrisināta problēma ir divkāršs aprēķins. Tas nozīmē, ka katrs atsevišķs oglekļa piesaistītājs tiek automātiski iekļauts valsts oglekļa bilancē. Ja to aprēķina arī kā atsevišķa uzņēmuma oglekļa emisiju kompensāciju, aprēķināts tiek divreiz. Reakcija uz šo problēmu ir dažāda. Daži izliekas, ka tā neeksistē. Citi, piemēram, Somijas tipogrāfija PunaMusta, ir izvēlējusies neiesaistīties vietējās oglekļa kompensācijas sistēmās līdz brīdim, kad tiks atrisināta divkāršā aprēķina problēma.

PunaMusta kompensācijas platības atrodas Peru lietus mežu apgabalā, kuram pēc uzņēmuma domām draudēja iznīcināšana, bet tagad tas ir saglabāts. Uzņēmuma Kvalitātes un ilgtspējības vadītājs Jari Matovara (Jari Martovaara) stāsta, ka kompensācijas apmērs tiek noteikts, salīdzinot dabas aizsardzības teritorijas pieaugumu ar salīdzināmu vietu, kas noteikta, pamatojoties uz starptautisko standartu Verified Carbon Standard un Gold Standard.

Fonds Compensate ir atrisinājis problēmu, iegādājoties visu oglekļa emisijas kompensāciju valstīs, kur no divkāršiem aprēķiniem var izvairīties.

Spraigās debatēs sociālajos medijos tiek runāts par divkāršu aprēķinu, kas nozīmē, ka valdība ir vairāk vai mazāk nacionalizējusi oglekļa piesaistītājus meža īpašnieku mežos. Piemēram, Īrijā mežu īpašniekiem un valdībai ir atklāts konflikts (4) par to, kam īsti pieder oglekļa piesaistītāji.

“Princips “ziņot par oglekļa piesaistītājiem valsts oglekļa bilancē” ir balstīts vairākos starptautiskos klimata līgumos. Kāpēc? Starp valdībām savulaik tika panākta vienošanās par klimata jautājumiem un šobrīd starptautiski mums citas alternatīvas nav,” norāda T. Torniainens.

T. Torniainens uzskata, ka divkāršo aprēķinu problēmu var atrisināt, tam nepieciešams politisks lēmums par oficiāla privāto kompensāciju reģistra izveidi. Šādi reģistrēto kompensāciju varētu izņemt no valsts oglekļa bilances.

“Reģistra izveidi savulaik ierosinājusi arī Somijas Vides ministrija. Cik zināms, šāds reģistrs pagaidām neeksistē nevienā Eiropas valstī. Parīzes klimata vienošanās 6. pantā paredzēts ietvert sīkāku izklāstu par šiem reģistriem, taču... teksta galīgā versija nav pabeigta. Tiklīdz tas notiks, Eiropas Savienība, iespējams, to izmantos, lai izstrādātu pamatnostādnes, secīgi dalībvalstis veiks attiecīgās darbības,” prognozē T. Torniainens.

Valdības meklē risinājumus

N. Kaskeala uzskata, ka starptautiska līmeņa lēmumu gaidīšana ir laika izšķiešana. “Mēs tos gaidām jau četrus gadus. Somija šādu reģistru varētu izveidot jau šodien,” viņš piebilst.

Ja mēs rīkojamies šādi, vai pastāv risks, ka reģistrs nebūs savietojams ar vēlākajām ES vadlīnijām?

“Nedomāju. Praksē reģistrs ir ļoti vienkāršs. Es drīzāk domāju, ka ES savas vadlīnijas var balstīt Somijas pieredzē, un Somija šeit varētu būt līdere, daloties pieredzē,” norāda N. Kaskeala.

Tajā pašā laikā dažas valstis ir sākušas īstenot atbilstošas darbības oglekļa kompensācijas tirdzniecībai, izmēģinot sadarbību oglekļa tirgū, kas ir saderīga ar Parīzes vienošanos,” pastāstīja pētniecības un konsultāciju uzņēmuma Perspectives Climate Group vecākā konsultante Hanna-Marī Ahonena (Hanna-Mari Ahonen).

Šveice ir noslēgusi līgumu ar Peru, Ganu un Senegālu, un risina sarunas ar dažām citām valstīm. “Arī Japāna kopīgā kreditēšanas mehānisma ietvaros jau vairāk nekā desmit gadus oglekļa tirgū ir sadarbojusies ar gandrīz 20 jaunattīstības valstīm. Japāņi cenšas atjaunināt tirgus sistēmu, lai tā atbilstu Parīzes vienošanās saturam (arī attiecībā uz divkāršiem aprēķiniem),” saka H. M. Ahonena.

Kostarika nesen noslēdza vienošanos ar sertifikācijas sistēmu Gold Standart, kas tirgū nodrošina brīvprātīgās oglekļa tirdzniecības kvalitāti.

Oglekļa kompensācija var mainīt klimata politiku

Līdz šim Eiropas oglekļa emisiju kompensācijas projekti ir bijuši pieticīgi. “Mēs zinām, ka nākotnes klimata politikas realizētāju pirmajās rindās var nonākt uzņēmumi vai, piemēram, pilsētas. Ja tā notiks, sistēma būs jāmaina,” skaidro T. Torniainens, piebilstot: “Ja ievērojama daļa oglekļa emisiju piesaistītāju pārietu uz privāto kompensāciju reģistru, valstu valdībām būtu jāpārvērtē noteiktie oglekļa emisiju piesaistīšanas mērķi.” 

“Privātais kapitāls, iespējams, atrastu visekonomiskākos projektus, dārgākie būtu jāuzņemas valdībām. Klimata politikas cena varētu ievērojami pieaugt, ja netiks atkārtoti vērtēti šis politikas mērķi,” saka T. Torniainens. Savukārt, N. Kaskeala to neuzskata par problēmu. “Ja mēs vēlamies progresu klimata problēmu risināšanā, ir jādara noteiktas lietas, par kurām jāmaksā, neatkarīgi no tā, vai nauda nāk no privātas kabatas vai nodokļu ieņēmumiem.” “Kompensācija būtībā ir pagaidu darbība. Tā nesamazina emisijas, bet var stimulēt dalībniekus efektīvākai rīcībai. Galu galā mērķis ir padarīt komensāciju nevajadzīgu,” norāda Niklass Kaskeala.

1. https://www.ft.com/content/3f89c759-eb9a-4dfb-b768-d4af1ec5aa23
2. https://www.bp.com/en_us/united-states/home/news/press-releases/bp-acquires-majority-stake-in-largest-us-forest-carbon-offset-developer-finite-carbon.html
3. https://forest.fi/article/setting-challenging-targets-for-forest-carbon-sinks-in-western-europe-would-move-the-reductions-in-loggings-elsewhere-european-forest-industry-would-have-to-re-think-its-future/#40b4ac59
4. https://carbon-pulse.com/140099/