Bez mežsaimniecības mēs nevaram būt neatkarīgi. Saruna ar Andri Rimicānu, Meža pētīšanas stacijas Jelgavas informācijas centra vadītāju

Zemeunvalsts.lv | 24.05.2022

Ar Andri Rimicānu sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors.

Sen zināmais teiciens “roka roku mazgā” Latvijā pamazām pārtop citā, kas, nedaudz papildinot, skanētu šādi: “Labā roka nezina, ko kreisā dara, un nedz labā, nedz kreisā nezina par otras eksistenci”. Būtu laiks arī pie mums domāt par neatkarību ne tikai 18. novembra vai 4. maija izpratnē, bet arī darbos. Ar C19 un netālu notiekošo karadarbību var aizbildināt daudz ko (un, diemžēl, tā notiek), tak minētie notikumi itin skaidri parāda nopietnus trūkumus valstiskā ilgtermiņa domāšanā. 

Kas notiek Latvijas mežsaimniecībā, kā tu to redzi, strādājot?

Atbildē būtu ietveramas divas daļas – kā es uz notiekošo skatos un kā man vajadzētu skatīties. Runājot par to, kā vajadzētu, atkal ir divas iespējas – kāds ir skats uz nozari “no ārpuses” un kāds – “atrodoties iekšpusē”.

Mežsaimniecība ir mūsu valsts mugurkauls, bez kā mēs nevaram. Manuprāt, šādai vajadzētu būt ik Latvijas iedzīvotāja pārliecībai. Bez mežsaimniecības mēs nevaram būt neatkarīgi. To daudzi neapzinās un neapjauš. Patlaban, kad apkārt risinās ārprātīgas lietas, nevaru pieņemt, ka joprojām ir cilvēki, kas mīt savā informācijas sfērā (bumbiņā vai burbulī), kur nav nedz jausmas, nedz sajēgas par notiekošo un tā radītajām sekām.

Man mājās ir gāzes apkure, un es patiesi ar šausmām klausos, domājot, kas un kā gaidāms rudenī. Jā, skan runas un pārliecība – celsim savu termināli! Tas būtu viens. Reāli domājošie, kas ar šādām lietām darbojas praktiski un ikdienā, teic – tas būs pēc diviem gadiem. Turklāt, ja celtniecība ritēs maksimāli ātri, bez bremzēšanas un traucēkļiem.

Zaļmaldināšana ir jaunieviests termins, kas vairāk atbilst ekstrēmi zaļā sektora pārstāvju apzināti veiktajai publikas tracināšanai, kas ļoti atgādina līdzīgas darbības kaimiņvalstī, kur TV ekrānos redzamas neiedomājamas lietas. Mēs dzīvojam valstī, kur ir labi apstākļi lauksaimniecībai un mežsaimniecībai. Divus gadus mums “paņēma” C19, patlaban netālu rit karš, tai pašā laikā joprojām spēkā tiek uzturēta murgošana par brīvprātīgi (un stulbi) iespējamu valsts ekonomiskā potenciāla samazināšanu...

Man ļoti gribētos, lai cilvēki saprastu, kas ir valsts, kas mēs esam, kas un kā valsti veido. Ja mēs zāģējam zaru, uz kura turas mūsu neatkarība... Enerģētiskā neatkarība ir viens no valsts pamatiem, tā ir iespēja pašiem lemt – ko mēs gribam un ko mēs darām. Šobrīd tas redzams ļoti skaidri.

Patlaban apritē skan daudzu jēdzienu sajaukums – runā par zaļo enerģiju un runā par gāzes termināļiem; faktiski mums šie termināļi nebūtu vajadzīgi, no to celtniecības un izmantošanas būtu jāvirzās prom – nevis braukt ar to pašu kuģi, bet pārkāpt citā un doties citā virzienā. Valstiski mēs joprojām mēģinām dzīvot pa vecam. Zaļais kurss mums uzliek zināmas saistības un pienākumus, kas jāveic...

Zaļais kurss, laba ideja, kas jau paspēta apaudzēt ar vismaz 13 dažādām regulām – milzīgs apjoms ar dažādām, nereti pretrunīgām prasībām un priekšrakstiem. Visam piekrītot, pamazām tuvojamies velnišķīgai situācijai – lēnām, lēnām nonākam pie augstas kraujas malas un esam gatavi lēkt...

