Ar Zemkopības ministrijas valsts sekretāru sarunājas žurnālists Māris Ķirsons un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors
Kas pašlaik ir zemes apsaimniekošanas nozaru – lauksaimniecības, mežsaimniecības un arī kūdras ieguves – uzmanības centrā vērtējot no ministrijas skatpunkta?
Lauksaimniecība bija, ir un būs salīdzinoši smaga nozare, kurā daudzus faktorus zemnieks pats ietekmēt nevar. Tieši tāpēc valsts iespēju robežās bija un būs nozarei pretimnākoša. Pašlaik lielāko problēmsituāciju lauksaimniecībā radījuši divi iepriekšējie gadi – 2023. un 2024. –, kas bijuši salīdzinoši nelabvēlīgi, pat slikti daudziem lauksaimniekiem Latvijā. Piebildīšu, ne 100% visiem, bet daudziem. Iemesls – klimatiskie apstākļi: vietām augkopības ražu pamatīgi ietekmēja krusa, citviet – sausums, kas samazināja lauksaimnieku ienākumus. Jāatceras arī ļoti augstās nozarei nepieciešamo resursu cenas 2023. gada sākumā, kas ļoti negatīvi ietekmēja lauksaimnieku rentabilitāti.
Minēto iemeslu dēļ nozīmīgākais jautājums ir, kā šo – 2025. gadu – lauksaimniekiem padarīt vieglāku un novērst iespējamo risku, ka šis varētu būt trešais nelabvēlīgais gads pēc kārtas. 2023. gada nogalē valdība apstiprināja ZM virzītos grozījumus, ar kuriem lauksaimniekiem tiek nodrošināta iespēja saņemt A/S “ALTUM” aizdevumus apgrozāmo līdzekļu iegādei ar īpaši samazinātu procentu likmi – sākot no 3,5%, tai tika piešķirts papildu 13 milj. eiro finansējums. Esam nodrošinājuši iespēju, ka šogad lauksaimnieki jau no 17. februāra Lauku atbalsta dienestā var pieteikties bezprocentu īstermiņa aizdevumam no platībmaksājumiem, saņemot platībmaksājumu daļu (60%) avansā – pirms sējas –, savukārt atlikušos 40% – rudenī. Šāds risinājums palīdzēs ar finanšu resursiem, kuri nepieciešami sēklu, degvielas, minerālmēslu, augu aizsardzības līdzekļu iegādei. Taču, ja zemnieki iepriekšminēto nelabvēlīgo apstākļu dēļ ieraujas sevī un nerunā ar kreditoriem, cerot uz problēmu brīnumainu atrisināšanos, rezultāts var būt bēdīgs. Aicinu visus, kuri ir saskārušies vai saskaras ar finanšu problēmām, nākt uz Lauku atbalsta dienestu, uz Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru un kopīgiem spēkiem meklēt risinājumus.
Jā, iespējams, kādam lauksaimniekam nāksies pārdot kādu zemes gabalu vai arī tas būs jāiznomā (jāizmanto reversās nomas iespējas). Vienlaikus (un tā ir problēma), kā lai palīdz finansiālās grūtībās nonākušam saimniekam, ja viņš apgrozāmo līdzekļu kredītu (kuram ir salīdzinoši zemas procentlikmes, kādas nav pieejamas citās nozarēs strādājošiem, turklāt valsts daļēji dzēš kredītprocentus) izmanto, lai iegādātos jaunu traktoru, faktiski pasliktinot savu finansiālo stāvokli un padarot savu nākotni vēl miglaināku. Ko šāda situācija rāda?! Zināšanu un izpratnes trūkumu! Jautājums, vai tas ir atsevišķs gadījums, vienreizēja parādība, vai arī pārgalvīga rīcība un gluži vai mītiska, nepamatota cerība par iespējamu parādu norakstīšanu.
