Latvijai ir visas iespējas izmantot bioekonomikas dāvātās iespējas, taču panākumi būs atkarīgi no tā, vai dažādās interešu grupas spēs vienoties.

Tāds ir secinājums noslēguma diskusijai 4. Starptautiskās konferences “Mežsaimniecība – Latvijas tautsaimniecības balsts bioekonomisko nozaru attīstības kontekstā”. Nenoliedzami, ir strīdus jautājumi, kuros kompromisu sasniegšana starp pretējās pozīcijās esošajiem daudzos jautājumos brīžam šķiet kā neiespējamā misija, taču tieši konsensus iztrūkums var būt galvenais šķērslis, kas apdraud prognozējamos ieguvumus. Proti, joprojām nav vienota viedokļa par jautājumiem saistībā ar dabas aizsardzību, tajā pašā laikā bez iekšējās “vienotības” būs grūti aizstāvēt Latvijas kopējo pozīciju Eiropas Savienības arēnā.

Juridiskais ietvars jau ir

“Viens no lielākajiem XXI gadsimta izaicinājumiem būs pieaugošo iedzīvotāju skaita nodrošināšana ar pārtikas produktiem, kā arī no atjaunojamajiem resursiem iegūtās preces un energoresursi, tajā pašā laikā Latvijā ir liels un pilnībā joprojām neizmantots potenciāls lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, kas ir pamats bioekonomikai,” uzsvēra Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Baiba Rivža. Viņa uzsvēra, ka Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam ir norādīts: Latvijas dabas kapitāls ir salīdzinoši labā stāvoklī, tomēr nepietiekami izmantots un apsaimniekots. Turklāt 2017. gada decembrī Ministru kabinetā tika apstiprināta Latvijas Bioekonomikas stratēģija 2030. “Šādas stratēģijas ir tikai 47 valstīm, bet nav arī daudzām ES dalībvalstīm, kuras Eiropas Komisija aicinājusi tādu apstiprināt,” norāda B. Rivža. Minētajā dokumentā ir norādīti mērķi – nodarbinātības vecināšana un saglabāšana bioekonomikas nozarēs; bioekonomikas produktu pievienotās vērtības palielināšana vismaz līdz 3,5 miljardiem eiro 2030. gadā un bioekonomikas eksporta produkcijas vērtības palielināšana vismaz līdz 9 miljardiem eiro 2030. gadā. “Ir vēl arī horizontālā prioritāte – pētniecība un efektīva zināšanu pārnese bioekonomikas nozaru attīstībai,” uzsver B. Rivža. Proti, no zemes apsaimniekošanas iegūtās vērtības palielināšana, tostarp augsnes ilgtspējīga izmantošana, augu produktivitāte, lauksaimniecības dzīvnieku produktivitāte, ilgtspējīga un produktīva meža audzēšana un meža biotisko risku vadība klimata pārmaiņu apstākļos, kā arī inovatīvu augstas pievienotās vērtības nišas produktu izstrāde no koksnes, tradicionālām un netradicionālām lauksaimniecības augu un dzīvnieku izejvielām, koksnes biomasas pilnīga izmantošana ķīmiskajai pārstrādei, enerģijai, būvniecībai. “Bioekonomikas nozaru devums pērn bija 40% (20% – meža nozares un 20% lauksaimniecība, pārtikas produkcija) no Latvijas eksporta ieņēmumiem, savukārt šo nozaru ieguldījums Latvijā saražoto preču pievienotajā vērtībā sasniedza 55%,” skaidroja B. Rivža. Viņa atgādina, ka Latvija ir viena no mežainākajām valstīm Eiropā, un augošie meži var pozitīvi ietekmēt klimata pārmaiņu mazināšanu, noņemot no atmosfēras CO2, ko saražo transports, rūpniecība utml.

Gaida pieprasījuma pieaugumu

Lauksaimnieku Organizāciju sadarbības padomes ģenerālsekretārs Guntis Vilnītis norādīja, ka līdz 2050. gadam globālais pieprasījums pēc pārtikas palielināsies par 50%, vienlaikus radot nesalīdzināmi lielāku spiedienu uz lauksaimniecības zemju izmantošanu, saražoto pārtikas apjomu un pieprasījuma pieaugumu pēc pārtikas segmentu dažādības. Tajā pašā laikā attiecībā uz klimata un vides izaicinājumiem prognozēts, ka līdz 2050. gadam par 50% palielināsies CO2 izmešu daudzums, galvenokārt, radot to caur augošu enerģijas patēriņu un jaunattīstības valstu ekonomikas izaugsmi. “Būs jādomā, kā kompensēt izmešu kaitīgo ietekmi,” tā G. Vilnītis. Viņš atzina, ka bioekonomikas attīstība “iet” roku rokā ar darba vietām laukos.