Skatoties praktiski un personiski – mēģināju savās mājās ko mainīt. Apkures katlus dabūt nevar – tāda ir tirgus situācija (ja domā, piemēram, par granulu vai pirolīzes katlu). Granulas ir ļoti labs un arī ļoti izdevīgs produkts, bet to cena, manuprāt, mājsaimniecībām varētu būt visai “nepanesama”. Šai sakarā interesējos, kāpēc netiek veidotas jaunas granulu ražotnes – kā izrādās – ir resursu trūkums...

Absurdi.

Tas ir tas, ko mēs kā sabiedrība esam pieļāvuši!

“Mēs” skan ļoti plaši, nozare cīnās līdz pēdējam.

Nozare cīnās, pilnīgi piekrītu, bet “parastais” Latvijas iedzīvotājs nereti neizprot situāciju un tās svarīgumu. Sekas ir redzamas, tas mani ļoti satrauc, jo situācija ar enerģiju un siltumu skars ikvienu Latvijas iedzīvotāju! Ikvienu! Te nav runa par mēbelēm, kas arī varētu būt deficīts, jo pāris gadus vari lietot arī vecāku krēslu vai galdu. Ja mājās un dzīvokļos būs auksti... Viena Maslova piramīdas pamatķieģelīša nav... Kā piramīda turēsies? Ir laiks, kad strauji nepieciešami ātri lēmumi... Protams, pilsētu centros ar gāzes apkuri izeju meklēt būs ļoti grūti. Citviet tas būs jādara.

Ja skatāmies tālākā nākotnē – kādas mums ir iespējas un kāda ir izvēle. Ja apzināti neizmantojam mums piederošās dabas bagātības, kas gana sekmīgi atjaunojas, nebūvējam ceļus, nestādām kvalitatīvas audzes,– ko saņems mūsu bērni? Mūsu šodienas darba augļus plūks un izmantos mūsu bērni.

Piemēram, mums ir neapgūti meža nostūri vai meža masīvu daļas, kur nav infrastruktūras, nav ceļu, lai veiktu saimniecisko darbību. Kas notiek? Mēs projektējam, samaksājam par projektu labu naudu, top ceļa projekts, pienāk brīdis, kad projekts jāsaskaņo un tad “ieslēdzas instruments”, kā es to saucu. Var vienreiz vai divreiz gadīties un to var vērtēt kā sakritību, bet, ja šāda rīcība atkārtojas un top sistēmiska, situācija ir skaidra un vērtējama citādi.

Paspējām veikt atmežošanu ceļa vajadzībām (5 m uz vienu un otru pusi no jau esoša meža ceļa ar zemu nestspēju), uzlabojām piekļuvi īpašumam, sagatavojāmies darbam un... saņēmām iesniegumu par mikrolieguma izveidošanu. Kad paskatījāmies dienu un laiku, kad veikti “novērojumi” mikrolieguma iniciēšanai, tie ļoti precīzi seko laikam, kad esam sākuši saskaņošanu.

Brutāla kaitniecība!

Es teiktu – valsts nodevība!

Valsts vājināšana. Mēs pārāk bieži aizmirstam, ka zem katra lēmuma ir vārds un uzvārds! Zem katra! Šādi darboņi ir ceļami gaismā un tiem nav ne mazākā sakara ar dabas aizsardzību. Tā ir valsts interešu neievērošana.

Tieši tā! Nu esam diezgan interesantā situācijā – vai norakstām dažus desmitus tūkstošus eiro (atkritumos izmesta nauda), vai stulbi atstājam sagatavotu, izcirstu trases vietu, kur neviens neko nedara; tai pašā laikā mums ir nereāli termiņi darbu realizēšanai, piemēram, ir mikroliegumi, kur aizliegts pārvietoties ar mehanizētiem transportlīdzekļiem.