Līdzīgi kā lauksaimniecībā, arī mežsaimniecībā būtiskāko problēmu avots bija un būs klimatiskie apstākļi. Ja ziemā nav sala, no ļoti daudziem meža nogabaliem koksnes resursus iegūt ir sarežģīti. Šādas situācijas vērojam mežu platībās ar mitrākām augsnēm, turklāt reģionos mazie ceļi ir slēgti apaļo kokmateriālu izvešanas transportam. Vienlaikus meža nozares uzņēmējiem ir radīta skaidrība par nākotni, kādas varbūt ir pietrūcis iepriekšējos gados. Janvārī Ministru kabinetā tika apstiprināta ciršanas tāme valsts mežos nākamajiem pieciem gadiem – 2026.-2030. –, tātad vairāk nekā 11 mēnešus pirms tai jāstājas spēkā. Iepriekš, kā zināms, tas noticis ļoti īsi pirms attiecīgā termiņa sākuma. Nozare var veidot attīstības plānus, jo valdības līmenī ir skaidri noteikts kāds būs aizsargājamo teritoriju apjoms – 30%, tostarp stingrā aizsardzības režīmā – 10%. Būtiski, ka valdība ir skaidri definējusi: 100% visas dabas vērtības, kādas Latvijā vien eksistē, aizsargāt nevaram, tas nav iespējams un to arī nedarīsim. Kas svarīgi – ja būs vēlme vai nepieciešamība aizsargāt jaunas vērtīgas dabas teritorijas, par tādu pašu apjomu tiks samazinātas jau esošās, un, izņemtas no aizsargājamām platībām, tās kļūs saimnieciskā darbībā izmantojamas. Pamatakmens ir ielikts, tagad par attiecīgo mehānismu jāvienojas Viedās administrācijas un reģionālas attīstības, Zemkopības un arīdzan Klimata un enerģētikas ministriju speciālistiem. Šāds lēmums ir skaidrs signāls nozares uzņēmējiem un potenciālajiem investoriem kokapstrādē, arī lauksaimniecībā, ko viņi tik daudzus gadus ir vēlējušies dzirdēt.
Kūdras nozarē nozīmīgākais, lai Latvijā iegūto izejvielu pārstrādātu šepat un eksportētu jau gatavu produktu – dažādu kūdras substrātu vai citu produktu veidā. Protams, nozarei var būt jautājumi par pieejamajiem kūdras resursiem ilgtermiņā, piemēram, konkrēta kūdras purva nomas līguma termiņu. Vienlaikus valsts mežu kūdras purvu nomas līgumos, ko administrē a/s “Latvijas valsts meži”, ir nosacījums iegūtā resursa pievienotajai vērtībai, uz kā pamata slēgti jauni līgumi.
Kopumā visām nozarēm, ko minējāt jautājumā, ir viens priekšnosacījums – cik iespējams, ražojam arvien vairāk produktu ar augstāku pievienoto vērtību; tās ir darba vietas, jo īpaši lauku reģionos, tie ir nodokļi valsts budžetā. Šiem mērķiem arī paredzēts atbalsts no ES struktūrfondiem.
Kurās atbalsta programmās sākotnēji paredzētās naudas ir pārāk maz? Kuras ir tās, kurās ir ļoti maz pieteikumu vai pat nav vispār?
Kopumā valsts atbalsta finansējums 59,3 milj. eiro 2025. gadā salīdzinājumā ar 2024. gadu nav samazinājies, tieši to pašu var sacīt arī par 2023. gadu – apjoms būtībā ir tāds pats. Vienlaikus valsts piešķīrusi papildu naudu – 5 milj. eiro – sējumu apdrošināšanai, jo, kā rāda pēdējo divu gadu pieredze, riski ir pieauguši. Šķiet visi auto īpašnieki zina: ja gribi gulēt mierīgi, nopērc KASKO; neviens apdrošināšanas polisi nepērk ar domu, ka auto cietīs negadījumā un tad varēs saņemt atlīdzību no apdrošinātāja, varbūt pat nopelnot. Ar šādu pašu filozofiju jāpieiet sējumu apdrošināšanai. Zemniekam jāsaprot, cik lielu risku viņš gatavs uzņemties. Manuprāt, apdrošināšanas atlīdzībai vajadzētu būt vismaz iegudījumu vērtībā, proti, situācijās, kad raža neizaug (tās apjoms sausuma, mitruma dēļ ir ļoti mazs), būtu iespēja atgūt vismaz ieguldīto (sēklas, minerāmēsli, augu aizsardzības līdzekļi, degviela u. tml. izdevumi). Tā lauksaimnieki vismaz neciestu zaudējumus. Vēl vairāk – ja vidēji vienā hektārā lauksaimniecībā izmantojamas zemes intensīvas zemkopības apstākļos tiek investēts ap 800 eiro, apdrošināšanas prēmija 10 vai 20 eiro par hektāru nav ļoti milzīgs izmaksu pieaugums. Protams, 100 hektāru lielai saimniecībai tas nozīmēs papildu maksājumu ap 2000 eiro, 1000 hektāru saimniecībai – jau 20 000 eiro, kas nebūt nav maz, bet, ja ieguldīti ir attiecīgi 80 000 eiro vai 800 000 eiro, tas nebūt nav kaut kas ļoti apjomīgs, vēl jo vairāk, ja valsts to atbalsta ar 50% līdzfinasējumu. Pērn izmaksātais valsts atbalsts sējumu apdrošināšanai bija 10,7 milj. eiro, 2025. gadā paredzēts finansējums gandrīz 14 milj. eiro. Protams, apdrošināšanu kā zaudējumu riska mazināšanas instrumentu izmanto mazāk nekā puse lauksaimniecības zemju apsaimniekotāju. Jāpiebilst – jo vairāk hektāru tiks apdrošināti, jo zemāka būs maksājamās prēmijas cena.