Zinātnes nozīme

“Meža platības 80 gadu laikā turpat dubultojušās,” uzsvēra zemkopības ministra Kaspara Gerharda biroja vadītājs Jānis Eglīts un atgādināja, ka 1925. gadā mežainums bija vien 27%, bet 2019. gadā – 52% no Latvijas platības. Pēdējos gados ir pieaudzis meža nozares eksporta ieņēmumu apjoms, bet ciršanas apjoms ir saglabājies tādos pašos apmēros, kas nozīmē augstāku pievienoto vērtību – dārgāku produktu eksportu. Lai nozare attīstītos, ir nepieciešamas jaunas zināšanas, jo alternatīva ir tikai cirst mežus vairāk. Mežzinātne ir visas nozares pamats, uz kā var balstīt arvien jaunu augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanu. “Nav māksla radīt pamatproduktu, bet māksla ir radīt pievienoto vērtību,” uzsvēra J. Eglīts. Viņš kā lielu panākumu vērtē nacionālo meža monitoringu, kurš no 2019. gada tik finansēts no valsts budžeta un kalpo kā objektīvas un zinātniski pamatotas informācijas ieguves avots par mežu. Uzmanības degpunktā ir siltumnīcu gāzu emisijas samazināšana, un visiem datiem ir jābūt balstītiem uz zinātniskiem pētījumiem un to datiem. “Bez tiem nekur nevar tikt, jo pieņēmumos un mītos balstīti apgalvojumi mums var nest lielākus zaudējumus, nekā šodien varam iedomāties,” uzvēra J. Eglīts. Viņš norāda, ka tieši tāpēc ir jāturpina iesāktais darbs – pētījumi, lai varētu objektīvi pamatot, kāda ir situācija Latvijā. “Nepieciešami objektīvi dati par SEG emisijām no kūdras un kūdrainām augsnēm,” uzsvēra J. Eglīts. Viņš norādīja, ka pašlaik par šo jomu skan daudz spekulāciju, jo īsti skaidras metodikas nav un pie tās izstrādes ir jāstrādā. “Pētījumi rāda, ka mežiem nav lielākas ietekmes uz SEG emisijām kā no saimnieciskās darbības neskartiem purviem,” skaidroja J. Eglīts. Viņš uzsvēra, ka pētījums apstiprina: neatkarīgi no zemes izmantošanas veida SEG emisijas ir mazākas, nekā klimata konvencijā attiecinātās. Vienlaikus ir jāmeklē risinājumi būtiskai CO2 piesaistes palielināšanai meža zemēs. Jo mežs kļūst vecāks, jo mazāka ir CO2 piesaiste, un pat vecais mežs sāk emisiju.

Pētījumu spēks

LVMI Silava pētnieks Ainārs Lupiķis atzina, ka tuvāko gadu laikā klimata mērķu neizpilde ar mežiem bagātā valstī var maksāt ļoti dārgi. Pētījums par SEG emisijām veikts kūdrājiem (visas organiskās augsnes), jo Latvija ir bagāta ar tiem. “Augsne ir lielākā oglekļa krātuve uz sauszemes un 30% oglekļa ir uzkrāti tieši organiskajās augsnēs, kurām Latvijā ir salīdzinoši liels īpatsvars,” uzsvēra A. Lupiķis. Viņš atgādina, ka SEG inventarizācijā līdz šim ir notikušas nemitīgas izmaiņas, jo katrai dalībvalstij, kura ratificējusi klimata konvenciju, ir jāziņo, kādas ir SEG emisijas no dažādiem sektoriem (enerģētikas, transporta, atkritumu apsaimniekošanas, arī zemes). Jāņem vērā, ka zināšanas par SEG emisiju veidošanos joprojām ir mazas, kaut arī tās pieaug. Latvijai ir jālieto starptautiskās vadlīnijas: no kādas saimniekošanas rodas SEG emisijas un jāziņo par to daudzumu. 2003. gadā ziņotais SEG emisiju apjoms bija 1,46 milj. tonnu, tad tika izveidotas jaunas vadlīnijas, un šis SEG apjoms Latvijai jau pieauga līdz 3,88 milj. tonnu, bet vadoties pēc nākamajām vadlīnijām, šis apjoms jau sasniedz 10,32 milj. tonnu – tas ir teju 10 reizes vairāk, nekā tika ziņots gadsimta sākumā. “Izmaiņas ir saistītas nevis ar kādām būtiskām apsaimniekošanas pārmaiņām, bet gan ziņojumos mainītajiem cipariem, jo Latvijai pašai savu datu (pētījumu) nebija un nācās pieņemt to, kas noteikts starptautiskās SEG vadlīnijās,” skaidroja A. Lupiķis. Viņš atzīst, ka, pateicoties pētījumiem, ir redzams, ka, starptautiskajās vadlīnijās norādītie SEG emisijas apjomi ir augstāki nekā reālās emisijas. “Organiskās augsnes vidēji gadā emitē 6,5 milj. tonnu, tas ir tik daudz, cik viss enerģētikas sektors kopā,” atgādināja A. Lupiķis. Pētījumi rāda, ka lielākās emisijas rada aramzemes un zālāji, labāk izskatās apmežotās platības un ogu plantācijas. “Apmežojot aramzemi, kas atrodas uz organiskās augsnes, var samazināt CO2 emisijas,” norādīja A. Lupiķis. Kā viens no emisiju samazināšanas risinājumiem ir dzērveņu audzēšana. “Iekļaujot iegūtos pētījuma datus, ziņotais apjoms samazinātos par vidēji 25% visā zemes izmantošanas sektorā,” uzsvēra A. Lupiķis. Lai šos iegūtos datus ņemtu vērā, Latvijai būs vēl jāpacīnās, bet pašlaik diemžēl jāizmanto tie – “piešķirtie” SEG emisiju apmēri, kas pēc ģeogrāfiskās lokācijas vairāk atbilst Vācijai vai Francijai, ne Latvijas platuma grādiem. J. Eglīts uzskata, ka Latvija nebūt nav vienīgā, kurai ir šāda problēma, jo tieši tāda pati situācija būs arī citām Baltijas un Austrumeiropas valstīm, kas kopīgiem spēkiem varētu panākt savu pētījumu datu atzīšanu un tādējādi mainīt sākotnējos akcentus attiecībā uz nepieciešamajiem SEG samazināšanas apmēriem. Tiesa, lai to paveiktu, ir vēl jāiegulda daudz pūļu un darba.