Vienu projektu, neskatoties uz visu, īstenojam. Tajā lielus līdzekļus investēja būvnieks. Visā ceļa trases garumā nogāzē jāsēj zālājs, bet to drīkst darīt tikai oktobrī... Zāle nesadīgst, melnzemi noskalo kūstošais sniegs un “pienāk” ceļa garantijas remonts. Divus gadus būvnieks “muļļājās”, tālāk turpinājām mēs – ir pagājuši četri gadi, kaut kāda zāle objektā aug, bet... Vai ieguldītais laiks un nauda ir tā vērti?

Aizspogulija...

Jelgavas informācijas centram ir vēl viens šāds objekts, Kalsnavā situācija ir identiska. Tātad ir objekts, kur jāpārdomā – vai ieguldīt €200 000 viena ceļa kilometra būvē, ja saprotam, ka naudu neatgūsim. Nedarīt neko? Vai tas ir pareizi? Skaidrs, var rīkoties ar domu – reiz kaut kas mainīsies. Kad tā reize pienāks?

Kad nāks saprašana – kas valstī ir svarīgākais? Es neizteikšos par nepieņemamo situāciju – lai mēs darītu, nepieciešams ļoti daudz saskaņojumu. Mikrolieguma gadījumā – ir “pliks” fakts (bez nekāda saskaņojuma) – un mikroliegums ir! Punkts. Saņemam paziņojumu...

Es neapskaužu to uzņēmumu, kas iegādājās koksni no ceļa trases kokiem, ļoti ceru, ka viņi paspēja... Ja vienu dienu tu nopērc FSC sertifikācijai atbilstošu koksni, bet nepaspēj to savlaicīgi realizēt, var būt par vēlu.

Tas neskanēs gluži latviski, bet šāda attieksme ir uzspļaujoša. Nereti rodas iespaids, ka līdzīgu lēmumu saskaņotāji un akceptētāji nav saprātīga mūsu sabiedrības daļa, bet mīt Latvijā ar konkrētu uzdevumu – kaitēt! Cik iespējams – kaitēt! Formālais iegansts, protams, ir aizbildināšanās ar likumu un dabu, lai ļoti skaidri redzams, ka tas tā nav. Lēmējiem ir vienalga, jo pienākošos algu tie saņems jebkurā gadījumā...

Par daudzām lietām cilvēkiem nākas maksāt dubulti – piemēram – par manis aprakstīto meža ceļu, kā būvi kāds izdomājis apturēt, par šādas rīcības rezultātā sadārdzinājušamies skaidu granulām utt. Ķēdīte aiz ķēdītes velk līdzi veselu vilciena sastāvu. Mēs ļoti rūpīgi skatāmies, kur un ko darīt, neaizmirstot racionālo graudu. Saimnieciskās darbības izmaksas vietās bez attīstītas infrastruktūras ir daudz augstākas. Ap mikroliegumiem ir jaunaudzes, pieaudzis mežs utt.

Cilvēkiem radies iespaids, ka mežizstrāde notiek intensīvi, nepadomājot, ka mēs, uzsvēršu vēlreiz, racionāli izmantojam visas iespējas. Agrāk bija daudziem labi manāma tendence pie ceļiem mežizstrādi neveikt. Kāpēc ne? Pie ceļa ir jūtama šī paša ceļa ietekme un ceļmala ir vēl saimnieciskāka vieta, ja salīdzina ar kāda meža nogabala tālāko kaktu.

Somi un zviedri jau sen aplēsuši, ka zaļo prasību pastiprinājums attiecīgi palielina slodzi uz saimnieciskajiem mežiem. Latvijas problēma ir lēmēju pretrunīgā rīcība, ar vienu lēmumu liedzot iespēju strādāt, bet nākamā lēmuma apspriešanas gaitā asaraini kaucot par līdzekļu trūkumu...

Atjaunojamie resursi ir jautājums, par ko sabiedrība būtu arvien vairāk un vairāk jāizglīto. Kas tie ir? Saules enerģija – saule mums spīd tik, cik spīd, mēs to mainīt nevaram. Vējš – kur ir, kur nav, kur vairāk, kur mazāk. Cilvēki tāpat protestē pret vēja turbīnām...

Vācijā ar vēja parkiem nodarbojas jau krietni sen, par to skatījos labu TV pārraidi. Ko darīt ar lietotajām turbīnām un spārniem? Vācijā tie mētājas laukmalēs, tos krauj kaudzēs, jo pārstrādes iespēju vēl nav. Kad to sāks, vēl nav skaidrs, bet par cik nopietnu “zaļumu” še runājam?