Papildu nauda 21 milj. eiro 2025. gadā paredzēta kredītprocentu dzēšanai lauksaimniekiem, zivsaimniekiem un šīs produkcijas pārstrādes uzņēmumiem; kopumā tie būs ap 21 milj. eiro. Vienlaikus no 2025. gada ir mainīti de minimis (maksimālais atbalsta apjoms vienam īpašniekam) nosacījumi, kas tagad ir 50 000 eiro iepriekšējo 25 000 eiro vietā. Protams, atbalsta apjoma paaugstinājums notika pakāpeniski trīs gadu laikā. Saimniecību modernizācijas programmās, kurās pirms daudziem gadiem bija regulārs atvēlētā finansējuma trūkums milzīgās intereses dēļ, pēdējo divu gadu laikā uzņēmēju interese ir noplakusi, jo viņu finansiālo rocību pamatīgi ietekmējusi salīdzinoši sliktā situācija, par ko minēju iepriekš.
Zemkopības ministrija ir uzsvērusi to produktu ražošanas palielināšanu, kurus Latvijā pašlaik nespējam saražot atbilstoši iekšējam patēriņam – dārzeņus, augļus. Lai to panāktu, ir paredzēts lielāks atbalsts audzētājiem. Tiks atvērta programma 16 milj. eiro, kas paredz atbalstīt augļu un dārzeņu noliktavu izveidi, lai vietējiem ražotājiem ļautu saglabāt, piemēram, burkānus, kartupeļus utt. ne tikai rudens un ziemas sezonai, bet līdz jaunajai ražai, kā arī vienlaikus maksimāli daudz vietējās produkcijas patērējot izglītības, veselības aprūpes un drošības iestādēs, kur pašlaik nozīmīgu daļu aizņem imports. Lielāks atbalsts būs bioloģiskās produkcijas ražotājiem, jo ir palielinātas atbalsta likmes par apsaimniekoto platību. CO₂ kritēriji, starp citu, var palīdzēt vietējiem audzētājiem, jo tiem attiecīgie rādītāji būs mazāki, salīdzinot ar importu (300-500 vai 1000 km tālu). Normatīvo aktu ziņā viss ir sakārtots, bet... vai ēdinātāji ir gatavi strādāt ar daudziem piegādātājiem? Diemžēl, ar vienu strādāt ir vieglāk; arī riski, strādājot ar vairākiem, ir lielāki. Var redzēt, ka visu nepieciešamo izdevīgāk ir saņemt no viena vairumtirgotāja.
Vai Igaunijā un Lietuvā situācija ir līdzīga?