Jaunu apvāršņu iezīmēšana

Pašlaik apspriešanā esošais Latvijas Attīstības plāns 2021.–2027. gadam iezīmē jaunus apvāršņus, ir svarīgi, lai tajā būtu ietvertas bioekonomikas jomai svarīgie jautājumi. “Varam jau uztaisīt šo plānu kā atvērtu grāmatu, kurā katrs var atrast visu, un arī tādu, kurā ir konkrētas lietas, ar ko strādājam, tāpēc jautājums ir par to, kurā virzienā iesim,” norādīja J. Eglīts. Viņaprāt, tas sevī slēpj bīstamību, ka tajā tiek iekļautas ļoti populāras lietas, bet tām nav pielietojuma. “No Zemkopības ministrijas esam nosūtījuši savus iebildumus un turpināsim strādāt, lai Latvijas ekonomika varētu augt un attīstīties,” tā J. Eglīts. Viņš uzsvēra, ka pašlaik darbs tiek veikts, lai tas nekļūst par labo nodomu protokolu, bet gan konkrētu pasākumu plānu. “Tas ir trešais NAP – pirmais bija ar moto – cilvēks pirmajā vietā, otrais NAP moto bija ekonomiskais izrāviens, un trešajā ir sešas prioritātes, taču joprojām notiek cīņa par šo plānu. Ir vairākas iespējas – ievietojam reāli paveicamus darbus ar sasniedzamiem rādītājiem, jo no pašreizējā NAP pietiekami daudz netiks pilnībā izpildīts, vai tomēr rakstīt to, kas “varētu būt”,” tā B. Rivža. Latvijas Meža īpašnieku biedrības izpilddirektore Aiga Grasmane no NAP bija gaidījusi datu analīzē balstītu pieeju. “Varu atgādināt, ka izaugsme ir vajadzīga, bet izaugsme nav bezgalīga un tā aug gudri, turklāt izaugsme nedrīkst notikt uz dabas vērtību un vides kvalitātes rēķina. NAP būtu jābūt mērķiem, kuri sasniedzami vides (dabas) kvalitātes saglabāšanai. Arī mērot, vai ekonomiskās izaugsmes pasākumi neatstāj sliktu ietekmi uz dabu,” tā Latvijas Dabas fonda padomes locekle Lelde Eņģele. Viņa uzsvēra, ka NAP nevar būt nekas tāds, kas ir pretrunā ar klimata un vides mērķiem. “Labāk izcili realizēt viduvēju plānu, nekā pavirši realizēt izcilu plānu,” tā jurists Artūrs Surmovičs. Viņš atzīst, ka šajā kontekstā svarīga būs dažādu sabiedrības interešu grupu spēja panākt kādu vienošanos. “Kompromiss būtu jāsāk ar to, ka katrs pasaka, kam viņš būtu gatavs piekāpties,” tā A. Surmovičs. Raugoties uz dažādiem liegumiem, pēc A. Surmoviča domām, būtu jārunā par saprātīgām kompensācijām tiem, kam tiek kaut kas liegts.