Saules paneļi nav mūžīgi un tiem ir noteikts kalpošanas laiks: panelis beidz darboties, vēl ātrāk “izbeidzas” akumulatori... Kas un ko ar to visu darīs pēc tam? Nokalpojušie elementi kaut kur tiek novietoti, nobāzti tumšā kaktā, līdz pienāks pavasara tīrīšana. Ko tad? Cerība uz mistiskām tehnoloģijām, kas attīstīsies.

Uz mežsaimniecību skatos skaidri – mums jādzīvo un jāizmanto, kas mums ir! Mums jāpaļaujas uz sevi un saviem resursiem un nav jāpaļaujas uz citplanētiešiem, vai resursu ievedējiem, kas reiz ko piegādās. Ikviens cilvēks, kas strādā un dara to jēgpilni, stiprina valsti. Tas ir ieguldījums valstī un sabiedrībā.

Nesen Ozolnieku pusē tika mēģināts celt traci par plānoto meža kopšanu.

Zinu, par ko ir runa. Svarīgākie vārdi šeit būtu – saziņa, informēšana un komunikācija. Kā jau minēju, mēs racionāli lēšam, ko darīt ar mums uzticētajiem un pieejamajiem resursiem. Mēs atbildam par mūsu mežiem.

Gadās, uzrodas cilvēki, kas iespējamas pārmaiņas (arī meža kopšanu vai krūmu ciršanu) uztver pārlieku saasināti. Pamanījis kādas darbības, varbūt pašam ne vienmēr saprotamas, šis cilvēks “šauj visos virzienos no visiem stobriem, turklāt, darot to vienlaikus”. Troksni sacēlis, pazūd.

Satraukumu Ozolniekos es saprotu – cauri mežam ir iestaigāta taka, abpus tai aug septiņdesmitgadīgas priedes, cilvēki ierauga stigojuma pazīmes, un sākas panika. Sabiedrība ar mežistrādes darbiem ir neadekvāti sabiedēta. Taku cirsma neskars, paredzama meža atjaunošana ar kvalitatīviem stādiem, pēc kāda laika 70 gadus vecā priede beigs savas sabiedriskās funkcijas, paliekot tikai bioloģiskajām... Līdzās tad jau augs veselīgs, jauns mežs. Te ir ņemtas vērā gan sabiedrības intereses (lai mežs šeit augtu arī tālākā nākotnē), gan zaļās idejas (veselīgs mežs piesaista CO2). Ko dod patlabanējais lazdu mūris? Jātgādina, ka mums Latvijā un īpaši Zemgalē ir laba, auglīga zeme, kur uzvar stiprākais... Joprojām cilvēkiem nav skaidrs, kur un kā iesējas un izaug skaistās priedes un kur tās spēj dabiski atjaunoties. Zem lazdām priežu atjaunošanās nenotiks.

Par sabiedrības satraukumu painteresējos mums un mežam līdzās esošajās mājās “Iecavkrastos”, aprunājos, tur par situāciju un raizēšanos neviens neko nezināja. Tie, kas ļoti interesējās, atnāca uz tikšanos, uz kuru aicinājām. Kā jau minēju, skaidrojām, ka ar “lazdu mūri” un no vecuma sabrukušajiem bērziem, un apsēm kaut kas būtu darāms.

Negatīvā informācija par meža apsaimniekošanu ir ļoti vienpusēja un agresīva – tas ir “labais tonis” – aurot, ka visu izcērt.

Manuprāt, vienmēr labāk ir vispirms atbraukt aprunāties un visu apskatīt pašam. Saziņa rit pietiekami aktīvi. Mēs atbildam uz visiem jautājumiem, ieskaitot īpašnieka raizes, ka pie viņa mājas aug līks koks, kas izskatās bīstams, vai satraukumu, ka notekās no meža sabirst skujas. Pag, mežā ir 90 gadus vecas priedes, ja māju cēlāt 2017. gadā, tur bija gan mežs, gan arī pieaugušas priedes, vai to neredzējāt? 