Viesojoties kaimiņvalstīs, nākas dzirdēt, ka “Latvijā ir daudz labāk nekā pie mums,” kas ir pilnīgi pretēji tam, ko bieži vien dzirdam Latvijā. Analizējot atbalsta apjomu un programmu nosacījumus lauksaimniekiem, jāsecina, ka būtisku atšķirību Baltijas valstīs nav, lai gan katrai valstij ir atšķirīgas prioritātes un uzsvari. Jā, Latvijā var redzēt, tā sakot, gruntīgākas saimniecības nekā Igaunijā; ziemeļu kaimiņos viena saimniecība septiņos gados (ES plānošanas periodā) varēja saņemt 0,5 milj. eiro lielu atbalstu, Latvijā attiecināmās izmaksas bija 2 milj. eiro, kur atkarībā no gada atbalsta līmenis nevarēja pārsniegt 50-60% – publiskās naudas atbalsta apjoms Latvijā bija divas reizes lielāks. Līdzīga situācija ir Lietuvā, kur arī nav bijis tik liels atbalsta apjoms, kā Latvijā (tas gan bija lielāks nekā Igaunijā). Ja paraugāmies uz kaimiņvalstu sasniegto, Igaunijā ir tapis moderns piena pārstrādes uzņēmums, par kādu varam tikai sapņot. Jautājums ir par ieguvēju ilgtermiņā – piena iepirkuma cenas stabilitāti zemniekiem. Jāatzīst, kaimiņi ir spējuši labāk kooperēties un varbūt bijuši veiksmīgāki, apsviedīgāki tirgotāji, kopumā Latvijā situācija nav sliktāka un ir līdzvērtīga kaimiņvalstīm. Saprotams, ne tikai Baltijas valstu lauksaimnieki izjūt Eiropā notiekošo. Piemēram, pašlaik tā dēvētās zilās mēles slimības dēļ plašā apmērā tiek izkauti liellopu ganāmpulki Vācijā, kas ietekmē piena cenas, kas attiecīgi atspoguļojas piena produktu cenās veikalos. Savukārt cūkgaļas cenas biržā slīd lejup, jo cūkgaļas eksports no Eiropas uz Japānu un citām Āzijas valstīm ir aizliegts.
Vai lēna kooperācija ir Latvijas nacionālā īpatnība? Piemēram, Igaunijā pašvaldības it sekmīgi kooperējas mežu apsaimniekošanā.
Manuprāt, latviešu vairākums ir vai vēlas būt pašpietiekami – paši grib darīt, paši lemt –, tālab īsti nevēlas kooperēties, ja vien dzīve nepiespiež. Kur kooperācija ir veiksmīga, tā lieliski darbojas; ir arī kooperatīvi, kuri jaunus biedrus savās rindās uzņemt nevēlas, jo nav atbilstošu jaudu vai tas ir jautājums par produkcijas noieta tirgus paplašināšanu. Domāju, jārunā par ambīcijām un vēlmi uzņemties papildrisku, vēl jo vairāk, ja esošā, pašu izstrādātā kārtība labi darbojas. Jāatgādina, ka Latvijā vietējam tirgum tiek ražoti pārtikas produkti, kuru citās Eiropas valstīs nemaz nav vai tādus nepazīst, līdz ar to eksporta iespējas ir ļoti ierobežotas – tās pastāv labākajā gadījumā ar tuvējām kaimiņvalstīm. Piemēram, mūsu tumšajai rupjmaizei, izņemot Latviju un Igauniju, faktiski nav tirgus potenciāla. Lai “iemācītu” cilvēkus citās Eiropas valstīs ēst šādu maizi, droši vien būtu nepieciešami daudzi gadi ar ievērojamiem izdevumiem mārketinga aktivitātēs.
Zemes izmantošanas nozares būtiski ietekmē ES regulējumi. Kā top Latvijas pozīcija šais jautājumos, ja ES valstīs ir krasi atšķirīgi klimatiskie apstākļie un atšķirīgas augsnes? Vai vispār ir iespējams saprātīgi un godīgi noteikt VISIEM vienādus nosacījumus?
Skaidrs, ka 27 ES dalībvalstīs ir atšķirīgi klimatiskie apstākļi, atšķirīgas augsnes utt., līdz ar to arī atšķirīga pozīcija ne vienā jautājumā vien. Tas nozīmē, ka jāmeklē kopsaucēji un risinājumi, kas nebūt nav ātri un vienkārši. Latvijas pozīcijas izstrādē tiek iesaistītas valsts institūcijas, zinātniskie institūti, visa veida interešu grupas, saprotams, arī lauksaimnieki, mežsaimnieki, pārtikas pārstrādātāji, kokrūpnieki, kūdras nozares pārstāvji, tā tiek apstiprināta ne tikai Ministru kabinetā, bet arī Saeimas Eiropas lietu komisijā, lai attiecīgajam ministram būtu mandāts doties uz ES institūcijām. Vissmagākais jautājums bija un būs par naudas sadali, jo īpaši ES Zaļā kursa īstenošanas kontekstā, no kura gan, šķiet, notiks atkāpšanās. ES lauksaimniecības komisārs lauksaimniecības forumā “Zaļā nedēļa” Berlīnē uzsvēra visiem zināmu lietu – zemniekam jāstrādā tīrumā un jāsaņem taisnīga samaksa par saražoto produkciju, kas ļauj gūt nelielu peļņu un kas rada apmierinātu cilvēku, tikai tad varam lūkoties uz kādiem būtiskiem ierobežojumiem un liegumiem, lai sasniegtu citus mērķus. Situācija mainās – var prognozēt, ka 2025. gads būs zīmīgs ar stūrakmeņu ielikšanu nākamajam ES daudzgadu budžetam no 2028. līdz 2034. gadam. Par to noteikti būs diskusijas, jo valstu vēlmes ir ļoti atšķirīgas. Latvija ir izvirzījusi priekšlikumu muitas tarifu palielinājumam trešo valstu (Krievijas, Baltkrievijas) graudaugiem, vienlaikus importa liegumam ir vajadzīga visu ES dalībvalstu piekrišana; kā zināms, Ungārija un Slovākija šajos jautājumos mēdz atturēties, kas šādu liegumu praktisko ieviešanu padara teju neiespējamu. Protams, ik valstij ir savas specifiskās intereses, kas nozīmē ļoti sarežģītu, garu procesu un, iespējams, pat sākotnējo pozīciju maiņu.