Minētais gadījums Ozolniekos, diemžēl, lika tērēt resursus gan Valsts meža dienestam, gan mums, gan pašvaldībai. Piedāvājām laiku, kad varētu tikties ar cilvēkiem, kam meža kopšana bija eksistenciāli svarīga lieta, diemžēl, neviens neieradās.

Tas nav normāli! Ja sāc risināt jautājumu, pabeidz!

Domāju, pēc mūsu paskaidrojumiem sensācijas kumoss pazuda. Nebija, par ko satraukties, jo lēmumi bija racionāli un ikvienam saprotami.

Tu nāc no Latvijas austrumu daļas un tava mamma ir studējusi visnotaļ dižiem nostāstiem apvītajā Ādolfa Šapiro aktieru kursā. Aktierkursam Jaunatnes teātrī gan bija ļoti īss mūžs.

Mamma sevi ir veltījusi gan mums, bērniem, gan sabiedrībai. Kad bijām bērni, mēs noteikti ne reizi vien bijām greizsirdīgi uz ikvienu, kam mamma bija gatava veltīt savu laiku. Kad jau mācījos augstskolā, aicināju mammu beigt lielo labdarību. “Dzīvē tas viss nāk atpakaļ”, viņa atteica.

Ar teātri man attiecības nu ir visnotaļ retas. Studiju gados darbojos studentu biedrībā “Šalkone”, kas aktīvi uzturēja kultūras dzīvi studentu vidē. Mamma vēl nesen vadīja teātra pulciņu skolā, kur nu gan darba gaitas ir beigusi. Viņai teātra aktivitātes joprojām ir tuvas, viņas kurss joprojām satiekas, un viņiem ir ļoti labas pat sirsnīgas attiecības. Man par to prieks un brīnīšanās.

Runājot par pierobežu un turienes cilvēku dažādo attieksmi pret karu un informācijas avotiem...

...labi atceros, kad un kā no Krievijas pierobežas pagastu iedzīvotāju TV ekrāniem pazuda Latvijas televīzijas raidījumi. Tolaik mācījos Kārsavas pilsētas ģimnāzijā, skatījāmies televizoru, kurā vēl bija Latvijas kanāli. Nāca t.s. digitalizācijas laiks un Latvijas TV mums burtiski “nogrieza”. Tālāk situācija attīstījās ļoti vienkārši – televīzijas antenu pagrieza par 45° vai 90° un skatījās tos kanālus, kurus varēja uztvert. Vienu brīdi mums pat bija antena ar mastam piestiprinātu rokturi, ko pēc vajadzības pavērsa vajadzīgajā virzienā.

Latvijā TV kļuva par maksas pakalpojumu, bet aiz robežas, turklāt, par velti, raidīja ļoti bagātīgu saturu. Vienkāršam cilvēkam to tik vajadzēja! Aiz robežas strādā profesionāļi. Šeit vēlos uzsvērt vienu: ja manis aprakstīto nesaprot TV lietotāji (skatītāji), tiem, kas lēma par šādu situāciju un tās nostabilizēšanos Latvijas robežas tuvumā, sekas bija jāsaprot ļoti skaidri. Tāpēc cilvēkiem ir šāds darbs un amats. Nu mutes vaļā – kā tā, ko darīsim, kā tas iespējams. Kāpēc nedomājāt agrāk?

Komentāri

Par zāli zaķiem
Četru gadu garumā meža ceļa nogāzē ber melnzemi un ieaudzē zāli????? Tam jābūt vai nu īpašam publiskā finansējuma projektam vai nu vienkārši jāiztērē nauda. Privātā kapitāla mežos uztur un izveido infrastuktūru, lai nodrošinātu meža apsaimniekošanu, nevis zaķiem zāli sēj.
Andis Lazdiņš
Paldies par vērtējumu, gan par mežu, gan pierobežu! Arī Latvijas radio pierobežā neuztver Diemžēl abos, televīzijas un mežsaimniecības, piemēros situācijas attīstība, cilvēku tuvredzība un tās ļaunprātīga un nesodīta izmantošana no šauras ļaužu grupiņas puses dzen izmisumā un neizskatās, ka pastāv iespēja kaut ko labot caur vēlēšanām rudenī.

Pievienot komentāru