Lauksaimnieki (un ne tikai) pamatīgu kritiku veltī pārmērīgai birokrātijai. Vai un ko varam darīt Latvijā?
Pārmetumi par pārspīlējumiem ir pamatoti, taču tie nebūtu adresējami ne Latvijai, ne Lauku atbalsta dienestam, bet gan ES institūcijām. Kritiku par pārbirokratizāciju nepauž vien Latvijas, bet visas Eiropas zemnieki. Šobrīd situācija gan ir lauksaimniekiem draudzīgāka, jo daudzas prasības ir atceltas, piemēram, nav nepieciešams iesniegt it visu platību attēlus, tos var glabāt arī mājās datorā vai datu nesējā, taču tos jāspēj uzrādīt inspektoram, vai ir iespēja tos glabāt sistēmā “Mans lauks”.
Vienlaikus darāmā joprojām ir daudz, jo savulaik izveidoti ļoti daudzi un dažādi maksājumi – tā ES plānošanas periodā 2014.-2020. gadam bija 34 tiešmaksājumu likmes; jaunajā periodā to ir vairāk nekā 60. Ja iepriekš zemniekam bija viens maksājums par zaļināšanu, tagad ir sešas ekoshēmas un “būvējam” vēl vienu, jo ir mainīta ES regula. Vai sistēmu varam padarīt vienkāršāku, vairāk uzticoties lauksaimniekam, vienlaikus atceroties iespēju prasīto uzrādīt? Kā rast līdzsvaru? Savulaik Lauku atbalsta dienests devās pārbaudīt 5-7% saimniecību, tagad pārbaude tiek veikta 100%, izmantojot satelītattēlus, un “piesieties”, ka kādam lauksaimniekam nav iesniegta kāda tīruma (lauka) attēla, nav samērīgi. Ar ES inspektoriem esam spiesti diskutēt. Mērķis ir panākt šādu situāciju: ja dati vienreiz iesniegti, tie tiek izmantoti, neprasot iesniegt atkārtoti, un institūcijas savā starpā apmainās ar informāciju. Jebkurā gadījumā šajā jautājumā ir ļoti daudz iespēju izaugsmei. Pamatdarbs kopā ar lauksaimniekiem ir jāveic ministrijā, kura ir vairāku izmaiņu iniciatore, lai grozītu esošo Ministru kabineta noteikumu prasības un arī Saeimas likumos ierakstītos nosacījumus. Visgrūtāk ir mainīt paradumus – ja dokuments visu laiku ir prasīts, “kā tad bez tā varēs iztikt, ja nu neprasīs”. Viena no 2025. gada Zemkopības ministrijas prioritātēm ir samazināt birokrātisko slogu (datu ievadi, to apjomu, atskaišu sniegšanu), atvieglojot dzīvi reālajiem darba darītājiem.
Pērn uz gadu tika atlikta Atmežošanas regulas ieviešana, kas pieprasa liela apjoma datu iesniegšanu.
Pieļauju, šīs regulas ieviešana varētu tikt atlikta vēlreiz, taču liellopu audzētājiem Latvijā par datu iesniegšanu nebūtu jāuztraucas, jo izmantos tos datus, kādi būs iesniegti Lauku atbalsta dienestam. Galu galā ganības Latvijā netiek ierīkotas, nocērtot mežus, arī atmežošanas ES nav, un ceru, ka attiecīgas izmaiņas notiks. Jāatceras, ka regulas prasības bija pamatotas citās pasaules valstīs notiekošo mežu izciršanas dēļ. Pašreizējais Eiropas Parlamenta sasaukuma un lauksaimniecības komisāra redzējums ļauj cerēt uz saprātīgu pieeju un cita veida risinājumiem. Jāatceras, ka vest liellopu gaļu tūkstošiem kilometru, piemēram, no Dienvidamerikas uz Eiropu, nav ekonomiski un ekoloģiski adekvāti, jo tā paaugstinām CO₂ izmešu apjomu, kaut vēlamies pretējo. Latvija nav tik liela, lai domātu, kā sevi būtiski ierobežot. Vairāk nekā 50% Latvijas teritorijas klāj meži, mums nav piesārņotāju, un esam viena no zaļākajām, tīrākajām valstīm Eiropā un pat pasaulē, taču tik un tā vēl gribam 30% teritorijas izņemt no saimnieciskās aprites. Manuprāt, mums primāri jādomā par ražošanu un ekonomisko drošību. Lai piedod “dabas draugi”, bet dabas sargāšana būtu papildu saistību uzņemšanās pēc ražošanas. Pārtika bija, ir un būs vajadzīga, tās nodrošinājums ir svarīgs drošībai. Nebūs pārtikas – nebūs miera.
Kā vērtēt faktu, ka ārvalstu kapitāla kompānijas iegādājas to Latvijā reģistrēto uzņēmumu kapitāldaļas, kuri strādā zemes nozarēs un tās produkcijas pārstrādē?
Ir vajadzīga analīze, kāpēc šādi darījumi notiek, kāds ir to pamats – finansiālās grūtības, īpašnieku personiskās problēmas vai plāni, mantinieku neesamība vai citi iemesli. Protams, jebkura uzņēmuma īpašnieks, kurš daudzus gadus vai pat gadu desmitus ir veidojis, attīstījis kompāniju, tās pārdošanas brīdī vēlas iegūt maksimāli iespējami augstāko cenu, kas būtībā ir samaksa par paveikto. Šādā situācijā bija un būs gadījumi, kad vietējā kapitāla kompānijas kļūst par ārvalstu kapitāla kompānijām. Es vairāk priecātos, ja zeme, pārtikas pārstrādes, kokapstrādes, lauksaimniecības, mežsaimniecības uzņēmumu kapitāldaļas būtu vai nonāktu pašmāju uzņēmēju īpašumā. Vienlaikus zinām, ka Latvijas uzņēmēji iegādājas aktīvus – uzņēmumu kapitāldaļas, arī nekustamos īpašumus ārzemēs – Vācijā, Dānijā u. tml. –, piemēram, “Karavela” iegādājās “Larsen” zivju konservu ražotni un to pārcēla uz Latviju, kur ražo produkciju, kas pēc garšas īpašībām atbilst Vācijas un Dānijas patērētāju vēlmēm, šajās valstīs realizējot saražoto. Kopumā šī tendence ir nosaucama īsi – globalizācija.
Tā kā nozīmīga daļa vietējā kapitāla uzņēmumu īpašnieku ir cienījamā vecumā, varbūt Latvijā valstiskā līmenī jādomā par mantinieku “audzināšanas” pasākumiem, arī normatīvajos aktos jāiestrādā aizsardzības nosacījumi mantiniekam, kurš pārņēmis vecāku biznesu?
Biznesa mantinieku izraudzīšana, audzināšana, skološana ir pašu īpašnieku ziņā. Latvija ir ES dalībvalsts, kurai jāievēro spēles nosacījumi. Zemi juridiski var iegādāties jebkurā ES dalībvalstī, taču loģiski, ka dažādās ES dalībvalstīs ir atšķirīgi nosacījumi (prasības) jaunajam īpašniekam. Runa pamatu pamatā ir par izmaksām, lai šīs prasības izpildītu. Savulaik, piemēram, vienā no ES dalībvalstīm lauksaimniecības zemes pircējam bija jābūt atbilstošai izglītībai, bet mantošanas gadījumā jāpierāda, ka mantinieks īpašumā saimniekos.
Es priecājos par ikvienu Latvijas cilvēku, kuram pieder zeme Latvijā, kurš to izmanto saimnieciskajā darbībā, ražo produkciju un maksā nodokļus, tādējādi uzturot valsti.